RAKSTI  
Nacionālās mākslas galerija Zachęta Varšavā

Poļu māksla sākas Zachęta galerijā 0

Ekspresintervija ar Varšavas Nacionālās mākslas galerijas Zachęta direktori Hannu Vrublevsku

31/05/2016
Sergejs Timofejevs 

Kad mēs piebraucam pie Varšavas Nacionālās mākslas galerijas Zachęta klasicisma stila ēkas, laukumā tai kaimiņos skan bravūrīga mūzika, pland karogi un rindās izkārtotas stāv ugunsdzēsēju mašīnas. Notiek ugunsdzēsēju svētki. Nez kādēļ tas atgādina septiņdesmitos gadus un bērnību padomju laikos. „Jā, bērni ir viena no konservatīvās valdības deklarētajām prioritātēm – bērni, poliskums, reliģija, robežas,“ saka mūsu gids. Bet pēc dažām dienām 250 000 varšaviešu izies galvaspilsētas ielās protesta maršā pret izolacionisma politiku un virs viņiem plandēs apvienotās Eiropas – ES karogi. Polijai pienācis sarežģīts un, iespējams, visai Centrālajai Eiropai izšķirošs brīdis. Tādēļ jo lielāku interesi šobrīd raisa šī valsts un tās māksla.

Pateicoties mākslas gadatirgus Art Vilnius 2016 iniciatīvai, kurā jau pēc dažām nedēļām Polijas galerijas piedalīsies goda viesu statusā, un Ādama Mickēviča Institūta atbalstam, mums radās iespēja pamēģināt saprast, kas šeit notiek. Un sākām mēs tieši ar galeriju Zachęta, kas ir viena no svarīgākajām organizācijām mūsdienu mākslas „virzīšanai“ Polijā. Tieši šī valsts galerija, piemēram, organizē Venēcijas biennāles Polijas paviljona idejas konkursu un pēc tam arī realizē uzvarējušo projektu. Un vēl ik pēc diviem gadiem kopā ar Deutsche Bank Polska tā organizē konkursu un ekspozīciju Views – Deutsche Bank Award, kas prezentē interesantākos jaunos poļu māksliniekus. Par lieliem notikumiem Polijas galvaspilsētas kultūras dzīvē kļūst arī „problemātiskākās“ Zachęta ekspozīcijas: 20th-Century Classics; Revolutions 1968; Gender Check. Femininity and Masculinity in the Art of Eastern Europe; In God We Trust; Progress and Hygiene; Cannibalism? On Appropriation in Art“ un tā tālāk.


Kuba Dabrovskis. Bez nosaukuma. 2014. Fotogrāfija. No Nacionālās mākslas galerijas Zachęta, kolekcijas

Pati galerijas ēka celta no 1898. līdz 1900. gadam pēc arhitekta Stefana Šillera projekta un Daiļo mākslu atbalsta biedrības pasūtījuma, šeit tika izstādīti tā perioda poļu mākslinieku darbi līdz pat nacionalizācijai tūlīt pēc kara. “Komunisma laikos” Zachęta galerijā iekārtojās valsts izstāžu organizēšanas birojs, kas tostarp īstenoja slavenos projektus, kas saistīti ar tā laikmeta nacionālās mākslas kulta virzieniem – poļu plakātu un grafiku. Bet 1989. gadā birojs tika slēgts un galerija tika atvērta no jauna – jau ar jaunām ekspozīcijām un ambicioziem plāniem. Zachęta pilnā mērā ir draugos arī ar internetu – tās kolekcijas darbu reprodukcijas, dažāda veida pavadošie un izglītojošie materiāli brīvai pieejai izvietoti mājaslapā OtwartaZacheta.pl.

Šobrīd galerijā notiek Terēzes Murakas izstāde, kura ir viena no slavenākajām tā saucamās earth art pārstāvēm Polijā, tostarp veiksmīgi attīstīdama ekoloģisko tēmu, un liela “Austrumeiropas” ekspozīcija “Ceļotāji” (The Travellers). Tā veltīta mūsdienu situācijas mobilitātes un atvērtības tēmas izpratnei. “Eiropas reakcija pret bēgļiem ārpus robežas demonstrē, ka mūsu dalība pasaules apmaiņā pamatā bijusi un ir vienvirziena. Mēs ne pārāk naski dalāmies ar privilēģijām, kuras mēs ieguvām pēc Berlīnes mūra krišanas un paplašinājām pēc iestāšanās ES. Mēs ar entuziasmu dodamies ārpus robežām, tomēr esam daudz mazāk atsaucīgi attiecībā pret ārzemniekiem, kas ieradušies pie mums,” – rakstīts galerijas mājaslapā. Tikmēr 23 mākslinieki no 15 valstīm rāda mums, kā cilvēki, preces un idejas kursē starp mūsu Eiropas daļu un citiem pasaules reģioniem.


Deniels Beikers. "Birztala." 2006. No izstādes “Ceļotāji” (The Travellers) ekspozīcijas

Bet mēs nesteidzīgi dodamies uz Zachęta direktores Hannas Vrublevskas kabinetu. Šī enerģiskā, laipnā sieviete strādā galerijā kopš 90. gadu sākuma, daudzu gadu garumā viņa bijusi direktora vietniece un, visbeidzot, 2010. gadā ieguvusi šo amatu kopā ar Venēcijas biennāles Polijas paviljona komisāra statusu. 

Hannas Vrublevska iepazīstina mūs ar galerijas vēstures un tagadnes gaitu:

– XIX gadsimta otrajā pusē poļu buržuā nolēma organizēt Daiļo mākslu atbalsta biedrību, kuras galvenais mērķis bija propagandēt tā laika poļu mākslu. Tajā laikā Polijas kā valsts nebija, Varšava bija Krievijas impērijas daļa, savā ziņā tās perifērija. Un ēka, kas vēsturiskā stilā būvēta pēc biedrības pasūtījuma, – kaut kas starp pili, torti un svētnīcu – pat savas tapšanas laikam, 1900. gadam, izskatījās vecmodīga. Tomēr šādi poļu džentlmeņi no tās pašas impērijas perifērijas iztēlojās ideālu telpu mākslai. Viņi gribēja pili, un viņi to uzbūvēja. Kolekcijā nonāca daudzi nozīmīgākie poļu mākslinieku audekli, veltīti vēsturiskajai tematikai. Tagad tie ir daļa no Nacionālā mākslas muzeja, kuram tos nodeva pēc ēkas nacionalizācijas.

Mūsdienās mēs arī fokusējamies uz to, kas mums ir mūsdienu māksla, – gan poļu, gan starptautiskā, un mūsu ideja ir tāda, ka labākais veids, kā propagandēt Polijas mākslu, ir to rādīt starptautiskā kontekstā. Mēs stāstām par mākslu pēc Otrā pasaules kara, mums ir sava kolekcija, kuru mēs nemitīgi papildinām, turklāt reizēm no līdzekļiem, kurus iegūstam, pārdodot ne pārāk svarīgus darbus no mūsu agrāko laiku krājuma. Tas ir iespējams, jo mēs tomēr esam galerija, nevis muzejs, mums ir vairāk brīvības. Turklāt pēc Kultūras ministrijas uzdevuma mēs organizējam konkursu Polijas paviljona idejai Venēcijas biennālē un realizējam šīs idejas, ikreiz noslēgdami ar māksliniekiem vienošanos par to, ka kāda ekspozīcijas daļa, teiksim, video kopija, paliks mūsu kolekcijā.


Cezarijs Bodzanovskis. Giro d'Italia. 2007. Skulptūra. No Nacionālās mākslas galerijas Zachęta kolekcijas

Kādi procesi bijuši nozīmīgākie pēdējo desmitgažu Polijas mākslā?

Šīs valsts mākslinieki prot runāt par starptautiskām tēmām, balstīdamies vietējā pieredzē. Viņi prot savu mesidžu padarīt universālu, tajā pašā laikā to var nolasīt vairākos līmeņos, un man tas patīk.
90. gados, kad notika visas šīs pārmaiņas, mēs bijām laimīgi, mēs bijām pārliecināti, ka tagad ikviens interesēsies par visu, tostarp par kultūru. Taču ļaudis izrādījās tik fokusējušies uz brīvo tirgu un pārvietošanās un ceļošanas brīvību, ka viņi pazaudēja kultūru no redzesloka. Un šī mākslas lomas samazināšanās ietekmēja pat mūsu ministrus atbilstošajā sfērā, kuri teica: “Jā, ir jāsaprot, ka kultūrai naudas nav, ka budžeti ir mazi, jāpagaida privāti sponsori.” Un izrādījās, ka arī medijiem tas viss ir ļoti neinteresants. Tas radikāli atšķīrās no situācijas 80. gados, kad vadošajās avīzēs un žurnālos publicēja lielus rakstus par māksliniekiem un lielajām izstādēm. Situācija kopumā ietekmēja vesela kritiskas mākslas viļņa rašanos. Teiksim, Kataržina Kozira ar savu “Dzīvnieku piramīdu” nokļuva avīzēs, taču šoreiz jau skandāla formātā. Tomēr šādā veidā māksla atguva “redzamību”. Lai gan sabiedrība un kritika pret šo vilni attiecās diezgan negatīvi, varētu teikt, ka risinājās sava veida “aukstais karš” starp sabiedrību un mākslu.


Kataržina Kozira. „Dzīvnieku piramīda.“ 1993. Instalācija. Nacionālās mākslas galerijas Zachęta kolekcija. Foto: Jaceks Gladikovskis

Taču pēc tam parādījās tāds mākslinieks kā Vilhelms Sasnals un vesela jauna mākslinieku paaudze, tajā pašā laikā radās jauna mūsdienu mākslā ieinteresētu biznesmeņu paaudze. Un izrādījās, ka arī mūsdienu māksla var būt “daiļa”, “skaista” un var pastāvēt glezniecības formātā. Šī jaunā biznesa interese par mākslu realizējās arī konkursā, kuru kopā ar Deutsche Bank Polska mēs rīkojam jauniem, taču sevi jau pieteikušiem māksliniekiem, ne vecākiem par 36 gadiem. Sākot ar 2003. gadu, viena žūrija izraugās piecus septiņus nominantus, bet otra – uzvarētāju no viņu vidus, kurš saņem 10 000 eiro. Un mums šāda sadarbība ar banku ir demonstrācija tam, ka mūsdienu māksla ir interesanta ne tikai tiem, kas ar to nodarbojas, bet arī darījumu sektoram un sabiedrībai kopumā.

Visjaunākā paaudze, kas sevi pieteikusi pēdējos gados, ir daudz “profesionalizētākā” nekā tās priekšgājēji. Un tajā ir gan labās puses, gan sliktās. Jūs dodaties uz galeriju Varšavā un redzat tur lielākoties tādu pašu mākslu, kādu var redzēt Briselē vai Londonā. Daudzi no jaunajiem nav pārāk ieinteresēti politiskajā mesidžā, viņi dzīvo savā personīgajā “burbulī”. Lai gan, protams, ir ļoti grūti vispārināt, un Polijas ainā, protams, ir daudz apakšscēnu. Es vairs nesekoju tām līdzi tik detalizēti. Kā kuratore es atnācu ar “kritiskās mākslas” vilni, esmu veidojusi daudz izstāžu ar šiem māksliniekiem – ar Koziru, Zmijevski, tagad ir citi laiki un citi kuratori.


Vilhelms Sasnals. "Krakova–Varšava." 2006. Nacionālās mākslas galerijas Zachęta kolekcija

Lielāko Polijas mākslas institūciju direktori lielākoties ir sievietes. Bet mākslinieku vidū ir vairāk vīriešu vai sieviešu?

Vēsturiski – pamatā tie ir vīrieši. Tomēr poļu mākslas sievišķā daļa ir ļoti interesanta. Teiksim, nozīmīgākie 60.–70. gadu tēlnieki bija sievietes, piemēram, Magdalēna Bokanoviča. Māksliniece Kataržina Kozira nodibināja savu fondu, kurš līdzās citiem veicis arī šādu pētījumu – kādēļ sanāk tā, ka tik daudz studenšu mācās Mākslas akadēmijā, bet tik maz sieviešu pasniedzēju paliek tur pasniegt un vispār paliek profesijā. Un izrādījās, ka tāda proporcija raksturīga vēl tikai vienam citam augstskolu tipam – teoloģiskajam.

Vai tiešām Polijā māksla joprojām ir sakrāla nodarbošanās?

Jā, tas ir jocīgi, jo mēs visu laiku atkārtojam, ka māksla – tas ir par inovācijām, par pārmaiņām, par cīņu pret klišejām. Un tomēr pakāpeniski arī sabiedrība sākusi mierīgāk attiekties pret to, ka māksla – tā ne vienmēr ir par skaisto, tā var būt asa viedokļa paušana. Tikmēr mēs ļoti daudz domājam par vismazākajiem skatītājiem, par nākamo šīs mākslas cienītāju paaudzi, un nupat pie mums notika izstāde tieši bērniem, kurā bija gan bērnu ilustrācijas, gan dažādās radošās darbnīcas. Ja mēs vēlamies, lai mums nākotnē būtu publika, mums jāsāk tā gatavot jau tagad.

zacheta.art.pl/en

Materiāla tapšanu atbalstījuši: