RAKSTI  
(Fragments.) Miervaldis Polis. “Kurzemniece un vanadziņš.” 1997. Audekls, akrils. 100 x 81 cm. MMS kolekcija

Miervaldis Polis 0

Ieskats mākslinieka daiļradē pirms izstādes “Ilūzija kā īstenība” atklāšanas LNMM

Agnese Pundiņa
03/05/2016

Miervaldis Polis zināms gan kā viens no fotoreālisma aizsācējiem Latvijā, gan saistībā ar Bronzas cilvēka performatīvo darbību un “Ego centra” izveidi, gan arī ar politiķu, biznesmeņu un kultūras cilvēku portretiem. Rīt, 4. maijā, ar Miervalža Poļa retrospektīvu izstādi “Ilūzija kā īstenība” tiks atsākta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas darbība pēc rekonstrukcijas. Miervalža Poļa māksla nav ieliekama kādā noteiktā kategorijā, lai gan mākslinieks uzskata sevi par gleznotāju. Viņa radošais pienesums un idejas ir nozīmīgi lielumi Latvijas laikmetīgās mākslas attīstībā, sākot ar dalību pirmajās izstādēs 70. gados līdz pat šim brīdim. Gan portretos, gan performancēs, gan arī klusajās dabās, Miervaldis Polis risina dažādus tehniskos un uztveres jautājumus, kas raksturīgi noteiktam laikmetam. Pieskaroties mainīgajai realitātei, mākslinieks parāda pasauli tādu, kāda tā ir, neko īsti neizskaistinot vai nepārspīlējot. Miervaldis Polis ir domātājs, kurš konceptualizē visus savus darbus, neko neatstājot tīrai nejaušībai.

Raksts tapis pēc sarunas ar Miervalža Poļa retrospekcijas izstādes “Ilūzija kā īstenība” kuratori Dainu Auziņu un balstoties uz Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīva materiāliem. Arterritory iepazīstina ar astoņiem Miervalža Poļa darbiem, kas būs apskatāmi arī vērienīgajā izstādē.


Miervaldis Polis. “Matti Milius. Igauņu kolekcionārs. Tartu. 1974.11.XI” 1974. Zīmējums uz papīra, kartons. 42 x 32 cm. Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājums

Mati Miliuss. Igauņu kolekcionārs. Tartu. 1974

1969. gadā Miervaldis Polis sāka studēt Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā un ap 1973. gadu mākslinieks pievērsās fotoreālisma studijām. Viņu interesēja attēls un manipulācija ar to. Mākslinieks vēlējās gleznot tieši no fotoattēla, ko darījis jau kopš bērnības. Arī vēlākos gados Polis atgriezās pie šīs idejas.

Viens no agrīnu darbu piemēriem, kas būs skatāms arī izstādē, ir 1974. gadā tapušais zīmējums – Mati Miliusa portrets. Mati Miliuss (1945–2015) bija mākslas kolekcionārs no Tartu, kurš braukāja pa visu Padomju Savienību, it īpaši pa Baltijas valstīm, lai iegūtu mākslas darbus. Miliuss iepazinās ar Poli 1974. gadā Poligrāfiķu kluba izstāžu zālē, kur toreiz tika izstādīti Miervalža Poļa un Līgas Purmales darbi. Miliuss ierosināja izstādīt abu – toreiz vēl studentu – darbus, kā arī Māra Ārgaļa zīmējumus Tartu kurlmēmo kultūras namā. Dodoties uz Tartu, Polis un Purmale uzņēma fotogrāfijas, no kurām toreiz arī tapa zīmējums. Miervaldim Polim vēlējies attēlot Mati Miliusu kā slavenu aktieri, kurš nofotografēts pie savas filmas plakāta. Tā viena darba ietvaros tapuši divi Miliusa portreti – katrs savā mērogā.

Mūža beigās Mati Miliuss daļu savas kolekcijas atdāvināja Tartu muzejam, kur šobrīd atrodas arī trīs Miervalža Poļa darbi.


Miervaldis Polis. “Lapas no mātes albūma Nr. 3”. 1975. Kartons, papīrs, tempera, laka. 46 x 36,5 cm. Mūkusalas Mākslas salona (MMS) kolekcija

Lapas no mātes albuma Nr. 3. 1975

1975. gadā tapušie darbi “Lapas no mātes albuma” ir Miervalža Poļa pirmie nosacītie trompe l’oeil jeb acu apmānatehnikā tapušie darbi. Mākslinieks uzgleznoja piecu kompozīciju ciklu, kurā attēloja mātes fotogrāfijas dažādos dzīves periodos. Šajos darbos Polis imitē seno laiku fotoalbumiem raksturīgas kartona lapas ar fotogrāfijām. Ar atliektu fotogrāfijas malu, burzījuma vietām, krītošām ēnām – viss kas saskatāms vecos fotoalbumos – Polis centās panākt maksimālu tuvību reālajam objektam. Darbā pamanāmi viegli triepieni, ko vēlākos gados mākslinieks maskē.

Lai panāktu pēc iespējas patiesāku fotogrāfijas iespaidu, Miervaldis Polis kopā ar Līgu Purmali meklēja alternatīvus risinājumus un metodes vajadzīgajam efektam. Toreiz abiem māksliniekiem nebija iespēja tikt pie pulverizatoriem, kas maskē gleznojuma triepienus, ko tobrīd izmantoja fotoreālisti rietumos.

Pie šīs tehnikas mākslinieks atgriezās 1980. gados un turpina to attīstīt vēl joprojām.


Miervaldis Polis. “Snieg”. 1979. Kartons, tempera, laka. 56,5 x 43 cm. MMS kolekcija

Snieg. 1979

Snieg” ir viena no gleznām tā dēvētajā “Cietumnieku gleznu” sērijā. Dažādos laikapstākļos un dažādos apgaismojumos, mākslinieks iemūžināja skatu, kas bija redzams otrpus viņa loga Rīgas dzīvoklī. Šajā darbu ciklā mākslinieks tvēra to, no kā skatienam nav iespējams izvairīties. Šīs ierosmes mākslinieka radošajā darbībā būtu saistāmas ar vairākiem notikumiem Poļa dzīvē. Pirmkārt, būtiska ir mākslinieka iepazīšanās ar Bruno Vasiļevski. Abi varējuši ilgi diskutēt par dažādiem mākslas jautājumiem, kas arī iedvesmoja Poli meklēt jaunu skatupunktu savos darbos. Līdz ar to, lai gan Polim vēl joprojām bija svarīgs reālisms, viņš vēlējās atrast jaunu skatupunktu. Otrkārt, kad pēc akadēmijas absolvēšanas 1975. gadā viņš kopā ar Līgu Purmali nolēma dzīvot laukos, pārmaiņas un jauna vide rosināja meklēt motīvus dabā, kas tālāk vedināja gleznot to, no kā nevar izvairīties – skatu pa logu. Radās tā dēvēto “Cietumnieku gleznu” sērija. Savā veidā mākslinieks to izjutis kā ieslodzījumu istabā, kad var gleznot tikai to, ko redz acs.


Miervaldis Polis. “Līga Purmale”. 1986. Kartons, eļļa. 70 x 50 cm. MMS kolekcija

Līga Purmale. 1986

Izstādē “Īstenība kā ilūzija” liela daļa veltīta tieši portretiem. Miervaldi Poli vienmēr interesējuši portreti, bet mākslinieks tiem nopietni pievērsās 1983. gadā, kad saņēma pasūtījumu, kas lika iedziļināties tieši šajā žanrā. 80. gadu portretos Miervaldis Polis rada tādus kā idealizētus tēlus, kas būtu sastopami latviešu kultūrā. Šajā gadījumā – Līga Purmale kā idealizēta māksliniece pašas adītā džemperī. Tēli, kas ir tuvi un saprotami, bet vienlaikus arī vispārināti. Savukārt, 90. gados mākslinieks attālinājās no portretējamā, ļaujot katram pasūtītājam radīt tādu tēlu, kādu viņš vēlas. Poli vairs neinteresēja tēla radīšana un viņš ar savu izvēli darba tapšanā iesaistījās minimāli – katrs pasūtītājs bija arī portreta līdzautors, jo katrs nāca jau ar savu domu, kā vēlas sevi redzēt. Tobrīd par būtiskāko kļuva tieši mākslinieka un pasūtītāja attiecības.


Miervaldis Polis. “Kurzemniece un vanadziņš”. 1997. Audekls, akrils. 100 x 81 cm. MMS kolekcija

Kurzemniece un vanadziņš. 1997

80. gados mākslinieks nonāca pie “tiešā redzējuma” izteiksmes veida, radot renesanses laika glezniecībai raksturīgus dabas interpretējumus. Kurzeme Miervaldim Polim ir kā cita pasaule, ko viņš iepazīst pateicoties precībām ar Līgu Purmali. Gan daba, gan arī cilvēki viņam šķiet ļoti eksotiski. Šis arī ir laika periods, kad Polis aizraujas ar Raini – studē un lasa viņa kopotos rakstus. Viņam rodas vēlme katru objektu, ko viņš glezno, attēlot skaidri un izcelt to tā, lai katrs zāles stiebrs ir pamanāms, jo katram elementam ir sava nozīme. Lai gan darbs “Kurzemniece un vanadziņš” tapis krietni vēlāk kā glezna “Sapņojums” (1982), kas tiek saistīta ar atmodas priekšnojautām, abi darbi ir līdzīgi. Līdzās tautumeitai un mēness sirpim tajos saskatāmas niansētas detaļas. Nosacītajā tēlā var atpazīt Līgu Purmali mātes darinātā tautas tērpā. Tautumeitas tēls ir viena no pamattēmām Miervalža Poļa šī perioda gleznās. Tautumeitas vienmēr ir tērptas Bārtas tautastērpā.


Miervaldis Polis. “Džeza leģenda”. 1991. Audekls, papīrs, akrils, laka. 70 x 50 cm. MMS kolekcija

Džeza leģenda. 1991

Otrs meklējuma virziens 80. un 90. gados ir acu apmāni jeb jau iepriekšējos gados iesāktā trompe l’oeil tehnikas glezniecība. Fotogrāfijas, grāmatas un pastkartes ir tie trīs pamata objekti, ar ko mākslinieks spēlējas darbu radīšanā. Kā, piemēram, darbā “Džeza leģenda” – Polis radījis gleznu, kurā redzams skats uz meiteni aiz aizsvīduša loga (par ko liecina trīs lejup slīdoši ūdens pilieni) un fotogrāfiju, kas rada iespaidu, ka tā būtu pielīmēta pie audekla, nevis gleznota. Darbu sērijā ir vēl citi darbi, kuros mākslinieks gleznojis pats savus darbus kā pie sienas ar līmlenti pielīmētas fotogrāfijas. Gan idejiski, gan arī vizuāli mākslinieks spēlējas ar skatītāja uztveri – vai tas ir zīmējums, vai glezniecība, vai tā ir klusā daba, vai arī portrets?


Miervaldis Polis, Vilnis Zābers. “Saulespuķu sēklu tirgošana pie Laimas pulksteņa”. 1991. 1 sudraba želatīna druka, 21 x 30 cm. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvs

Miervaldis Polis, Vilnis Zābers. Saulespuķu sēklu tirgošana pie Laimas pulksteņa. 1991

Dzīves norises Miervaldis Polis salīdzina ar teātri, un performances tajā ir kā fantomu teātris, kurā tiek akcentētas negaidītas nejaušības, pārvēršot ikdienišķas situācijas par īpašiem notikumiem. Bronzas cilvēks un tā akcijas pilsētvidē bija nozīmīgi notikumi 80. gadu beigās un 90. gados Latvijā: pastaiga pa Rīgu, kolektīva ubagošana Brēmenē, tikšanās ar Balto cilvēku Helsinku samitā, pozēšana demontēto pieminekļu vietās, sevis iecelšana muižnieku kārtā, saulespuķu sēkliņu tirgošana pie Laimas pulksteņa, kā arī Bronzas cilvēka pārtapšana par Balto cilvēku ir dažas no spilgtākajām viņa performatīvās darbības epizodēm, kas pievērš uzmanību sociālpolitiskiem notikumiem. Par vienu no ironiskākajām performancēm, kas atspoguļo sava laika sabiedrību, iespējams interpretēt Miervalža Poļa un Viļņa Zābera akciju pie Laimas pulksteņa 1992. gadā. Akcijas laikā abi mākslinieki tirgoja saulespuķu sēkliņas. Mākslinieks Vilnis Zābers garāmgājējiem pārdeva parastas saulespuķu sēkliņas, bet Bronzas cilvēks tirgoja dārgākas – bronzas sēkliņas. Lai gan šī performance tika uztverta kā uzjautrinoša, tā tomēr reprezentēja 90. gadu sākuma aktualitātes Latvijas politiskajā un ekonomiskajā situāciju, kurā norisinājās pārorientācija no sociālisma uz kapitālismu. Būtiskākais šajās akcijās bija mijiedarbība ar nejaušo skatītāju.


Miervaldis Polis. “Autorportrets bronzā Davida gleznā”. 1997. Kartons, papīrs, grāmatas lapa ar krāsu reprodukciju, akrils, laka. 36,5 x 30 cm. MMS kolekcija

Autorportrets bronzā Davida gleznā. 1997

Autorportrets bronzā Davida gleznā” ir darbs, kurā vienuviet satiekas mākslinieka radošie meklējumi – 1986. gadā dibinātais “Ego centrs” un 1987. gadā radītais Bronzas cilvēka tēls.

Miervaldim Polim ir vairāki darbi, kuros viņš iegleznojis sevi mākslas vēstures hrestomātisku darbu reprodukcijās, tādā veidā vārda vistiešākajā nozīmē ierakstot vai iegleznojot sevi mākslas vēsturē. 70. gados tās bija Venēcijas ainavas ar Poli kā daļu no pilsētas stāsta. Vēlākos darbos viņš kā 20. gadsimta cilvēks ar savam laikam raksturīgu ārieni viesojās 16., 17., un 18. gadsimta gleznās, tādā veidā pievēršoties laikmeta interpretācijai caur ceļošanu laikā.