RAKSTI  
Foto: Aleksandra Rosa

Vēstule no Islandes ziemeļiem 0

Aleksandra Rosa
29/04/2016

Foto: Aleksandra Rosa

Saka, Islande ir fotogēniskākā valsts pasaulē. Tik tiešām – kalni, ledus pārklātie ezeri, ūdenskritumi, dūmojošā zeme un lavas lauki neliek par sevi vilties ne profesionāliem fotogrāfiem ar neskaitāmiem līdzi paņemtiem objektīviem, ne arī Instagram mīļotājiem. Pastkartīšu foto Islandē var uzņemt ikviens, šī zeme nebeidz piedāvāt arvien jaunus skatus bildēšanas entuziastiem. Daudz sarežģītāks uzdevums ir sasildīt atsalušos pirkstus, kas ir katra slēdža klikšķinātāja neizbēgams liktenis. Arī man, protams, pēc trīs mēnešu pavadīšanas Islandē kamera ir pilna ar tūristu foto.


Goðafoss ir varens ūdenskritums netālu no pilsētas Agireiri. Šis ir obligāts pieturas punkts Islandes ziemeļos, kas ietverts ikviena ceļotāja plānā. Jāpiemin, ka šis nav ne augstākais, ne platākais, ne arī citādi ievērojamākais ūdenskritums šajā ziemeļu zemē; tā ir tikai neliela daļiņa no Islandes nepieradinātās dabas, kas ir tik neierasta latvieša acij.

Namafjall Hverir – dūmojošs vulkāniskas izcelsmes lauks, ko varētu izmantot kā lokāciju kādas postapokaliptiskas filmas uzņemšanai. Neapdzīvotajam, citu planētu atgādinošajam skatam pievienojam stipru sērūdeņraža smaku (Ķemeru avots pat blakus nestāv!) un iegūstam pilnu iespaidu par šo maģisko vietu.

Zirgi vienmēr ir sastopami ceļa malās. Mašīnas apstādināšana ceļa vidū un sasveicināšanās ar draudzīgajiem dzīvniekiem ir obligāts pasākums.

Polārblāzma (Aurora Borealis) pavasara mēnešos ir bieža parādība ziemeļu platuma grādos. Visbiežāk redzam starus un spirāles, taču dažkārt zaļā gaisma savijas pavisam neparastās formās.

Tikko Islandē pavadīts ilgāks laiks un noslēgta tūrista fāze, dabas brīnumi kļūst gluži pierasti. Polārblāzma šķiet iespaidīga vien tad, kad tā klāj visas naksnīgās debesis, savijoties spirālēs un dejojot savas īpatnējās dejas; apkārt esošie kalni kļūst par neitrālu fonu ikdienas pastaigām pa pilsētu; ostā stāvošie kuģi vairs nepārsteidz un neliek rokai stiepties pēc kameras. Šādi ir mani iespaidi šobrīd, pēc 3 pavadītiem mēnešiem Islandes ziemeļu pilsētā Agireiri (Akureyri). Janvāra sākumā ierados šeit, lai studētu komunikācijas zinātni apmaiņas programmā Agireiri universitātē, un tagad draugi mani sauc par “īstu islandieti”. Nekad nebūtu iedomājusies, ka sasalušie klajumi un sniegotie kalni var kļūt par ierastu vidi, bet tā nu tas ir noticis. Līdz ar pierašanu pie krāšņās dabas es sāku veidot arvien ciešākas saites ar vietējo kultūru, ļaujot Islandei un islandiešu īpatnībām iefiltrēties manā dienas ritmā.

Agireiri janvārī – apledojusi un pārklāta ar sniega kaudzēm cilvēka augumā. Maza (pat pēc Latvijas mērogiem), vien 18000 cilvēku ietilpinoša pilsēta, kas kļuva par manām mājām līdz aprīļa beigām.

Islandes daba ir vietējo iedzīvotāju lepnums, kas tiek vienlaikus aizsargāts un padarīts pieejams salas apceļotājiem. Lai gan vietējiem cilvēkiem ūdenskritumu un kalnu fotogrāfijas šķiet tikpat klišejiskas kā latviešiem varētu būt Jūrmalas saulrietu bildes, tiek darīts viss iespējamais, lai ārzemnieki šos dabas brīnumus varētu iemūžināt ar visām savām ierīcēm. Vietējā apvidus karte ir pilna ar takām, uz katra stūra ir pieejami ieteikumi par iespaidīgākajiem apskates objektiem. Katru ceļotāju, protams, iespaido atšķirīgas lietas un vietas. Mani visvairāk pārsteidza neapdzīvoto plašumu vidū ierīkotie ģeotermālie baseini, kas pieejami ikvienam garāmbraucējam bez maksas vai par ziedojumiem.

Šis baseinu komplekss atrodas nelielā ciematā Hofsós, kas ir mazāk kā stundas braucienā no Agireiri. Par piedzīvojumu kļūst ne vien paši baseini ar skatu uz fjordu, bet arī nokļūšana tajos. Ceļā uz Hofsosu izbraucām vairākus kilometrus tuneļu, kuri ved cauri kalniem. Agireiri apkārtne ir kalnainākā Islandes daļa.

Obligāta ir arī “kino tūre”. Tās maršrutu veido vietas, kurās ir radītas pasaulslavenas filmas vai to epizodes. Sarežģītie ģeogrāfiskie nosaukumi islandiešu valodā tiek neoficiāli pārsaukti kino zvaigžņu, filmu varoņu vārdos un filmu nosaukumos (piemēram, Betmena, Bonda ledāji, Prometeja ūdenskritums). Tvaiku un termālo ūdeņu piepildīta ala nez kāpēc kļūst daudzreiz pievilcīgāka, kad to nosauc par Troņu spēļu Džona Snova un Īgrites mīlas ainas alu. Šajā pavasarī ikviens tūrists vismaz uz brīdi kļuva par filmas “Ātrs un bez žēlastības” karstāko atbalstītāju un Vinsa Dīzela fanu, jo tieši Islandes ziemeļos tiek filmēta astotā tās daļa. Tas, vai esi redzējis visas iepriekšējās 7 daļas (vai kaut vienu!) ir pilnīgi nesvarīgi, jo ikviens ir sajūsmā par acu priekšā esošo filmēšanas laukumu, lielo filmēšanas grupu, pa ledu manevrējošiem auto un tankiem, kā arī ieroču dārdiem.

Kā vēsta tūristu leģenda, šī ir Troņu spēļu slavenā ala. Nezinu, cik labi pārbaudīta ir šī informācija, taču skaistā stāsta dēļ uz šo vietu ik dienu dodas daudzi desmiti apmeklētāju.

Pirms braucu uz Agireiri, savu priekšstatu par Islandi lielā mērā veidoju no islandiešu filmām. Pastkartīšu foto ir viena lieta, taču skaistos skatus ir vēlme iesaistīt arī kādā stāstā. Manuprāt, Islandes režisoru skatupunkti uz aktuāliem tematiem ir aizraujošs veids, kā iepazīt vietējo mentalitāti. Tā nu es decembrī domās jau biju paviesojusies ziemeļos: Grimura Hakonarsona traģikomēdijas “Auni” aunu fermās, kur valda divu brāļu naids un sāncensība, Baltazara Kormakūra filmas “Dziļums” emocionāli satricinošajā zvejnieku kuģa avārijā un Dagura Kari darba “Noi albīns” ziemeļu fjorda izolētībā.

Islandiešu filmas caurauž cilvēka un dabas attiecību motīvs. Darbos figurē izdzīvošana ekstrēmajos uguns un ledus zemes apstākļos, tradicionālā lopkopju un zvejnieku dzīvesveida portretējums, kurš Islandē joprojām ir viens no būtiskākajiem iztikas veidiem. Kino pastāv arī izolācijas tēma, kas iezīmējas bezgalīgajos un tukšajos plašumos, kas šķir cilvēkus vienu no otra. Skaistie skati, par kuriem iepriekš tik aizrautīgi stāstīju, šajā kino netiek uzsvērti – tas ir ikdienišķs fons, uz kura risinās vietējo iedzīvotāju dzīvesstāsti.

Pieradusi pie kino kā fikcijas, es nevarēju sagaidīt Islandes realitāti – kino jau bija izpētīts, tagad vajadzēja izbaudīt patieso ziemeļu pieredzi. Liels bija mans pārsteigums, kad sastapos ar gluži to pašu tematiku, kas satraukusi iepazītos režisorus. Kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana ir centrāls jautājums ikvienam islandietim; par to es pārliecinājos gan muzejos, gan ikdienā. Par muzejiem visskaļāk runā to nosaukumi: siļķes, vaļu muzeji, vēsturiskie kūdras namiņi. Ikdienā, ja gadās sastapt islandiešus, ir liela iespējamība, ka viņiem mugurā būs tradicionālie vilnas džemperi lopapeysa. Šis rakstainais ietērps parasti ir Islandes sieviešu roku darbs; tā veidošana ir prasme, kura tiek nodota no paaudzes paaudzē. Lopapeysa siltuma ziņā var sacensties ar advancētākajām tehnoloģijām vēja izturīga apģērba ražošanā, tāpēc tā nēsāšanu pamato ne vien kultūras saknes, bet arī tīri praktiski iemesli. Pieminēju, ka islandieša sastapšana ir vesels notikums, jo viņus praktiski nav iespējams redzēt ielās. Pārvietošanās notiek tikai ar mašīnu, tāpēc vienīgā kultūras apmaiņas vieta ir lielveikals un bārs; šādi izpaužas mūsdienu Islandes izolētība.


Kadrs no filmas “Auni”. Šie lopapeysa varētu būt izvilkti no pašu aktieru garderobēm – siltie džemperi ir ikviena sevi cienoša islandieša krājumos.


Pilsēta Siglufjörður līdz 20. gadsimta 70. gadiem bija Islandes zvejniecības centrs, ko šobrīd apliecina iespaidīgs siļķes muzejs ar visdažādāko zvejniecības un zivju pārstrādes atribūtiku (noformējums, manuprāt, ir Vesa Andersona uzmanības vērts).


Zvejniecības kuģis siļķes muzejā bija tieši tik līdzīgs filmai “Dziļums”, lai padarītu manu atrašanos uz tā klāja mazliet neomulīgu. Viena no lielākajām muzeja priekšrocībām ir apmeklētāju iespēja aptaustīt eksponātus, uzkāpt kapteiņa kabīnē, kuģa virtuvē un pilnā mērā izjust zvejnieku kuģa saspiestību.


Glaumbær kūdras namiņi ir pārveidoti par muzeju, kurā var apskatīt vēsturiskus islandiešu māju būvniecības paņēmienus. Šie nelielie “rūķu namiņi” ir klāti ar kūdru koka ekonomijas nolūkos (šis materiāls Islandē nav plaši pieejams un tāpēc ir dārgs).

Vēl tikai vēlos pieminēt tos vietējos niekus, kuri padarīja manu Agireiri pieredzi krāšņāku. Ziemeļu apceļošana, fotogēnisku vietu pārbagātība un piesātinātā kino kultūra ir mani galvenie iespaidi, taču tos papildina ikdienas piedzīvojumi un mazie pārsteigumi. Atšķirībā no Rīgas, Agireiri ir laikmetīgās mākslas muzejs! Tas ir plašs, no vairākām ēkām sastāvošs komplekss, kurā var iepazīt islandiešu un ārzemju mākslinieku darbus. Foto, video, mūzikas performances, instalācijas un pat smagā metāla koncerti tur notiek gandrīz katru nedēļu. Ja ir vēlme Islandē atrast kaut ko, kas ir mazāk iespaidīgs par tā Latvijas alternatīvu, tad jāapmeklē Agireiri botāniskais dārzs. Tā apmeklētājiem ir fantastiska iespēja ieraudzīt pāris bērzus, egles, krūmus un sūnas. Lai gan floras daudzveidība viennozīmīgi nav Islandes stiprā puse, dārzs ir ļoti gaumīgi iekārtots un vasarā, pēc manas aizbraukšanas, varētu kļūt arī iespaidīgāks. Islandes pieredze nebūs pietiekami islandiska, ja netiks nogaršoti visi iespējamie ēdieni un dzērieni ar lakricu: ledenes, saldējuma mērces, košļenes un lakricas šņabis.

Pavisam drīz došos mājup uz Rīgu. Vēl tikai jāpaspēj ieskriet uz pēdējo izstādi mākslas muzejā, jāapēd vēl viens saldējums aprīļa putenī un jāsakrāmē pilna soma ar lakricas izstrādājumiem, ar ko pārsteigt latviešus. Domāju, ka ar trīs mēnešiem un trīs nedēļām Islandē man nepietika. Būs jābrauc vēlreiz!