Samsāras ekshibicionisti
Izstāde “Exhibitionism” Sāči galerijā Londonā
Kirils Kobrins
27/04/2016
Jau daudzus gadus es izklaidēju sevi un pa rokai pagadījušos draugus ar muļķīgu spēli. Tās būtība ir, lūk, šāda: es lūdzu nosaukt grupas The Rolling Stones labākās dziesmas. Pēc nemainīgi īsā saraksta ar Satisfaction, Lady Jane, Ruby Tuesday, Jumping Jack Flash un vēl kādiem trim četriem gabaliem, kas variējas atkarībā no aptaujātā vecuma un gaumes, es pārēju pie otrā, daudz jezuītiskākā punkta. Labākais šīs dižās grupas albums? Te sākas grūtības. Vien patiesi melomāni spēj atcerēties Beggars Banquet, Let It Bleed, Sticky Fingers, It’s Only Rock’n’roll vai Some Girls (rolingomāni neskaitās, protams, tomēr, jāatzīstas, pēdējo šīs sugas pārstāvi es sastapu apmēram pirms trīsdesmit pieciem gadiem). Interesanti, ka atceras nevis “labākos rolingu albumus”, bet vienkārši tos, kurus spēj atcerēties. Un, visbeidzot, trešais, vissmagākais punkts. Es lūdzu nosaukt dziesmas no šiem pašiem “labākajiem albumiem”. Te mans amatieriskais socioloģiskais pētījums beidzas, turklāt nereti pašam sociologam diezgan bīstamā etapā. Vienkārši sakot, var sadot pa kaklu par apnicīgumu.
Vārds “apnicīgums” ideāli piestāv visam, kas saistīts ar The Rolling Stones. Viņi apnicīgi, jau vairāk nekā piecdesmit gadus, spēlē un veic ierakstus (šobrīd klīst baumas par jaunu albumu). Viņi apnicīgi satrauc sabiedrisko viedokli ar tādām nevainīgām lietām kā narkotikas, laulības pārkāpšana, kā arī smēķēšana neatļautās vietās. Viņi apnicīgi taisa naudu no visa, kas pagadās viņiem acīs. Viņi apnicīgi plātās ar savu apnicīgo ilgdzīvošanu, apnicīgajiem sīkajiem netikumiem un apnicīgo bagātību un alkatību. Visbeidzot, pati viņu mūzika ir diezgan apnicīga – ne tādēļ, ka viņi būtu slikti mūziķi (kā reiz – nē), bet tādēļ, ka šīs mūzikas ir apnicīgi daudz un 99 procentos tā ir apnicīgi garlaicīga, vienveidīga un paredzama. Pat no šī pēdējā apnicīguma, tik mākslinieciski auglīgā, rolingi nav spējuši radīt kaut ko patiešām interesantu – atšķirībā no melnādainajiem amerikāņu blūzmeņiem, kurus viņi it kā dievina. Madijs Voters vai Badijs Gajs spēlē(-ja) un dzied(-āja) ļoti vienveidīgu, gaudulīgu, būtībā apnicīgu mūziku, tomēr viņi ar neatlaidību un bezkompromisu visas šīs kvalitātes noveda līdz robežai – kas tad arī rada visu īsta blūza pievilcību. Tas neizklaidē, tas it kā ir par dzīvi. Parastā dzīve ir apnicīga, bet dziesmas par dzīvi, būdamas īsta māksla, ir apnicīgas kvadrātā.
Galvenā The Rolling Stones atšķirība no blūzmeņiem, kas viņiem no savām pudelēm iebarojuši burbonu, slēpjas tajā, ka rolingi (a) neuzskata dzīvi par apnicīgu, (b) vēl lielākā mērā neuzskata savu dzīvi par apnicīgu, drīzāk, tieši pretēji, (c) neuzskata par apnicīgu bezgalīgi izklaidēt publiku ar savu, kā viņiem liekas, neapnicīgo dzīvi un savu, kā viņiem liekas, neapnicīgo mūziku. Rezultātā vairākas publikas paaudzes dzīvo pasaulē, kuru reizi vairākos gados izbraukā grupa The Rolling Stones, dziedādama par to, ka nekādi nevar gūt apmierinājumu. Godīgi sakot, es – būdams gadus divdesmit (vai pat vairāk) jaunāks par šī kolektīva dalībniekiem – domāju, ka Miks Džegers pieprasīs apmierinājumu daudzus gadus pēc manas nāves. Tiesa gan, par manu nāvi viņš, paldies Dievam, neuzzinās – bet, lūk, es par viņējo, ja, nedod Dievs, ar viņu notiks kaut kas tik neapnicīgs ar nosaukumu nāve, izdzirdēšu apmēram stundu pēc tam, kad tas būs noticis. Citiem vārdiem: mēs nezinām, kas patiesībā ir The Rolling Stones, mēs knapi atceramies desmit viņu dziesmas un (labākajā gadījumā!) dažu albumu nosaukumus, viņi mums līdz nāvei apnikuši (labākajā gadījumā!) vai arī mums vispār (visticamāk!) ir vienalga, bet mēs zinām, ka viņi ir. Miks, Kīts, Čārlijs un Ronijs parūpēsies, lai tieši par to gan neviens neaizmirstu. Viņu lielākā māksla – prasmē izlikt sevi visu acu priekšā.
Pirmais izstādes promo video
Izstāde Londonas Sāči galerijā tā arī saucas – “Exhibitionism”. Angliski vārdu spēle; krieviski diemžēl vārdiem “izstāde” un “ekshibicionisms” nav kopīgas saknes. Bet žēl, jo nosaukums ietver galveno visas ieceres vēstījumu. Tas ir apmēram šāds: jā, mēs esam ekshibicionisti (exhibitionists), par to jūs mūs apbrīnojat, tādēļ tagad mēs izstādām (exhibiting) mūsu ekshibicionismu (exhibitionism) vispārējai apskatei, plus mēs rādām mūsu ekshibicionisma (exhibitionism) darbošanās mehānismu, kādēļ jums mūs jāapbrīno vēl vairāk, kā rezultātā mūsu ekshibicionisms (exhibitionism) vien pieaug, lai gan, protams, kur nu vēl vairāk. Vienīgi tā šo izstādi arī var novērtēt pēc būtības. Savukārt tie, kas to nav sapratuši, vai nu noplāta rokas, vai arī izliekas, kas viss ir kārtībā, rolingi kā rolingi, diža grupa, dziļas pēdas vēsturē un tamlīdzīgi. Ja palasīt recenzijas par “Exhibitionism” – bet to, jāsaka, nav daudz –, tad var pamanīt gan pirmo, gan otro reakcijas tipu. Vieni ir neapmierināti, jo nesaprot, kādēļ cienījamajās publikas priekšā bija jādemonstrē apsūnojusi rokenrola memorabilija, otri atrunājas ar dežūrfrāzēm par “dumpiniekiem”, “paaudzes himnu”, “radošo ilgdzīvošanu”, pieminēdami tādus vārdus un nosaukumus kā “Braiens Džonss”, “Anita Palenberga”, “Džerija Hola”, “Žans Liks Godārs” un “Oltomont”*. Viszinošākie ar zināmu pārmetumu atminas Miku Teiloru un Bilu Vaimenu. Par pirmo nezinu, bet otrais, ja ticam augstāko aprindu hronikai, ieradās uz izstādes atklāšanu Sāči galerijā daudzskaitlīgās ģimenes lokā – ļoti vecs, astoņdesmitgadīgs, slims, it kā, aizbēgdams no rolingiem, viņš būtu izrāvis kaut kādu slepenu personālo vadu no dzīves enerģētiskās rozetes.
Patiešām, atklāšana bija tīri augstākajām aprindām, tur bija arī izstādes varoņi paši, un visāda modīga publika – no dizainera Tomija Hilfigera līdz bijušajai Spice Girls dziedātājai Džerijai Halivelai, kuru tagad sauc vīra uzvārdā par Džeriju Horneri. Amizanti, ka viņa dzimusi tieši tajā gadā, kad rolingi laida klajā Exile on Main St, šķiet, vienīgo plati, kuru patiešām var nosaukt par “roka albumu”, nevis atskaites periodā sacerēto dziesmu izlasi. Krietni kritiķi, kas papūlējušies noklausīties visus The Rolling Stones ierakstus, Exile on Main St uzskata par viņu labāko albumu, bet daži vispār – par vienu no dižākajām roka platēm ever. Neliegšu sev baudu pakaitināt lasītāju un piedāvāt viņam atcerēties kaut vai vienu dziesmu no tās. Tikai bez gūgles, lūdzu! Bet kas attiecas uz meitenēm atklāšanā, un ne tikai pikantajām meitenēm, tad tur bija patīkamas personas arī divas ar kaut ko reizes jaunākas par Džeriju Horneri, dzimušu Halivelu.
Par izstādes atklāšanu es, protams, rakstu pēc britu tabloīdu vārdiem – pabūt šajā ekshibicionisma festivālā man nenācās. Patiesībā jau arī nebija nekādu iespēju. Teju vai neizspruka, ka, sak, ne īpaši jau arī gribējās, tomēr nemelošu. Reizēm vernisāžās Sāči galerijā ir jautri. Pagājušajā rudenī, piemēram, Sāči mākslas gadatirgus atklāšanā četras stundas bez apstājas lēja Bollinger (Special Cuvee), bet vienā stūrī stāvēja neliels galdiņš, kur viesiem piedāvāja dīvaini servētu ģeniālu sakē – atvēsinātu, baltvīna glāzēs. Sakē bija tādas kvalitātes, ka pēc piektās glāzes es painteresējos pie lējējiem, kur varētu kādu pudelīti iegādāties. Man atbildēja, ka bezmaksas cienāšana ir daļa no japāņu ražotāja reklāmas kampaņas, kurš vēlas iekarot britu tirgu. Tas ir, Londonā pudelīti pagaidām nenopirkt, taču – tā kā esmu viņiem simpātisks – viņi atvēlēs man vienu tieši tagad par 80 mārciņām, divreiz lētāk par eksporta cenu. Es paņēmu pēdējo glāzi un pazudu pūlī, piesolījis nopietni apdomāt šo piedāvājumu.
Ar rolingiem šādi triki neiet cauri. Kāda vēl vernisāža! Pat preses biļeti neiedeva, paziņojot man vēstulē, ka to skaits ir diezgan ierobežots un bez maksas izstādē “Exhibitionism” laiž vienīgi vajadzīgos autorus no vajadzīgajiem izdevumiem. Nācās pirkt biļeti par 22 mārciņām. Vēl trīs biļetes – un varēs iegādāties pasaulē labākā sakē pudeli. Tiesa gan, es biju apmierināts ar saraksti ar izstādes organizētājiem. Jo rolingi taču nekad neko nav darījuši bez maksas vai bez kāda cita labuma sev. Tas ir viņu pamats. Kādēļ gan krunkainajiem vīriņiem pārkāpt savus principus? Kīts Ričards drīzāk atmetīs smēķēšanu, nekā palaidīs garām iespēju paņemt 22 mārciņas no Londonas dīkdieņa par iespēju pamielot acis ar viņa ģitārām, viņa fotogrāfijām un kārtējo reizi noklausīties Satisfaction. Bet tas, ka dīkdienis vicina žurnālista kartiņu, – nav liela bēda. Jo vairāk sašutuma, jo vairāk trokšņa. Rolingu godkāres fabrika.
Otrais izstādes promo video
Jā, bet izstāde. Es aizgāju uz to darbdienā, no rīta, lai bez traucējumiem pamielotu acis ar visām ekshibicionisma nokrāsām. Tiem, kas nezina: Sāči galerija tagad atrodas Slouna laukumā, rajonā, kurā dzīvo arābu prinči, krievu oli- un mini-garhi, kā arī neliela citas tamlīdzīgas bagātas publikas daļa. Pirms gadiem septiņiem šajā galā mitinājās Madonna ar Gaju Ričiju, tomēr, kā baumo, šis rajons viņai likās nepiedienīgi dārgs un viņa izvācās. Bet sešdesmito sākumā šeit viss bija pavisam citādāk. Samērā netālu no Slouna laukuma, Čelsijā, Editgrouvā dzīvokli īrēja jaunie rolingi. Pirmā izstādes zāle mums demonstrē rūpīgi atjaunotu viņu mitekļa iekārtojumu – briesmīga cūkukūts, izsmēķi pelnutraukos un Heinz pupu bundžās, tukšas pudeles, mēnešiem neklātas, speķainais gultas, netīru trauku kaudzes. Nezinu, iespējams, man izlikās, bet, iedams caur šo zāli, es saodu smagu nemazgātu ķermeņu un smakojošu zeķu dvingu. Ja mans deguns mani nevīla, tad vismaz par to “Exhibition” kuratoriem var ielikt augstāko atzīmi. Tiesa gan, iespējams, smaka nāca no kāda no apmeklētājiem. Es izrādījos naivs – vienpadsmitos ceturtdienas rītā cauri izstādei lēnām pārvietojās pūlis. Rolingu firmas triks izdevies arī šoreiz.
Vispār zāle ar netīro gultas veļu un izsmēķiem bija visinteresantākā. Pirmām kārtām ar to, ka ļāva ieraudzīt daudzas lietas no dzīves sešdesmito gadu Londonā vispār. Ar rolingiem te nav nekāda sakara. Hellogs kartona kārbu dizains kopš tā laika gandrīz nav mainījies. Eilu tādās pudeles tagad vairs neizlej. Līdzīgus krēslus un galdus vēl var nopirkt no krāmu tirgotāja blakus Stoukņūingtonas baznīcai, blakus manai mājai. Vajadzētu aiziet apvaicāties par cenu, izskatās stilīgi. Televizora nav. Zābaciņi ar asiem purngaliem atkal ir modē. Tā ir vēl gaužām nabadzīgās pēckara Britānijas pasaule: produktu talonus atcēla gadus septiņus pirms tam, dzīve ir trūcīga, melnbalta – kā tā laika dižā filma “Sulainis” ar Dērku Bogartu. Starp citu, tā tika uzņemta tajā pašā 1963. gadā, kad startēja rolingu ekshibicionisms. Kopumā šī zāle daudz ko izskaidro. Pelēcīgajā un drēgnajā Britānijas dzīvē amerikāņu blūza plate bija vienīgais līdzeklis pret emocionālo avitaminozi. Plate, kuru Miks turēja zem paduses vēsturiskajā 1960. gada dienā, kad viņš saskrējās ar savu skolas draugu Kītu uz tukšas dzelzceļa platformas Dartfordas pilsētiņā. Patiesībā plates bija divas – Čaka Berija un Madija Votersa. Ar dažiem skumīgiem izņēmumiem Miks un Kīts spēlējuši nosacītu čakberiju un madijvoteru turpmākos 55 gadus.
Par to – nākamajā izstādes zālē, kur samontēta 1960. gadu pirmās puses studija, kurā ierakstīti daudzi rolingu sešdesmito hiti. Pēc šīs zāles ekshibicionisms kļūst arvien vairāk un vairāk pompozāks un advancētāks, taču rada vismazāko interesi – tieši tāpat kā The Rolling Stones ieraksti, ja tos vērtējam hronoloģiskā perspektīvā. Sešdesmitie un septiņdesmito sākums ir interesantāki par septiņdesmito otro pusi un astoņdesmito sākumu – un tā tālāk. Šķiet, vienīgais izņēmums ir 1978. gada albums Some Girls. Tas ir mans neapšaubāmais favorīts, ja kāds ķertos mocīt mani tādā pašā veidā, kā es apnicīgi moku apkārtējos. Some Girls kaut kādā ziņā ir analogs trīs gadus ātrāk ierakstītajam Deivida Bovija Young Americans – demonstratīvi amerikāniska plate, radīta no apzinātas, savtīgas štatu mūzikas mīmikrijas materiāla. Ģeniālajam protejam Bovijam ar to sekmējās daudz labāk – viņš patiešām mainīja sevi tā, ka baltajā melnās mūzikas souldziedātājā atpazīt viņa iepriekšējo inkarnāciju, Zigiju Stārdastu, bija prakstiski neiespējami. Runa ir ne tikai par imidžu; Young Americans ir izcils popalbums. Rolingi, paspēlējušies ar soulu (un pat gospeļiem) Exile on Main St, nolēma tomēr likt likmes uz pašu jaunāko, ko vien varēja dzirdēt tā laika Ņujorkas klubos. Rezultātā Some Girls pat atrodama dziesmiņa, kas attāli atgādina panku, turklāt ne britu, bet tieši amerikāņu. Taču vislabākā dziesma te ir Miss You, paranoidāli apnicīgs disko ar lielisku Bila Vaimena basa partiju un Džegeru, kurš izklausās (un promo video arī izskatās) tā, it kā vakaros ložņātu pa Centrālparku ādas mētelītī virs kailas miesas un žāvu māktām meitenēm rādītu savus sticky fingers. Lai pavisam nesabiedētu amerikāņu fanus, Some Girls ir arī briesmīgi garlaicīgs kantri ar lielisku tekstu Far Away Eyes un Beast of Burden – ierastais sīkstais rolingu hits ar Kīta firmas ģitārrifu. Tāpat atzīmēsim Mika smieklīgos mēģinājumus galīgi un negrozāmi pārņemt amerikāņu akcentu.
Promo video, filmēts albumam Some Girls
No šaubīgiem vingrinājumiem šaubīgajā “rokžurnālistikas” žanrā atgriezīsimies pie mākslas kritikas, precīzāk, mākslas esejistikas. Atgriezties grūti, jo rakstīt par “Exhibitionism” nav pilnīgi nekā. Ja pirmajā zālē, kā jau teicu, ir par ko papriecāties britu pēckara materiālās kultūras vēsturniekam, bet otrajā – britu un amerikāņu 1960.–1970. gadu popmūzikas vēsturniekam, tad tālāk izstādē darīt īpaši nav ko – parastam cilvēkam, protams, nevis hardcore fanam. Pēdējo pūlī bija ne mazums – tantiņas ar kādreizējās pārdrošības pēdām sejā, padiluši vīreļi, kuru rokenrola pagātni var uzminēt pēc pelēkajiem nobružātajiem džinsiem, smagiem vecmodīgiem zābakiem, melna t-krekla zem žaketes, bet reizēm arī pēc pašķidras astītes, pataisītas no reiz pamatīgo matu pārpalikumiem. Nīkdams no garlaicības zālē, kurā bija izstādītas visas (!!!) Kīta un gandrīz visas Ronija ģitāras, es noklausījos sarunu. Viena tantiņa stāstīja otrai, ka viņa redzējusi Miku pavisam tuvu, metru trīs attālumā, 1972. gada koncertā Hamersmitā. Aiaiai.
Jā, tālāk bija instrumentu un dziesmu parafernāliju zāle, pēc tam plašu vāciņu noformējumu zāle, pēc tam afišu zāle, pēc tam video un kino zāle, neliela zāle par tēmu “Endijs Vorhols un dižais Miks Džegers”, pēc tam zāle ar scenogrāfiju un koncertu dizainu, pēc tam liela zāle ar koncertu drēbēm, pēc tam liela zāle, kurā rekonstruētas stadiona koncerta aizkulises (aizkustinošas tabletītes sirdij uz meikapa galdiņa – večuki tomēr, večuki), no kurienes, savācot nelielu pūli un izdalot 3D brilles, ielaida nelielā zālē, kurā uz ekrāna rādīja gabaliņu no nesena rolingu šova stadionā. Tur, pateicoties 3D, var iegrimt neiedomājamā simts tūkstoš brazīliešu entuziasmā, kas atnākuši paklausīties... kā jums liekas, ko paklausīties? Protams, Satisfaction!
Foto: Kirils Kobrins
Pēc tam akurāti nolikt brilles speciālā kastē un iziet ārā. “Ārā” atrodas galerijas veikalā, publikai tur piedāvā krekliņus ar “Exhibitionism” simboliku, cena no 20 līdz 40 mārciņām – atkarībā no ražotāja firmas. Večukam Hilfigeram sekmējies arī te – viņa krekliņi ir visdārgākie.
Ko man teikt par izstādi? Ka izrādījās gara. Es tajā pavadīju teju divas stundas. Ko es tur darīju? Neatceros. Aplūkoju zem stikla izliktās Kīta 1964. gada dienasgrāmatas, kurās skaistā, miniatūrā rokrakstā pierakstīti apnicīgi nieki par pastiprinātāju stāvokli klubā Marque. Paņurcīta lapiņa, uz kuras Miks uzskricelējis:
I've been walking Central Park
Singing after dark
People think I'm crazy
I've been stumbling on my feet
Shuffling through the street
People ask me, „What's the matter with you boy?“
Sometimes I want to say to myself
Sometimes I say
Oooh oooh oooh oooh oooh oooh oooh
Oooh oooh oooh oooh oooh oooh oooh
Oooh oooh oooh
Oooh oooh oooh oooh oooh oooh oooh
Oooh oooh oooh oooh oooh oooh oooh
I won't miss you child.
Vēl es pētīju Sticky Fingers, Goats Head Soup, Some Girls vāciņus un atminējos, cik daudz es par šiem ierakstiem iztērēju melomānu tirdziņā Gorkijā 1981. gadā un cik sarežģīti pēc tam bija tos iemainīt pret ko citu. Un kā es mēnešiem klausījos šīs nesaprotamās, skaļās, apnicīgās dziesmas, cenzdamies saprast, kādēļ tās ir (a) tik populāras, (b) tomēr atstāj tik dīvainu iespaidu uz manu organismu, iespaidu, kuru diezgan grūti nosaukt par estētisku. Kas vēl? Zālē, kurā rekonstruēta studija, bija lieliska atrakcija – es pie tās pavadīju minūtes 15. Stendā iemontēta aipadu rinda, kuru ekrānos – astoņas rolingu dziesmas pēc izvēles. Iebakstīsi jebkuru no tām – un var izklaidēties, te noņemot, te pievienojot ierakstam dažādus instrumentus vai balsis. Šādi izmēģinājumu ceļā es uzzināju, ka dažos septiņdesmito gadu gabalos Kīts salīdzinājumā ar Roniju spējis no sevis izspiest ne pārāk daudz skaņu.
Trešais un garākais izstādes promo video
Izstāde ir izdevusies. Tā patiešām parādīja (exhibited), kā iekārtota popmūzika, popkultūra, un vispār mūsdienu dzīve. Ka, lai cik tajā nerocies, cik nemeklē jēgu, loģiku, īpašu saturu, slepenas bagātības – nekā no tā nav un nevar būt. Ir tikai exhibitionism, ne “izrādes sabiedrība” vai “spektakulārā sabiedrība”, kā apgalvoja jautrais dzērājs Debors, bet “izstādes sabiedrība”, kurā tiek izstādīta pati izstāde un tās izstādīšanas veids. Daži britu puiši ar jauktu sociālo izcelsmi, no vidusšķiras līdz Dienvidlondonas nabadzībai, veica šo ģeniālo atklājumu – un turpina mūs izklaidēt, izlikdami vispārējai apskatei netīros ģitāras rifos ievīstītu budistisku tukšumu. Miks Džegers pusgadsimtu skraida pa parku pēc meitenēm, virinādams savu sātanisko lietusmēteli. Bet zem mēteļa nekā nav. Vispār nekā. Nekādu sticky fingers.
* atsauce uz Altamont Speedway Free Festival — rokfestivālu, kas 1969. gadā notika Altamonas sacīkšu parkā, Kalifornijā. Tajā piedalījās arī The Rolling Stones un viņu uzstāšanās laikā pie skatuves līdz nāvei tika piekauts kāds jaunietis.
