RAKSTI  
(Fragments.) Vija Celmiņa. Night Sky #2. 1991. © Vija Celmins

Baltijas mākslas superstār? Kas tu esi? 0

Agnese Čivle, Odrija Fišere
31/03/2016

Bieži vien, runājot ar mākslas interesentiem ārzemēs, jāsamulst, kad jānosauc ārpus valsts zināmākais Latvijas mākslinieks. Iestājas pauze un atbildē izskan pāris 20. gadsimta mākslas vēsturē iegājušu autoru vārdi. Ar klusu cerību, ka varbūt tomēr kāds zinās... Ja turpat ir iespēja iegūglēt Gustava Kluča vārdu, tad, protams, attēls tiek atpazīts, kaut arī nekad netiek asociēts ar Latviju. Galēja izmisuma gadījumā var vēl mēģināt piesaukt Marka Rotko vārdu, bet patiesībā jau ir skaidrs, ka arī viņš pats par to smietos. Un arī Vijas Celmiņas darbi līdz šim, izņemot retus gadījumus, bijuši saistīti ar amerikāņu mākslu. Lai gan – Frančesko Bonami kūrētās 50. Venēcijas biennāles izstādē Pittura/Painting aiz Vijas Celmiņas vārda iekavās bija rakstīts Latvia, un pēdējā laikā māksliniece pati, piedaloties starptautiskās izstādēs, arvien vairāk runā par Latviju (tā tas bija arī viņas uzrunā personālizstādes atklāšanā Vīnes secesijas izstāžu zālē pagājušā gada rudenī).

Kad bruka Padomju Savienība, Baltijas māksla līdzīgi kā citas padomju bloka valstis piedzīvoja milzīgu intereses vilni no Rietumu puses. Berlīnē notika vērienīga izstāde Riga – Lettische Avantgarde (1988), par kuras organizēšanu pirms vairākiem mēnešiem Arterritory spilgti stāstīja Barbara Štraka, Ņujorkā – solo un grupu izstādes Eduarda Nahamkina galerijā. Vairāku mākslinieku darbi nokļuva Nortona un Nensijas Dodžu nonkonformisma mākslas kolekcijā Rutgersa Universitātes Zimmerli mākslas muzejā ASV un Ludviga muzejā Ķelnē, bet Leonarda Laganovska darbi iegūla Neue Berliner Kunstverein kolekcijā Berlīnē. Paši tālaika varoņi mākslinieki atzīst, ka bijusi sajūta – visa pasaule ir vaļā un brauciens uz Ņujorku turpmāk būs ikdienišķa parādība. Iespējams, tie bija dažādi ārēji apstākļi, kas šo vilni nobremzēja – 90. gadu sākums zīmīgs ar Persijas līča karu un ekonomisko krīzi. Un, kā intervijā Arterritory.com saka vācu mākslas kolekcionārs Haralds Falkenbergs, līdz ar Padomju Savienību sabruka arī mākslas tirgus. Tas atjaunojās deviņdesmito gadu beigās, taču, ja neskaita dažas Austrumeiropas mākslai veltītas izstādes pēdējā desmitgadē (piemēram, viena no vērienīgākajām bija Gender Check. Femininity and Masculinity in the Art of Eastern Europe – mumok muzejā Vīnē (2009) un Zacheta Nacionālajā mākslas galerijā Varšavā (2010)), interese par Baltiju bija zudusi un mākslas pasaules kartē tā kļuva par visai marginālu punktu. Bet iespējams, ka tam par iemeslu bija kas cits. Varbūt pietrūka pieredzes, varbūt spējas šo interesi izmantot savā labā. Un, droši vien, kā vienmēr – pietrūka arī naudas. Taču visvairāk pietrūka iekšējās atsperes, kas dzītu uz priekšu. Jo arī toreiz, gluži tāpat kā šodien, izstāžu atklāšanās un ballītēs latviešu māksliniekiem un visiem ap viņiem labāk patika sarunāties latviski ar citiem latviešiem, nekā mocīties angļu vai kādā citā valodā, cenšoties uzturēt small talk ar svešiem, lai arī iespējams “vajadzīgiem” cilvēkiem. Galu galā Krievijas un Ukrainas laikmetīgās mākslas vilnis auga augumā, atsevišķām personībām vienā brīdī pat nostājoties līdzās Rietumu mākslas grandiem – Oļega Kuļika, Dubosarska un Vinogradova, Valērija Košļakova un Vlada Mamiševa-Monro darbi vienā laidā rotēja pa pasaules nozīmīgāko muzeju izstādēm un nu ir sastopami to kolekcijās.

ARHĪVS: Intervija ar mākslas zinātnieci un kuratori no Berlīnes Barbaru Štraku

ARHĪVS: Intervija ar vācu kolekcionāru Haraldu Falkenbergu


Kadri no Andra Grīnberga filmas “Pašportrets”. 1972. Foto no publikācijas Experimental Cinema in State Socialist Eastern Europe. Studies in Eastern European Cinema, Volume 7, Issue 1, 2016

No Latvijas mākslas ainas prestižu institūciju uzmanību visbiežāk ir izpelnījies Andris Grīnbergs (1946). Piemēram, viņa filmu “Pašportrets” (1972) amerikāņu avangarda kino pionieris, lietuviešu izcelsmes mākslinieks Jons Meks ierindojis starp piecām visu laiku seksuāli vistransgresīvākajām filmām, noliekot to līdzās Endija Vorhola, Keneta Engera, Žana Ženē un Džeka Smita darbiem. 2011. gadā izstādē Ostalgia Andra Grīnberga darbu līdzās 50 citiem Austrumeiropas māksliniekiem eksponēja arī viena no šodienas aktuālās mākslas žilbinošākajām personībām – The New Museum direktors, kurš 2013. gadā bija arī Venēcijas biennāles galvenais kurators, Masimiliano Džioni. Kad Arterritory viņam vaicāja, vai Ņujorkai šobrīd vajadzīga Austrumeiropas māksla, Džoni teica: “Man liekas, ka Ņujorkai vienmēr vajadzīga māksla, ko tā nedabū redzēt.” It kā tik vienkārši un bezgala sarežģīti vienlaikus...

ARHĪVS: Intervija ar Ņujorkas The New Museum vadītāju Masimiliano Džoni 

Pagājušā gada nogalē Arterritory.com organizētā diskusija aktualizēja tēmu par Latvijas mākslas vietu pasaulē. Toreiz izskanēja vairāki viedokļi, kur būtu meklējama problēmas sakne – institūciju komunikācijas problēmas, nespēja veidot sarunu ar potenciālajiem interesentiem, mākslas izglītības programmas nepilnības, finansējuma trūkums, lai piedalītos starptautiskos pasākumos. Kolekcionārs un kurators Māris Vītols izteica domu, ka būtisks faktors, kas tiešām pievienotu vērtību Latvijas mākslai, būtu, ja mēs to noliktu ārzemju mākslas kontekstā, un šī konteksta radīšana būtu gan kuratoru, gan galeristu uzdevums. Savukārt galerijas „Māksla XO“ vadītāja Ilze Žeivate uzsvēra, ka svarīgi būtu, ja interese par vietējo mākslu izpaustos vietējā mērogā: „Vispirms mēs kolekcionēsim sevi, un pēc tam caur mūsu kolekcijām mūs kolekcionēs jau citi.“ Līdzīgu viedokli intervijā Arterritory paudis arī mākslas kolekcionārs Žans Pigoci – pēc viņa domām mākslas vērtība sāk pieaugt un sāk radīt interesi starptautiski, kad vietējā publika rod interesi par to un sāk mākslu pirkt.

ARHĪVS: Diskusija – Latvijas mākslas vieta pasaulē

ARHĪVS: Dzīves vizionārs Pigoci

Šoreiz, jautājot Baltijas galeriju vadītājiem par viņu pieredzi, kas, viņuprāt, ir mākslinieka panākuma atslēga un vai galerijas ieguldītais darbs mākslinieka popularizēšanā vienmēr atmaksājas, viens no bēdīgākajiem secinājumiem, kas izskanēja, bija – mūsu valstis ir tik mazas, ka pašas par sevi nespēj radīt interesi, līdz ar to arī bieži vien nākas kapitulēt šī fakta priekšā. Igaunijā bāzētās mākslas tirdzniecības un informatīvā interneta platformas NOAR veidotājas Kadri Ūsa un Andra Orna arī atzīst, ka būtiska ir pašas valsts mārketēšana starptautiskā līmenī: „Kāda ir mūsu identitāte? Ar ko mēs kā valsts asociējamies? Uzskatām, ka kultūras konteksts ir būtisks. Tas kolekcionārus interesē.” 

Lai arī neatstāj sajūta, ka Latvijas un arī Baltijas māksla pagaidām vēl nav īsti iekļāvusies starptautiskajā apritē, tomēr negribētos atmest cerību, ka tas reiz varētu mainīties. Ir autori, kas soli pa solim virzās tuvāk mākslas pasaules augstākajām orbītām. Daži paši saviem spēkiem, daži – ar galeriju palīdzību. Par to liecina arī prāvais saraksts ar latviešu aktivitātēm pagājušajā gadā un Baltijas mākslinieku gaidāmie notikumi šogad. Tā māksliniekam Jānim Avotiņam aprīļa sākumā tiks atklāta solo izstāde Rüdiger Schoettle galerijā Minhenē, viņš gatavojas arī divām grupas izstādēm Parīzē – Alain Gutharc galerijā un Prat balvas izstādei Palais de Tokyo, kur viņš ir viens no trim finālistiem. Nupat noslēgusies Kaldera balvas izstāde Pace galerijā Londonā, kurā bija skatāmi lietuvieša Žilvina Kempina darbi, un viņš gatavojas nākamajai solo izstādei Parīzē. Ņujorkā viņu pārstāv arī Lio Malka, kura galerijā līdz pat februāra beigām notika Žilvinas Kempinas izstāde Airborne. Sarunā ar Arterritory Malka pat atzīst, ka tieši Kempinas māksla ir savveida nākotnes mākslas ilustrācija.
Ieva Epnere jau trešo reizi uzaicināta piedalīties Oberhauzenas īsfilmu festivālā Vācijā, kur rādīs videodarbu “Piramīdas četras versijas”. Katrīna Neiburga un Andris Eglītis piedalīsies Kochi-Muziris biennālē, un tūlīt arī jaunā māksliniece Agnese Melbārde, izturējusi konkursu, ar saviem darbiem piedalīsies Art Expo 2016 mesē Ņujorkā.

ARHĪVS: Latviešu mākslinieki pasaulē 

ARHĪVS: Intervija ar Ņujorkas mākslas dīleri, galeristu un kolekcionāru Lio Malku

Arterritory.com vēlējās uzzināt, kādas ir pašu mākslinieku sajūtas par sasniegto, un kā viņi vērtē savu līdzšinējo sadarbības pieredzi ar galerijām un citām mākslas institūcijām ārzemēs. Izvēlējāmies dažus autorus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kuri, mūsuprāt, salīdzinoši veiksmīgi startējuši ārpus savas valsts robežām. Bija tādi, kas nevēlējās atbildēt, un, iespējams, kāda vietējā vidē nezināma, bet ārzemēs uzlecoša šī reģiona zvaigzne arī ir palikusi aiz strīpas.


Iveta Vaivode. No sērijas Somewhere on disappearing path. 2014

Veiksmes atslēga ir tīrā veiksme 

Pirmais jautājums, ko uzdevām māksliniekiem bija – kā sākotnēji izdevās iekļūt starptautiskajā apritē? Interesanti, ka gandrīz visi aptaujātie Latvijas mākslinieki uzsvēra veiksmes nozīmi sevis sasniegtajā. Bet, vai pietiek tikai ar veiksmi? Vai čubinoties savā darbnīcā var cerēt un paļauties uz to, ka nejaušs kuratora apmeklējums atnesīs panākumus?

Fotogrāfe Iveta Vaivode (1979), kuras darbi bijuši izstādīti vienā no nozīmīgākajām fotogrāfijas institūcijām Eiropā C/O Berlin, Minskas fotomēnesī, Gētes institūtā Mehiko, kā arī galeriju ekspozīcijās – Catherine Edelman galerijā Čikāgā un Taik Persons galerijā Berlīnē – par nozīmīgāko notikumu savā līdzšinējā karjerā uzskata uzvaru C/O Berlin rīkotajā konkursā fotogrāfiem 2013. gadā. Patiecoties tam, viņai izveidojusies stabila sadarbība ar C/O Berlin un sekojuši arī pārējie piedāvājumi, tomēr tīri komerciāla sadarbība ar kādu vienu galeriju fotogrāfei nav izveidojusies.

Zināms, ka gleznotājs Jānis Avotiņš (1981) ir viens no Latvijas autoriem, kuram izveidojusies sekmīga sadarbība ar Eiropas galerijām. Kā līdz tam nonācis, viņš neatklāj, bet mākslas kolekcionāram Mārim Vītolam savulaik nācies novērot, kā mākslinieks strādā un komunicē ar savas mākslas potenciālajiem interesentiem. Viņš secina, ka lielā mērā Avotiņa panākumu atslēga ir personīgie kontakti, kurus viņš ilgākā laika periodā ir izveidojis gan ar kuratoriem, gan ar kolekcionāriem – šīs personīgās attiecības spēlējušas ļoti lielu lomu un nozīmi. Mākslinieks pats, lūgts dalīties ar savu pieredzi, iesaka: “Šodien redzot notiekošo, es ieteiktu jaunajiem māksliniekiem, nevis mēģināt „iekļūt starptautiskajā apritē“, bet gan domāt stratēģiski. Kas ir ideālais partneris(-i) savu darbu (vērtību) efektīvākajai īstenošanai ilgtermiņā? Vienam tas var būt tikai liels Rietumu muzejs. Citam tas var būt maza, kreisa, snobiska galerija. Vēl citam tie var būt pavārs, mehāniķis, producente un loģistikas speciāliste. Un par „iekļūšanu starptautiskajā apritē“ es teiktu – ja tu tajā neesi, tad vai nu tevis nav vispār, vai arī tā ir specifiska stratēģija. Konkrēti par Latvijas jauno mākslinieku raizējoties, es ieteiktu ne tik daudz fokusēties uz iekļūšanu starptautiskajā apritē, kā neiekļūt lokālajā strupceļā, izvēloties stratēģisko partneri(-us), kas nevar palīdzēt ilgtermiņā nodrošināt brīvību mākslinieciskās prakses regulārajās taktiskajās darbībās.”


Jānis Avotiņš. Untitled. 2015. Foto: veramunro.com

Mākslinieks Henrijs Preiss (1973) jau vairāk nekā 10 gadus dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Sākotnēji Londonā, kur viņš studēja Central Saint Martins mākslas un dizaina koledžā, bet šobrīd viņa dzīvesvieta ir Amerikā, kur līdzās gleznošanai viņš strādā arī par pasniedzēju Čikāgas universitātē. 2009. gadā Henrijs Preiss kļuva par pirmo latviešu mākslinieku, kura darbi tika izstādīti Londonas Vaitčepelas galerijā. Gadu vēlāk viņu iekļāva 50 labāko angļu mākslinieku sarakstā un pēc tam viņa darbi bija skatāmi Sāči galerijā, vēlāk nonākot tās kolekcijā. Henrijs Preiss atklāj, ka viņa pirmā patstāvīgā sadarbība ar James Freeman Gallery Londonā izveidojusies pēc tam, kad galerists apmeklējis viņa darbnīcu, kas atradusies galerijas tuvumā – “bija vienkārši sarunāt vizīti studijā. Liels pluss ir tad, ja atrodies uz vietas, it īpaši ASV – ja neesi Ņujorkā vai Losandželosā, no citurienes būs grūtāk tikt komerciālo galeriju apritē. Veiksmes atslēga ir būt īstajā brīdī īstajā vietā, bet, protams, ar kaut ko jau sastrādātu.”

Igauņu māksliniecei Laurai Poldai (1984), kurai nule kā noslēgusies izstāde Hundreds of Illusions Charted as Land Tartu Mākslas muzejā un kura šogad izvirzīta Igaunijas jauno mākslinieku balvas – Köler Prize – finālam, savulaik veidojusies sadarbība ar Vīnes Galerie Hrobsky. Viņa stāsta, ka pirmā satikšanās ar galerijas īpašnieci Ulriki Jakobu notika pateicoties personiskiem kontaktiem. “Veiksmīga portfolio prezentācija man garantēja dalību grupas izstādē 2012. gadā. Tai sekoja mana pirmā personālizstāde Galerie Hrobsky, otrā –izstāžu telpā Showroom for Young Art Galerie HrobskyGrundsteingasse. Izstāde bija veiksmīga, arī pārdošanas ziņā. Galeriste bija pārsteigta, pārdodot trīs manas gleznas jau atklāšanas laikā. Nākamā izstāde notika gadu vēlāk galvenajā galerijas izstāžu zālē kopā ar latviešu mākslinieci Sigitu Dauguli, taču tā neizrādījās man tik veiksmīga.”


Ieva Epnere. Video instalācija “Zenta”. 2004. Skats no izstādes Vīnes Kunsthallē. 2013. Foto: Ieva Epnere

Arī Latvijas māksliniece Ievas Epneres (1977) karjera veidojusies, vienam notikumam iekustinot nākamo. Kā starta punktu viņa min savu videodarbu „Zenta“, kuru pirms desmit gadiem Latvijas laikmetīgā mākslas centra arhīvā noskatījās kurators Gunars Frīls un uzaicināja mākslinieci uzturēties mākslinieku rezidencē Diseldorfā, kā arī piedalīties izstādē Videoart from the Baltic Scene: Estland, Lettland, Litauen Diseldorfas mākslas telpā. Rezidences laikā izveidojās kontakti un sadarbība ar vairākiem mākslas profesionāļiem, kas turpinājās arī turpmākos gadus. Sekoja divu gadu mācības Augstākajā mākslas institūtā HISK (Higher Institute for Fine Arts) Ģentē, kas ļoti būtiski izmainīja mākslinieces radošās dzīves dinamiku – Epneres darbi nonāca tur sastapto kuratoru veidotajās izstādēs un sadarbība ar viņiem turpinās arī pēc HISK absolvēšanas. Kā pagrieziena punktus savā karjerā māksliniece nosauc arī Oberhauzenas filmu festivālu, izstādes Salon der Angst Vīnes Kunsthallē un „Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla“ Venēcijā. Pēc šiem notikumiem sekoja un turpinās citas sadarbības. Venēcijā eksponēto videodarbu „Atteikšanās“ ievēroja vairāki kuratori, un māksliniece saņēmusi uzaicinājumus piedalīties vairākās grupu izstādēs Eiropā, kā arī sarīkot personālizstādi Zacheta Nacionālās mākslas galerijas projektu telpā.

Fotogrāfes Intas Rukas (1958) veiksmes ceļš arī sācies pēc dalības Venēcijas mākslas biennālē – 1999. gadā (Latvijas ekspozīcija kopā Ojāru Pētersonu un Anitu Zabiļevsku). “Kāds no skatītājiem redzēja, pastāstīja tālāk un tādā ķēdes reakcijā mani uzaicināja rezidencē Villa Waldberta. Tā bija pilnīga nejaušība, ka satiku Jutu Milleri – galerijas direktori.” Tā sākās mākslinieces sadarbība ar modernās mākslas galeriju Baukunst Galerie Ķelnē, tur kopumā viņai notikušas piecas personālizstādes, kā arī galerija ar Rukas darbiem piedalījusies Ķelnes mākslas mesē. 2006. gads Intai Rukai bija ļoti veiksmīgs – vērienīga viņas izstāde notika Stambulas Fotogrāfijas centrā, bet Barbican mākslas centrā Londonā izstādē In the Face of History: European Photographers in the 20th Century Rukas fotogrāfijas bija eksponētas līdzās Volfganga Tilmana un Borisa Mihailova darbiem.


Ēriks Apaļais. Untitled. 2015. Foto: veramunro.com

Šo Latvijas mākslinieku sarakstu būtu jāpapildina ar vēl pāris vārdiem. Viens no tiem ir Ēriks Apaļais (1981), kurš sadarbojies ar respektablo Vera Munro galeriju Hamburgā (tā labi pazīstama pasaules  mūsdienu mākslas apritē ar regulāru dalību nozīmīgākajos mākslas tirgos – Art BaselArt Basel Miami Beach,  Arco Madrid,  Art Forum Berlin, un sadarbību ar pasaules lielākajiem muzejiem). Apaļā karjerā nozīmīga loma noteikti bijusi viņa studijām Vizuālās mākslas akadēmijā Hamburgā (HFBK) pie profesora Andreasa Slominski. Latvijā Ērika Apaļā vārds kļuva pazīstams pateicoties galerijas „Alma“ darbībai.
Hamburgas HFBK un Vīnes Mākslas akadēmijā savulaik studējusi arī Latvijas vidē maz zināmā māksliniece Daiga Grantiņa (1985). Viņai izveidojusies sadarbība ar Joseph Tang galeriju Parīzē, Max Mayer galeriju Diseldorfā, Mathew galeriju Berlīnē, māksliniece piedalījusies grupas izstādēs Palais de Tokyo Parīzē, Hester Gallery Ņujorkā, Mathew galerijā Ņujorkā un Campoli Presti Londonā un šobrīd, šķiet, komētas ātrumā turpina virzīties augšup.


Daigas Grantiņas izstāde The Mountain Guide. 2015. Mathew galerija, Berlīne. © Foto: Mathew galerija

Mākslinieka un galerijas lomas

Viļņas galerijas Vartai radošā direktore Laura Rutkute uzsver starptautiskā tirgus dinamiku un intensitāti, ar kādu tajā “jālaužas” galerijai ar mākslinieku ciešā sadarbībā. Galeriste starptautisko mākslas tirgu redz kā ārkārtīgi pārblīvētu vidi, uz kuru durvis jau kādu laiku kā ir “plaši aizvērtas”. “Māksliniekam ir jābūt spējīgam kultivēt neparastas idejas un realizēt tās kvalitatīvi. Māksliniekam ir jābūt pašpārliecinātam, savukārt galerijai – spējīgai aizvest darbus līdz starptautiskām mesēm.” Viņa uzsver, ka būtiski nezaudēt konsekvenci – tikai tā var virzīties uz priekšu vai tikai noturēties jau sasniegtajā pozīcijā.

Mākslas meses ArtVilnius koordinatore un Viļņas galerijas Meno Niša kuratore Sonata Baliuckaite, kuras pārstāvētā galerijas māksliniece Monika Dirsite pirms pāris nedēļām uzstājās ar performanci Berlīnē un maijā to rādīs ART’16 London mesē, arī norāda uz abu iesaistīto pušu vienlīdzīgas aktivitātes nepieciešamību, uzsverot mākslas vides cikla:  mākslinieks – kurators – galerija būtiskumu, lai veiksmīgi iekļūtu starptautiskajā apritē. “Katram ir jādara savs darbs. Māksliniekiem ir jārada māksla nevis jāgatavo medijiem paredzētie informatīvie materiāli, jāslēdz līgumi ar loģistikas kompānijām un jāpilda citi tehniski uzdevumi. Protams, ir mākslinieki, kam to patīk darīt, un kuri to labprāt dara, piemēram, latviešu mākslinieks Andris Vītoliņš.”

Tikmēr Tallinas Temnikova & Kasela galerijas pārstāve Olga Temnikova uzsver priekšrocības, ar kādām savā ceļā uz mākslinieku izvešanu starptautiskā apritē var rēķināties Baltijas valstu galerijas. “Pirmkārt, mums nav tik augstas telpu nomas maksas un mums ir mazāka konkurence.” Temnikova arī uzsver Eiropas sniegto atbalstu, kas savā ziņā kompensē spēcīga vietējā tirgus iztrūkumu. Kā zināms, Temnikova & Kasela aktivitātes bijušas iespējamas lielā mērā pateicoties Igaunijas Kultūras ministrijas un fonda Enterprise Estonia (ES finansēts fonds, kas sniedz atbalstu uzņēmējiem) finansiālajam atbalstam.“Es uzskatu, ka vietējiem vajadzētu mazāk nodarboties ar sevis nostādīšanu upura lomā.”


Henrijs Preiss. No 392. 2015. Foto: henrijspreiss.weebly.com

Būt mazas valsts galerijai, iespējams, ir savas priekšrocības. Arī Arterritory diskusijā kim? Laikmetīgās mākslas centra dibinātāja Zane Čulkstēna pauda līdzīgu atziņu: „... mēs pazīstam visi viens otru, varam dabūt gatavu to, ko nevarētu citur.“ Tomēr tādā gadījumā paliek jautājums par „pieraksta maiņu“ – kāpēc galerijas, kuras vēlas pievērst sev uzmanību, iekļūt pasaules mesēs, nereti atver galerijas filiāli kādā no megapolēm? Kā to savulaik izdarīja arī lietuvieši – IBID Projects, atverot galerijas Londonā un Losandželosā, vai Tulips & Roses – Briselē.

Jāteic, ka neviens latviešu māksliniekiem, kuriem izdevies izrauties ārpus valsts robežām, šobrīd neveido sadarbību ar kādu no Latvijas galerijām. Kāpēc? Viens iemesls noteikti ir tas, ka vietējās galerijas nespēj māksliniekiem nodrošināt pastāvīgus ienākumus, turklāt arī galeriju noteikumi autoriem nav saistoši – kāpēc gan atdot savu mākslas darbu kā samaksu par telpu īri, ja izstādei nav nekādu taustāmu rezultātu, nav izstādes kataloga un pat viesi ar vīnu bieži vien jācienā par savu naudu?

Jānis Avotiņš, kura darbus Latvijā praktiski nav iespējams redzēt un kurš šobrīd sadarbojas ar Vera Munro galeriju Hamburgā, galeriju Akinci Amsterdamā, IBID Projects (Londona/Losandželosa) un Rüdiger Schoettle galeriju Minhenē (šīs galerijas pārstāvēto mākslinieku saraksts ir visai iespaidīgs – katrā ziņā – teju ikviens kaut cik mākslas jomā iesvaidīts atpazīs virkni uzvārdu), savu pieredzi ārpus Latvijas raksturo šādi: “Sadarbības efektivitāte un produktivitāte ar stratēģiskajiem partneriem atbilst manu taktisko manevru īpašībām – katru reizi citādi. Tā kā mani stratēģiskie mērķi nav nedz politiski, nedz ideoloģiski, nedz tirdznieciski, partneru darbs nekļūst specifiski apgrūtināts un izdošanos nosaka neskaitāmi veiksmes un izņēmumu precedenti.” Savukārt igauniete Laura Polda atklāj, ka iespēja strādāt ar Galerie Hrobsky bijusi lieliska pieredze “gan lai izrādītu savu darbu, gan lai saprastu, ko nozīmē šādu sadarbību komerciālā puse. Tajā vienmēr ir plusi un mīnusi – katrai galerijai savi, un katrā valstī situācija ir atšķirīga.”


Laura Polda. Izstāde Attempts to Stage a Landscape. 2013. Tallinn Art Hall Gallery. Foto: laurapold.com

Vairums aptaujāto autoru attiecības ar ārzemju galerijām nevēlas iztirzāt. Ir skaidrs, ka, rūpējoties par savu mākslinieku prestižu un nodrošinoties pret konkurenci, galerijas savas attiecības ar māksliniekiem ieraksta stingros līgumos. Kā vienu no saviem pienākumiem, strādājot ar ārzemju galerijām, mākslinieki piemin izstāžu saraksta saskaņošanu – ne vienmēr autori varējuši pieņemt citu izstāžu vietu piedāvājumus. Arī darbu cenu nosaka galerija. Inta Ruka stāsta, ka viņa drīkstējusi pārdot darbus pati, bet par tādu pašu cenu, kā pārdot galerija. Tomēr viņa varējusi darbus dāvināt.


Žilvina Kempina instalācija Tube 53. Venēcijas mākslas biennālē. 2009

Lielākās izdošanās. Galeriju un mākslinieku versijas

Vartai un Kempins. Galerija Vartai šogad svin savu 25. jubileju. Šo gadu laikā tā kļuvusi par starptautiskas karjeras atspēriena punktu tādiem lietuviešu māksliniekiem, kā Andrjuss Zakarausks un Ugņus Gelguda, kuri pēc sadarbības ar galeriju 2006. gadā turpināja savu gājienu uz tādām lielkalibra Eiropas mākslas mesēm, kā Art Cologne, ARCO, Art Brussels, Artissima u.c., tāpat viņu darbi iegūluši nozīmīgās institūciju un privātajās mākslas kolekcijās.

Kopš 2009. gada Vartai sadarbojas arī ar lietuviešu izcelsmes kinētiskās instalācijas lielmeistaru – Ņujorkā dzīvojošo lietuvieti Žilvinu Kempinu (1969). Ņujorkā mākslinieku pārstāv jau pieminētā Lio Malca galerija, kur Kempina instalācijām kompāniju sastāda Kīta Haringa, Žana Mišela Baskjā, Endija Vorhola, Hirosi Sugimoto un citu mākslas pasaulē skaļu vārdu darbi, bet Parīzē mākslinieks sadarbojas ar prestižo Yvon Lambert galeriju.

Lai gan viņš savu karjeru aizsāka bez Vartai līdzdalības (pirmās izstādes notika PS1 Contemporary Art Center 2003. gadā un Spencer Brownstone Gallery 2004. gadā – pēc tam, kad tika pamanīts viņa Hantera koledžā veidotais noslēguma darbs), lielu lēcienu pa karjeras kāpnēm Kempins piedzīvoja pēc 2009. gada dalības Venēcijas biennālē, kur galerijas Vartai paspārnē Lietuvas paviljonā tika prezentēta Kempina lielizmēra instalācija Tube. “Galerija Vartai un es kā ekspozīcijas komisāre izdarījām milzīgu darbu, lai šī prezentācija tiktu izpildīta augstākajā līmenī. Tas arī nozīmēja pamatīgas izmaksas,” atceras Laura Rutkute, kas Kempinu apciemoja Atelier Calder pēc Calder Prize saņemšanas 2007. gadā, kur citu iespaidīgu darbu vidū pamanīja Tube un saprata, ka vēlas to parādīt pasaulei.


Krisa Lemsalu. Whole Alone 2. 2015. Foto: krislemsalu.com

Temnikova & Kasela, Krisa Lemsalu un Inga Meldere. Olga Temnikova, savukārt, nevilcinās izcelt divu savu mākslinieču virzības stāstus. Viena no tām ir Igaunijā, Dānijā un Austrijā skolojusies tēlniece Krisa Lemsalu (1985), kurai viņas salīdzinoši jaunajā vecumā ir iespaidīgs portfolio, izstāžu un sadarbību saraksts. Temnikova & Kasela ir vienīgā galerija, kas pārstāv Lemsalu, un viņas darbi nemitīgi ceļo no Japānas un Ķīnas līdz Ņujorkai un Maiami, Beļģijai un Tallinai. “Pērn izrādījām viņas darbus Frieze New York un uzmanība no profesionāļu un mediju puses (NY Times, Business Insider, Forbes u.c.) bija iespaidīga! Šogad izrādīsim viņas darbus Basel Liste”, stāsta Olga Temnikova.
Otra galerijas pārstāvētā māksliniece ir latviete Inga Meldere (1979), kura studējusi Latvijā, Somijā un Māstrihtē. Viņa savus darbus izrādījusi izstādēs Maskavā, Vīnē, Helsinkos, Londonā, Stambulā. Inga Meldere kopā ar Krisu Lemsalu šogad būs galerijas stendā Basel List mesē. Temnikova uzsver: “Neesmu droša, vai tad, ja šīs mākslinieces reprezentētu kāda galerija no Londonas vai Berlīnes, rezultāts būtu citādāks. Uzskatu, ka absolūti nav būtiski, no kurienes galerija nāk.”


Inga Meldere. Fontanelle. 2014. Foto: temnikova.ee

Henrijs Preiss par savas sadarbības ar James Freeman Gallery lielāko izdošanos uzskata galerijas organizēto viņa izstādi Seulā, Korejā. Inta Ruka atzīst, ka galerijai bijusi liela loma viņas darbu popularizēšanā, jo tā rezultējusies arī izstādēs citās nozīmīgās mākslas telpās – “Zviedrijā man ir bijušas izstādes Moderna museet, Fotografiska, Arbetets museet, Umeo Sune Jonsson centrā, Katrineholm galerijā un citur. Liela nozīme manu darbu atpazīstamībā bija arī zviedru režisores Modas Nikanderes dokumentālajai filmai The photographer from Riga (2010), kura tiek rādīta Zviedrijas televīzijā teju katru gadu. Arī grāmatai, kuru izdeva izdevniecība Max Ström.” Savukārt Jānis Avotiņš uzskata, ka sadarbība ar galeriju viņam devusi “neizmērojamas iespējas pašam noteikt brīvības, ierobežojumu, miera un stresa komponenšu attiecību savā praksē. Neizmērojamu iespēju platforma teju jebkādu stratēģiju īstenošanai, teju jebkādu taktisku manevru stilā.”


Inta Ruka. No sērijas “Mani lauku ļaudis”

Mākslas meses kā atspēriena platforma

Dalība starptautiskajās mākslas mesēs ir viens no veidiem, kā galerijas veido savu un arī mākslinieku atpazīstamību un statusu. Iekļūt pasaules nozīmīgāko mešu – Art BaselFriezeFIACArmory Show, ARCO u.c. – elitē varētu būt sapnis katrai nopietnai galerijai. Lai piedalītos kaut vienā no mākslas tirgus līderēm – supermesēm, ir jābūt ne vien iespaidīgam finansiālajam pamatam, bet arī jāiztur nopietns konkurss un jāspēj iespraukties izteikti slēgtā klubiņā.
Baltijas galerijas ietiepīgi turpina virzīt sevi un savus māksliniekus ārvalstīs piedaloties mesēs, kaut arī pagaidām tikai Temnikova & Kasela galerija ir iekļuvusi “supermešu” dalībnieku sarakstos. Tomēr arī mazākas meses var kļūt par atspēriena platformu māksliniekiem, lai iekļūtu starptautiskajā līgā. Pat tāds salīdzinoši lokāla mēroga pasākums kā laikmetīgās mākslas mese ArtVilnius uzrāda šādus piemērus.


Monikas Dirsites performance I’m Your Sun. Izstāde “Melnās rozes”. 2015. Jona Meka Vizuālās mākslas centrs, Viļņa

ArtVilnius 2015 mesē Viļņas galerija Meno Niša pārstāvēja lietuviešu mākslinieci Moniku Dirsiti (1989) ar performanci I’m Your Sun – no ne pārāk cildena paskata alumīnija mucas izmisīgā bērna balsī viļņveidīgi izskanēja lūgumi „Neej garām, neej! Paliec šeit, paliec pie manis! Es esmu tava saule – es tevi mīlu! Kur tu paliki? Paliec šeit!“. Mucā performēja pati māksliniece Monika Dirsite, kura ar šo darbu ieguva meses apmeklētāju balsis un pēcāk saņēma skatītāju balvu kā labākā ArtVilnius’15 māksliniece, kam sekoja virkne uzaicinājumu piedalīties dažādos pasākumos un izstādēs Lietuvā un ārpus tās.

Par tikpat veiksmīgu Sonata Baliuckaite uzskata Meno Niša pārstāvēto mākslinieku Rimu Sakalausku (1985), kurš ArtVilniu stika nominēts kā labākais jaunais mākslinieks, un pats personīgi saņēma uzaicinājumu izstādei Werkstattgalerie Berlīnē. Jāpiemin, ka šī galerijā ArtVilnius mesē piedalījās 2012. gadā, taču tagad tā turp dodas kā vienkārši apmeklētāji un kā kuratori, kas lūkojas pēc jauniem, perspektīviem talantiem.

Būtisks atskaites punkts Baltijas mākslas galerijām ir arī Vienna Contemporary, kas sevi pozicionē kā vietu, kur ieraudzīt Eiropas mākslas ainu, vienkopus pulcinot Austrumeiropas, Centrāleiropas, Rietumeiropas un kādreizējās PSRS teritorijas mākslas galerijas. 2015. gada rudenī Vienna Contemporary dalībnieku sastāvs bija iespaidīgi plašs – sākot no Baltijas, kuru pārstāvēja Vartai Gallery no Viļņas un Temnikova & Kasela Gallery no Tallinas, virknes Krievijas galeriju, no kurām starptautiski pazīstamākā ir Regina Gallery, Azerbaidžānas, Ungārijas, Polijas, Rumānijas un beidzot ar tādām blue-chip līmeņa pārstāvēm kā Galerie Thaddaeus Ropac. Diemžēl, Vienna Contemporary nebija nevienas galerijas no Latvijas. Kālab? Šī klubiņa durvis tomēr ir atvērtas un Laura Rutkute no Vartai Gallery uzsver, ka Vīne – zināmā mērā – ir garants veiksmīgam biznesam.


Non Grata performance Breaking the Backbone. 2014. Juaņas Mākslas muzejs, Xing Shen mākslas telpa, Pekina

Sava ceļa gājēji

Kamēr Arterritory uzrunātais Žilvins Kempins noraida detalizētāku iedziļināšanos savā personīgajā pieredzē par viņa virzību starptautiskajā scēnā un sadarbību ar galerijām, norādot, ka “tā ir mākslas komerciālā puse”, igauņu mākslinieks, performaču grupas Non Grata līderis Als Paldroks norāda: “Mākslinieks ir neatkarīga radoša personība, nevis mākslas pasaules vergs vai biznesa rotaļlieta. Mākslinieks ir alternatīvu risinājumu izgudrotājs, nevis sabiedrības āksts, nedz arī kādu estētisku tās vajadzību apmierinātājs. Mākslinieks ir īstā radītājs, nevis kaut kāds muļķis baltajā kubā. Mākslinieks tiecas pēc alternatīviem risinājumiem, nevis darbojas kā konformistu figūra zem kāda spiediena.”

Non Grata starptautiskajā scēnā darbojas jau no saviem pirmsākumiem – kopš 1998. gada, un plašāk ir atpazīstama ārvalstīs – Eiropā, Āzijā un Amerikā – , nekā Igaunijas robežās. Als Paldroks nenoliedz: “Tieši robežu šķērsošana ir mūsdienu mākslinieka vēlamākais pašrealizācijas veids. Mēs izvēlamies vietas, kur veidot performanci – atkarībā no tā, vai tās mūs iedvesmo. Dažkārt gūstam radošo spēku tādās mākslas mekās kā Ņujorka, Londona vai Parīze, dažkārt Amerikas plašumos vai Dienvidamerikas geto, vai performanču festivālos Āzijā, vai Skandināvijā.” Grupa pilnībā sevi kūrē pati. Viens no Non Grata uzdevumiem ir parādīt, ka mākslinieks visu spēj bez uzspiestām mākslas pasaules struktūrām. “Mēs saņemam daudz ielūgumu. Visur mēs nevaram un arī nevēlamies ierasties. Mums ir iespēja izvēlēties. Pasaule ir eksperimentāla telpa, un māksla ir radošs process nepārtrauktā kustībā.”