RAKSTI  
Foto: Didzis Grodzs

Diskusija: Dalība Venēcijas Starptautiskajā mākslas biennālē. Mērķi un veidi, kā tos sasniegt 0

Arterritory.com
24/03/2016

Foto: Didzis Grodzs

  Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju”

Turpinot diskusiju ciklu par Baltijas valstu mākslas vietu starptautiskajā arēnā, Arterritory.com nesen aicināja uz sarunu pie apaļā galda mākslas jomas profesionāļus. Šoreiz uzmanības centrā bija jautājumi, kas saistīti ar Latvijas piedalīšanos Venēcijas mākslas biennālē – aicinājām diskusijas dalībniekus dalīties savās domās par dalības mērķiem un veidiem, kā tos sasniegt. Diskusijā piedalījās mākslinieks Kristaps Ģelzis, kurš Venēcijas mākslas biennāle piedalījies vairākkārt (Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcija „Mākslīgais miers“ 54. Venēcijas mākslas biennālē, 2011; 56. Venēcijas mākslas biennāles paralēlās programmas izstādes „Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla“ un Personal Structures, 2015); Marta Krivade, Latvijas paviljona sabiedrisko attiecību vadītāja 56. Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā un Baltijas valstu ekspozīcijas sabiedrisko attiecību vadītāja Venēcijas arhitektūras biennālē 2016. gadā; Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce, kura jau vairākus gadus darbojas arī Venēcijas mākslas biennāles žūrijas komisijā; Zane Onckule, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore, Latvijas nacionālā paviljona „Ziemeļi-Ziemeļaustrumi” komisāre 55. Venēcijas mākslas biennālē, 2013; Gundega Turnele, pasākumu aģentūras „Pareizā ķīmija“ direktore, Latvijas nacionālā paviljona „Paraspoguļi” producente 52. Venēcijas mākslas biennālē, 2007, Latvijas nacionālā paviljona producente Venēcijas arhitektūras biennālē, 2014; unmākslas kritiķis Vilnis Vējš. Diskusiju vadīja Arterritory.com redaktori – Odrija Fišere un Sergejs Timofejevs.

Arterritory: Venēcijas biennāle vienmēr ir bijusi izstāde Nr. 1 – mākslas pasaulē ļoti nozīmīgs orientieris, notikums, kurā vienmēr bijis svarīgi piedalīties, parādīt sevi. Vai pēdējā laikā tas nav mainījies? Vai biennāles aktualitāte ir saglabājusies? Vai tai ir kādi spēcīgi konkurenti?

Vilnis Vējš: Ja runājam pa mērķiem, pirmais būtu – rādīt Latvijas mākslu pasaulē. Un man liekas, ka Venēcijas biennāle ir tā vieta, kur to var izdarīt paši, jo kūrētās izstādes pieprasa, lai jūs izvēlas. Tādā ziņā, man liekas, tā ir vienīgā platforma, kur mēs, ja ļoti gribam, savācam naudiņu, izvēlamies mākslinieku, noīrējam vietu un faktiski varam rādīt to, ko mēs paši uzskatām par labu. Venēcijai ir milzu auditorija – ieinteresēta publika, kura nekā citādāk nav aizsniedzama. Protams, tas nenozīmē, ka Latvijas mākslai nebūtu jācenšas parādīties citos notikumos, tajā skaitā avangardiskākos, progresīvākos, nekomerciālos nišas projektos, jo mākslas pasaule tomēr ir pietiekami daudzveidīga. Būtu jāvirzās visur, kur ir iespēja, bet neesmu dzirdējis, ka tādu iespēju būtu daudz.

Tomēr domāju, ka nebūtu jācentrējas uz to, kā biennālē izdzīt kādas zvaigznes (domāju, tas ir atsevišķs stāsts), bet gan – kā veidot šeit vidi, apstākļus un māksliniekus, kuri rada tādus darbus, tādu procesu, kas ir interesants pasaulei, kuru gribētu braukt skatīties. Manuprāt, nākamais patiešām lielais uzdevums attiecībā uz Venēciju būtu – iedabūt vismaz vienu mākslinieku kuratora veidotajā ekspozīcijā. Tad mēs varētu teikt, ka šis process ir nesis kādu redzamu augli. Protams, ja mākslinieki parādās citās biennālēs, ja viņi vispār kaut kur parādās, arī ir labi. Domāju, ka Venēcija nav pats izšķirošākais atslēgas punkts tajā visā.

Arterritory: Vai vispār ir iespējams uz kopējā biennāles fona izskatīties, teiksim, izteiksmīgāk, nekā pārējiem? Katru gadu dalībnieku skaits pieaug, arī cilvēku plūsma pieaug, bet vai tādā drūzmā, tādā iespaidu jūrā ir iespējams kaut kā pasniegt savu vēstījumu?

Zane Onckule: Attiecībā uz pirmo jautājumu domāju, ka biennāle joprojām ir viens no trijiem svarīgākajiem notikumiem, tomēr būtu jāskatās plašāk – ir uzradušies citi analoga tipa notikumi – kā dažādas nekomerciālas meses, cita veida biennāles. Tomēr Venēcijas biennāle ir viena no prestižākajām. Attiecībā uz redzamību un kā ar to strādāt, man liekas, jāskatās, kas ir mūsu auditorija – vai mēs gribam uzrunāt profesionālo auditoriju, vai varbūt vairāk izdabāt masām, publikai. Droši vien arī tādā griezumā katra konkrētā paviljona organizatoriem arī ir jādomā.

Arterritory: Vai tu domā, ka universālas atbildes nav?

Z. O.: Man liekas, viena labā lieta, kas mums jau ir, – garantēta vieta Arsenālā. Mēs beidzot esam pamanāmi, mums nevar paiet garām. Attiecībā uz pārējo – jāskatās katrs konkrētais gadījums. Katru reizi ir citi organizatori un koncepcija arī var atšķirties. Vienai organizācijai vai vienai mākslinieku grupai, kuratoram, kas piesaka, ir viena pieeja, otram – cita. Kā tradīciju, man šķiet, to grūti vērtēt.

Gundega Turnele: Man liekas ļoti svarīgi, kas paviljonā notiek, – vai uz vietas ir laba komanda, asistenti, kas ir ieinteresēti komunicēt ar apmeklētājiem. Vai viņiem ir ko piedāvāt skatītājiem. Atceros, ka [Ginta] Gabrāna atsevišķajā paviljonā bija ļoti daudz atstātu e-pasta adrešu. Kādam pēc tam ar to materiālu ir kaut kas jādara tālāk. Tas varētu radīt daudz vairāk iespēju. No Paivi [Ginta Gabrāna ekspozīcijas „Paraspoguļi“ komisāre Itālijā Paivi Tirkonena – red.] nāca atskaites – cik cilvēku paviljonu ir apmeklējuši, kāda ir bijusi interese, bet nebija kāda, kas šo informāciju apstrādātu. Uz vietas bija itāļu meitene, bet būtu bijis vajadzīgs cilvēks no Latvijas – nevis vienkārši asistents, bet ieinteresēts cilvēks, kas grib mākslinieku tālāk virzīt, kas saprot, ko ar to informāciju darīt.

Z. O.: Man liekas, ka pēdējie divi paviljoni to jau ir lauzuši – ir bijuši cilvēki no Latvijas. Tā jau vairs nav problēma.

G. T.: Bet, vai tā rezultātā tam ir turpinājums? Vai ir vairāk aicinājumu piedalīties? Es ar to domāju, vai ir iespēja paviljonā uzreiz strādāt ar atnākušo cilvēku. Ja atnāk kāds profesionālis un vēlas parunāties, vai ir uz vietas kāds, kurš tiešām zina vairāk, nevis tikai iedod bukletu.

Arterritory: Lai nebūtu katru reizi jāsāk no jauna.

G. T.: Jā, piemēram, ja esi vinnējis konkursu, tad arī tu vai tev tuvu stāvošie turpina par to runāt. Mana kolēģe Austra [Savicka], kas bija arhitektūras biennālē pirms diviem gadiem, teica – mums parasti nepietiek līdzekļu, lai rīkotu pieņemšanas profesionāļiem vai medijiem. Bet arī tas būtu viens no variantiem, kā sevi papildu piedāvāt, reklamēt, bīdīt lietas. Ir jābūt cilvēkiem, kas to var izdarīt. Es kā producents nejūtos spēcīga, bet tas varētu būt kurators, kas saprot, uz kuru pusi virzīties.

V. V.: Man nav tik liela pieredze, bet man liekas, ka pēdējā reizē daudz jau tika darīts – bija gan pieņemšana profesionāļiem, bet arī tai bija jāiztur milzīga konkurence starp citiem notikumiem, lai kāds uz to atnāktu. Bija arī cilvēki, kas iet iekšā paviljonā, uzkavējas, nepārtraukti uzdod jautājumus visiem, kam tiek klāt, un viņiem tiek sniegtas labas atbildes.

Manuprāt, tomēr ir grūti piedāvāt Venēcijas biennāli kā starta platformu jaunam, nevienam nezināmam māksliniekam – visi, kas piedalās kuratora atlasītajā programmā un kas pārstāv valstu paviljonus, viņiem visiem ir tāda šlepe ar tā saucamo „izieto trepi“, sasniegumu un panākumu sarakstu. Uz tā fona ir grūti izcelties, bet nekad nevar izslēgt to, ka ir kāds tik spilgts, pievelkošs – kā nesenais gadījums ar filmu Berlīnes festivālā, kur jaunu cilvēku pirmā filma paņem balvu.

Arterritory: Protams, ir lokālais un ir starptautiskais konteksts. Mēs parasti esam izvēlējušies māksliniekus, zinot viņu panākumus lokālā kontekstā. Kā tas patiesībā notiek?

Māra Lāce: Atgriežoties pie izejas punkta, ar kuru mēs sākām, es tomēr gribētu teikt, ka Venēcijas biennāle kā pirmā šāda tipa biennāle nenoliedzami ir ārkārtīgi prestižs pasākums un kā tradīcija ļoti strādā. Man liekas, ka pēdējos gados, iespējams, jau ilgākā laika periodā, šīs mārketinga aktivitātes iegūst milzīgu pārsvaru pār ļoti daudzām lietām, varbūt reizēm pat pār pašu mākslas faktu. Domāju, ka Venēcijas biennālē tas ļoti sāk dominēt. Viena lieta ir tas, ko Venēcijas biennāle dod profesionāļiem – viņiem tā joprojām ir vieta, kur iet, skatās un meklē šos jaunos pieteikumus; otra daļa ir interesentu un mīļotāju līmenis – tie, kas staigā un ļoti daudz pievērš uzmanību mākslas faktiem, un tad, protams, ir masa, kas brien tāpēc, ka ir jāizbrien cauri. Var orientēties uz katru šo auditoriju, bet man šķiet, ka Venēcijas biennāle tomēr ir vieta, kur dalībnieki vairāk grib orientēties uz profesionālo auditoriju.

Es vairākkārt esmu bijusi Kultūras ministrijas žūrijā. Izvēle vispār ir ārkārtīgi grūta. Primārais, noteicošais, protams, ir pats projekts, bet jāskatās arī, ko šie autori vēl ir darījuši, kā kurators vai menedžeris var nodrošināt projekta ilglaicību, kādas tiek piedāvātas publicitātes iespējas. Visi šie momenti tiek ņemti vērā. Protams, tiek arī skatīts, kāda ir autora dalība starptautiskos projektos, bet tas nav izšķirošais – ja projekts spēj pārliecināt, var aiziet pilnīgi jauns vārds.

Z. O.: Vēl nevajadzētu aizmirst, ka starptautiskā mākslas pasaule tomēr ir ciniska un bezkaislīga. Ja viens no mērķiem ir ne tikai pats mākslas fakts, bet arī tas, kā mēs varētu Latvijas dalību padarīt publiskāku un saistošāku, jāsadala pa sastāvdaļām paviljons kā tāds – viens ir mākslinieks, viņa zināmība, redzamība starptautiskā kontekstā, kā un cik ļoti viņu zina starptautiskie profesionāļi – kuratori, organizatori, kas ir kataloga izdevējs. Man šķiet, par to vajadzētu padomāt, vērtējot nākamos projektus. Ja mēs gribam, lai latviešu mākslinieki strādā ar latviešu kuratoriem – ne vienmēr tas ir izdevīgākais, no šāda viedokļa skatoties.

M. L.: Es pilnībā piekrītu eksperimentam, ka Latvijas paviljonu varētu veidot no malas nākuši kuratori.

Arterritory: Ja paskatāmies tematiski – pagājušajā gadā gan Lietuvas, gan Igaunijas paviljoniem, tāpat kā Latvijas ekspozīcijai, bija stāsts par padomju pieredzi. Varbūt tas ir kaut kas tāds, ko arī sagaida no Baltijas, Austrumeiropas valstīm?

M. L.: Iespējams, tiešām no Austrumeiropas gaida kaut ko tādu.

Arterritory: Vai mums ar to jācīnās?

M. L.: Ir jāizvēlas no projektiem, kas ir pieteikti. Neviens no malas nerada to, kas aizbrauc uz Venēciju.

V. V.: Ir tāds vecs joks – jāskatās šī biennāle vai mese šogad, lai nākamajā reizē zinātu, ko nedarīt. Tas, kas ir šogad, būs novecojis nākamajā gadā. Līdzīgi ir ar kaut kādām tematiskām spekulācijām. Gan igauņu, gan lietuviešu ekspozīcijas bija drosmīgi un spēcīgi mākslas darbi. Tie bija darbi, kas ir autoru izpausme un viņu tematika.

M. L.: Man vispār šķiet, ka mēs esam ārkārtīgi nopietni mākslā. Visi pieiet ārkārtīgi fundamentāli un nopietni šiem projektiem. Reizēm pazūd spēles moments, lielāka negaidītība – viss ir diezgan labi prognozējams.

Kristaps Ģelzis: Vilnis piezīmēja, ka ir divas Venēcijas biennāles – ir pamatkūrētā izstāde, kas ir starptautiska atlase, Venēcijas biennāles kodols, un otra daļa – valstiskā reprezentācija, kas ir pilnīgi paškontrolējama lieta tamdēļ, ka paši arī to finansē. Tātad, lai veidotu projektu, nav jāgaida katras biennāles devīze. Lielākais trūkums, kas skar māksliniekus, mēs piedāvājam produktus, kuriem vienmēr pietrūkst laika, kas nozīmē, ka tie jau defoltā ir sasteigti.

Z. O.: Šogad ir pirmais gads, kad konkurss ir izsludināts ātrāk.

K. Ģ.: Ja mēs skatāmies uz valsti kā pašdarbību – samaksā sev iespēju pārstāvēt savu viedokli – tad arī principiem, kā izvēlas šo produktu, ir jābūt pilnīgi citiem, nekā līdz šim. Mēs gaidām uz Kultūras ministriju, kas, protams, kā valsts pārstāvis ir galvenais spēlētājs šajā procesā. Vai valsts vispār vēlas piedalīties vai nepiedalīties, tas vienmēr ir pirmais jautājums – vai būs, vai nebūs.

M. L.: Tāda reize, kad mēs nepiedalījāmies Venēcijas biennālē, bija tikai viena.

K. Ģ.: Mēs zinām, ka vienalga notiks, bet laiks tiek zaudēts, līdz ar to – tiek zaudēta iespēja izvēlēties maksimāli labāko rezultātu. Ja valstiskā līmenī pieņem, ka šis ir nozīmīgs pasākums, kurā valsts piedalās jau ar kaut kādu tradīcijas līniju, ir daudz brīvākas rokas izvēlēties katrai reizei jaunu produktu – ko mēs kā latviešu īpašā mākslas teritorija varam piedāvāt pasaulei. Neskatīties konjunktūru, neskatīties uz to, vai mākslinieks spēs izšaut kaut ko tālāk – tam nav nekādas nozīmes, jo, arī atrodoties Ainažos un radot mākslas darbu, var nokļūt Ņujorkā. Otrs – ja valsts skatās uz Venēcijas biennāli no šāda redzes punkta, vispirms ir skaidri jānosaka mērķi, ko sasniegt. Pēdējā laikā man ir aizdomas, ka kvalitātes līmeņa rādītājs ir apmeklējumu klikšķinājums. Saturiski – vai ir kāda vērtība radusies no šī klikšķu daudzuma – tas netiek apspriests.

Te jau pieminēja to, ka interesentu apstrāde ir nulle! Mēs skaitām, cik ienāk mūsu telpā, bet tas nav nekāds rezultāts! Rezultāts ir vizītkartes, ieraksti apmeklējuma grāmatā, atzvanīšana, sadarbošanās, parunāšana – kontakti. Bet tam nav ne laika, ne budžets, ne arī zināšanas darboties, lai saprastu, kā ar tādu informāciju, kontaktu iespēju vispār strādāt. Cik saprotu, tagad visas šīs mācības ir ņemtas vērā, un kaut kas iespēju robežās tiek darīts.

Ja mēs runājam par mākslu, tad no mākslinieka viedokļa tas pilnīgi neko nemaina. Māksliniekam primārais dzinulis nav radīt mākslas darbu, kuru pēc iespējas vairāk personu redzētu. Mākslinieka primārais dzinulis ir kvalitatīvi izpaust savu radošo domu, ko nodrošina iespēja piedalīties šādā pasākumā.

Vēl viens svarīgs aspekts – infrastruktūras pārmantojamība biennālei kā tādai. Vispār Venēcijas biennāle mūsu mākslas industrijai ir bijis ļoti demokrātisks pasākums – ja mēs skatāmies uz izvēli, tomēr katru gadu konkurējošo viedokļu grupas tiek periodiski nomainītas, lai viss mākslas radošo cilvēku uzskatu spektrs, kādu mēs te apkārt tolerējam, tiktu pārstāvēts. Mums nav kāds viens princips – piemēram, izvirzīt kaut ko jaunu. Tas varbūt vairāk darbojas lietuviešiem – viņi speciāli meklē to virzienu, kurā ir kāda novitāte. Bet nav obligāti to izvēlēties. Pieļauju, ka kūrējošajām institūcijām, kas ir atbildīgas par nacionālo produktu, ir sastādīti uzdevumi, ko tās vēlas panākt. Bet es neredzu mūsu īpašos valstiskos vērtību uzdevumus biennālei. Tādus, kas būtu skaidri definēti.

V. V.: Es to dalītu divās daļās. Viens ir tas, ko tu saki, – mākslinieka izpausme, radošais es, tā ir tāda pilnīgi metafiziska un svēta lieta, tur neviens iekšā nevar iejaukties. Otrs – tomēr paredzamās, prognozējamās un regulējamās lietas, ko tad ar to tīrradni darīt. Protams, neizmantot šo skatuvi, lai latviešu mākslu vai kādu vietējo mākslinieku promotētu un dotu viņam iespēju kļūt plašāk pazīstamam, nebūtu gudri. Tāpēc par tām visām lietām arī ir jādomā.

K. Ģ.: Manuprāt, šāds te uzaicinājums veidot projektus konkrētajam pasākumam, nav pareizais ceļš. Uzskatu, ka piedāvājuma ideja ir jāizvēlas profesionāļiem bez konkursa.

M. L.: Bet kurš tad būs „Dievs Tas Kungs“, kas to izvēlēsies? Un tā ir valsts nauda – arī tas jāatceras – , kura ir jādala pēc noteiktiem principiem.

K. Ģ.: Tieši tāpēc es uzskatu, ka kultūras ministrei būtu jāveido sava ekspertu vienība, tā varētu būt arī starptautiska, kurai būtu uzdevums to izdarīt divu gadu laikā – vērtēt, skatīties.

Z. O.: Līdzīgi ir Igaunijā.

V. V.: Šāds modelis varētu būt, teorētiski es to pieņemu, ka varētu vērtēt mākslinieku ilgākā laika posmā, bet, kad es visu šo iedomājos reāli – ka būs kārtējā komisija, kura lems, tad es saķeru šausmās galvu un domāju – labāk nē.

K. Ģ.: Labums ir tāds, ka ir iespējams arī informatīvo bloku laicīgi sākt gatavot.

Z. O.: Ka ir kāda pēctecība – ir viens paviljons, nevis viena organizācija tur datus, pēc tam nāk nākamā.

K. Ģ.: Tas neizslēdz arī to, ka komisāri var būt LMC vai kim? vai Indie. Katru reizi var mainīties. Mākslinieks var sadarboties ar to, kurš viņam ir tuvāks, ar kuru viņš ir saistīts. Bet izvēles skatam jābūt no malas.

M. L.: Vai mums ir iespējams skats no malas, kur visi ir tik cieši saistīti viens ar otru?

G. T.: Iespējams, ka valstiski varētu būt tāda funkcija, kas valstiskā līmenī rūpētos par pārstāvēšanu starptautiskajā mākslas tirgū. Gatavojot projektu arhitektūras biennālei mēs Latvijā saskārāmies ar to, ka, piemēram, mediju interese bija ļoti neliela.

Marta Krivade: Tā lieta, ar ko es saskāros, strādājot pie Latvijas ekspozīcijas pagājušajā mākslas biennālē, un kaut kādā ziņā tagad saskaros, strādājot pie arhitektūras biennāles, ka pats klients, ja es tā varu saukt organizācijas, kas vada šos projektus, īsti neizprot, ko nozīmē sabiedriskās attiecības, ko nozīmē – uzrunāt medijus. Pirmkārt, aizmirst, ko nozīmē mediju situācija Latvijā un ko nozīmē starptautiskā publicitāte. Otrkārt, aizmirst, ka sabiedriskās attiecības nav preses relīzes uzrakstīšana un pēc tam brīnīšanās – kā? Mēs uzrakstījām tādu relīzi! Skaņojām, tur bija tādi citādi! Bet nopublicēja viens medijs. Tā nav mediju problēma, tā ir mūsu problēma – ja manu relīzi nenopublicē noteikts skaits mediju, es neesmu mācējusi pārdot žurnālistiem ideju.

Otra lieta ir starptautiskā publicitāte, ko, savukārt, mēs nevaram prasīt no vietējiem sabiedrisko attiecību cilvēkiem. Sabiedrisko attiecību cilvēkam Latvijā būtu jāstrādā uz vietējo publicitāti. Ja jums kāds Latvijā sola, ka mēs jums uztaisīsim arī starptautisko publicitāti, neticiet viņam! Tas ir milzīgs darbs nodibināt kontaktus ar starptautisko nišas presi un tas nav vienkārši biznesa case, to mākslas pasaule nevar apmaksāt. To var apmaksāt ātro kredītu devēji vai tamlīdzīgi klienti. Līdz ar to, par starptautisko publicitāti, manuprāt, ir jārūpējas kuratoram, bet par vietējo – ļoti labam sabiedrisko attiecību speciālistam. Tāpēc, ka vairs nav vienkārši tādas lietas kā „informēt sabiedrību“. Tas bija aktuāli 90. gadu beigās vai 2000. gadu sākumā, kad sūtīja preses relīzes pa faksu. Šobrīd tas ir jāpārdod žurnālistam.

Arterritory: Ir gan šaubas, vai kurators varētu būt tāda figūra, kas to atrisinās starptautiskā līmenī.

M. K.: Ideālais gadījums būtu tāds vienots starptautisko biennāles izstāžu birojs, kuram varētu būt tie visi kontakti. Ko, piemēram, man tagad darīt ar kontaktiem, kurus es ieguvu pagājušās biennāles laikā? Ja tagad nevinnē Laikmetīgās mākslas centrs, nāks atkal jauns PR cilvēks, un viņš atkal no jauna meklēs tos kontaktus, kurus man nemaz nebija laika apkalpot. Viņiem atkal viss ir jāsāk no sākuma. Protams, tas ir nereāli – domāju, ka valsts nekad neuztaisīs atsevišķu struktūru, kurā nebūs interešu konfliktu.

Arterritory: Vismaz datu bāzei būtu jābūt.

M. K.: Bet datu bāze maksā naudu.

V. V.: Es pilnīgi piekrītu visam, ko tu saki, tikai gribu papildināt. Ja mēs esam Azerbaidžāna, mēs varam algot kādus ārprātīgus lobijus un starptautiskas PR aģentūras, bet tās ir nesamaksājamas naudas. Tā kā mēs neesam ar nesamaksājamām naudām, tad ir lētie ceļi – personiski kontakti, draugi, visa tā „partizānu“ ņemšanās, kas arī nav mazsvarīga. Tas būtu jādara kuratoram, organizācijai, kas ved. Bet, vai mēs varam atdabūt kādu starptautiskās mākslas preses žurnālistu uz kādu izstādi Latvijā?

M. L.: Reti, bet šad tad atvedam.

Z. O.: Sāk braukt arvien biežāk.

V. V.: Otrs, protams, ir tas, kā strādāt uz iekšpusi – uz Latvijas auditoriju. Ir jāstrādā ar konkrētiem medijiem. Tiem dažiem žurnālistiem, kas šeit raksta, ir jāpiedāvā arī biļete uz biennāli.

G. T.: Jā, tas ir būtisks moments – aizvest medijus uz turieni.

M. K.: Valsts medijus apmaksā valsts, bet privātajiem medijiem nav jēgas īsti braukt, jo, kā norādīja Kristaps, viņiem ir svarīgi tikai klikšķi – cik daudz. Venēcijas mākslas biennāle nekad nebūs tas, kas privātajā medijā taisa apgriezienus, lai viņi pēc tam varētu pārdot reklāmu. Tāpēc mēs varam cerēt uz mediju ieinteresētību Venēcijas biennālē tikai no sabiedriskā medija, jo viņiem šo braucienu apmaksā, un nišas medijiem. Un cik mums tādu ir?

Arterritory: Bet runājot par starptautisko atpazīstamību, varbūt ir vērts griezties pie ārēja starptautiska spēlētāja, kas profesionāli nodarbojas ar starptautiskajiem medijiem?

M. K.: Pirmkārt, tas ir pārāk dārgi, otrkārt – mana personīgā pārliecība gan strādājot starptautiskā tīklā (es pārstāvu aģentūru, kas ir piesaistīta starptautiskam tīklam), gan skatoties, kā, piemēram, e-flux strādā, – tas viss paliek par tādu informācijas lielgabalu. e-flux var sarunāt maksas publikācijas par cenu, ko mēs varam atļauties. Es zinu, ka mums tur bija publikācija, bet es uzskatu, ka tai nav jēga, un es arī klientu par to brīdināju, ka tam nav efekta. Savukārt personīgie kontakti no aģentūras – tas būs šausmīgi dārgi! Tāpēc vēlreiz saku – kuratoriem, organizāciju vadītājiem jāvelk skaistākā kleita un jāiet grozīties – jādibina kontakti.

V. V.: Es teiktu, ka tas ir jādara pirms biennāles. Biennālē ir jāsatiek tie, ar kuriem jau ir kontakts.

Arterritory: Pagājušajā gadā Time Out London bija publikācija, kur Latvijas paviljons bija iekļauts desmit paviljonu sarakstā, kas jāredz Venēcijas biennālē.

M. K.: Tie nebija personīgie kontakti, ar to vienkārši paveicās, tāpēc, ka ideja acīmredzot žurnālistu bija uzrunājusi.

V. V.: Es domāju, ka tā ir ilūzija, ka var visu sarunāt, nokārtot.

M. K.: Jā, tā tiešām ir ilūzija.

Arterritory: Bet varbūt ir vajadzīga nevis „pierunāšana“, bet vēl kāda papildu aktivitāte, kāds crazy pasākums vai nestandarta piegājiens?

Z. O.: Manuprāt ir jābūt preses brokastīm atklāšanas nedēļā, kad ir saaicināti un savu dalību apstiprinājuši tie mediju pārstāvji, kurus mēs ļoti vēlamies satikt, ar kuriem pirms tam ir nodibināts kāds kontakts.

M. K.: Par brokastīm man ir sajūta, ka tās rīko visi. Ja atnāk, tad atnāk tie, kurus tu pirms tam esi sarunājis. Varbūt, ka nemaz nevajag brokastis, pietiktu ar kafiju un šampanieti.

M. L.: Vai jūs gribat teikt, ka pēdējā reizē preses brokastis nedeva tādu atdevi, kā gaidīts?

M. K.: Tās nedeva atdevi tūlītējas publicitātes ziņā. Kontaktu uzfrišināšanā – jā. Bet jautājums ir par formātu. Es pat laikam ieteiktu iet projām no klasiskā preses brokastu formāta, meklēt kaut ko īpašu. Žurnālisti izskatījās jau pārguruši – ej nu tu izvēlies, uz kurām preses brokastīm, atklāšanām iet. Beigās tāpat viņi aiziet tur, kur iepriekšējā vakarā ir satikuši kuratoru un kopā iedzēruši.

Ja vēlamies ko īpašu, tad tā nav lielāka, šikāka, krāšņāka pieņemšana.

V. V.: Bet es novēroju ļoti skaistu lietu – paralēlajās programmās, kur arī bija ļoti daudz vērtīgu izstāžu, ierodas latviešu bariņš, paņem glāzes un savā starpā svin. Tā ir tā vieta, kur socializēties ar šī pasākuma rīkotājiem, ar citiem kuratoriem, žurnālistiem. Šī iespēja netiek izmantota.

K. Ģ.: Tam es pilnībā piekrītu, jo tas bija pārsteigums izstādē [Personal Structuresred.], kurā es piedalījos. Mēs nebijām gatavi. Tā ir platforma, kur patiesībā atklāšanā nodarbojas ar mākslinieka reklāmu vistiešākajā, visbrutālākajā veidā – ar vizītkartēm, ķer aiz rokas, grāmatas un katalogi nolikti, turpat blakus stāv cilvēks vai pats mākslinieks. Atklāšanai pēc būtības vajadzētu būt vai nu pamatīgam darbam pašam māksliniekam, kas tur piedalās, vai arī tam, kas ir deleģējis tevi tur piedalīties.

M. K.: Tomēr es gribētu piebilst, ka vissvarīgākais ir vienoties, ko mēs paši gribam. Man no Laikmetīgā mākslas centra bija ļoti brīnišķīgs uzstādījums (paldies viņiem, ka viņi saprata, ka nevar nošaut visus zaķus) – mēs gribam uzcelt publicitāti Latvijā, lai nākamajos gados mums ir vieglāk iet pie sponsoriem, jo šogad, aizejot pie potenciālajiem sponsoriem, izrādās – viņiem nemaz neliekas prestiža Venēcijas biennāle. Gan valstij būtu jānosaka vīzija, kā tā katru gadu izvēlas, kādi ir kritēriji, gan arī organizācijai ir jāsaprot, ko tā grib panākt. Varbūt nemaz to publicitāti nevajag? Varbūt pietiek koncentrēties tikai uz nišas medijiem?

V. V.: Es neliktu tik milzīgu akcentu uz „valstij“. Tas entuziasms un interese jau ir pašos māksliniekos un tajās nedaudzajās mākslas institūcijās, kas ar entuziasmu raujas.

M. L.: Man jau šķiet, ka valsts visu laiku, izņemot to vienu negadījumu, kas bija 2003. gadā, tomēr ir deklarējusi, devusi ziņu, ka Venēcijas biennāle ir valsts lieta.

K. Ģ.: Man ir jautājums par kvalitātes notikumiem pēc Venēcijas biennāles – kas tad ir nākamais solis, uz ko tiekties?

M. L.: Viens piemērs mums ir, kad Venēcija bija atspēriena punkts, – tā ir Inta Ruka. Iespējas, kas viņai pavērās, bija tieši pēc Venēcijas. Var jau būt, ka tas bija ieprogrammēts jau ātrāk un Venēcijas bija maziņš grūdieniņš, to es tā nevaru pateikt.

Z. O.: Man liekas, būtu jauki domāt, ka ne tikai Intai Rukai, bet Latvijas fotogrāfijai kā tādai un tādā perspektīvā domāt par mākslu.

V. V.: Garīgā ziņā neko te nevar skatīties – vienu projektu biennālei uztaisi un tu esi kā mūža uzdevumu izpildījis. Kā Kristaps teica, no Ainažiem var nokļūt Ņujorkā, bet es tam ticu arvien mazāk, jo mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad atlase ir nežēlīga. Pa starptautiskām orbītām ripo vieni un tie paši vārdi, kuri atraujas arvien lielākā mērā no tās masas, kura ir zāles un sakņu līmenī. Tie mākslinieki, protams, arī cītīgi pilda sev uzlikto lomu. Mašinērija darbojas pietiekami neganti. Savukārt, kad paskaties lielo izstādi, tur nav neviena mākslinieka, kurš nebūtu to pelnījis. Acīmredzot tā ir tā perspektīva, ko daudzi vēlētos. Tas turpinās arī komerciālajā sfērā – sadarbībā ar galerijām. Mēs tādam līmenim netiekam vēl tuvu.

M. K.: Tas ir šo kontaktu jautājums.

M. L.: Es neesmu pārliecināta, ka tie ir kontakti.

M. K.: Tas mērķis ir sasniedzams, bet mums jau nav tāds mērķis.

Z. O.: Man liekas, mums ir tāds mērķis – katrai organizācijai, kas plāno. Droši vien tas nākamais solis ir dabūt nākamās biennāles kuratoru uz Rīgu, vai kaut vai neitrālā zonā satikt latviešu mākslinieku.

V. V.: Pirms nākamās biennāles vismaz iepazīstināt viņu ar kādiem autoriem, piedabūt viņu paskatīties uz latviešu mākslu.

K. Ģ.: Tas ir ļoti skaidrs un konkrēts uzdevums, kas ir jāsasniedz caur šo te regulāro procesu. Kamēr mēs to nebūsim sasnieguši, nevaram teikt, ka esam kaut ko veiksmīgi izdarījuši.

M. L.: Šogad visi trīs Baltijas valstu arhitekti ir vienojušies vienā kopīgā projektā.

M. K.: Tas man liekas ļoti brīnišķīgs piemērs kā mākslinieki var parādīt pliku dibenu sistēmai. Mākslinieki, kuratori gribēja veidot kopīgu paviljonu. Viņi gāja pie ministrijām un jautāja, vai ir iespējams. Iepirkumu procesu dēļ tas nebija iespējams. Ko izdarīja mākslinieki? Paveica neiespējamo – viņi katrs atsevišķi savā valstī uzvarēja. Tas nozīmē, ka ideja bija tik spēcīga. Kad viņi bija visi trīs uzvarējuši, viņi varēja saslēgties kopā un veidot kopīgu paviljonu. Principā valsts kaut kādā ziņā ir uzlikusi šķēršļus, un likumu grozīšana paņem ilgu laiku. Man šis piemērs liekas tik iedvesmojošs!

M. L.: Cik es zinu, Kultūras ministrijai savā laikā bija ideja veidot vienotu Baltijas paviljonu – laikā, kad Kultūras ministrija ļoti aktīvi sāka censties iekļūt Arsenālā. Tika uzrunātas pārējās kultūras ministrijas. Lietuva bija gatava izskatīt šo jautājumu, bet igauņi pateica striktu – nē.
Šis gads parādīs, kā tas strādās.

M. K.: Jā, redzēsim, kā tas strādās, jo, protams, ir šausmīga cīņa ar birokrātiju. Līdz ar to es, piemēram, uzskatu, ka cietīs arī publicitāte. Ir deviņi kuratori, trīs valstis, katrai ministrijai ir savas prasības.

Z. O.: Vizuālajā mākslā arī varētu par to padomāt. Pat, ja ministrijas to neatbalsta. Igauņu organizācija, kas to veido, potenciāli būtu atvērti.

M. K.: Vēl jau ir jautājums, vai tas vispār ir vajadzīgs? Mēs nekur citur kopā neesam startējuši, kāpēc, lai pēkšņi to darītu?

Arterritory: Laikam to nevar izvirzīt kā supermērķi, vienkārši viens no ceļiem, kā to darīt.

M. L.: Nedaudz savādāk paskatīties.

Z. O.: Šajā gadījumā tādā kopīgā vizuālās mākslas Baltijas paviljonā mēs salīdzinoši būtu ieguvēji – ja paskatāmies starptautiski, mūsu mākslas scēna starptautiski ir mazāk zināma.

K. Ģ.: Man gan liekas, ka tas vairāk attiecas uz politisko konjunktūru, nekā uz māksliniecisko. Tas izskan spēcīgāk, kad kāds reģions kopā piedalās. Ja, piemēram, ir 1500 kvadrātmetru zona, kurā ir māksla, kas pārstāv reģionu, tas noteikti nevar tikt neievērots, pat arī no oficiālās puses.

M. K.: Bet ko tas nozīmē māksliniekam – viņam katru gadu tiek uzspiests, ka viņam ir jākomplektējas kā reģionam

V. V.: Protams, sadarbībai ir nākotne un robežu vilkšanai, nošķirtībai nav nākotnes. Tāpēc ir tie ekstrēmie risinājumi, kad viena valsts izstāda citas valsts mākslinieku. To atļaujas lielās valstis.

M. L.: Tas arī ir tāds triks, lai pievērstu uzmanību.

V. V.: Šeit ir tā problēma – runāju ar Maskavas galerijas “Regīna” vadītāju, viņa teica – lai iekļautos starptautiskā kontekstā, viņai vajag izstādīt starptautisku mākslinieku plejādi. Viņiem jāņem klāt briti, franči, vācieši utt. Bet viņa grib izstādīt krievu māksliniekus! Bet tad viņa vairs nevar sevi pozicionēt kā starptautisku spēlētāju. Tā ir tāda izšķiršanās.

Arterritory: Vai Lietuvā un Igaunijā projektu konkurss notiek pēc līdzīgiem principiem?

M. L.: Igaunijā Laikmetīgās mākslas centram kā organizācijai, struktūrai tas ir deleģēts. Viņi rīko konkursu māksliniekiem.

Z. O.: Lietuviešiem ir tāpat kā mums.

K. Ģ.: Iespējams, ka Venēcijai nevajag nekādu demokrātismu. Var izvēlēties vienu tā saucamo ekspertu, kas atlasa. Un ar katru reizi viņš mainās. Kad viņš ir izvēlējies savu mākslinieku, vai mākslinieku grupu vai mākslinieku komplektāciju, viņš savu misiju beidz un darbu pārņem tā organizācija, kas, tā sakot, apņemas komisārēt.

G. T.: Visi, kas ir tajā jomā, viņiem ir iespēja pieteikties. Kāda tad būtu tā atšķirība?

K. Ģ.: Tā atšķirība ir, ka, pirmkārt, iepirkums ir tik grūts, ka pēc būtības tajā var piedalīties tikai 4–5 organizācijas. Tikpat labi lielais konkurss par konkrētu projektu var nebūt, bet tas būtu uzdevums vienam ekspertam, kurš varētu just laikmeta nianses un to, kas notiek ar mūsu nacionālo mākslu kopumā. Ja kāds baidās par interešu konfliktiem – pirmos gadus, iespējams, tas būtu interpretējams kā subjektīvisma lobijs. Bet jārēķinās, ka ar laiku neizbēgami būtu jāpiedāvā dažādība, līdz ar to nevarētu virzīt tikai vienu virziena šķautni.

M. L.: Igauņi jau sākotnēji ir izvēlējušies šādu ceļu, nemāku teikt, kā viņiem ar to iet. Bet, ja Latvijā kaut kas tāds notiks, tas būs asiņaini.

M. K.: Nepārtraukti tiks pārmesta korumpētība, jo neuzticēšanās ir milzīga. Pie savām neveiksmēm vaino valsti, vai institūciju, jebko. Man arī nav pārliecības, ka Latvija varētu augstu profesionalitāti ievērot. Vai valstī vispār ir iespējams ielikt tādus profesionāļus, kas par valsts piedāvāto atalgojumu varētu to strādāt? Es domāju, ka nē. Igaunija, atšķirībā no Latvijas saviem ierēdņiem maksā konkurētspējīgu atalgojumu. Latvija to nevar nodrošināt.

K. Ģ.: Tātad, viss paliek kā ir un ir labi...
 

Arterritory komentārs:

Neskatoties uz pesimistisko ievirzi noslēgumā, diskusija tomēr uzrādīja vairākus risinājumus izvirzītajām problēmām un lika saprast arī mērķus, par kuriem domāt, gatavojoties nākamajiem startiem Venēcijas biennālē. Viena no būtiskākajām atziņām, pie kuras nonāca diskusijas dalībnieki, – šeit pat Latvijā būtu nepieciešams veidot vidi un apstākļus procesam, kas būtu interesants pasaulei un kuru būtu vēlme braukt skatīties. Visnotaļ simpātiska arī likās doma par to, ka nākamais lielais uzdevums attiecībā uz Venēcijas biennāli būturedzēt nākamās biennāles kuratoru Rīgā, iepazīstināt viņu ar latviešu mākslu. Pēc tam jau kā nākamais solis un vērā ņemams sasniegums būtu Latvijas mākslinieka(-u) dalība biennāles kuratora veidotajā pamatekspozīcijā.

Līdzīgi kā iepriekšējā Arterritory diskusijā par Latvijas mākslas atpazīstamību ārzemēs, izskanēja doma, ka lielā mērā panākumu atslēga varētu būt aktīva personīgo kontaktu dibināšana gan biennāles laikā, gan pirms tās, un svarīga šajā ziņā būtu arī pēctecības veidošana no biennāles uz biennāli.

Lai arī jāatzīst, ka Latvija lielākajai daļai starptautiskās mākslas pasaules ir nevienam nezināms lielums, jo neesam iekļāvušies apritē, atsevišķos gadījumos Venēcijas biennāle tomēr ir bijis atspēriena punkts Latvijas māksliniekiem – bez diskusijā pieminētās Intas Rukas, uz tālāku sadarbību tika aicināts gan Miks Mitrēvics, kuram izveidojās sadarbība ar mākslas institūcijām Austrijā un Vācijā, gan Evelīna Deičmane, kuras darbi bija skatāmi 12. Kairas biennālē un Berlīnes galerijās, bet pēdējās Latvijas ekspozīcijas autori Katrīna Neiburga un Andris Eglītis šogad ir uzaicināti piedalīties Kochi-Muziris biennālē Indijā, kas arvien straujāk iegūst must-visit mākslas notikuma statusu.