RAKSTI  
Baiba Tetere studiju praktisko nodarbību laikā Pitta Riversa muzejā, Oksfordā
Baiba Tetere: Vēstule no Londonas 1

Baiba Tetere
06/12/2011 

Aberdīnas Universitātes (University of Aberdeen) bibliotēkas kafejnīcā mani uzrunāja kāda studente ar viegli jaušamu slāvisku akcentu gandrīz perfektā angļu valodā. Tikko bija beigusies mana vieslekcija mākslas vēstures bakalaura un maģistra studentiem, kuri apgūst Austrumeiropas mākslas vēsturi Dr Amy Bryzgel vadībā. Lekcijā stāstīju par pētījumu, kur analizēju zemnieces ar ūdensnēšiem motīva ilgtspējīgu eksistenci Latviešu ikonogrāfijā.[1] Vladimiras, slovāku studentes, uzrunāta, biju iedvesmota turpināt aizsākušos diskusiju par Austrumeiropas mākslas vēstures kontekstualizāciju Rietumu mākslas vēstures kopbildē. Saruna ievirzījās vairāk tīri praktiskā gultnē, kur abas dalījāmies iespaidos, kā tas ir - studēt pašmāju mākslas vēsturi Rietumu mācību iestādē. Pirms pāris mēnešiem biju absolvējusi fotogrāfijas vēstures maģistratūras programmu Demontfortas Universitātē, Lesterē, un studiju laika iespaidi saglabājās vēl spilgti.[2]

No viena gada maģistra programmas pieredzes esmu secinājusi, ka bez intensīvās un apjomīgās teorijas un praktiskās izaugsmes fotogrāfijas vēstures laukā šajā laika periodā esmu nodarbojusies ar krietnu devu pašanalīzes, kas saistāma ar distancētāku skatījumu uz tādiem jēdzieniem kā ‘Latvija’, ‘latvietība’, ‘latviešu fotogrāfija’ utt. Šeit es domāju ‘distancētāku skatījumu’ kā vērojumu no malas, kur brīnumainā kārtā fiziska prombūtne un ģeogrāfisks attālums manam pētījumam par zemnieces ar ūdensnēšiem motīva attēlojumu latviešu fotogrāfijā bija tikai kā pievienotā vērtība. Konkrēti manā gadījumā šī pašrevīzija ir attiecināma uz manu eklektisko pieredzi jeb iegūtām Latvijas vēstures zināšanām, studējot Latvijas Universitātē, praktiskās darbības fotogrāfijas menedžmentā, kā arī empīriskās ikdienas pieredzes, kas mērojama manā apziņā sākot no 1980. gadu beigām, sakrītot ar sociāl-politiskām izmaiņām valstī, novērotiem no padsmitgadnieces skatpunkta. Tagad kā pētniece esmu ieinteresēta fotogrāfiju aplūkot kultūras studiju (cultural studies) perspektīvā, kur zemnieces ar ūdensnēšiem gadījumā analizēju ideoloģijas, nacionālisma, sociālas iekārtas, arī dzimtes jautājumus. Tieši pētījuma tematika, veikta ārzemēs, ieviesa papildus metodoloģiska rakstura korekcijas, kas lika pastiprināti pievērsties atsevišķu jēdzienu skaidrošanai un pamatošanai. Piemēram, latviešu zemkopības tradīciju noturība, kur individuālā saimniecība ir iesakņojusies latviešu apziņā neskatoties uz pieaugošiem urbanizācijas un industralizācijas procesiem. Šie vairāk vai mazāk ikdienišķie jēdzieni, mitoloģizējušies manā apziņā, tagad, prombūtnē studējot, ieguva pavisam jaunu dinamiku.[3]



[1] Pētījums balstās manā maģistra darbā ‘Ways of Making and Ways of Looking: the Motif of a Bucolic Woman with a Yoke from Early Ethnographic Expeditions in the Nineteenth Century to Inta Ruka’s Series My Country People’, kuru veicu fotogrāfijas vēstures kursā Demontfortas Universitātē, Lesterē (MA Photographic History and Practice, De Montfort University, Leicester. Skatīt te.

[2] Autore ir pateicīga Valsts Kultūrkapitāla fondam par studiju atbalstu.

[3] Svetlana Boym, Common Places: Mythologies of Everyday Life in Russia (Cambridge: Harvard University Press, 1994), 1.

R. R. - 06.12.2011 17:37
baibin, neko nesapratu, ko tu tur saki, parak gudra paliec, brauc majas :(