RAKSTI  
Ernesto Neto. Foto: Ainārs Ērglis

Visam ir gars 0

Fragments no Ernesto Neto uzrunas izstādes “BOA” preses atklāšanā

Una Meistere
17/03.2016

Caur mani runā boa čūska,” savas izstādes “BOA” preses atklāšanā Helsinku Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma saka brazīliešu mākslinieks Ernesto Neto. Savukārt pati atklāšana līdzinās meditatīvam rituālam, kuru – daloties savā privātajā mainības pieredzē pēc tikšanās ar Amazones krastā dzīvojošās hunikuinu tautas šamaņiem, vada Neto. Izstādes “BOA” ietvaros viņš muzeja piektajā stāvā uzbūris templim līdzīgu telpu, kas šķietami eksistē ārpus laika. Jums atliek tikai novilkt apavus, iebrist mīkstajā paklājā, pazust stilizētās boa čūskas galvā, kuru klāj tamborējuma zvīņas un ienirt sevī. Pasaulē, kas – kaut fiziski atrodas pašā Helsinku centrā, vienlaikus ļauj nokļūt mūsu visu sākumpunktā – dabā. “Mēs esam daba. Un kultūra ir tikai dabas subprodukts,” saka Neto. Vienā no telpas malām ir zieda formas galds ar hunikuinu tautas šamaņu rituālos izmantotu atribūtiku – nekas no še skatāmā nav butaforija, mudinot pieskarties un tādējādi līdzdarboties, jo saskaņā ar senajām zintīm – distancēšanās mazina rituālo objektu spēku. Soli pa solim Neto ved skatītāju aizvien tālāk hunikuinu noslēpumos, uzburot ārpus jebkāda laika esošu seno zinšu, rakstu un vārdu piesātinātu rituālo ziedojumu, svinību un pārdomu telpu, kurā nokļuvušajam tiek piedāvāts šķietami aizceļot laikā un citādā kultūrpieredzē, lai vēl spēcīgāk un autentiskāk sajustu sevi šodienā. Mākslinieks atzīst, ka vēlme atjaunot sen izzudušo saikni starp iezemiešu ciltīm un rietumu civilizāciju, cilvēku un dabu, savā ziņā kļuvusi par viņa misiju. Jo tikai atgriežoties pie saknēm, mēs varam izglābt pasauli, kuru paši esam gandrīz iznīcinājuši.


Ernesto Neto. Casa de cura (“Dziednīca”), 2016. Foto: Petri Virtanen, Kansallisgalleria | Somijas Nacionālā galerija

Arterritory.com piedāvā fragmentu no Ernesto Neto uzrunas izstādes “BOA” preses atklāšanā. Savukārt Arterritory.com interviju ar mākslinieku lasiet šeit.

 

Šī telpa man ir kā templis. Tā ir vieta, kur mēs varam sajust savu ķermeni, sajust saikni paši ar sevi, ar dabu un cilvēkiem, kas ir mums apkārt.

Pirms pieciem gadiem kāda mana draudzene devās pie hunikuinu cilts, lai pēc Riodežaneiro Botāniskā dārza pētniecības institūta (JBRG)* pasūtījuma publicētu grāmatu par pirmiedzīvotāju tautu gatavotajiem dziedniecības līdzekļiem, par viņu nostāstiem un augiem. Pēc atgriešanās viņa sacīja, ka man noteikti vajagot uz turieni aizbraukt un satikt šīs tautas pajés – šamaņus. Pēc diviem gadiem es uz turieni aizbraucu. Ceļojuma otrajā dienā es piedalījos rituālā; visi bija sasēdušies aplī. Apļa vidū bija iededzināta svece. Tas bija brīvā dabā, nelielu gabaliņu ārpus ciema, mežā – apmēram desmit minūšu gājiena attālumā. Tā ir vieta, kur šie cilvēki iekārtojuši savus dziedniecības parkus, savus slepenos ārstniecības augu dārzus. Viņi pazīst tik daudzas ārstniecības augu sugas – apmēram trīs simtus. Grāmatā aprakstītas apmēram simts no tām.

Un tā nu tika iedegta svece, un visi ap to sasēdās. Cilvēki bija ģērbušies aptuveni tā, kā es tagad, tikai ar tradicionālām rotām, kas klātas ar keneya, viņu zīmēm un simboliem. Piemēram, šis simbols [Neto rāda savu rokassprādzi] ir jaguāra solis. Tātad, ja tu gribi pārvietoties nemanāmi, nēsā jaguāra soļa zīmi. Šis te ir ērkšķis. Tu ej pa mežu, un piepeši tev pieskaras ērkšķis; ja tu iesi tālāk, ērkšķis tevi sadurs. Tāpēc tev jāatkāpjas. Šai zīmei pat dots savs vārds – tā saucas “pagaidi mazliet”. Un mēs dzīvē neskaitāmas reizes uzskrienam virsū kādam ērkšķim un esam spiesti atkāpties un mainīt virzienu.


Ernesto Neto. Yubẽ bushka, 2016. Foto: Petri Virtanen, Kansallisgalleria | Somijas Nacionālā galerija

Visi sēdēja zemē, bet mani iekārtoja šūpuļtīklā, jo es šo sakrālo dzērienu lietoju pirmo reizi. To sauc par nixi pae un arī par huni, kas atvasināts no šīs tautas vārda, hunikuini jeb “īstie cilvēki”. Huni nozīmē arī vīrietis, sieviete vai cilvēks. Peru šo dzērienu sauc par shipibo. Bet parasti saka nixi pae; nixi nozīmē – vīns, bet pae – stiprs. Tas ir vīna un lapu sajaukums. Vīns dod spēku, vīrišķo varu, bet lapas – iztēli, sievišķo varu. Mēs visi sēdējām savās vietās pilnīgā klusumā; bija dzirdamas tikai meža skaņas: nui, nui, nui, krī, krī, krī... Tas jau pats par sevi bija svēts mirklis. Pēkšņi kāds vīrietis, apmēram trīsdesmit gadus vecs, kopā ar savu brāli paņēma tēju un sāka to pasniegt cilvēkiem. Mēs cits pēc cita to iedzērām un atgriezāmies savās vietās. Un tad, pēc kādām desmit vai piecpadsmit klusuma minūtēm, kāds cilvēks, kurš sēdēja krēslā, sāka dziedāt. Tajā mirklī bija tāda sajūta, it kā pār mani gāztos vesela skaņu strūklaka. Un apmēram pēc divdesmit minūtēm es sāku sajust spēku.

Vienīgo informāciju pirms rituāla es biju saņēmis no manas draudzenes Annas partnera. Viņš ir izdevējs, un viņi pie grāmatas strādāja abi kopā. Viņš ir no Santo Daime; tā ir īpaša baznīca, kas izplatījusies visā Brazīlijā, bet arī Eiropā, Savienotajās Valstīs un pat Japānā. Šo baznīcu nodibināja kāds cilvēks, kuru sauca par Meistaru Irineu. Tas bija melnādains divus metrus garš vīrs; kad viņam bija nedaudz pāri 20, viņš strādāja kaučuka plantācijā un dzēra nixi pae kopā ar iezemiešiem. Un viņam bija sapnis izveidot baznīcu, kas apvienotu Jēzus spēku ar šo dziedniecības un noslēpumainības universu. Tas sākās Akri štatā Brazīlijas ziemeļrietumos, un no turienes izplatījās arī tālāk. Kad pie manis atnāca spēks, man sākās fantastiska vīzija, kurā mēs ar manu sievu mīlējāmies kaut kur izplatījumā. Mēs lidinājāmies gaisā, un mūsu ķermeņi kļuva par sīkām daļiņām, kas izplatījās visā universā. Es sajutu ciešāku saikni ar draugiem, ģimeni un cilvēkiem vispār.


Ernesto Neto. [tapete campo] ondé ki nós vamo? 2012; Velejando entre nós, 2013. Foto: Petri Virtanen, Kansallisgalleria | Somijas Nacionālā galerija

Nixi pae sāka mani mācīt, jo šī līdzekļa uzdevums ir mūs mācīt – parādīt mums, kurp doties, attīrīt mūs. Arī parādīt mums lietas, ko esam darījuši nepareizi. Tas ir darbs – un nebūt ne viegls. Tev nākas pievērsties lietām, kuras reizēm varbūt labprātāk noslēptu. Bet nixi pae neliek cilvēkam justies vainīgam; tas vienkārši parāda, kā nākamreiz izdarīt labāk – pastāsta, ka labāk darīt, lūk, šādi, nevis tā... Tas ievirza tevi mīlestības virzienā. Un rituāla noslēgums ļauj izjust lielu prieku; šis atjaunotais neierobežotas mīlestības krājums ir ārkārtīgi spēcīgs. Es neko tādu agrāk nebiju sajutis. Tas bija viens no manas dzīves svarīgākajiem brīžiem – varbūt pats svarīgākais. Izņemot varbūt vienīgi abu manu bērnu piedzimšanu – tas arī bija kaut kas patiesi svēts.

Šī svētuma dimensija ir pats nozīmīgākais, ko es iemācījos no iezemiešiem. Tas, ka svētums ir visur. Tas nav debesīs, Dievā, kā kristietībā, no kuras izaugusi visa šī Rietumu sabiedrība. Svētums ir zemē, augos, upē, kalnos, vējā – visur. Mēs esam daļa no tā. Mēs esam daba. No tā nav iespējams aizbēgt. Kultūra nāk jau pēc tam. Kultūra arī ir daļa no mūsu dabas, bet mēs esam cieši saistīti ar šo planētu, ar šo universu, ar visu. Un pavadonis šajā dziednieciskajā procesā ir boa čūska. Boa ir gaisma. Un prieks ir izdziedēšana. Izdziedēšana atnāk caur prieku. Kad viņi dzied, tad viņu dziesma skan tā: spēks nāk, spēks mūs attīra – zvaigznes, putni, boa čūska, upe, diena, gaisma, nakts, vējš...


Ernesto Neto. Variation on Color Seed Space Time Love. 2009. Foto: Petri Virtanen, Kansallisgalleria | Somijas Nacionālā galerija

Tā viņi dzied visiem šiem spēkiem daudzas un dažādas dziesmas, tūkstošiem gadu senas, un šos rituālus un sarunas ar dabu viņi piekopuši tūkstošiem gadu. Kad tu pajautā, kā viņi zina, ka konkrētais augs ir labs tādai vai citādai vainai, viņi atbild: mēs dzeram nixi pae un runājamies ar augiem. Tas ir tas, kā viņi nodarbojas ar savu zinātni. Mūsdienu zinātnes aprindām ir grūti to pieņemt un saprast, jo nekāda matemātiska pierādījuma nav – vismaz pagaidām. Bet 74 procenti medikamentu, kas šodien ir mūsu aptiekās, nāk no augiem un no šīm senajām zināšanām. Rietumu kompāniju cilvēki dodas uz džungļiem, uzmeklē šīs ciltis un ar viltību uzvedina viņu šamaņus uz sarunām, lai noskaidrotu, ko iespējams ārstēt ar to vai citu augu. Tad viņi ņem attiecīgo augu, dodas uz laboratoriju, lai noskaidrotu, kāda ir tā sastāva aktīvā viela, un uztaisa no tā visa biznesu. Ir tāda čūska, ļoti indīga čūska, ko sauc žararaka. Un žararakas indi izmanto, lai ārstētu ļoti sarežģītas sirds slimības. Lietojot šo indi, sirds it kā apstājas, patiesībā neapstājoties – es nezinu, kā to precīzi izskaidrot... Rietumu farmācijas kompānijas ar šo indi, ar šīm zināšanām pelna miljonus.

Tikmēr hunikuini un iezemieši vispār šajā biznesā tiek apieti. Nav jau arī tā, ka viņi dzītos pēc naudas. Nauda viņiem neko sevišķu nenozīmē. Viņiem ir daudz svarīgākas lietas. Pats svarīgākais ir garīgā saikne. Kad jūs vēršaties pie šamaņa un sakāt: “Ak tā, jūs esat pajé...”, viņš atbild: “Nē, ne jau es. Nixi pae ir pajé. Es esmu tikai skolnieks.” Šī pazemības dimensija ir ārkārtīgi svarīga, jo galu galā, ne jau šis cilvēks vai kāds cits to visu atklājis. To atnesusi boa čūska. Viņu doma ir tāda, ka viss svarīgais ir augstāk par mums – ārpus mums, cilvēkiem, kuru dzinējspēks ir ego.


Ernesto Neto. Yubẽ bushka, 2016. Foto: Petri Virtanen, Kansallisgalleria | Somijas Nacionālā galerija

Šo cilvēku sensorās spējas ir neticamas. Jūs esat mežā, un piepeši viņi saka, ka kāds nāk – jo viņi dzird klusu pop-pop-pop... Tā ir laiva, kas brauc pa upi. Bet mēs neko nedzirdam; mēs sākam kaut ko saklausīt tikai pēc piecām vai desmit minūtēm. Laiva tuvojas. Mēs ieejam mežā un neko nesaprotam – viss ir vienādi zaļš. Bet viņiem tas ir šāds augs un tāds augs. Visam tur ir savs vārds. Un visam ir gars.

Pēc trim dienām es devos augšup pa upes tecējumu – uz ciematu pašā meža vidū, lai satiktu kādu ārkārtīgi īpašu cilvēku, vienu no vecākajiem pajés starp dzīvajiem. Pēc mūsu ierašanās tika sarīkots rituāls. Mēs sēdējām ap uguni, ap svēto uguni, un dzērām nixi pae. Kad atnāca spēks, man radās sajūta, ka esmu nokļuvis auga lapas iekšpusē. Es redzēju visu lapas uzbūvi tādā kā zinātnes un slepeno zināšanu sajaukumā. Un viss mans darbs it kā sanāca vienkopus. Savā ziņā viss, ko es pēdējos trīsdesmit gadus esmu meklējis, atnāca pie manis vienā acumirklī. Kad mēs iedzērām otro devu, man likās, ka es tūlīt nomiršu. Kad mēs tur ieradāmies, mani pārņēma kaut kādas iracionālas šausmas. Man bija bail, ka pajé pārvērtīsies par jaguāru un mani aprīs, jo cilvēki stāsta daudz ko... Tajā brīdī es samierinājos ar domu, ka nomiršu. Man bija sajūta, ka es vairs neatgriezīšos, un es ar to biju mierā. Es miršu – nu, labi. Un tas nav nekāds jaguārs. Es teicu: “Stiprs,” un viņi tikai turpināja dziedāt, jo rituālā galvenais ir dziedāšana. Dziedāšana atnes spēku un, atkarībā no tā, ko dzied un kas dzied, pie tevis atnāk dažādas vīzijas, dažādas sajūtas. Neviens neko neteica, un es pēkšņi piecēlos. Aizgāju pie savas mazās ūdens bundžas, iedzēru trīs malkus un teicu: “Es nemiršu, es dzīvošu...” Viss pārgāja; rituāls tālāk turpinājās lieliski, un tādam cilvēkam kā es tas bija kaut kas ļoti īpašs. Es tur jutos kā bērns, jo viss bija tik ļoti savādāk.

Pēc astoņiem mēnešiem es satiku cilvēku vārdā Čanabanjers; viņš bija no tā paša ciemata, bet pēdējos astoņus gadus nodzīvojis Riodežaneiro. Viņš tur rīkoja rituālus. Es aizgāju pie viņa uz rituālu kopā ar savu draudzeni Annu, un tas bija neticami. Pēc pirmās devas es pēkšņi sapratu, kā jāsauc izstāde, kuru es tolaik veidoju Gugenheima muzejam Bilbao; es to nosaucu “Ķermenis, kas mani nes”. Es to visu laiku atkārtoju, lai tikai neaizmirstu... Un rituāla beigās, kad spēks jau bija gandrīz apsīcis, nāca tāds kā noslēgums, kad mēs visi piecēlāmies kājās un sadevāmies rokās, lai dejotu. Un ar to pietika, lai spēku pilnīgi aizpūstu projām un mēs visi atgrieztos uz zemes. Rituāla sākumā ir dziesmas, kas sasauc spēku, un noslēgumā ir dziesmas, kas visu attīra, izkliedē šo mirkli un ļauj mums atgriezties pasaulē ar šo dziedējošo spēku katrā no mums. Un es pēkšņi sapratu, ka esmu tik tuvu savām mājām. Tas bija fantastiski – es biju atgriezies, te bija mana sieva un mani bērni, un es jutu tik ciešu saikni ar ģimeni, dabu un mīlestību. Man bija tāda sajūta, ka tas ir vienojošs spēks, kas apvieno mūs visus.


Ernesto Neto. Apenas sentado no caminho da jibóia (“Sēžot uz boa takas”), 2016; Lago dos sonhos ancestrais, a floresta ensina aonde ir, nós somos natureza (“Senču sapņu ezers”, “Mežs māca, kurp doties”, “Mēs esam daba”), 2016; Chuva da floresta (“Meža lietus”), 2016; A Terra é o corpo (“Zeme ir ķermenis”), 2016. Foto: Petri Virtanen, Kansallisgalleria | Somijas Nacionālā galerija

Es esmu iesaistījies šajā grupā un eju pie viņiem ik reizi, kad tiek rīkota ceremonija. Grupu sauc “Meža sargātāji”. Caur šo grupu, caur šīm ceremonijām un dziedējošo tēju es esmu iepazinies ar fantastiskiem cilvēkiem. Un pamazām tas sāka apgaismot manu dzīvi. Viss stipri mainījās – tas, kā es sarunājos ar cilvēkiem, mani ēšanas paradumi. Es kādreiz stipri daudz dzēru. Man patika alkohola spēks, tas manā dzīvē bija ļoti svarīgs. Mēs ar draugiem kopš 16 gadu vecuma katru Vecgada vakaru rīkojām īpašas svinības – brīvas svinības pludmalē, kad par tualeti izmanto jūru. Un mēs visu nakti dejojām. Un mēs dzērām.

Taču pēc tam, kad kādu laiku biju devies uz mežu un piedalījies hunikuinu rituālos, sākās brīnišķīgs izdziedēšanās process. Pēc vienas no tādām ceremonijām mēs aizgājām pie kāda samaumas koka. Tie ir tādi milzīgi koki ar saknēm, kas vienas pašas veido veselas istabas. Mēs kādu laiciņu pasēdējām tādā “istabā”, un tad es izgāju ārā. Es biju kopā ar vienu no iezemiešiem, ļoti viedu vīru, un tiklīdz es iznācu no tās istabas, uz manis pēkšņi sāka nolaisties neskaitāmas melnās bites. Uz visa ķermeņa. Uz sejas, uz krūtīm... Es paliku uz vietas un ļāvu, lai tās uz manis nolaižas; paliku tur kādas desmit minūtes vai vairāk, bet pēc kāda laiciņa es sāku sajust, ka bites mani attīra. Un kad es sakustējos un sāku iet uz upes pusi, bites pa vienai vien mani pameta. Tas bija kaut kas īpašs. Atgriezies Riodežaneiro, es devos taisnā ceļā uz mākslas meses atklāšanu. Paziņas, ko es tur sastapu, man visi kā viens atkārtoja: “Ernesto, tu esi pārvērties. Neto, tu izskaties tik skaists, tu izskaties jaunāks, tu izstaro gaismu – ap tevi ir tāda aura...”

Pēc tam es iedzēru vienu alu. Un vēlāk – otru. Daudzus gadus es vairāk par visu mīlēju iedzert alu. Bet trešo es nedzēru. Un pamazām vien pārstāju lietot alkoholu pavisam. Tā nu es vairs nedzeru. Ja es iedzeru kaut vai mazliet, man ir sajūta, ka tas mani izrauj no tās apgaismības, kādā es šodien dzīvoju. Tā ir boa čūskas apgaismība. Es jūtu sevī boa.

Tā nu, astoņus mēnešus pēc brīža, kad man likās, ka es tūlīt miršu, es sapratu, ka mani nav aprijis jaguārs – mani aprijusi boa. Un tas, protams, nav kaut kas tāds, kas noticis tikai ar mani. Tas noticis ar daudziem cilvēkiem, kuri šai lietā iesaistījušies.


Ernesto Neto. Yubẽ bushka, 2016. Foto: Petri Virtanen, Kansallisgalleria | Somijas Nacionālā galerija

Kamēr es biju Bilbao, gatavojot izstādi un jūtot sevī šo prieka spēku, es visu laiku par to domāju. Ziniet, agrāk man vienmēr bija tāda sajūta – manī it kā skanēja kāda balss, kas teica, ka laba māksla, nozīmīga māksla, ir tāda, kas runā par ciešanām, par problēmām. Par skumjām – jo mēs šeit esam nākuši, lai ciestu, un ciešanas ir labas. Tā ir ideja, ko nes līdzi kristīgā kultūra. Es mūsdienās visur redzu šo sāpju un ciešanu dievišķošanu. Man vienmēr licies, ka mana māksla ir politiska, jo tā runā par dabu – par dabu, no kuras, kā mums liekas, mēs varam pagrābt visu, ko vēlamies. Mēs to varam izsūkt tukšu un piesārņot visas upes – visas šīs traģiskās lietas, kas notiek laikā, kurā mēs dzīvojam. Un piepeši es sapratu – mēs 2000 gadu esam nosēdējuši lamatās, jo krustā sistais Kristus nemaz nav tēls, ko mums devis Jēzus. To radījuši tie, kuri Jēzu nogalināja. Apmēram tāpat, kā jūs nošaujat briedi un pieliekat tā galvu savā mājā pie sienas. Tas nav Jēzus. Krusts ir baznīcas instruments, krusts ir ierocis, tas ir moku rīks, tā ir piparu gāze, tā ir atombumba. Tās ir skumjas, nelaime, alkatība, greizsirdība, visa tā sliktā enerģija, kas ir mums visapkārt. Bet Jēzus ir dzīvība, laime, prieks, tikšanās, dalīšanās, devība, miers. Tas, ko es tajā brīdī sapratu, bija ļoti svarīgi.

Pagāja astoņi mēneši; es sarunājos ar sievu – un es viņai teicu: zini, es saprotu visu to krusta būšanu. Tas man ir skaidrs. Bet boa čūska? Judeo-kristīgajā tradīcijā čūska tiek uzskatīta par kaut ko ļaunu, kas cilvēcei atnesis grēku. Kā tas iespējams? Hunikuiniem čūska ir gaisma, skolotājs, pajé, šamanis. Tā ir čūska, kas visiem tikai dod. Un tad, tiklīdz es to biju pateicis, pie manis atnāca arī atbilde – pang! Ja jibóia, boa, čūska nebūtu Ievai iedevusi ābolu – nixi pae, ayahuasca vai kas nu tas bija – un nebūtu pateikusi, lai viņa ar šo laba un ļauna atzīšanas koka augli dalās ar Ādamu, viņi vēl šobaltdien būtu Paradīzē. Viņi turpat vien būtu. Bet mēs – kur būtu mēs? Mēs nebūtu Paradīzē. Tātad čūska – boa – cilvēcei atnesa gaismu. Ja nebūtu bijis šīs boa, čūskas, jibóia, mūsu te šodien nebūtu. Te neviena nebūtu. Bija interesanti saprast, ka šajā tradīcijā cilvēki visu vienkārši nepareizi pierakstījuši. Tāpēc, ka mēs dzīvojam krusta sabiedrībā. Dievs ļoti sadusmojās uz Ādamu un Ievu, padzina viņus no Paradīzes un piesprieda sodu – darbu. Darbs ir sods? Tu iestādi sēklu, tu izaudzē koku, tev ir kaismīga griba uztaisīt izstādi, un tu to radi. Tu nocērt koku un uzcel māju... Kas par lietu? Ko tas nozīmē? Mēs dzīvojam krusta sabiedrībā, un Jēzus pie sienas noasiņo, lai mūs biedētu – lai imitētu mīlestību. Bet pie krusta nav nekādas mīlestības.

Māja ir ķermenis” – tas ir labi zināms lozungs no 60. gadiem. Tā saucās mākslas darbs, kura autore bija brazīliešu māksliniece Lidžija Klarka (Lygia Clark). Tas bija kontrkultūras laiks, kad runāja par visu to pašu, ko šodien es. Man liekas, šodien šim lozungam vajadzētu skanēt: “Zeme ir ķermenis”. Ja mēs raugāmies uz zemi kā uz ainavu, mums sāk likties, ka mēs bez kādām problēmām varam no tās paņemt visu, ko vien vēlamies – bez kādām sekām. Bet tā nav. Zeme ir mūsu ķermenis, un mēs arī esam daļa no šī ķermeņa. Mums jābūt pazemīgiem.

Šeit, šajā izstādē, mēs atrodamies boa čūskas galvā. Es gribēju visapkārt tai radīt šo zaļumu kā vairogu. Lai mēs varam noaut basas kājas un atslābināties. Lai mums ir laiks elpot. Mūs visu laiku bombardē ar informāciju. Laikraksti, televīzija, reklāmas, T krekli un kuriem arī ir ļoti daudz teksta. Visur attēli, uzraksti. Es gribēju radīt vietu, kur var vienkārši aizvērt acis un elpot. Un, protams, šī ir arī telpa rituāliem. Cilvēki te var dziedāt, var dejot, var sarunāties, kā mēs šobrīd – var meditēt. Man gribētos arī sarīkot te slepenu rituālu – iedzert nixi pae, atvest uz šejieni pajés. Man bija doma atvest viņus un iepazīstināt ar cilvēkiem no sāmu tautas. Man liekas, šo divu tautu tikšanās varētu būt ļoti svarīga – mežu iezemiešu satikšanās ar Arktikas iezemiešiem, lai dalītos zināšanās – lai spriestu par situāciju uz mūsu planētas, aizlūgt par šo planētu.

Es gribētu uzaicināt arī prezidentu, premjerministru un citus svarīgus cilvēkus, kuri vada mūsu pasauli, iedzert nixi pae – jo man liekas, ka nixi pae viņiem varētu daudz ko pastāstīt par to, ko viņi dara ar savu tautu un šo planētu.

Ziniet, mēs šai elpā pat nevaram iedegt sveci, jo te ir ļoti spēcīgi dūmu detektori. Un tas ir ārkārtīgi interesanti. Tas savā ziņā daudz pasaka par to sabiedrību, kādu mēs veidojam. “Veselība” un “drošība” ir mūsdienu apokalipses jātnieki. Man ir draugs, rumāņu mākslinieks, un viņam ir glezna ar kečupu. Viņš saka, ka agrākos laikos tādu kečupu Rumānijas laukos zemnieki tirgojuši gadiem ilgi. Taču tiklīdz Rumānija iestājās Eiropas Savienībā, tas tika aizliegts. Vietējā ražojuma kečupa kārbām nav vajadzīgā kvalitātes zīmoga. Bet šie cilvēki paaudžu paaudzēs stādījuši tomātus, skatījušies, kā tie aug un briest, novākuši ražu un vārījuši kečupu... Kas tad ir tā kvalitāte, kuras vārdā strādā šie apokalipses jātnieki? Viņi strādā industrijas labā.

Riodežaneiro mēs pludmalē dzeram kokosriekstu ūdeni. Kokosriekstus pārdod katrā kioskā. Manā bērnībā tos pārcirta ar mačeti. Vēlāk, kad es biju pusaudzis, tos atvēra ar trim cirtieniem un tie izskatījās pēc apgrieztas piramīdas; varēja redzēt, kā riekstā skalojas šis neiedomājami skaistais, slepenais, dzidrais ūdens ar maziem rieksta mīkstuma gabaliņiem. Un to varēja dzert. Tas bija kā deja. Un tad, pirms kādiem septiņiem, astoņiem vai desmit gadiem, Ipanemas pludmalē atvēra jaunu kiosku ar vienkārši briesmīgu arhitektūru, kas izskatījās pēc kaut kāda tirdzniecības centra – viss tur ir tik asiem stūriem. Iedomājieties – jūs ejat uz pludmali. Jūs esat gandrīz kails – un tur visi tie asumi un smailumi. Un mūsdienās veselības un drošības noteikumu dēļ vispār aizliegts kokosriekstu atvērt kā vecajos labajos laikos. To vairs nedrīkst atvērt; riekstā jāiebāž īpašs salmiņš. Rezultātā kokosrieksts kļūst līdzīgs regbija bumbai ar salmiņu, un pašu dzērienu vispār vairs nevar redzēt. Veselības un drošības noteikumu dēļ kokosriekstus vairs nedrīkst pat pakarināt.


Ernesto Neto. Yubẽ bushka, 2016. Foto: Petri Virtanen, Kansallisgalleria | Somijas Nacionālā galerija

Nu ko tad viņi vēlas? Viņi grib mūsos izdzēst kokosrieksta tēlu. Mēs vairs neredzam ūdeni, mēs neredzam rieksta atvēršanas deju. Un varbūt pēc divdesmit gadiem mums vispār kokosriekstu pārdos jau safasētu. Kad jūs pērkat kokosriekstu, jūs taču maksājat tikai par atvēršanu – par šo meistarību. Un, ja jūs dzerat kokosriekstu, jūs nedzerat gāzēto ūdeni, alu, kokakolu, ledus tēju vai kaut ko tamlīdzīgu. Šī alkatība ir tik piedauzīga. Kāpēc viņiem vajag sapelnīt tik daudz naudas? Es esmu dzirdējis, ka puse no visas pasaules naudas ir astoņu vai deviņu cilvēku rokās. Jums liekas, ka šie cilvēki jūtas ļoti labi? Viņiem ir laba dzīve? Tas ir vienkārši smieklīgi. Šī nebeidzamā vajadzība nopelnīt vairāk, nopirkt vēl vienu lidmašīnu. Tāda nu ir tā sabiedrība, kādā mēs šodien dzīvojam. Televīzijā to var redzēt katru dienu. Ja jūs nejūtaties labi – viņi to, protams, nepasaka atklātā tekstā –, ejiet uz tirdzniecības centru un nopērciet jaunu kreklu. Bet tad jūs atkal jūtaties nelāgi, un jums atkal jāiet uz veikalu un jāpērk vēl viens krekls. Un tad jūs nopērkat auto. Un tad – otru auto. Un tad tirgū parādās jauns auto. Tam jums nepietiek naudas, bet kaut kā jūs tomēr pamanāties to nopirkt... Un tad ir jauns televizors, un tad Apple laiž pārdošanā jaunu iPhone modeli. Jūs desmit stundas, visu nakti stāvat rindā, lai tiktu pie jaunā iPhone. Kas par lietu? Jūs strādājat kā nenormāls, lai tikai dabūtu jauno iPhone vai jaunu televizoru. Un tad beidzot jūs esat sapelnījis tik daudz naudas, ka varat tikt pie lidmašīnas – bet piepeši jūs iepazīstaties ar jaunu draugu, kuram ir veselas divas. Un jūs sākat iznīcināt visus, kas jūsu labā strādā, visu piramīdu līdz pašai apakšai, jo jūs gribat lielāku peļņu un otru lidmašīnu. Vai tas ir veselīgi? Vai šie cilvēki ir laimīgi? Nē, šie cilvēki cieš. Nav labu cilvēku un sliktu cilvēku. Katrs pelnījis tikt izdziedēts! Katrs var pārvērsties.

Mēs runājam par evolūciju, kas turpinājusies paaudžu paaudzēs. Kur šī evolūcija mūs aizvedusi? Mums ir neskaitāmas elektriskas mājsaimniecības lietas, tādas kā veļas mašīnas un tā tālāk. Bet vai mums šodien ir vairāk laika nekā agrāk?

Man liekas, šis ir svarīgs brīdis, kad būtiski tikt skaidrībā, kas tad īsti notiek uz mūsu planētas – kas notiek ar cilvēci. Kurp mēs gribam doties? Vai mums turpināt ceļu šādā pašā virzienā? Grābt un patērēt visu kā nenormāliem? Nē. Tas ir kokaīns. Tā ir atkarība. Un mēs katru dienu strādājam, lai tas turpinātos. Tas ir vienkārši neprāts.

Mums visiem patīk augu krāšņums – to leknais zaļums, to lapas. Un daudzās vietās, īpaši manā zemē, cilvēki strādā, domājot par lapām. Bet mēs varētu sev atgādināt, ka augiem ir arī saknes. Un saknes ir to spēks. Interesanti padomāt par koku, jo tas dzīvo gan ēnā, gan gaismā. Saknes mājo pilnīgā tumsā, bet lapotne – gaismā. Tās tiecas uz gaismu. Manās acīs katrs koks – un es esmu redzējis tik daudz koku – ir kā vesela civilizācija. Iezemieši saka, ka figūra un fons nav nošķirami. Viņi nav nošķirami no dabas. Un kad tu klausies, kā šie cilvēki runā, tu dzirdi, kā runā mežs. Hunikuini tic, ka pasaules pirmsākumos bijusi tikai tumsa, un tad pēkšņi iestājās gaisma un spēks: “Āāāāā...” Gaisma viņiem parādīja dabu, un kad viņi ieraudzīja dabu, tad teica: “Īīīīīīī...” Šis “Āāāā” ir vīrišķais spēks, bet “īīīī’” - sievišķais. Man liekas ļoti svarīgi dzirdēt, ko saka mežs. Mēs visi esam savā ziņā iezemieši; katrā no mums ir iezemieša gars. Haux.” 

*Una Isĩ Kayawa (“Dziedniecības grāmata”)
 

kiasma.fi

Ernesto Neto izstāde “BOA” Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Helsinkos skatāma līdz 4. septembrim