RAKSTI  
Lī Millere 1944. gadā Normandijā. © The Penrose Collection, Anglija 2015. Visas tiesības aizsargātas

Dzīves aģentes nāves valdījumos 0

Kirils Kobrins
08/03/2016

Vācija – tā ir burvīga ainava, ko vietām rotā dārgām greznumlietiņām līdzīgu ciematu kaudzītes, tomēr to notraipījuši sagrautu pilsētu robi un to apdzīvo šizofrēniķi. Šeit viss zied un skati ir brīnumjauki; katru pakalnu vainago pils kronis. Mozeles vīnogulāji ir bagātīgi, tāpat kā zemes, kurām pirmoreiz vairāku gadu laikā pieskāries arkls. Bērzu jaunavīgā tīrība un vītolu trauslums, kas liecas pār strautiem, sīciņu provinces pilsētiņu pasteļkrāsas apmetums – gluži kā mūsdienu akvareļos, kas glezno atmiņas par Viduslaikiem. Mazas meitenītes baltās kleitiņās ar vainadziņiem pastaigājas pēc pirmās komūnijas. Lai izklaidētos, bērniem ir ķekatas un marmora lodītes, un vilciņi, un stīpas, bet vēl tie rotaļājās ar lellēm. Viņu mātes šuj un slauka, un cep, bet zemnieki ar un ecē; viņi uzvedas kā īsti cilvēki. Bet viņi tādi nav; viņi ir ienaidnieki. Tā ir Vācija, un tas ir pavasaris.” 1945. gada aprīļa beigas, patiešām ir pavasaris, šīs pasāžas autore savā armijas džipā brauc uz Vācijas dienvidiem, līdz visbeidzot nonāk līdz Minhenei. Minhenē, ko tikko ieņēmuši sabiedrotie, autore sava drauga, amerikāņu žurnāla Life fotogrāfa Deiva Šermana, kompānijā apmeklē Ādolfa Hitlera māju, kā arī Evas Braunas dzīvokli. Vizīte notiek 30. aprīlī – tajā pašā dienā, kad šī nekustamā īpašuma saimnieki Berlīnē izdara pašnāvību. Domāju, apmeklētāji par šo faktu vēl nezināja, lai gan – nav svarīgi. Viņi pārcilā dažādus mājas piederumus, tik mīlīgus, sīkpilsoniskus, omulīgus. Noguruši no ceļa, viņi cīnās pretī kārdinājumam pagulēt tīrajā Evas B. gultā, taču tā vietā Lī Millere – tā sauc citētā fragmenta autori – nolemj nomazgāties Hitlera vannā. Šermans ķeras pie kameras un uzstāda to vannasistabā; tā rodas viena no pazīstamākajām Otrā pasaules kara laika fotogrāfijām. Nē, precīzāk – tā rodas viena no pazīstamākajām fotogrāfijām, kas noslēgusi karu, rādīdama tā simbolisko kopsavilkumu.


Lī Millere Hitlera vannā, 1945. 
 © Lee Miller Archives, England 2015. All rights reserved

Tas ir teju perfekts mākslas darbs. Ideāli tīra vannasistaba, izlikta gaišām flīzēm (uzņēmums ir melnbalts, un flīžu krāsa palikusi nezināma). Pa kreisi – izlietne, pa labi speciāls galdiņš ar divām atvilktnēm. Blakus – taburete, tikpat gaiša kā viss pārējais. Pie vannas nomests balts dvielis, lai, slaukot ķermeni, ūdens netecētu uz grīdas, kas izlikta sīkām četrstūrainām flīzēm. Grīda ir tumša. Uz galdiņa stāv neliela kailas sievietes statuete – pliekani heroiskajā Bavārijas Ludvika gaumē, tas ir, Hitlera iemīļotajā stilā. Statuete attēlo Skaistumu pareizajā, klasiskajā variantā, āriskajā. Pa kreisi uz vannas malas – Hitlera fotoportrets. Mani nomoka jautājums – vai Hitlers patiešām mazgājās, pats sava ciešā skatiena pavadīts? Kādēļ tur stāvēja viņa foto? Vai arī šī vanna tomēr bija Evai B.? Tiesa gan, nav izslēgts, ka abi pieredzējušie kompozīcijas meistari, Šermans un Millere, nolēma papildināt vannasistabas askētisko iekārtojumu ar tiešu norādi uz tās īpašnieka personību. Grūti teikt. Tā vai citādi, šādā iekārtojumā Lī Millere mazgājās vannā. Sniegbalto dvieli bezcerīgi notašķījuši viņas armijas zābaki – smagi, ar daudzām sprādzēm un šņorēm. Uz taburetes, diezgan akurāti nolikts, stāv viņas formastērps. Pati Lī raugās kaut kur augšup un sānis, ne kamerā, ar sūkli viņa berž savu saliekto muguru. Mugura viņai sāpēja stipri – Millere pirms tam bija ar džipu nobraukusi simtiem un simtiem kilometru pa frontes ceļiem, kas nelāgi bija ietekmējis veselību.

Pirms Minhenes Lī Millere apmeklēja Dahavu. Tur Millere redzēja, ko sastrādājis mīlīgais sīkpilsoniskais pārītis, kuru neviļo viesmīlību viņai nācās izmantot. Hitlera vannā Lī Millere mazgā nost Hitlera neģēlības un trivialitātes netīrumus, kurus mūsu varone – pilnībā iepriekšparedzami – attiecināja uz Vāciju un vāciešiem kopumā. Dahavā redzētais (bet pirms tam arī Ķelnē, Parīzē, Senmalo, Londonā) viņu satrieca ne tikai ar to vienkāršo un tiešo apstākli, ka, sak, ir pasaulē ļaudis, kas pieņem lēmumu iznīcināt citus ļaudis no liela līdz mazam un dara to mierīgi, mērķtiecīgi un pat ar uguntiņu. Te svarīgs ir kas cits. Lī Millere apjauta estētisko bezdibeni starp sevi (un pasauli, kurā viņa bija radusi dzīvot) un mīlīgajiem sīkpilsoņiem, kas nokāvuši pusi Eiropas iedzīvotāju. “Daļa trauku [Evas Braunas mājās – K. K.] bija ieturēti mūsdienu laucinieciskajā stilā, otru daļu veidoja baltais porcelāns, rotāts ar smalkām, zilām puķītēm. Mēbeles un telpu apdare neatlaidīgi raisīja domas par vienkāršu universālveikalu, tāpat kā viss pašā nacisma režīmā: neizteiksmīgs, tomēr atbilstošs vidējam statistiskajam priekšstatam par labu, ne bez zināma artistisma apveltītu gaumi...” Šis Lī Milleres teksts publicēts žurnālā Vogue 1945. gada jūlijā ar nosaukumu “Hitleriāde”. Raksts, no kura aizguvu iepriekšējo citātu, – turpat, tomēr agrāk – jūnijā, ar nosaukumu “Vācija: karš, kas uzvarēja”. Lai cik savādi tas neizklausītos, 1944.–1945. gadā Millere bija glamūra izdevuma kara korespondente, bet pirms tam, teju no paša Otrā pasaules kara sākuma, viņa turpat strādāja par fotogrāfi. Viņas kara laika darbi – kopā ar dažiem materiāliem, kas izgaismo Milleres biogrāfiju līdz 1939. un pēc 1945. gada, – izstādīti Londonas Imperiālajā kara muzejā. Izstāde saucas “Lī Millere: sievietes karš” (Lee Miller: A Woman's War). Dīvainā kārtā fotogrāfe, kas uzņēmusi tūkstošiem attēlu, pirmām kārtām pazīstama, pateicoties fotogrāfijai, kurā viņa piedalās modeles, nevis autores lomā. Tiesa gan, tam ir savs pamatojums.

Lī Millere dzimusi 1907. gadā nelielā pilsētiņā Ņujorkas štatā diezgan labklājīgā ģimenē. Labklājība – vismaz pagājušā gadsimta sākuma amerikāņu vidusšķiras nesatricināmie morālie principi – izrādījās diezgan nenoturīga. Ar jauno Milleri notika divi atgadījumi, viens baiss, otrs – savāds. Abi, kā man liekas, ir saistīti. Kad Lī bija septiņi gadi, viņu aizveda pie draugiem pārnakšņot, un tur meiteni izvaroja kāds pieaudzis vīrietis. Šis notikums ir ne tikai cietsirdīgs, bet arī mīklains, tā kā Milleru ģimene pret nelieti neko nepasāka. Vēl pat vairāk – izvarotājs aplipināja meiteni ar gonoreju, tā ka Lī māte (pēc profesijas medmāsa) bija spiesta slepus sākt sāpīgo un pazemojošo ārstniecības kursu. Pie meitas psiholoģiskās ārstēšanas ķērās tēvs. Viņš – vispār jau būdams vienkāršs inženieris un menedžeris – bija aizrāvies ar fotogrāfiju un visādiem estētiskiem niekiem; tad nu viņam iešāvās prātā gaužām spīdoša doma sākt fotografēt nelaimīgo Lī kailu. Visa šī šausmu filma turpinājās diezgan ilgi – saglabājusies tēva fotogrāfija ar kailo Lī Milleri 18–20 gadu vecumā. Visu notikušo Millerei nācās turēt dziļā noslēpumā, kas atklājās vien pēc viņas nāves. Tā vai citādi, tiklīdz parādījās iespēja, viņa pameta vecāku mājas un devās uz Ņujorku. Lī Millere bija dievišķīgi skaista, īsts eņģelis Ficdžeralda “džeza laikmeta” gaumē, tādēļ atrast darbu viņai nācās viegli. Millere strādāja par modeli vairākos modes žurnālos, kādu laiku darbojās kafēšantānu orķestros un deju grupās, līdz, visbeidzot, viņu pamanīja Amerikas Vogue. Tā Lī kļuva par vienu no atpazīstamākajām Amerikas meitenēm.


Lī Millere caur Mena Reja fotoobjektīvu. 1930

Turpinādama fotografēties žurnālam, viņa pārcēlās uz Franciju. Šeit sākās jau pavisam cits viņas dzīves periods: māceklības laiks pie sirreālistiem, romāns ar Menu Reju, kurš viņu apmācīja fotogrāfijā. Lī Millere piedalījās Mena Reja noformētajā slavenajā “Baltajā ballē” aristokrātiskās Peči Blāntu ģimenes muižā, viņa arī nospēlēja lomu pirmajā Kokto filmā “Dzejnieka asinis”, bet Pikaso uzzīmēja viņas portretu. Žurnāls Time, kurā parādījās plašs raksts par Menu Reju, publikāciju papildināja ar puskailo Milleri, nosaukdams viņu par “Parīzes visskaistākās nabas” īpašnieci. 1932. gadā Millere atgriezās Ņujorkā, iekarojusi visus – vai gandrīz visus – Sēnas kreisajā un labajā krastā; tiesa gan, mājās viņa nespēja nosēdēt ilgi un jau 1934. gadā atkal parādījās Parīzē, no kurienes devās uz Kairu sava jaunizceptā vīra, Aziza Eluī Beja, pavadībā. Viss kā parasti – skaistas modeles un austrumu naudasmaisi. Dzīve angliski runājošu ekspatriantu sabiedrībā Ēģiptē, kā no Agatas Kristi romāniem izkāpušu tantiņu un atvaļinātu koloniālā dienesta pulkvežu kompānijā, Millerei acīmredzot negāja pie sirds, lai gan tieši šeit attīstījās viņas fotogrāfiskā aizraušanās. Tad nu jau trīsdesmito gadu beigās mēs viņu atkal sastopam Eiropā – te Francijā, te izbraukumos kontinenta dienvidaustrumu daļā – britu modernisma mākslinieka un kolekcionāra Rolanda Penrouza kompānijā. Lī Millere ar viņu sagāja kopā ātri un, šķita, pametīs viņu tikpat strauji, kā to parasti darīja. Jāsaka, ka viņa piekopa īstu seksuālo brīvību, diezgan tālu gan no viņas dzimtās zemes patriarhālajiem priekšstatiem, gan no daudzu amerikāņu mākslas un literatūras ekspatriantu Parīzē, tādu kā Mena Reja vai, Dievs piedod, Ernesta Hemingveja, mačistiskajiem priekšstatiem. Neesmu pārliecināts, vai Lī Millerei izdevās izvairīties no apšaubāmā kārdinājuma kaut kur Eiropā mīt ceļus ar padumjo telegrāfiskā prozas stila izgudrotāju, bet viņa spožo trešo sievu Martu Gelhornu viņa pavisam droši satika 1944. gadā Francijā. Starp citu, Gelhornas un Hemingveja laulība izjuka tādēļ, ka šis apbrīnojamais vīrišķīgo stāstu sacerētājs nespēja laulātajai piedot viņas žurnālisma darbus. Bet Marta Gelhorna bija slavenākā kara korespondente sieviete pasaulē.

Lī Millere sastapa Penrouzu – un, neskatoties uz dažādām turpmākās dzīves intrigām un drāmām, palika kopā ar viņu līdz pat nāvei. Ar Eluī Beju viņa pašķīrās vēl trīsdesmito beigās, bet oficiāli izšķīrās jau pēc kara, kad Millere nolēma laist pasaulē bērnu un šāda notikuma dēļ apprecēties ar savu partneri. Pagaidām gan, uzreiz pēc Otrā pasaules kara sākuma, viņa pārcēlās uz Lielbritāniju un ar Penrouzu apmetās Hempstedā Londonā. Viņu nams kļuva par vienu no kara laika Londonas bohēmas bastioniem – te daudz dzēra, daudz runāja un pat daudz dejoja. Taču Lī bija par maz – un viņa nolēma sākt karu pret Hitleru. Vēl jo vairāk tādēļ, ka sala, kurā viņa bija nokļuvusi, atradās nāvīgās briesmās. Francija kaunpilni kapitulējusi, teju visu Eiropu okupējuši vācieši, Luftwaffe ar bumbām līdzina nost Britāniju, Staļins, ar Hitleru sadalījis Austrumeiropu, pateicībā piegādā viņam preces un degvielu, ASV izliekas, ka tas viss uz viņiem ne mazākajā mērā neattiecas. Valsts, kurā Lī Millere teju nejauši apmetusies, palikusi vienatnē pret naidīgo pasauli. Tad nu mūsu varone ņēma rokās fotoaparātu un devās karā. Karš notika tieši pie viņas mājas sliekšņa, Londonā.

Izstādē Imperiālajā kara muzejā pirmskara sadaļa saucas “Sievietes pirms Otrā pasaules kara”. Mūsu priekšā sieviešu žurnālu pasaule, Vogue pasaule, tomēr atjaukta ar modernisma bohēmas pasauli. Tieši šeit rodami estētiskie un ētiskie Lī Milleres, fotogrāfes un cilvēka, pamati, tās baterijas, ar kurām viņa ar tik nevaldāmu enerģiju funkcionēja turpmākos sešus gadus, viņas dzīves piepildītākos gadus. Diezgan dīvains mistrojums, šodien tas brīžiem liekas neiespējams, brīžiem – banāls. No vienas puses, kas gan var būt tālāks no modes un glamūras dzīves ar tās bagātniekiem, jahtām un pink martini no skaudrajiem modernisma cīnītājiem, šiem autistiem, nosvīdušajiem paranoiķiem, nevīžīgajiem žūpām? Viena pasaule ir atvērta un vilina, otra – atgrūž jebkuru svešo, ar īpašu nicinājumu izturēdamās pret buržujiem, vismaz līdz tam brīdim, kad šis svešais iedot naudu. Bet, no otras puses, modernisma pasaule vienmēr bijusi cieši savīta ar augstāko aprindu dzīvi, ar modīgiem nieciņiem un pat masu medijiem. Viens no trijiem svarīgākajiem modernisma literatūras gigantiem ir augstāko aprindu amatieris, kurš uzrakstījis dižu romānu par dīkdieņiem no augstākās šķiras. Tulūzs-Lotreks zīmēja plakātus, tāpat kā Alfonss Muha, Pikaso vienmēr draudzējies ar vajadzīgajiem ļaudīm no elites, Dišāns ar Maksu Ernstu vispār bija mākslas žigolo. Vēl jo vairāk – mūsdienu reklāma nav iedomājama bez modernisma, viens no tās tēviem ir Salvadors Dalī. Patiesībā nekādas pretrunas te nav. Gan modes industrija ar masu medijiem, gan modernisms – tas viss ir “mūsdienu laikmeta”, modernitātes, auglis, divas tās šķautnes, kuru apvienojums un balanss radīja mūsdienu dzīvesveidu ar nepieejami pieejamo modes pasauli un pieejami nepieejamo mākslas un literatūras pasauli. Šīs pasaules pamatā – neskatoties uz visiem kolektīvisma kārdinājumiem – ir galējs individuālisms un paļaušanās saviem spēkiem. Mode pretojas apģērba masu ražošanai, bohēma – masu šķiru sabiedrībai, modernisma sarežģītā māksla – tautiskajai, sīkpilsoniskajai un populārajai mākslai. Protams, dažādos laikmetos bijis dažādi, tomēr Lī Milleres kredo divdesmito gadu beigās – trīsdesmito sākumā noformējās tieši šādi. Sacītajam piebildīsim, ka glamūrā dzīve un modes industrija kļuva par negaidītu mūsu varones feminisma avotu – ne abstrakta vai teorētiska (līdz “Otrā dzimuma” uzrakstīšanai vēl bija jāpaiet divām desmitgadēm), bet praktiska. Millere sieviešu pasauli uztvēra kā īpašu – ar saviem likumiem un visu pārējo, taču viņa tajā redzēja nevis otršķirīgas pretimnākošas intereses sfēru, bet gan visumu – tikpat sarežģītu un svarīgu kā vīriešu pasaule. Tas redzams arī viņas trīsdesmito gadu fotogrāfijās; tomēr īpašais Milleres feminisms pilnā mērā atklājās kara gados.

Te noteikti jāsaka vēl divi vārdi par ambivalento pozīciju, kuru Lī Millere sev izdomāja. Tajā pirmskara dzīvē vīrieši ar fotokamerām fotografēja sievietes. Pabijusi modeles lomā, Millere nolēma pati kļūt par fotogrāfi – patiesībā nepazuzdama no aparāta objektīva. Tas ir, viņa nepieļāva citu cīnītāju par tiesībām ierasto muļķību, kuri labprāt vienkārši nomaina savu pozīciju pret to, pēc kuras alkst. Millere nolēma pierādīt, ka iespējams būt gan fotogrāfei, gan modelei – gan tai, kas fotografē, gan tai – kuru. Vēl pat vairāk – beigu beigās viņa – nepārstādama būt fotogrāfe – pārvērtās arī par reportieri, par vārdu speciālisti. Visu iepriekšējo dzīvi viņu fotografēja kailu vai puskailu, demonstrējot varu pār viņas ķermeni; tagad, pavisam ne atteikusies no tiesībām apburt ar dabisko skaistumu, Lī Millere iekļāva savā apbruņojumā “kultūras”, “progresa”, “tehnikas” instrumentus – fotoaparātu un rakstāmmašīnu.


Sievietes aizsargmaskās. Londona, 1941
 © Lee Miller Archives, England 2015. All rights reserved

Kādu laiku Vogue redakcija atraidīja Milleres piedāvājumu, dodama priekšroku štata fotogrāfu vīriešu pakalpojumiem. Tomēr beigu beigās tā padevās – vīriešus iesauca armijā, turklāt viņu kādreizējā modele piedāvāja līdz tam nebijušu tēmu: “sievietes karā”. Tas ir, tēma bijusi jau agrāk – te gan pēdējais skūpsts pirms ešelona došanās uz fronti, gan medmāsas un pat mūķenes, kas lūdzas par uzvaru un varoņu dvēseļu mieru. Taču 1939. gadā ritēja jau gaužām cita dzīve, kurā sievietes stāvēja pie rūpnīcu darbagaldiem, cīnījās ar ugunsgrēkiem, vadīja automašīnas un pat soļoja ierindā. Ieročus viņām rokās vēl deva diezgan reti, tomēr izlikties – kā Pirmajā pasaules karā –, ka uzvara tiek vārīta virtuvē, nevis metālliešanas rūpnīcā, nebija iespējams. Turklāt Vogue taču ir žurnāls par sievietēm un ir domāts sievietēm, tātad vajadzēja, nezaudējot šarmu un eleganci, pielāgoties nepavisam elegantajai kara ikdienai. Fotogrāfei Lī Millerei tas izdevās lieliski. Viņa strādāja kaut kur “kara modes”, “jauno sieviešu profesiju” tēmas un reportāžu fotogrāfijas krustpunktā; viņas varones te pozē elegantā kleitā nobumbota Londonas rajona fonā, te virza pāri debesīm prožektorus junkersu meklējumos, te maršē uz vietējās zemessardzes pulcēšanās vietu, bet citreiz vienkārši bezrūpīgi atpūšas no taisnajiem darbiem, it kā atgriezdamās pirmskara Vogue aurā. Viņas fotogrāfijas var nosaukt par propagandu, bet tā ir īpaša veida propaganda – tā nepropagandē uzvaru un “mūsējos”, kuri tūlīt tūlīt sakaus “ne mūsējos”, nē, mūsu priekšā ir rietumeiropeiskās, jel piedodiet par banalitāti, demokrātiskās sabiedrības vērtību sistēmas propaganda – sistēmas, kas iesaistījusies cīņā ar Milleres fotogrāfijās neredzamo asinssūcēju varzu. Absolūtā Ļaunuma sejas priekšā Milleres sievietes izturas ierastajā veidā – un vienīgi tā viņas arī uzvar. Un kopā ar viņām uzvar visa valsts. Lī Millerei nemanāmi izdevies nojaukt robežu starp “ierasto dzīvi”, “glamūra pasauli” un “augsto mākslu” – protams, brīžiem arī ne līdz galam (nojaukt to pavisam neviens nekad nav gribējis un negrib), – tomēr efekts izdevies pārsteidzoši. Tiesa gan, karš pats nojauca šo robežu; kādā no Vogue numuriem Millere publicēja vairākas fotogrāfijas par to, kādos apstākļos strādā redakcija, tās papildinādama ar īsu tekstu: “Ārpusē: vairākas naktis bumbas krita brīžiem te, brīžiem tur divdesmit jardu rādiusā. Šajā ielā, uz kuru paveras mūsu logi, jau radusies jauna bedre un sagrauta vēl viena galerijas velve. Mēs pašas laikus atklājām un izvilkām bumbu ar laika mehānismu. Iekšā: viss mūsu birojs nosēts ar sašķaidīta stikla lauskām. Trieciena vilnis reizēm uzvedas savādi – vien palūkojieties uz šo glāzi, kas pat neieplaisāja, no kuras nav izlijusi ne lāse ūdens. Lai gan piecus stāvus augstāk visa grīda noklāta ar biezu zemes kārtu un gružiem, kas sagāzās mums virsū caur iedragāto jumtu. Pagrabā: te mēs strādājam, kad vērotājs no sava posteņa uz jumta brīdina, ka jākāpj lejup. Mēs turpinām apspriest redakcijas plānus, gatavojam atvērumu maketus, rakstām. Mūsu fotostudija tagad iekārtota vīna pagraba telpās. Mūsu modes eksperti turpina ķemmēt veikalus. Šaurībā, apstākļos, kuros nav vietas ceremonijām, tomēr ir pietiekami daudz vietas labām attiecībām citam ar citu, Vogue darbinieki, tāpat kā pārējie londonieši, pavada laiku, bet līdz ar nakts iestāšanos iekārtojas gulēt šajā bumbu patvertnē.” Publikācija saucās “Par spīti visam notiekošajam Vogue joprojām ir tepat”. Par spīti visam notiekošajam dzīve joprojām bija tepat.


Parīziete no
FFI (Forces Francaise de l’Interior). 1944 © Lee Miller Archives, England 2015. All rights reserved

1944. gadā Lī Millerei izdevās sadabūt kara korespondenta apliecību un, sekodama sabiedroto armijām, kas izsēdās Normandijā, viņa devās uz kontinentu. Tie bija jau pavisam citi apstākļi – Lielbritāniju bumboja, tomēr uz tās zemes nebija kāpis ienaidnieka zābaks. Šeit savukārt šo zābaku bija papilnam, un vietējie iedzīvotāji ne vienmēr saprata, kuri zābaki ir ienaidnieka un kuri – savējie. Millere turpina savu tēmu “sievietes un karš”, lai gan šur un tur parādās viņas fotogrāfijas tikai ar vīriešiem. Ko padarīsi – karš, tajā grūti izvairīties no uzņēmumiem ar ievainotiem seržantiem un drošsirdīgiem kapteiņiem – īpaši ja nejauši esi nonācis pie sabiedroto aplenktās Senmalo. Tomēr vienalga sieviešu ir vairāk. Par Senmalo Milleri sodīja un pat lika palikt mājas arestā, bet tas bija tā vērts – izstādē izlikta fotogrāfija ar vecu šīs pilsētas ielu, kurā, vien rūpīgi ieskatoties, var ieraudzīt vecas sievietes sejas maliņu, kura piesardzīgi lūkojas no durvju ailes. Toties, jau sākot ar Parīzi, sievietes tiek rādītās pilnā augumā: burvīgās pretošanās kustības dalībnieces, kuras peļādas mundieros pretojās nacistiem ne tikai ar ieročiem, bet arī ar sarežģītām frizūrām un spilgtām, bagātīgām kleitām; viņu pretmeti – kolobrantes un okupantu draudzenes; pazemotās, kaili noskūtās; pirmā modes skate Parīzē uzreiz pēc atbrīvošanas un daudz kas cits. Uzvara pār nacistiem un viņu rokaspuišiem – tā ir dzīves uzvara pār kaunpilno, briesmīgo nedzīvi; Millerei tas ir acīmredzami, un tikai tādēļ bijis vērts karot ar Hitleru. Tas nav “amerikāņu” vai “britu” karš ar “vāciešiem” – tas patiešām ir pretspars, ko dzīve, lai arī pabaisa, netaisna un nepilnīga, devusi nāvei. Tieši tādēļ mierīgās, no pirmā acu skatiena kara neskartās Vācijas ainas tā pārsteidza Milleri, kad viņa 1945. gada sākumā kopā ar sabiedroto armiju šķērsoja Vācijas robežu. Tikai pēc tam viņa ieraudzīja teju no zemes virsas noslaucīto Ķelni, bet nedaudz vēlāk – citas pilsētas, bet pagaidām viņa brauc savā džipā un redz, lūk, ko: “Vācija – tā ir burvīga ainava, ko vietām rotā dārgām greznumlietiņām līdzīgu ciematu kaudzītes, tomēr to notraipījuši sagrautu pilsētu robi un to apdzīvo šizofrēniķi. Šeit viss zied un skati ir brīnumjauki; katru pakalnu vainago pils kronis. Mozeles vīnogulāji ir bagātīgi, tāpat kā zemes, kurām pirmoreiz vairāku gadu laikā pieskāries arkls. Bērzu jaunavīgā tīrība un vītolu trauslums, kas liecas pār strautiem, sīciņu provinces pilsētiņu pasteļkrāsas apmetums – gluži kā mūsdienu akvareļos, kas glezno atmiņas par Viduslaikiem. Mazas meitenītes baltās kleitiņās ar vainadziņiem pastaigājas pēc savas pirmās komūnijas. Lai izklaidētos, bērniem ir ķekatas un marmora lodītes, un vilciņi, un stīpas, bet vēl tie rotaļājās ar lellēm.” Un uzreiz pēc tam Millere nonāca Dahavā.

Viņas nicinājumam (nē, nē, nevis naidam, bet tieši nicinājumam) pret vāciešiem, kas radās šo dažu mēnešu rezultātā, lai cik dīvaini neliktos, pavisam nepiemita ētisks raksturs. Millere nav morāliste, viņa nenosoda tos, kas nogalināja, un tos, kas atbalstīja tos, kas nogalināja. Viņa fiksē nacisma vēža pēdējo stadiju kā estētisku slimību, ko radījusi nožēlojama mietpilsoniska gaume, “jauku lietiņu” masu ražošana un vispārējā vāciskā omulība. Šajā ziņā par paraugu der fotogrāfija ar meiteni pašnāvnieci no augsta ranga nacistu ģimenes. Hitlera sapņa par absolūti ārisku sievieti iemiesojums – stipra, gaišmataina, nordiska – lūk, viņa guļ uz dīvāna mirusi, ieņēmusi iepriekš ieplānotu pozu. Patiesībā te nevis vienkārši guļ meitene naciste, bet guļ pati nāve – galvenais Hitlera un viņa kompānijas pielūgsmes objekts. “Es nekad neesmu redzējusi tik skaistus, koptus zobus,” murd Lī Millere, netīra, nogurusi, ozdama pēc brendija un tabakas, bez kā viņa neizturētu pat nedēļu šādas dzīves, un dodas tālāk. Te nav ko teikt un nav ko nožēlot. Šie ļaudis jau iepriekš izvēlējušies nāvi – un rezultātā viņi to arī saņēma. Šausmas slēpjas tajā, ka starp sākuma un beigu punktu viņi iznīcināja miljoniem citu cilvēku – to, kuri nebija izdarījuši šādu izvēli.

Tad nu tieši šos netīrumus Millere mazgā nost no sava skaistā auguma Hitlera vannā. Ar savu žestu viņa it kā atbrīvo no noburšanas sevi – un pasauli sev apkārt. Pasaulē dzīvo dzīvi palikušie cilvēki, viņi cieš, viņiem jābūt tiesībām uz turpmāko dzīvi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņus – tās pašas dzīves vārdā – cenšas nogalināt, tagad jau pēc kara beigām. Slimība nav beigusies, ar to aplipinājušies uzvarētāji, tagad viņi – Vācijā, Čehoslovākijā, Ungārijā, Rumānijā – cenšas darīt to pašu, ko pirms tam darīja Hitlers. Viņi izdzen iedzīvotājus no dzimtajām vietām, viņi spīdzina, viņi sadzen koncentrācijas nometnēs, viņi atkal aicina nāvi uz Eiropu. Pafotografējusi šajās vietās vēl pusotru gadu, Lī Millere atgriežas Hempstedā pie Penrouza.


Divas vācietes uz soliņa starp Ķelnes sagrautajām ēkām. 1945 
© Lee Miller Archives, England 2015. All rights reserved

Šeit dzīve noslēdzās Lī Millerei fotogrāfei un sākās ilgākā un smagākā dzīves daļa Lī Millerei – cilvēkam. Par pieciem kara gadiem viņa pēc tam maksāja līdz pat nāvei – alkoholisma, depresijas un sociofobijas mocīta. Visas kara laika fotogrāfijas Millere noslēpa Fārlijas Fermas mājas bēniņos Austrumu Saseksā, kurp viņa ar vīru pārcēlās četrdesmito gadu beigās. Lai gan Fārlijas Fermā reizēm arī iegriezās kādreizējie modernisma varoņi, Milleri kā fotogrāfi neviens neatminējās – un neatminējās arī viņa pati. Pakāpeniski, pavisam nodevusies personiskajai dzīvei, Lī Millere aizrāvās ar kulināriju; kā liecina tie, kas viņu pazinuši, viņa kļuva par lielisku pavāri, kura izaicināja tā perioda drūmo angļu virtuvi (šīs virtuves drūmumu pastiprināja tas, ka piecdesmito gadu otrajā pusē produkti Lielbritānija bija stingri racionēti). Kaut kādā ziņā tas bija vēl viens izaicinājums, ko dzīve metusi nedzīvei, vienīgi jau garšas līmenī. Apmēram tajos pašos gados Lielbritānijā kulināro revolūciju sāka vēl kāda diža modernisma un kara laikmeta sieviete – Elizabete Deivida. Pateicoties Millerei un Deividai – un tikai viņām! –, valstī, kurā 1957. gadā olīveļļu varēja iegādāties vienīgi aptiekās, jo to rekomendēja kā līdzekli pret otītu un apdegumiem, šodien iespējams nezinātu par fish & chips un Jorkšīras pudiņa eksistenci. Pati Millere savā kulinārajā darbībā redzēja sirreālisma revolūcijas turpinājumu, kas kaut kādā ziņā ir tiesa – uz salātiem un ratatū tajos gados Lielbritānijā raudzījās apmēram tāpat, kā Konstebla cienītājs raudzījās uz Dišāna pisuāru.

Lī Millere nomira septiņdesmit gadu vecumā pilnīgā aizmirstībā. Kādu laiku pēc viņas nāves Milleres dēls, fotogrāfs Entonijs Penrouzs, Fārlijas Fermas bēniņos atrada kārbiņu ar fotogrāfijām. Pateicoties Milleres dēlam, mēs zinām par viņu to, ko mēs zinām. Un šī zināšana dara mūs stiprākus.

P.S. Pielikums par Elizabeti Deividu

Elizabete Deivida (dzimusi Gvinna, 1913–1992) piedzima ģimenē ar jauktām angļu un īru saknēm. Viņas tēvs Rūperts Gvinns bija parlamenta deputāts no konservatīvās partijas, pati Elizabete izauga XVII gadsimta muižā Saseksā, bet trīsdesmitajos gados mācījās Sorbonnā. Kad viņai apritēja 25 gadi, Gvinna un viņas precētais mīļākais Čārlzs Gibsons Kauens nolēma no Lielbritānijas bēgt; viņi nopirka lielu kuteri, ar kuru bija iecerējuši kuģot gar Vidusjūras krastiem līdz brīdim, kad apniks. Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem sākās Otrais pasaules karš. Mīļākie svaidījās pa Eiropas dienvidiem, glābdamies no mērķtiecīgās vācu karaspēka ienākšanas. No Antibas viņi pārbrauca uz Korsiku, no Korsikas – uz Itāliju, kur viņi ieradās tajā pašā dienā, kad Musolīni pieteica karu Lielbritānijai. Kuteri konfiscēja itāļu robežsargi, bet pārīti izsūtīja uz Grieķiju. Elizabete un Čārlzs nonāca Sirosas salā, kur – tikko sāktā kara dunoņā – ne bez labpatikas vadīja laiku britu ekspatrianti, kuru vidū bija rakstnieks Lorenss Darels. Uzmācīgie vācieši ieradās arī tur, tomēr britus paspēja evakuēt uz Krētu, bet pēc tam – uz Ēģipti. Elizabete acīmredzami izbaudīja piedzīvojumus, nepalikdama parādā nedz nejaušajai bohēmisko bēgļu kompānijai, nedz Vidusjūras dzīves jaukumiem – saulei, virtuvei, vīnam.

Ēģiptē Elizabete Gvinna kādu laiku dzīvoja Aleksandrijā (tā paša Darela kompānijā, kurš pēc tam savā slavenajā “Aleksandrijas kvartetā” šo pilsētu apdziedājis), pēc tam pārcēlās uz Kairu, kur izšķīrās no Gobsona Kauena un uzreiz aprecējās ar apakšpulkvedi Toniju Deividu. Pēc astoņiem mēnešiem apakšpulkvedis devās dienēt uz Indiju, atstādams sievu strādāt vietējā britu informācijas ministrijas nodaļā. Liekas, ar to viņu laulība arī beidzās. Tomēr Elizabete Gvinna kļuva par misis Deividu. Vairākus gadus viņa vadīja toreizējo Eiropas trimdinieku Ziemeļāfrikā savādo eksistenci: šī dzīvesveida detaļas lasītāju aicinu meklēt “Kasablankā” un “Aleksandrijas kvartetā”. Viņa mainīja mīļākos, izklaidējās, daudz lasīja, daudz ko mācījās – pavisam ne to, ko viņai mācīja Sorbonnā. Vidusjūra ar savām krāsām, garšām, smaržām kļuva par viņas kaislību; tādēļ tik neizturama 1946. gadā izrādījās atgriešanās pelēkajā, vācu bumbu pussagrautajā Londonā ar produktu kartiņām un vispārējo protestantisko vārītu kāpostu smaržu. Tad Deivida iesāka kulināro revolūciju.

Pasaulē ir maz tādu lietu, kas būtu tik drūmas un skumīgas kā XVIII gadsimtā izveidojusies angļu virtuve – ja nu vienīgi no tās dzimusī īru (brokastis neskaitās!). Vārīti kāposti, burkāni, kartupeļi, sautēta gaļa – labākajā gadījumā, sliktākajā – fish & chips no avīzes turziņas uz ielas: lūk arī viss, uz ko varēja pretendēt parastais kroņa padotais 1946. gadā. Atgādināšu: gaļas, sviesta, olu un dažu citu produktu pārdošana bija stingri racionēta. Viss pārējais par ēdienu netika uzskatīts. Ķiploki atradās ārpus likuma, tomātus vēl kopš XIX gadsimta sauca par “indīgajiem augļiem”, par baklažānu eksistenci lielākā daļa britu mājsaimnieču pat nenojauta. Par olīveļļu es jau teicu. Elizabete Deivida vienatnē sāka karadarbību – un uzvarēja. Viņas pirmie kulinārie raksti tika apkopoti grāmatā “Vidusjūras ēdiens”, kas klajā nāca 1950. gadā. Grāmata guva milzīgus panākumus, un pēc pieciem gadiem to izdeva kabatas formātā populārajā “pingvīna” sērijā. No pašā sākuma Deivida ķērās pie lietas ar visu iespējamo nopietnību. Viņa izlasīja desmitiem grāmatu dažādās valodās. Viņa braukāja pa Vidusjūras zemēm – ēda, klausījās, gatavoja. Viņa izpētīja Londonas etniskās bodītes – vienīgās vietas, kur tolaik varēja nopirkt ko tādu, kas atšķirtos no angļu gaļas un dārzeņu veikalu asortimenta. Nevis mājsaimniece dalījās ar pieredzi par to, kā iespējams garšīgi un ekonomiski gatavot; enerģiska, gudra, izglītota kosmopolīte atklāja jaunas – un pilnībā pieejamas – kulinārās pasaules. Viņas precīzo, ekonomisko un vijīgo stilu varēja apskaust teju jebkurš tā laika angļu rakstnieks; un arī tagad reti kurš spēj interesanti un gudri pastāstīt par savu jomu maz sagatavotam lasītājam. Reizēm viņas grāmatās uzplaukst daiļrunības puķes, taču tās nav pārsātinātas un uzbāzīgas; viņas pasāžas ar uzskaitījumiem ir Borhesa sacerēto cienīgas (tās, starp citu, tapušas tajā pašā laikā): “Visu šo valstu ēdieni vienmēr ir bagātīgi ar olīveļļu, safrānu, ķiplokiem, asiem vietējiem vīniem; virtuvēs – rozmarīna, savvaļas majorāna un kaltēta bazilika aromāti; tirgus letes pārsteidz ar piramīdās sakrautu sarkano piparu, baklažānu, tomātu, olīvu, meloņu, vīģu un laimu skatu; mirdzošu zivju kaudzes – sudrabs, košs sārtums un tīģera strīpas, un vēl tās garās adatu zivis, kuras ķidājot asakas mīklainā kārtā kļūst zaļas.” Elizabete Deivida, būdama angliete, un tātad pozitīviste un veselā saprāta kulta piekritēja, savas grāmatas nepārvērta par virtuves eksperimentu un aplamas orientālistikas pieminekļiem; viņa iestājās par vienkāršu un, tā teikt, “tautisku” virtuvi – bet bez jelkādas romantiskas etnogrāfijas. Viņas ienaidnieks bija ne tikai protestantiskā pusdienu garlaicība vidējā angļu namā; švīti pie plīts raisīja viņā neviltotu riebumu; piemēram, Francijā pārslavētās Parīzes “augstās virtuves” vietā viņa deva priekšroku vienkāršām, provinciālām receptēm: “Tā turklāt ir godīga gatavošana; nekādu Grand Cuisine un dārgu viesnīcu blēdību.”

Elizabetes Deividas uzvara bija graujoša, bet viņas ietekme uz britu dzīvi – paliekoša. Jau pēc dažiem gadiem pēc pirmā “Vidusjūras ēdiena” izdevuma Londonas bodītēs parādījās olīveļļa, ķiploki, itāļu pasta un pat baklažāni. Deivida aktīvi attīstīja panākumus: 1951. gadā klajā nāca “Franču lauku virtuve”, 1954. – “Itāļu ēdiens”, 1955. – “Vasaras kulinārija”, 1960. – “Franču provinciālā kulinārija”. Viņas virtuves slejas un kulināros travelogus publicēja Vogue, bet pēc tam tie tika apkopoti grāmatās ar lieliskiem nosaukumiem, tādiem kā “Omlete un glāze vīna”. 1955. gadā viņa atvēra savu veikalu Londonas Pimliko rajonā. Tas, ka tagad jebkurā draņķīgajā angļu Tesco iespējams atrast vairāku veidu olīveļļas, humusu un olīvas no Grieķijas, Itālijas, Spānijas, – tas, pirmām kārtām, ir viņas nopelns.

Jo spēcīgāk Elizabete Deivida veica triecienus pa angļu gatavošanas paradumiem, jo par lielāku patrioti viņa kļuva. No 1952. gada līdz pat nāvei šī kosmopolīte mitinājās vienā un tajā pašā namā Čelsijā. Sākot ar sešdesmito gadu beigām Deivida sevi veltīja izglītotu angļu lauku skvairu (no kāda ģimenes viņa arī nāca) iemīļotajai nodarbei – vēsturiskiem pētījumiem. Viņa vāca materiālus darbam, kas vainagotu viņas literāro karjeru, un šis darbs bija veltīts nekam citam kā angļu maizei. Elizabete Deivida svīda bibliotēkās, apmeklēja dzirnavas, ceptuves un maiznīcas, draudzeņu un ekspertu kompānijā pati cepa klaipus un kēksus. Par rezultātu kļuva sešsimt lappušu biezā “Anglijas maize un rauga kulinārija” – non-fiction prozas šedevrs, erudīcijas, veselā saprāta un patriotisma avots. Šī grāmata ir par maizi dienišķo; “dienišķo” visās nozīmēs – vēsturiski antropoloģiskajā, praktiski kulinārajā, eksistenciālajā, literārajā. Visiem zināmi franču un itāļu materiālās kultūras vēsturnieku darbi; diemžēl “Anglijas maizes” slava neiziet ārpus diezgan šaura izglītotu lasītāju loka.

Neskatoties uz 49 gadu vecumā pārciesto insultu, Deivida nodzīvoja ļoti ilgi. Apbērta ar apbalvojumiem un goda tituliem, ar katru gadu viņa nonāca arvien dziļākā mediju ēnā, līdz nomira 89 gadu vecumā. Tagadējā televīzijas pavāru un kulināro rakstnieku pārpilnība nav iedragājusi viņas autoritāti.