Ierakties pagātnē

Ieva Raudsepa
03/03/2016

“Katru dienu cilvēki internetā ielādē ap 1,8 miljardiem fotogrāfiju. Tie ir 657 miljardi attēlu gadā, kas nozīmē, ka katras divas minūtes tiek uzņemts vairāk fotogrāfiju, nekā kopējais attēlu skaits, kāds bija pirms 150 gadiem,” lasu internetā. Gan jau daudzi ir sastapušies ar šādu vai līdzīgu statistiku, kura atgādina par informācijas pārprodukciju mūsdienās. Šis attēlu pārbagātības fenomens, protams, ir atstājis iespaidu arī uz mākslas procesiem. Viena attēla unikalitāte ir zaudējusi nozīmi, un neviens vien mākslinieks ir atmetis ar roku attēlu veidošanai un pievērsies to kontekstualizācijai. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kāpēc mākslas pasaulē pēdējos gados vērojama liela interese par arhīviem un to izmantošanu. Ne tikai ārzemēs, bet arī Latvijā šī tendence parādās arvien vairāk. Par piemēru var ņemt kaut vai nesenos notikumus Rīgā – apjomīgo starptautisko izstādi “Pazudis arhīvā” (Rīgas Mākslas telpā, skatāma līdz 27. martam) un arī Ievas Balodes “Neredzamie attēli” (LLMC Ofisa galerijā, līdz 19. februārim).

Protams, lai sāktu iedziļināties, kā arhīvi tiek izmantoti mākslā, ir jāsaprot, par ko ir runa – vārdu sakot, kas ir arhīvs? Izrādās, jautājums nebūt nav vienkāršs. Arhīva nosaukums cēlies no grieķu vārdu archeia, kas apzīmē ‘valstiskus dokumentus’ (public records). Mūsdienās, par arhīvu runā dažādos kontekstos, un tas var apzīmēt objektu kolekciju, kurai ir noteikts fokuss (piemēram, Latvijas valsts), vai arī institūciju, kas glabā noteiktu kolekciju (Latvijas Valsts arhīvs). Arhīvu nereti interpretē arī plašāk, piemēram, kā, vienkārši vecākas informācijas kopumu, un šādā gadījumā teju jebkas, ko mākslinieks lieto savā darbā, kas nav viņa paša veidots vai ir iepriekš veidots citam mērķim, potenciāli varētu tikt saukts par arhīva materiālu.

Īsumā – arhīva jēdziens ir plašs un dažādi stiepjams, un arī interesants materiāls pārdomām. Zem šī jēdziena slēpjas dažādas arhīvu kategorijas – personīgie, vēsturiskie, institucionālie, interneta, u.c. Visus arhīva izmantošanas veidus nemaz nemēģināšu apzināt, gribētu iezīmēt tikai divus paņēmienus, kā iespējams palūkoties uz arhīvu izmantošanu mākslā. Viens – arhīva materiāls kļūst par mākslas darba daļu – mākslinieks tos iekļauj savā projektā; otrs – šiem materiāliem ir cita loma darba tapšanā – tie, iespējams, netiek tieši iekļauti mākslas darbā, bet ņemot par pamatu, iedvesmojoties no konkrētiem pagātnes objektiem vai arhīva informācijas, mākslinieks izveido ko jaunu.

Adams Brūmbergs un Olivers Čanarins. Fragments no grāmatas Holy Bible. 2013

Pirmajā kategorijā, protams, ietilpst daudz ievērojamu projektu, uzreiz nāk prātā daži slavenā dueta Adama Brūmberga un Olivera Čanarina (Adam Broomberg and Oliver Chanarin) darbi, īpaši viņu kontraversālā grāmata Holy Bible. Darba pamatā ir Bībele, kura ir papildināta ar Archive of Modern Conflict (AMC) pieejamajiem materiāliem. Mākslinieku mērķis, veidojot šo grāmatu, bija parādīt, ka ideja par Dievu nav nošķirama no idejas par vardarbību – katrā Bībeles atvērumā ir izcelti noteikti teksta fragmenti, un tā ir papildināta ar vēsturiskiem attēliem no AMC krājuma, kuros redzamas gan konflikta situācijas dažādos pasaules reģionos, gan arī vienkāršas sadzīves ainiņas. Jocīgā vai ne jocīgā kārtā, bet šajā salikumā ieraugām, ka līdzās šausminošajiem kara attēliem arī cilvēku ikdienas dzīve iegūst citas krāsas.

Tomass Mailenders. Illustrated People.Archive of Modern Conflict and RVB Books, Parīze, 2014

AMC regulāri sadarbojas ar dažādiem māksliniekiem, atverot viņiem pieeju arhīva materiāliem; arhīvam ir arī sava grāmatu izdevniecība. Šogad viņu izdotā franču mākslinieka Tomasa Mailendera (Thomas Mailaender) grāmata Illustrated People saņēma pirmo vietu prestižajā Paris Photo – Aperture Photo Book Award konkursā. Mailenders arhīva negatīvus “uzdrukāja” uz savu modeļu miesas – ar UV stariem projicēja negatīvus uz kailiem ķermeņiem. Arhīva attēli atstāja iespaidu it kā būtu saules iededzināti cilvēku ādā.

Ēriks Keselss. In Almost Every Picture, No 13. Foto no kesselskramerpublishing.com

Daudzi mākslinieki izvēlējušies arhīviem pieiet ar humoru. Viens no tiem ir nīderlandiešu kolekcionārs, komunikācijas eksperts un izdevējs, kas šogad nominēts, iespējams, nozīmīgākajam apbalvojumam fotogrāfijā – Deutsche Börse Prize, Ēriks Keselss (Erik Kessels). Viņš izdevis vairākas grāmatas, kur, darbojoties ar cilvēku personīgajiem arhīviem, mēģinājis izcelt dīvaino ikdienišķajā. Piemēram, grāmatu sērijā In Almost Every Picture atrodamas izvilkumi no dažādiem ģimenes albumiem, kur katram veltīts savs izdevums – pases fotogrāfijas ar vienu un to pašu sievieti 75 gadu garumā; vesela grāmata tikai ar viena dalmācieša bildēm; ģimenes albums, kur katrai fotogrāfijai lielu daļu kadra aizņem lēcas priekšā pielikts pirksts. Keselss ne tikai izceļ savādo ikdienišķajā, bet arī liek skatītājiem aizdomāties par to, cik daudz varam uzticēties vēsturiskajam materiālam – cik patiesi ir to cilvēku stāsti, ko izlasām Keselsa veidotajās grāmatās, un cik daudz mākslinieks pats tos ir izdomājis un mēģinājis pamatot ar atrastajām fotogrāfijām. Jāpiemin, ka Keselss maijā būs Rīgā un piedalīsies pasākumu sērijā, kas veltīta fotogrāfijas grāmatām un pašpublicēšanai – Self Publish Riga.

Ivars Grāvlejs. “1 minūtes skulptūra.” No sērijas Early Works. 1992–1993

Savam personīgajam arhīvam pievērsies latviešu mākslinieks Ivars Grāvlejs. Pagājušajā gadā pazīstamā izdevniecība MACK izdeva viņa grāmatu Early Works. Tā tika atzīmēta vairākos 2015. gada labāko fotogrāfijas grāmatu topos. Grāmatu veido paša Grāvleja fotogrāfijas no pusaudža gadiem, kuras autors ir sadalījis kategorijās, iedvesmojoties no 20. gadsimta mākslas virzieniem – Pop-Art, Performances, Konceptuāli, Eksperimenti, utt. Early Works 11 gadus vecā Ivara fotogrāfija ar limonādes bundžām kļūst par popārtu, viņa uzrāpšanās autobusa stabā ir performance, precīzāk – vienas minūtes skulptūra Ervīna Vurma garā, un lūgums draugam Agrim “uztaisīt” bildi, kur viņš bučojas ar Katrīnu – fotomontāža. Projekts ironiski apspēlē kontrastu starp vēlmi radoši izpausties, un mākslas pasaules nepieciešamību visu skaidrot un kategorizēt. Grāvlejs trāpīgi norāda uz plaisu starp sākotnējo nodomu un kontekstu vai, kā mainās fotogrāfijas jēga, pieliekot tai citu birku.

Reičela Rouza. Kadri no darba A Minute Ago. 2014. HD video, 10’24” Mākslinieces un galerijas High Art (Parīze) īpašums

Lai gan arhīvu lietošana ir izplatīta tieši fotogrāfijas lauciņā, arī citi to aktīvi izmanto savā daiļradē. Jaunā amerikāņu video māksliniece Reičela Rouza (Rachel Rose) darbā A Minute Ago lieto, iespējams, lielāko pasaules video arhīvu – YouTube. Darbs ir “kolāža”, kuru veido mākslinieces pašas filmētais un atrastais materiāls. Tas stāsta par emocionālo spriedzi, ko rada sajūta, ka viss vienā mirklī var mainīties. Rouza kā spilgtu piemēru izmanto neparedzamās klimata izmaiņas. Spēcīga vēja brāzma var pēkšņi pārvērsties katastrofālā vētrā, nelūgta ielauzties cilvēku ikdienā, un viss var sagrūt minūtes laikā. Rouzas filmētie fragmenti no Filipa Džonsona (Philip Johnson) Stikla mājas, apvienojumā ar YouTube atrastu video no kādas pludmales Krievijā, kur atpūtniekus pēkšņi pārsteidz viesuļvētra, ir izpelnījušies plašu atzinību. Jaunajai māksliniecei tikko bija personālizstāde rekonstruētajā Vitnija muzejā Ņujorkā un Serpentine galerijā Londonā. Pagājušajā gadā viņa saņēma Frieze Artist Award.

Kamilla Enro. Grosse Fatigue. Video (krāsa, skaņa), 13 min. © Camille Henrot. Mākslinieces, Silex Films un Galerie kamel mennour (Parīze) īpašums

Vēl viena jauna un sekmīga māksliniece, ko vērts pieminēt ir Kamilla Enro (Camille Henrot), kuras videoGrosse Fatigue bija skatāms 2013. gadā Masimiliano Džioni (Massimiliano Gioni) kūrētajā 55. Venēcijas biennālē un tika apbalvots ar Sudraba lauvu. Arhīva materiāli Enro darbu gan ir tikai iedvesmojuši, tie nav iekļauti pašā darbā. Grosse Fatigue tapa mākslinieces rezidences laikā Smitsona muzejā Vašingtonā. Par pamatu ņemot tā plašo kolekciju, Enro izveidoja videodarbu par pasaules rašanos – uz datora desktopa fona atveras un aizveras dažādi logi ar fotogrāfijām un video, kurās redzami arī priekšmeti no slavenā Vašingtonas muzeja. Internets kā visplašāk izmantotais informācijas arhīvs šeit sastopas ar īstu arhīvu – piemēram, video var redzēt, kā tiek atvērtas un aizvērtas atvilktnes, kurās tiek glabāta muzeja kolekcija.

Arī mūsdienu klasiķis, viens no svarīgākajiem 20. gadsimta gleznotājiem, Gerhards Rihters (Gerhard Richter), savos darbos ir izmantojis arhīvu materiālus. Bez viņa projekta Atlas, ko veido mākslinieka atrastās fotogrāfijas, teksti un skices, ir vērts izcelt arī sēriju par ekstrēmi kreiso vācu teroristu grupu Baader-Meinhof, kas 70. gados veica vairākus uzbrukumus civiliedzīvotājiem. Rihtera melnbaltās gleznas, kas tapušas atpazīstamajā izplūdušajā fotoreālisma stilistikā, balstītas uz preses fotogrāfijām ar grupas biedriem, tātad – uz citu fotogrāfu arhīva materiāliem. Rihtera gleznas atstāj spocīgu iespaidu – tās balansē starp dokumentālu materiālu un abstrakciju, un mākslinieks patiesībā parāda to, ka visa realitāte ir pakļauta interpretācijai. Fotogrāfija ne vienmēr ir par gleznu precīzāks realitātes atspulgs – atkarīgs no tā, ko vēlies pateikt. Tāpat arī stāsti, kurus stāsta ar pagātnes materiāla palīdzību, ir atkarīgi no tā, kādās rokās tie nonāk.