Foto

Impērija un mākslinieki

Kirils Kobrins
02/02/2016

Čārlzs Džordžs Gordons bija profesionāls militārists un administrators, turklāt diezgan īpaša paveida – viņš bija profesionāls koloniālais militārists un koloniālais administrators. Jaunībā viņš piedalījās Krimas karā, kur pierādīja sevi kā lielisks speciālists un karavīrs, par ko viņš arī tika apbalvots un paaugstināts. Pēc Parīzes miera Gordons īpašas misijas sastāvā – atbilstoši pēckara zemju sadalījumam – vilka robežas starp Krievijas un Osmaņu impēriju teritorijām. 1860. gadā viņš pieteicās dienēt Ķīnā, kur sadumpojušies taipini draudēja valdošajai dinastijai, ārzemju tirdzniecības un reliģijas misijām, un arī pašai ārzemnieku dzīvībai. Sīciņo starptautisko spēku sastāvā Gordons darbojās amerikāņu pakļautībā, tomēr beigu beigās ieņēma vietu nodaļas priekšgalā, kuru laikabiedri nosauca par “Visu uzvarošo armiju”. 1870. gadu sākumā viņš pavadīja kādu laiku pie Donavas, inspektēja britu kara kapsētas Krimā, pēc tam nonāca Stambulā, kur viņam piedāvāja iestāties dienestā pie Ēģiptes hediva. Gordons piekrita un 1874. gadā, kļuvis par Ēģiptes armijas pulkvedi, devās nomērīt un pakļaut zemes dienvidos no Ēģiptes – tagadējās Sudānas teritorijā. Atzīmēsim, ka formāli neatkarīgā Ēģipte atradās Britu impērijas pakļautībā – un viss, ko Čārlzs Džordžs Gordons darīja Sudānā, bija karalienes Viktorijas laika lielo koloniālo spēļu daļa. Sudānā Gordons guva lielus panākumus – atjaunoja mieru, apspieda dumpjus, pielika milzīgas pūles, lai apturētu turienes vergu tirdzniecību.

Gordons bija dziļi ticīgs evaņģēliskais kristietis, un pati ideja par cilvēka pārvēršanu par vergu bija viņam pretīga. Nogalināt – cita lieta, īpaši jau kaujā. Tomēr arī te ne viss ir tik vienkārši. Gordons ticēja dvēseļu pārdzimšanai, 1870. gadu otrajā pusē viņš rakstīja: “Šī dzīve ir tikai viena dzīve dzīvju sērijā, kuras apdzīvo mūsu pārdzimstošā daļa. Es gandrīz nešaubos par mūsu iepriekšējo eksistenci; arī pagātnē mūsu eksistence bija iemiesota. Attiecīgi es ticu arī mūsu nākamajam iemiesojumam, un man patīk šī doma.” No šāda skatpunkta nāvē nav nekā īpaša – tā ir vien viena citu līdzīgu ķēdē. Atņemt cilvēkam brīvību ir briesmīgāk. Šādus cilvēkus – īpaši, ja viņi tāpat kā Gordons apveltīti ar lielām spējām, – nav iespējams ne apstādināt, ne iebiedēt. Mūsu varonis noslēdza dienestu Ēģiptes hedivam 1880. gadā kā britu ģenerālis un ēģiptiešu ģenerālgubernators Sudānā, pēc tam, neskaitāmo smago pienākumu nomocīts, viņš atvaļinājās. Viņš ļāva sev atpūsties vien dažas nedēļas tolaik slavenajā Lozannas viesnīcā Hotel du Faucon, tajā pašā, kurā reiz apmetās viņa varonis Garibaldi. Pēc tam pār Gordonu sāka birt vilinoši piedāvājumi. Viņu sauca uz Ķīnu, uz Indiju, bet Beļģijas karalis Leopolds pat gribēja nodot viņa pārvaldīšanai savu svaigo Kongo koloniju. Gordons iesākumā piekrita, bet pēc tam lēmumu mainīja – un žēl, ka tā. Būtībā esmu pārliecināts, ka, viņam pieņemot Leopolda piedāvājumu, Beļģija nesarīkotu savos Āfrikas valdījumos briesmīgo genocīdu, kas raisīja šausmas daudziem eiropiešiem, sākot no Džozefa Konrada un Rodžera Keismenta līdz pat V. G. Zēbaldam.

Diemžēl nevienu no šiem piedāvājumiem Gordons nepieņēma. Taču beigu beigās viņš atsaucās paša valdības aicinājumam – doties uz Hartumu un organizēt britu un ēģiptiešu militāristu un civilo evakuāciju. Lieta tāda, ka tajā apvidū bija uzliesmojusi “Mahdistu sacelšanās”; tās priekšgalā atradās Muhameds Ahmeds, kurš bija pieņēmis “Mahdi” vārdu, kas nozīmē kaut ko apmēram tādu kā “pēdējais pravieša Muhameda pēctecis” vai arī vienkārši “Visuvarenā vadītais”. Marksistiskā historiogrāfija šo sacelšanos sauca par “antikoloniālu” un saskatīja tajā pat zināmas progresīvas iezīmes; patiesībā tā bija reliģisku fanātiķu kustība, kas bija pārņēmusi visdažādākos sabiedrības slāņus – sākot ar sudāniešu vergu tirgotājiem, kas bija neapmierināti ar ienākumu sarukšanu, līdz nabadzīgākajiem zemniekiem, kas cieta no alkatīgo ēģiptiešu ierēdņiem. Mahdisti ātri sagrāba milzīgas teritorijas, vairākkārt sakāva ēģiptiešu, bet pēc tam pat britu karadaļas, pēc kā pēdējiem kļuva skaidrs: Hartumu nenoturēt. Visi zināja dumpinieku tikumus – gūstekņus viņi gandrīz kā neņēma, bet pārņemtajās pilsētās sarīkoja apjomīgus slaktiņus. Gordons ieradās Hartumā 1884. gada ziemas beigās, izveda no turienes britu un ēģiptiešu ierēdņus, viņu ģimenes, dažus civilos, kā arī ievainotos un slimos militāristus. Ar pārējiem viņš ieslēdzās pilsētā un veselu gadu atvairīja mahdistu uzbrukumus. Aplenkums noslēdzās ar pilsētas ieņemšanu 1885. gada janvāra beigās – divas dienas pirms pie tās ieradās Gordona glābšanai sūtītā britu nodaļa. Mahdisti Hartumā nogalināja apmēram desmit tūkstošus cilvēku, Čārlzs Džordžs Gordons bija viens no viņiem. Ģenerāļa nāves apstākļi nav zināmi, lai gan stāsta, ka viņš vairāk nekā mierīgs stāvēja, tērpies baltā, uz savas rezidences lieveņa, kad tajā ielauzās ienaidnieks. Mēs zinām tikai to, ka pēc Mahdi pavēles Gordona nogriezto galvu uzdūra koka zarā, bet ķermeni iemeta akā.

 
Džordžs V. Džojs. „Ģenerāļa Gordona pēdējā cīņa.1893. Leeds City Museum

Izstādē “Mākslinieks un Impērija” (Artist & Empire) Tate Britain galerijā izkārta glezna, kas sniedz priekšstatu par to, kā XIX gadsimta beigās vēlīnā Viktorijas laika Lielbritānijā tika iztēlots Čārlza Džordža Gordona heroiskais gals. Gleznu gleznojis tajos gados pazīstamais žanra akadēmists Džordžs V. Džojs, tā saucas “Ģenerāļa Gordona pēdējā cīņa”. Tas ir viens no slavenākajiem mākslas darbiem aizpagājušā gadsimta beigu Britānijā – un vienkārši izcils propagandiski ideoloģiskas mākslas piemērs. “Ģenerāļa Gordona pēdējā cīņa” – ja atļaujamies izteikties vienkārši un izlikties, ka naivs, tīri estētisks spriedums ir iespējams, – ir skaista glezna. Īstenībā jau to arī tu padomā, pastaigādamies izstādes “Mākslinieks un Impērija” zālēs. Ne par Britu impēriju taču domāt, kura dzīvāka par dzīvu? Un ne par pašreizējo ideoloģisko kontekstu, kuru “Mākslinieks un Impērija” radījuši? Vien aklais nepamanīs šī konteksta nospiedumu absolūti uz visa, kas te izstādīts – no sīkākajām detaļām līdz kopējai koncepcijai. Viss pareizi, tomēr, lai pārstātu par to domāt, nepieciešams pakāpeniski sev to paskaidrot. Ar ko tālāk mēs arī nodarbosimies. “Ģenerāļa Gordona pēdējā cīņa” patiešām ir skaista, heroiska glezna, estētiskais efekts, kas acumirklī pārtop ideoloģiskā, bet, ja rodas vēlēšanās, – arī politiskā. Atšķirībā no baumām par varoņa pēdējo ietērpu, Džojam impērijas labākais karavīrs Gordons sagaida nāvi nevis baltā, bet elegantās melni sarkanās goda drānās; eiropiešu armijas bikses, sarkans austrumniecisks krekls, pa virsu arī melna vai tumši brūna jaka, galvā sarkana ēģiptiešu feska, pie sāniem zobens apzeltītā makstī, labajā rokā pistole. Baltā tērpušies uzbrucēji, tomēr – dabiski – tiem ir tumšas sejas. Gordona seja ir ne tikai vienkārši balta, tā ir bāla. Viņš lūkojas no augšas uz mahdistiem, kas kāpj augšup pa kāpnēm turbānos un ar pīķiem ar platiem uzgaļiem par ar tādu kā nožēlu, it kā šūpotu galvu, it kā apjukuši par šo kungu tik nesaprātīgo uzvedību. Savādi, bet Džojs nav attēlojis, kā Gordons atšaudās vai kapā naidniekus kā kāpostus, nē, viņš vienkārši stāv un gaida nāvi. Fatālisms, kuru parasti piedēvē austrumu tautām, te piešķirts Rietumiem. Rosās afrikāņi turbānos, bet britu džentelmenis klusēdams sagaida galu. Pievērsīsim uzmanību dažām interesantām detaļām, kas daudz ko izskaidro par to pašu slaveno koncepciju “Rietumi versus Austrumi”, kuru reiz tik greizi saprata Kiplings. Rietumi, kuru gleznā pārstāv ģenerālis Gordons, jau tad bija multikulturāli, pietiek palūkoties uz mūsu varoņa apģērbu. Nebūs lieki pārcilāt prātā arī visu viņa heroisko biogrāfiju. Gordons teju nekad pa tiešo nekalpoja Impērijai, Karalienei, Lielbritānijai, viņš vienmēr strādāja ar diezgan raibu varu, kurā ietilpa vietējie valdnieki, rietumu kontrolētāji un padomdevēji, kā arī visu mastu starptautiskie avantūristi. Gordons naski interesējās par valstīm, kurās viņam nācās darboties; viņš patiešām centās kaut vai nedaudz pārkārtot vietējo dzīvi daudz humānākā kārtībā – protams, atbilstoši viņa priekšstatiem. Bet viņa priekšstati bija protestantiski un daļēji pat misionāriski, atjaukti ar ticību progresam – gan tehniskajam, gan morālajam. Problēma slēpjas tajā, ka tautas, kurām Gordons gribēja iepotēt savus priekšstatus, neticēja ne progresam, ne protestantu Dievam. Viņiem bija savs Dievs un sava dzīve, kas vairākumam kļuva sliktāka līdz ar sarkanajos mundieros tērpto svešzemnieku parādīšanos. Ar spēku, uzpirkšanu un pielīšanu rietumu cilvēkiem izdevās iegūt uzticību no daudziem Āfrikā, Āzijā un citās tālās teritorijās – un tieši te, tāpat kā ģenerāļa Gordona gadījumā, sākās mikslis. Patiesībā koloniālisms, impērija, mūsu gadījumā Britu impērija – tas arī ir īpašs šāda mikšļa veids, kuram ir ilgstošas, līdz šai pašai dienai klātesošas politiskās, ekonomiskās, sociālās un kulturālās sekas. “Mākslinieks un Impērija” ir mēģinājums pasekot līdzi, kā šis mikslis sajaucies, kādi ingredienti tika iesaistīti un kas rezultātā sanācis.

 
Čārlzs Edvīns Frips. “Pēdējā cīņa Izandlvānā.” 1885. National Army Museum, Londona

Ģenerāļa Gordona pēdējā cīņa” iekārta trešajā izstādes zālē, kas saucas “Imperiālā heroika”. Tajā var atrast vēl vairākas citas “Pēdējās cīņas”, tostarp Čārlza Edvīna Fripa “Pēdējo cīņu Izandlvānā”.

Te, atšķirībā no ģenerāļa Gordona heroiskās nāves (viņa miesassargs Aga Halils Orfali bija ievainots kaujā un zaudēja samaņu, tā ka atguvies ieraudzīja sahibu jau bez galvas), vēstīts par kolektīvu veselas britu apakšvienības varoņdarbu, iesaistoties nevienlīdzīgā cīņā pret zulusiem. Šajā gleznā viss ir vienkāršāk – karavīru sarkanie mundieri un šaujamie ar durkļiem pret puskailajiem karotājiem ar vairogiem, cirvjiem un metamajiem šķēpiem. Nekāda mikšļa, nosacīti tīri Rietumi sastopas ar nosacīti tīriem Austrumiem (lai gan ģeogrāfiski tie ir Dienvidi), “mūsējo” un “ne mūsējo” sadursme kaut kur ellē ratā. Tādēļ Fripa mākslas darbs šodien teju kā neiedarbojas uz skatītāju: parasta batālijas aina, tūkstošiem tādu; glezna, kas pilnā mierā varēja rotāt (domāju, arī joprojām var rotāt) kaut kāda Lankašīras kājinieku pulka veterānu kluba viesistabu. Savukārt Džojs uztvēris rietumu cilvēkam galveno impērijas drāmu – personisko drāmu, tajā savijušies labi nodomi, avantūrisms, morālisms, cietsirdība, vīrišķība, ļaunprātība un neiznīcināmā britu vidusšķiras dēla tiekšanās kaut kur tur, aiz apvāršņa, tālāk no drēgnās un drūmās salas, kuru pārvalda trulie aristokrāti. Mūsdienās Gordonu varētu iztēloties kā Dubaijas kompānijas menedžeri – vai arī viņš pat dotos vadīt misiju “Ārsti bez robežām” uz Irāku. “Tādi toreiz bija laiki,” kā teikusi kādas anekdotes varone.

Izstādei ir sešas tematiskas zāles, kuru secība veido ļoti mūsdienīgu ideoloģisko sižetu. Pirmā zāle rāda, kā mīklainā, tikko atklātā pasaule tika iezīmēta kartē. Otrā reprezentē to, ko kuratori nodēvējuši par “Impērijas trofejām”. Trešā ir par koloniālisma varoņiem. Ceturtā (laikam jau visinteresantākā) – Power Dressing (tulkojama apmēram kā “Varas ietērps”). Šeit pārstāvēti kultūru sajaukšanās etapi, kas norisa reizēm spontāni, bet reizēm pēc britu administrācijas norīkojumiem. Koloniālie ierēdņi un militāristi eksotiskos vietējos kostīmos.


Džeimss Sants. „Kapteinis Kolinss Makenzijs.“
Ap 1842.–1844. © The Council of the National Army Museum īpašums, Londona

Vietējie valdnieki un virsaiši – rietumnieciskos ietērpos vai ar rietumniecisku ietērpu elementiem. Visintriģējošākais portrets šajā zālē gleznots XVI gadsimtā, un tā darbība noris vecākajā Anglijas kolonijā – Īrijā. Viens no Olsteras koloniālajiem administratoriem attēlots īru vadoņa veidolā – bez biksēm, kailām un basām kājām, ar apaļo īru vairogu un šķēpu, taču viņa kamzolis ir anglisks, turklāt izrotāts ar smalkākajām mežģīnēm. Portrets lika man atcerēties labo ģimeņu bērnu fotogrāfijas no pagājušā gadsimta sākuma, kad zēnus un meitenes bez šķirošanas tērpa kleitiņās.

Anglis mežģīnēs izskatās pēc bērna, bet mūsu priekšā taču stāv nežēlīgs rīkļurāvējs. Nekas tamlīdzīgs prātā nenāk, kad skaties uz vēlākajiem kostīmotajiem portretiem, jau aprodi – jā, te attēlota personificēta Vispārējā Mikšļa Impērija. Impērija – un Viktorijas laika Lielbritānija bija īsta impērija – ir universālā principa uzvara visdažādākajās, reizēm eksotiskās šī principa realizācijās ārpus centra. Šajā ziņā Čārlzs Džordžs Gordons, kuram, kā runā, bijusi īsa teoloģiska sarakste ar Mahdi, patiešām ir ideāls šādas impērijas karavīrs.

Izstādes piektā zāle – piekāpšanās mūsdienu “humānistiskajai”, antropocentriskajai popideoloģijai, kuru izteic idiotiskais sauklis express yourself! (visticamāk budisti par šo iesmej). Tā saucas “Aci pret aci”, un tajā atrodamas to sejas, kuri dažādu iemeslu rezultātā kļuvuši par Britu impērijas pavalstniekiem. Raksturīgi, ka koloniālisma subjektu interesantākos portretus nav gleznojuši britu mākslinieki. Vīnietis (un, spriežot pēc uzvārda, pēc izcelsmes čehs) Rūdolfs Svoboda 1886. gadā no karalienes Viktorijas saņēma pasūtījumu vairākiem viņas Indijas pavalstnieku portretiem, kuri bijuši atvesti uz Vispasaules izstādi Londonā. Pasūtījums tika izpildīts, karalienei patika, un šodien vairāki Svobodas darbi izrotājuši piekto “Mākslinieka un Impērijas” zāli. Tie ir ļoti eiropeiski, kontinentāli, “psiholoģiski” darbi, kuriem nav nekādas saistības ar tolaik Lielbritānijā valdošajiem stiliem un virzieniem. Viens no tiem, audēja Baškirama portrets, kļuvis par Artist & Empire reklāmas kampaņas titulgleznu.

 
Royal Collection Trust / © Her Majesty Queen Elizabeth II 2015

Ja atstājam novārtā glezniecības tehniku un dažādas speciālas detaļas, tad Svobodas Baškirams maz atšķiras no zemnieku portretiem, kurus XIX gadsimta otrajā pusē radījuši inteliģentie Krievijas un Austroungāru impērijas gleznotāji. Tas patiešām ir Cits, bez nozīmes, vai sociālais cits vai etniski cits, tomēr mākslinieka pūliņi ir vērsti uz to, lai liktu skatītājam sajust attēloto kā “savējo”. Rūdolfs Svoboda bija atzīts orientālists (jaunais Kiplings, sastapis gleznotāju Indijā, nosauca mākslinieku par “austriešu maniaku”, kurš iedomājies sevi par Visvareno un domā, ka var apskaut visus “karstos Austrumus”), tomēr šajos portretos viņš nav orientālists, bet drīzāk “reālists”, vai, izglītotās šķiras pārstāvis, kurš iecietīgi cenšas parādīt, ka “viņi” (tas ir, neizglītotās zemākās šķiras) “arī ir cilvēki”, būtībā tādi paši kā mēs. Sociālā drāma, nevis civilizāciju sadursme. Un jebkurā ziņā nekā imperiāla te nav.

Īstais brīdis parunāt par māksliniekiem, jo izstāde Tate Britain galerijā (vismaz formāli) ir taču par viņiem.

Viens no interesantākajiem – velsietis Ogastess Džons, kura gleznotie Tomasa Edvarda Lorensa, pazīstama kā “Arābijas Lorensa”, un viņa drauga prinča (un vēlāk karaļa) Feisala portreti rotā piekto zāli.

 
Ogastess Džons. „Pulkvedis T. E. Lorenss.“ 1919. Tate Britain galerija, Londona. Presented by the Duke of Westminster. 1920

Te patiešām tiek izspēlēta koloniālā – un daļēji postkoloniālā – drāma. Aci pret aci sastopas ne tikai divi sabiedrotie Pirmā pasaules kara gados (Lorenss, piedzīvojumu meklētājs un britu aģents, palīdzēja Arābijas un Vidējo Austrumu arābu ciltīm veikt sacelšanos pret Osmaņu impēriju), bet arī divi draugi. Tomēr līdzās tam te ir vēl kāds sižets. Arābijas Lorenss ir teju vai pēdējais varenais impērijas karavīrs (viņa varenības līmenis, iespējams, ir ne mazāks kā pašam Čārlzam Džordžam Gordonam), tomēr viņš jau iemiesoja impērijas pagrimuma simptomus. Gordons bija lielisks administrators, kara lietas organizētājs un protestantu morālists. Lorenss bija estēts un avantūrists, pusslēpts gejs. Kaut kādā ziņā viņš turpināja citu impērijas karavīru līniju, kuras pārstāvis bija sers Ričards Frensiss Bērtons (1821–1890) – ceļotājs, karavīrs, pornogrāfs, lingvists, diplomāts, spiegs, “Kamasūtras” un “Tūkstošs un vienas nakts pasaku” tulkotājs angļu valodā. Bērtons bija pirmais eiropietis, kurš, pārģērbies par arābu, noriskēja veikt hādžu. Viņa arābu valoda bija ideāla. Pēc izrunas atpazīt viņā svešo bija neiespējami; lai gan vienreiz hādža laikā viņu teju vai piemeklēja visapkaunojošākā izgāšanās – vietējais puišelis pamanīja, ka viens no ceļotājiem naktī izgājis nokārtoties ne pēc vietējām paražām. Te ir teju viss Lorensa stāstam raksturīgais, tomēr ir zīmīgas atšķirības: Bērtons drīzāk bija racionāli enciklopēdiskā, sadistiskā Apgaismības laikmeta māceklis. Bet Lorenss bija vēlīnais romantiķis. Turklāt Bērtons darbojās Britu impērijas akmes gados, Lorensam savukārt bija lemts gatavoties tās aiziešanai. Tādēļ nekā īpaši “imperiāla” viņa Ogastesa Džona otas gleznotajā portretā nav. Ierasta postimpresionistiskā glezniecība, tas ir, tīri buržuāziska, zaudējusi jebkādu interesi pret varu jebkādās tās izpausmēs, izņemot finansiālās un seksuālās. Lai gan impresionistiem un postimpresionistiem nauda un sekss bija apmēram viens un tas pats.

Pārējie izstādes “Mākslinieks un Impērija” mākslinieki ir visdažādākie, vidēji un zem vidējā, tomēr romantiski pārspriedumi par “talantu” mūsu esejā ir pilnībā lieki.

 
Džons Grifits. A Sannyasi – A Religious Mendicant. Exhibited 1882. Tate Britain galerija, Londona

Tie ir interesanti mākslinieki trīs iemeslu dēļ. Pirmām kārtām, uz viņu darbiem ir interesanti skatīties. Otrkārt, tie ir gaužām atšķirīgas izcelsmes mākslinieki, ar dažādām pieredzēm un kopumā ar pamācošu māksliniecisko evolūciju. Visbeidzot, izstādē Tate Britain galerijā viņi izveidojuši mozaīku, kas kopā ar skatītāja pārdomām rada jaunu jēgu. Ne māksliniecisku jēgu turklāt, bet vēsturisku. Tipoloģiski izstādes “Mākslinieks un Impērija” māksliniekus var iedalīt vairākās kategorijās. Profesionālie mākslinieki, tas ir, dažāda līmeņa mākslas amatnieki, kas nolīgti, lai gleznotu kolonizatoru varoņdarbus un apgādātu viņus ar iekaroto tautu attēliem, ieņemto teritoriju floras un faunas attēliem, kā arī ar kartēm un tamlīdzīgām noderīgām lietām. Mākslinieki amatieri – koloniālie ierēdņi, karavīri un viņu sievas un meitas, kas, nīkstot aiz bezdarbības, nodarbojās ar rokdarbiem – bet ne ar adāmadatu palīdzību, bet ar zīmuli vai otu. Vietējie mākslinieki, kuriem viņu aizbildņi devuši uzdevumu steidzami iemūžināt sevi un svešos.

 
Indiešu mākslinieks, Deli. Mahadaji Sindhia entertaining a British naval officer and military officer with a Nautch. Ap 1815.–1820. British Library

Vietējie mākslinieki, kuriem viņu aizbildņi un koloniālā administrācija devusi uzdevumu apgūt rietumu glezniecības tehniku, neatsakoties, protams, no savējās elementiem. Vietēji mākslinieki, kas aizvesti uz metropoli un tur apmācīti jau kā tīri rietumnieciski gleznotāji, grafiķi un tēlnieki. Visbeidzot, klaiņojošās starptautiskās žanru glezniecības “zvaigznes”, austriešu un vācu mākslinieki orientālisti, īru batālisti un tā tālāk. Lasītājs redz, ka šis uzskaitījums vien ir labs apraksts tam, kā bija iekārtota Britu impērijas pasaule no XVIII gadsimta otrās puses līdz XIX gadsimta sākumam.

Šī pasaule bija:

1. ekspansijas un ticības progresam pasaule (nolīgti mākslas amatnieki un kartogrāfi, aprakstīšanas un aprēķināšanas pasaule);
2. jauna tipa ģimenes un dzimtes attiecību pasaule, pavisam jaunas ikdienas dzīves iekārtojuma pasaule (mākslinieki amatieri un – jo īpaši – mākslinieces amatieres);
3. pasaule, kas sadūrusies ar pavisam citu pasauli un piespiedusi tai sevi pieņemt kā kaut ko, kas pastāv atšķirti un kam piemīt vara (pirmais vietējo mākslinieku paveids);
4. pasaule, kas bija gatava – pat varmācīgi – līdz noteiktai robežai sajaukties ar tai pakļauto svešo pasauli (otrs vietējo mākslinieku paveids);
5. pasaule, kas bija gatava pieņemt etniski, kulturāli un reliģiski svešos kā “savējos” – bet tikai pēc saviem noteikumiem, pēc bezierunu pakļaušanās savai epistēmai noteikumiem (trešais vietējo mākslinieku paveids);
6. pasaule, kas, no vienas puses, cieta no zināmas pašapraksta nepietiekamības, un, no otras, bija pietiekami bagāta, lai šo nepietiekamību aizpildītu ar ārējiem resursiem (nolīgtie žanra mākslinieki).

Būtībā tas arī viss, ko mēs gribējām zināt par Britu impēriju.

Tuvojoties beigām, rodas jautājums: “Bet kāds tam sakars ar mākslu?” Patiešām, izņemot diezgan kaunpilno “Ģenerāļa Gordona pēdējās cīņas” apzīmēšanu par “skaistu gleznu”, šajā esejā nav ne vārda par... kā lai to nosauc... par “estētisko”, vai. Protams, šo nepilnību var novērst. “Mākslinieks un Impērija” gandrīz 99 procentus sastāv no diezgan viduvējiem – no zinātāju skatpunkta – artefaktiem, kas ir simtiem jūdžu no īsteniem, īstiem, patiesiem sava laika māksliniekiem [1]. Pat šeit bagātīgi pārstāvētā orientālistiskā glezniecība – izņemot, protams, “Pēdējo cīņu” un vēl pāris darbu, – ir otrās šķiras, ne Žans Leons Žeroms un – ja ņemam britus – ne Viljams Alans, ne Viljams Hants un noteikti ne Džons Frederiks Luiss. Ir, no mana amatiera skatpunkta, brīnišķīgas lietas, tomēr vairums no tām izstādītas izstādes sestajā sadaļā, kas sastāv no divām daļām: “Aiz impērijas robežām” un “Impērijas mantojums”. Tur ir tādu mākslinieku darbi, kas dzimuši un ieguvuši izglītību Lielbritānijas kādreizējos valdījumos, ja tīri estētiski runājam par koloniālisma “mantojumu”, sestajā sadaļā pārstāvētais ir labākais no iespējamā. Augsta destilēta mikšļa māksla otrajā trešajā paaudzē, kas vairākkārtīgi izgājusi attīrīšanu caur postkoloniālās vēstures un divdesmitā gadsimta mākslas stratēģiju filtru.

 
The Singh Twins. EnTWINed. 2009. © Singh Twins. Museum of London pasūtījums

Tomēr Artist & Empire ir domāta pavisam kam citam. Pati izstāde ir artefakts – tomēr tā ir “mākslas darbs” mūsdienu izpratnē. Tas ir – tā nav par “skaistumu” un pat ne par “māksliniecisko tehniku”, bet par to, sabiedrība domā un – šajā gadījumā – redz pati savu pagātni. Un tieši te, pašās beigās, ir ļoti svarīgi pateikt teju vai galveno. Artist & Empire ir ļoti īpašas sabiedrības kultūras fenomens, kas sevi uzskata tiklab par kolonizatoru kā par kolonizēto. Šo valsti apdzīvo gan Čārlza Džordža Darvina pēcteči, gan to atvases, kas viņam nogrieza galvu, – un es pat nerunāju par to mazmazdēliem, kas, atrazdamies pirmā pakļautībā, sistemātiski aplaupīja otros. Šajā – un tikai šajā – ziņā Britu impērija šodien pastāv, vienkārši tagad tā ir ierobežota Apvienotās Karalistes teritorijā. No “lielvalsts” tā pārvērtusies par domāšanas veidu un dzīvesveidu. Un, ja tā, tad fatālists Gordons, ietērpts britu armijas biksēs un ēģiptiešu feskā, ir viens no tās galvenajiem varoņiem.

____________________________________
[1] Daži „vietējās“, „tautas“ mākslas paraugi, pirmām kārtām, afrikāņu, neskaitās – tur ir īsti šedevri