RAKSTI  
Meklējot iedvesmu pie Sectie-C darbnīcām

Košļā tā, it kā tev būtu noslēpums 1

Danielas Treijas vēstule no Eindhovenas

Daniela Treija
08/01/2016

Pēdējos četrus gadus par savām mājām saucu Eindhovenas Dizaina akadēmiju. Nevis Eindhovenu, bet pašu skolu kā tādu. Tā brīnumaini pildījusi ne tikai primārās radošās skolas funkcijas, bet arī pilnīgi visas citas dzīves funkcijas. Tā ir bijusi gan draugs un acuraugs, gan ieņēmusi elles un neizbēgamu ciešanu tēlu, tāpat arī slepena brūtgāna veidolu, kam nodoties katru nakti līdz pat rītausmai. Tajā piedzīvoju pirmo “pasniedzējs tevi noved līdz asarām”, kā arī iemācījos baudīt neaprakstāmo “dizaina dieva” glāstu, kad nekas neplīst un neizgāžas, un viss notiek pēc plāna (un ar to pilnībā pietiek!). Iemācījos ne tikai darināt savu pirmo krēslu (kas ir tikpat svarīgi kā latvietim iestādīt savu pirmo koku) un svarīgi tērzēt, bet arī nostopēt prāmi uz Londonu. Būt ārpus, tā saucamās, “kastes”, pārliecinoši stāstīt par savu, kā dizainera, būtisko globālo ietekmi, dziedēt gan salauztu sirdi, gan performances laikā salauztos kaulus. Viss kā jau kārtīgai skolai pienākas.


Eindhovenas parastās debesis

Savu Eindhovenas ceļu uzsāku 2011. gadā. Lai jūs izprastu manu stāstu skaidrāk, jānorāda, ka Eindhovena ir salīdzinoši “nekāda” pilsēta. Tās centrs ir pielīdzināms Rīgas hipermārketa izmēriem, un tās vēsturiskais mantojums robežojas ar 70. gados saceltām ēkām / atjaunotām rūpnīcām, kurās dažviet ierīkoti modīgi kantori. Eindhovenas lielākais un dārgākais mantojums ir Philips elektropreču slava un futbola klubs PSV Eindhoven, kas, kā vietējie fani stāsta, esot vareni laba komanda. Kā jau kārtīgai cilvēku pilsētai pienākas! Tur neredzēsiet nedz Amsterdamas kanālu dailes (Eindhovenā ir viens kanāls pilsētas nomalē!), nedz tūristu plūdus, nedz tulpju laukus, kurus tik ļoti gaidīju un tā arī ne reizi četru gadu laikā neieraudzīju. Eindhovenā viss aizsniedzams riteņa brauciena attālumā, tirgus divreiz nedēļā un pilsētas vidū uzsliets milzīgs Primark’s. Bet visam šim te “nekādumam” pa vidu, atrodoties sterilās Filiprūpnīcas sienās, mīt Nīderlandes prieks un lepnums – Eindhovenas Dizaina akadēmija.


Eindhovenas parastās mājas

Atceros kā pirmajā kursā vecākie kursu zēni un meitenes stāstīja, ka skola ļoti lepojoties ar apkārtējo, fantastiski nekādo noskaņu. Tā, redziet, ir laba augsne īpaši radošām idejām, jo vide jaunos dizainerus nekādi neietekmējot. Neticami, bet drīz vien es patiešām sāku šo paradoksu izprast. Jau pirmā kursa laikā, kurā tu tiec maksimāli kreatīvi izdeldēts, lai skolas bosi redzētu, kurš ir morāli un fiziski pietiekami spēcīgs šim kreatīvajam maratonam, sapratu, ka it ne kam citam īsti tā arī neatliek laika. Un ko gan vairāk vajag – skolas krāšņā internacionālo studentu buķete rosina gana spēcīgu metropoles izjūtu. Blakus skolai esošais TAC (Temporary Art Center) vai tālākais Sectie-C ir dizaineru un dizaina studentu darbnīcu karstākie lokāli, bet radošo slāpju veldzēšanai ir viens bārs, kurš ne ar ko neizceļas, bet izpelnījies dizaina akadēmijas studentu nepārtrauktu apmeklējumu. Īsumā – tava skola ir tavs viss, jo nekā cita Eindhovenā, ko darīt nav. Blakus studijām varbūt, kāds trauku mazgātāja darbiņš, kāds kaktiņš, kur pastrādāt pēc skolas aizvēršanās plkst. 22.00, bet tavi vienīgie dzīvesbiedri ir tavi skolasbiedri. Te nu šis aplis arī noslēdzas un, laikam ejot, tas tevi pārņem pilnībā. Tu zini kur rast mieru, kur visu iegādāt un kur sevi lieliski izklaidēt šajā nekādajā pilsētā. Drīz vien attopies, atrodoties kādā no lielajām pilsētām, un sajūtoties kā totāls ciematnieks, kurš izbraucis no tumsas uz svētkiem. Un tu par to nesūdzies! Eindhovenas Dizaina akadēmijas students ir laimīgs, ka viņam ir tikai viens bārs, kur iet, tikai viena darbnīca kurā zāģēt un metināt, tikai viena metāllūžņu bedre, kurā pirkt savus dzelžus, tikai viens lasercut džeks, pie kura visu izlāzerēt (svarīgi piezīmēt, ka lāzerdžeka kantoris saucas See You Laser), kā arī ne vairāk kā divas humpalas un IKEA. Ja nu Eindhovenas Dizaina akadēmijas students jūtas galīgi nosprostots vai izbrāķēts – Amsterdama, Brisele, Parīze, Berlīne, Londona ir spļāviena attālumā.


Ceļā no Amsterdamas vilciena tualetē pasniedzējs atrada divus pārus zeķu, kurus rotā kaņepju lapiņas.
Velkot ģipša maisu uz māju, nepamanīju, ka maiss pa ceļam ieplīsa...

Pašā pamatā skola ir dzīvs Dutch design mentalitātes atspoguļojums. Tās vadošie cilvēki un pasniedzēji ir kā veci nīderlandiešu dizaina pionieri, tā arī jauni daudzsološi dizaineri. Mācības ilgst četru gadus, kuras noslēdzot, tiek iegūts bakalaura grāds dizainā. To, protams, iespējams papildināt arī maģistrantūrā. Skola sevi oficiāli ir pozicionējusi kā starptautisku mācību iestādi, un tā runā angļu valodā. Pēc pirmā kursa (foundation year), studentiem ir iespēja izvēlēties starp astoņām nodaļām, kuras variē, sākot no estētiska produktu dizaina (Man & Activity), līdz kam konceptuālākam (Man & Well-being) vai modīgākam (Man & Identity), bet iespējams arī eksperimentēt ar ēdienu un meklēt tā vietu dizaina pasaulē (Food non Food) utt. Kā jau iestādē, kas sevi pozicionē kā funkcionālu, bet reizē arī konceptuālu dizaina skolu, vienu vienīgu izskaidrojumu tai un tās piederošajām nodaļām nav iespējams noformulēt. Interpretāciju ir ļoti daudz un dažādu. Tāpēc centieni izskaidrot skolu vecvecākiem lielākoties ir nesekmīgi. (Šajā mirklī pagriežos pret Zani, kas ķērusies pie diplomdarba izpildes mūsu skolā, jautājot vai viņas vecāki zina, ko viņa tajā dara, uz ko Zane atbild: “Nu, tā, aptuveni!“). Mani ceļi mani aizveda uz Man & Communication, ko īsumā varētu saukt par vizuālo komunikāciju, paturot prātā to, ka skola ir tendēta produktu dizaina virzienā, bet ar iespējām radīt jebko.


Strādājam viesistabā, jo skola brīvdienās slēgta

Eindhovenas Dizaina akadēmijas students strādā smagi un mīl sevi izaicināt. Viņš skolu nīst un mīl reizē, bet ir lepns, ka mācās tieši šajā skolā, jo tā to neierobežo – mudina eksperimentēt un riskēt, vienlaicīgi spējot uzturēt augstu kvalitātes marku un azartu ik katrā. Dizaina akadēmijas students mācās no pasniedzējiem, kas sabraukuši no visas pasaules, vienmēr ir lietas kursā par it visu – globāliem un lokāliem notikumiem, politiku, sociālām krīzēm, šī mirkļa tendencēm, kā arī par to, ka ikdienas sadzīves preču veikalā Hema līdz pulkstens 10 rītā iespējams dabūt kārtīgas brokastis pa 2 eiro. Pēc 3,5 gadiem, ja viss izskriets un izcīkstēts laikā, Eindhovenas Dizaina akadēmijas students nonāk apsolītās zemes priekšā – diplomdarbs, precīzāk – diplomdarbi! Jo kāpēc gan nevarētu tapt divi diplomdarbi 5 mēnešu laikā? Ja grūto diplomdarba ceļu esi spējis noiet nesalūztot, tavs ieguldītais darbs un asaras tiek atdarītas ar Eindhovenas lielāko noslēpumu – Nīderlandes Dizaina nedēļu (Dutch Design Week).



Eindhovenas iedvesmas

Reizi gadā Eindhovenas industriālais drūmums un nekādība maģiski pārtop par visu dizaineru svētceļojuma mērķi un Meku. Dizaina nedēļā katrs dizaineris,kas slēpies Eindhovenas kaktos un fabriku teritorijās, nu var cēli priekškaru raut nost un padarīto vērst publikas acīm. Lielās tukšās rūpnīcas top par Nīderlandiešu dizaina superstāru un starptautisku dizaineru izstādēm. Kā no pārpilnības raga līst dzīres katrā malā – izstādes, koncerti, visapkārt modīgi cilvēki, prese. Ik dienas, ik stundas ir kaut kas, kas jāredz, jādzird vai jāapēd. Bet visam pa vidu, kā polārzvaigzne spīd Dizaina Akadēmijas studentu diplomdarbu izstāde. Skolā nav ne miņas no studentiem, izņemot pašus diplomandus, jo nedēļas divas pirms, visi studenti no tās tiek izdzīti, lai telpas būtu iespējams izlaizīt un iestatīt par godu diplomdarbiem.


Parkā – pāris nedēļas pēc diplomdarba nodošanas. Saule, baloni, visi laimīgi. Arī parka suns laimīgs


Eduards cenšas saprast savu diplomdarbu skolas organizētajā fotosesijā diplomdarbu katalogam

Mans pirmais Dutch Design Week piedzīvojums norisinājās šī gada oktobrī, un patiesi, kad esi radis būt salauztais un netīrais students, dizaina nedēļa ir īsta medusmaize. Lepni stāstīju par saviem piedzīvojumiem ar fikcionāla dizaina meklējumiem kino un literatūrā , kurus centos gan realizēt dzīvē, gan ilustrēt un apkopot savā grāmatā Form Follows Fiction.  Arī otrs diplomdarbs, kurā vēlējos izgaismot šī brīža nolietotāko dizaina trendu absurdo ietekmi,izpelnījās plašu uzmanību un kā medus pods pievilka blogerus.


Es pozēju starp saviem diplomdarbiem pēc
Graduation Show darba laika

Diplomdarbu izstāde atgādināja īstu cirku, kurā katru dienu tūkstošiem cilvēku nākuši apskatīt, ko tad jaunā akadēmijas audze būs izgudrojusi šogad. Savukārt students nāk uz darbu, katru dienu no 9.00 līdz 20.00, kā tirgū, cenšoties sevi pārdot ik katram, kas izskatās plus mīnus pēc kāda, kuram ir nauda, milzu ietekme, galerija vai kaklā iekarināta preses caurlaide. Bet drīz vien students saprot, ka labi ģērbtas tantes ne vienmēr ir galeriju īpašnieces, un bieži vien izrādās vietējās, kurām dizains ir tikai nedēļas nogales ekskluzīvs. Cilvēku drūzma ir neizturama, visi visu aiztiek un baksta, students ir izbesīts, bet patiesībā iekšēji ļoti laimīgs – to fotografē un baro, un apbrīno. Spēle ir mainījusies. Ne vairs skola ir TAVS viss, bet TU esi kļuvis par tās seju un lolojumu. Tā par TEVI rūpējas, TEVI publicē un TEV smaida!


Agrs rīts mežā pēc kārtējās skates

Kad dizaina nedēļas gaismas nodziest, Eindhovenas spicākais notikums tiek iepakots līdz nākamā gada oktobrim. Akadēmijas students paģirains, bet smaidošs, nostāvējis deviņas dienas pie sava diplomdarba, uz mirkli paliek mazliet bēdīgs. Kā vakuumā iekritis, saproti, ka tava dzīve dizaina miestiņā ir beigusies un neviens uz dzīvi Eindhovenā nepaliks. Eindhovenas galvenie noslēpumi nu ir izkošļāti un izdzīvoti. Kā katram tavam kursabiedram arī tev nu ir jāiet meklēt sava vieta pasaulē, kur samācītās gudrības izrādīt. Teiksiet – kā jau visiem pēc skolas beigšanas! Jā, kā jau katram. Tomēr gribās ticēt, ka Eindhovenas slepenā, taču ļoti bagātā un aktīvā dizaina vide (skola, dizaina nedēļa, neskaitāmās dizaineru studijas un darbnīcas), vienojoties simbiozē ar vienmuļo pilsētu, spēj radīt īpaši maģisku pēcgaršu. Dzīve Eindhovenā prasa īpašu pietāti, jo tikai ar laiku tiek novērtētas tās šķietami neeksistējošās pozitīvās iezīmes. Tāpēc varu atzīt, ka mana četru gadu dzīve dizaina miestiņā un mācības Dizaina akadēmijā ir izrādījusies mans labākais lēmums līdz šim!


Smaidīgs, bet agrs ceļš mājup. Fin!

P.S. Paldies par bildēm Zanei, Jonathan, Edouard, Lucas, Stefania un Angeline Swinkels.

 

Kristus Pestītājs - 10.01.2016 19:04
Erasmus shit