RAKSTI  

Lasīt. Saglabāt. Ieteikt citiem! 0

Arterritory.com
31/12/2015

Nebūtu prātīgi minēt, kurš ir autors jau folklorizētajam jokam: Neej turTevi tur gaida nepatikšanas! - “Kā lai neiet? Tās taču gaida! Bet šķita, ka tas varētu būt vareni trāpīgs salīdzinājums ainai, kas tagad paveras jums. Intervijas, sarunas, diskusijas, reportāžas un pārdomu raksti, kas 2015. gada laikā pulcējušas kultūras un mākslas portālā Arterritory.com neskaitāmus tūkstošus ļaužu, šobrīd cietušas zem raupjā statistikas vesera, tādējādi jūsu ievērībai atlasot vislasītākās publikācijas. Tiem, kas jau lasījuši, būs interesanti pārlasīt, tiem, kas palaiduši garām - svaigas sarunu tēmas jaunajā gadā garantētas! (Veltām līdzcietības pilnus skatienus jūsu tuviniekiem - viņi šobrīd mērojas spēkiem ar pašmāju spilgtākajām personībām.)


“Principā es domāju, ka reāls ir tas, kas piedzimst un nomirst. Viss, kam ir savs laiks. Jā, ir uzradušies skārienjūtīgie telefoni, jā, visi tup Feisbukā, un tā tālāk, bet vispār jau, ja runājam par būtību, cilvēki vienmēr ir dzīvojuši “savā galvā”.Saproti?” Lasīt tālāk...


Mēs ar Arni (Arnis Rītups – S. T.) diezgan bieži runājam par to, kā mēs domājam par sevi. Arnis ir neapmierināts ar maniem pēdējā laika apgalvojumiem, ka es gandrīz nedomāju par sevi. Tikmēr viņš diezgan nopietni pievēršas tam, kas viņā pašā notiek. Bet es tā kā nepievēršu tam uzmanību. Piemēram, man kaut kas sevī nepatīk. Nu un? Kas es tāds? Nekas taču. (Tajā, protams, ir daļa nepatiesības.) Lasīt tālāk...


Ko latvieši varētu izrādē nesaprast – viņi varētu nesaprast pašu faktu, ka es to vispār daru. Iestudēju šo izrādi. Latviešiem nepieņemama varētu būt pati situācija – iet uz skatuves un vienkārši atklāt savu privāto dzīvi. Tas nav pieņemts. Latvieši tā nedara. Latvieši vispār atklāti reti kaut ko saka. Lasīt tālāk...


Piezvanu, lai pateiktu, ka atnākšu, pieklauvēju, iespējams, pat ar puķēm rokās, bet viņas vienkārši nelaiž iekšā un nerunā. Izskatījos pēc jauna, zaļa gurķa, turklāt vēl potenciāla klienta, un, pasakot skaidrā valodā, – “Es ar tevi nedarīšu visas tās lietas, bet vienkārši vēlos parunāties, turklāt par to vēl samaksāšu” – viņām uzreiz likās: ā, nu, šis gan ir trakais! Un – dankš! – durvis ciet. Lasīt tālāk...


Man šķiet, ka ļoti svarīgi ir strikti turēties pie savas identitātes. Kaut arī tā varbūt brīžiem ir nesaprasta, dīvaina, neatbilstoša. Mums tas dod spēku. Interesanti, ka, strādājot ar šuvējiem, kas sadarbojas ar citiem dizaineriem, jūti, ka viņi ir it kā izkoduši kaut kādu formu – shēmu, pēc kuras, viņuprāt, darbojas modes industrija. Un reizēm man ļoti patīk, ka viņi uz mums skatās kā uz dīvaiņiem: ko jūs tur darāt, tā taču neviens nedara. Lasīt tālāk...


“Es nespēju viena pati ar sevi strādāt, nevaru viena atrasties zālē. Visus mācu to darīt, bet pati nevaru. Man uzreiz paliek neinteresanti, citkārt sāku sevi sodīt – (izsmejošā tonī) aha, šito neizdari, aha, šitam esi par resnu, aha, to nevari pacelt, aha, celis atkal sāp, aha, šeit nevari pagriezties, jo vajadzēja patrenēties vairāk… Nedrīkst tik daudz sodīt Dieva bērnu. Visu mūžu mācos dzīvot.” Lasīt tālāk...


Izdarot iksezonas pasūtījumu, tādas kompānijas kā ZaraH&M vai Calvin Klein, daudz neuztraucas par to, kas notiks ar ražošanas pārpalikumiem. Fast fashion dzirnavas griežas pārāk ātri. Dažas fabrikas pārpalikumus mēģina pārdot melnajā tirgū. Tas ir nelegāli un par to nav pieņemts runāt. Citi tos sadedzina vai vienkārši izmet. Visbiežāk, kaut kur turpat apkārtnē, jo atsevišķas atkritumu pārstrādes politikas viņiem nav. Lasīt tālāk...


Un vērtība ir ne tikai jauki pavadītai šodienai, bet galvenais – apziņai, ka tava rīcība ir daļa no rītdienas, kas ir jau sākusies. Un tas nozīmē, ka mums jākļūst mazliet Nemoderniem. Vai tiešām formula – labāk desmit lētas lietas nekā viena laba – ir pareiza? Vai “mīļo” veco drēbju laiks ir beidzies un garderobes papildināšanai jānotiek pēc industrijas akcionāru vēlmju scenārija? Lasīt tālāk...


“Te nav neviena taisna stūra, turklāt katrs stikla panelis ir unikāls jeb oriģinālā izmērā – iedomājieties, visapkārt ēkai nevienam no šiem stikliem nesakrīt gabarīti! Kad tos atveda uz būvi, nesapratām, kur tos pareizi jāliek?” Ar fotokameru un diktofonu Liepājas jaunās koncertzāles labirintos. Lasīt tālāk...


“Manā skatījumā vairs nav nepieciešams tērēt tik lielu naudu jauniem projektiem, mums būtu jāsāk ar vecajām ēkām un to rekonstrukciju, jāmācās atdzīvināt tās un pašiem tām pielāgoties. Šobrīd man daudz lielāku gandarījumu sagādā nesabojātas ēkas vai telpu grupas ārpus Rīgas, kurās redzu, ka neviens vēl nav pārgājis pāri ar riģipsi un plastmasas logu sērgu.” Lasīt tālāk...


“Man riebjas hierarhijas, piedevām tādas aizkaltušas hierarhijas, kuru izcelsme ir nesaprotama, bet nolemtībā vienkārši visam sekojam. Gribētos atgādināt, ka visa centrā ir jūtīgums, ka tu esi cilvēks un tev pretī ir tāds pats. Jācenšas šai cilvēcībai tuvoties. Tas arī būtu tas, ko vēlētos pavēstīt, nodarbojoties ar visām šīm mākslas norisēm.” Lasīt tālāk...


Garākais no ‘brāļiem’ ir 123 metrus augsts, bet būtu pastiepies vēl vairāk, ja ne Rīgas kungu uzstādījums par jaunceltņu izmēriem – tās nedrīkst pārsniegt Pēterbaznīcas spici. Variantu par balkoniņiem un tiltu starp abiem torņiem izskaudusi klimatisko apstākļu izsvēršana, bet pašreizējais pasāžas risinājums – stilizētās stikla ‘ziedlapiņas’ ap apaļajiem torņiem – kļuvis par veiksmes stāstu. Lasīt tālāk...


Latvijas un Baltijas māksla kā kopums pasaules mākslas kopainā šobrīd ir nezināms un nepazīstams lielums, neraugoties uz iekšējiem centieniem panākt pozitīvas pārmaiņas. Zane Čulkstēna, Inga Šteimane, Iveta Vaivode, Kaspars Vanags, Māris Vītols, Ilze Žeivate un Daiga Rudzāte prāto par situāciju starptautiskajā apritē un dalās savā pieredzē un secinājumos. Lasīt tālāk...


“Es taisu Eiropas modi, es netaisu latviešu modi, jo tādas nav!  Pasaules modes kontekstā nav izveidojusies klišeja par latviešu modes dizainu. Atšķirība ir pieredzes ziņā, jo mums nav tradīciju modes biznesā. Muļķīgi, ka latviešiem iepriekšējās paaudzēs nav izveidoti spēcīgi apģērbu zīmoli, vai kāds fenomens tekstila radīšanā, līdzīgi kā tas ir izdevies skandināviem vai beļģiem apģērbu dizainā.” Lasīt tālāk...


“Es savukārt atceros brīdi, kad mēs taisījām „Saule. Pērkons. Daugava“ sienu, - tieši karājos pacēlājā pie ielas, gāja garām trīs krievu tautības džeki ar ļoti īsiem matiem – parasti, ja redzi tādus, tu pārej ielai otrā pusē. Viņi man uzsvilpa, es paskatījos un viņi teica: Zaj***s tema! Molodci! Lasīt tālāk...


Jau kopš 90. gadiem čehu skulptors Deivids Černijs ar sarkastisku izteikumu “zelta lietiem” dāsni apveltījis Čehijas politisko eliti, bet ar čurājošiem puisēniem arī Prāgas skvērus un pagalmus. Černija skulptūra Piss (2004) – divi zaļi, mehāniski bronzas vīri, kas, metāla locekļus grozot, ar robotisku baudu apčurā Čehijas karti, – atrodas iepretim Kafkas muzejam. Lasīt tālāk...


Drīkst čamdīt manas gleznas. Es ļauju! Droši bakstiet, čamdiet! Pats esmu lielajos muzejos aptaustījis gleznas, jo ir interese par materiālu, par faktūru, par triepiena virzienu. Tas ir kā mazam bērnam, kamēr nepieskaras, tikmēr netic tam, ko redz. Lasīt tālāk...


Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkā pēc rekonstrukcijas un restaurācijas bēniņu telpā un kupolā ir izveidotas izstāžu zāles ar stikla jumtu un virsgaismām, bet uz jumta – terases. Ir izbūvētas papildus kāpnes ar misiņa apdari, apvienojot pirmo un otro stāvu, kā arī evakuācijas kāpnes no trešā uz kupola stāvu. Lasīt tālāk...


2011. gadā Daugavā iepretim Rīgas pilij varēja ieraudzīt slīkstošu Brīvību ar trim zvaigznēm rokās. Tai mutē jau smēlās ūdens... Kā tika ziņots, policija veica pārbaudi par šo gadījumu un konstatēja, ka nav saskatāms kriminālpārkāpums, tādēļ kriminālprocess netika sākts... Kārļa Zāles radītais simbols mākslas griezumā - no suvenīra līdz nebrīvei. Lasīt tālāk...


Man gan nepatīk, kad saka, ka kāds gleznojot ir kaut ko sapratis vai nodarbojas ar psihoterapiju, – man šķiet, ka tāda glezniecība noder amatieriem, kas paši sev glezno, mājsaimniecēm. Bet es ceru, ka šī sajūta par pilnasinīgo, skaisto dzīvošanu ir manās gleznās.
 Lasīt tālāk...


Kad es gleznoju, man galvā notiek pingpongs – bilde ir acu priekšā, bet tai pašā laikā es to visu laiku mainu. Un es arī visu laiku kaut ko pierakstu. (Rāda skices.) Manas skices izskatās šādi – sākums, kad es sāku domāt, kas būs, nosaukumi, kā varētu saukties. Tad es no kaut kā atsakos. Faktiski tas ir veids, kādā es domāju. Lasīt tālāk...
 


“Lieliski saprotu Okupācijas muzeju. Diskusijai vajadzēja notikt pirms vairākiem gadiem, tajā brīdī, kad radās ideja, ka muzejam nepieciešama piebūve. Kad projekts ir gatavs un jau ieguldīta valsts nauda, brīdis ir nokavēts. Šī ir mūsu visu kopējā kļūda. Teikt „Nē!“ un raut stopkrānu nav pareizi. Politiskā griba ir šo ēku pārbūvēt.” Lasīt tālāk...