RAKSTI  
(Fragments.) Zinas Isupovas darbs izstādē Leaving Tomorrow. Laikmetīgā mākslas centra “Vinzavod” īpašums

Aptauja: 2015. gada pārsteigumi un vilšanās. Mākslas pasaules izaicinājumi 2016. gadā 0

Arterritory.com
05/01/2016

Turpinot aptauju par notikumiem mākslā un kultūrā, šodien atklājam, kādi bijuši 2015. gada lielākie pārsteigumi un vilšanās? Un kādi mākslas un kultūras pasaules izaicinājumi paredzami 2016. gadā?

ARHĪVS: 2015. gada izstāde un mākslas notikums
ARHĪVS: 2015. gada pārsteidzošākā jaunā arhitektūra

MĀRTIŅŠ VANAGS
Publicists

Lielākā vilšanās man bija kampaņa, ko vairāki cienījami arhitekti organizēja pret Gunāra Birkerta projektēto Okupācijas muzeja piebūvi. Pat ja var – novēloti – diskutēt par piebūves veidolu, minētās kampaņas tonis un stils man šķita nepieņemams.

Runājot ļoti vispārīgi, man šķiet svarīgi, lai cilvēki novērtētu mākslas pašvērtību. Tas ir, lai bieži izplatītajos mēģinājumos mākslu pamatot no ekonomikas, nacionālisma vai radošuma viedokļa, mēs nepazaudētu to, kas Eiropas civilizācijai šķiet svarīgi jau vismaz dažus gadsimtus – proti, mākslas darba estētiskā, mākslinieciskā pašvērtība, kurai nav nepieciešams nekāds ārējs pamatojums.

ARHĪVS: Viedokļi par Okupācijas muzeja piebūvi

EUDŽENIO VIOLA
Igaunijas Nacionālā paviljona kurators 56. Venēcijas mākslas biennālē

Lielākā vilšanās – ISIS pastrādātais arhitektūras pieminekļu iznīcināšanas akts.

Izaicinājums – neiecietība.

MĀRIS VĪTOLS
Kolekcionārs un kurators 

2015. gada kultūras pasaules satricinājums un pārbaudījums: barbariski turpinot iznīcināt nozīmīgus kultūrvēsturiskā mantojuma pieminekļus Sīrijas teritorijā, teroristiskās organizācijas Daesh kaujinieki raisa bezspēcīgu niknumu daudziem saprātīgi domājošiem cilvēkiem visā pasaulē. Demonstratīvi un bezjēdzīgi iznīcināts viens no senpilsētas Palmīras slavenākajiem arhitektūras pieminekļiem – divus tūkstošus gadu senais Bālšiminas templis. Pirms tempļa iznīcināšanas kaujinieki spīdzināja un pēc tam publiski ar nāvi sodīja 82 gadus veco Palmīras arheologu un senlietu glabātāju Haledu al-Asadu, kurš atteicās kaujiniekiem izpaust informāciju, kur noglabātas tempļa senlietas. Šogad islāmistu karotāji iznīcinājuši neskaitāmas senlietas gan Irākas, gan Sīrijas teritorijā, bet daļu artefaktu nolaupījuši un mēģinājuši pārdot melnajā tirgū, lai finansētu savas militārās operācijas.


No sērijas “Bārbija”. 2005. Mamiševa-Monro fonda arhīva īpašums 

JEKATERINA ANDREJEVA (Krievija)
Mākslas zinātniece, kuratore

Pārsteigumi ir divi: Vladika Monro izstāde “Arhīvs M” Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā un Ai Veiveja izstāde Helsinku mākslas muzejā – tas ir patīkamais, bet nepatīkamais – Serova izstādes pelēkais dizains Valsts Tretjakova galerijā.

Izaicinājums – vadāmā haosa transformēšana kosmosā.

ARHĪVS: Recenzija par Vladislava Mamiševa-Monro izstādi “Arhīvs M”

IEVA ASTAHOVSKA
Mākslas zinātniece, kuratore

Gan pārsteigums, gan vilšanās mani pārņem, kad, pārvietojoties pa Brīvības ielu, redzu noņemtās sastatnes un baltos toņos svaigi pārkrāsoto “Stūra māju”. Rezultāts, kas iepriecinātu attiecībā uz jebkuru citu degradētu Rīgas namu, “Stūra mājas” gadījumā ir bieziem triepieniem aizkrāsojis vēl nesen karstās diskusijas par to, kā šajā namā jeb, precīzāk, caur šo namu – kas nav tikai ēka, bet daudz kas vairāk – saglabāt dzīvu vēsturisko atmiņu par padomju periodu, taču darīt to laikmetīgi, neieslīgstot tikai traumatiskā apziņā. “Valsts nekustamo īpašumu” apliecinātais mērķis atjaunot namu, lai “celtu ēkas prestižu un ekonomisko vērtību nekustamā īpašuma tirgū” tikpat simboliski kā viss, kas saistīts ar šo ēku, apliecina postpadomiskās amnēzijas turpināšanos, kas diez vai ir veselīgas valsts un sabiedrības diagnoze.

Spēt jēgpilni reaģēt uz pasauli “tur ārā” – aiz mākslas un kultūras pasaules, un tai radīt pievienoto vērtību. Šodienas arvien neērtākā un nospriegotākā politiskā, sociālā utt. realitāte rada vēlmi no tās aizbēgt, norobežoties, un apziņu, ka ar kultūras instrumentiem to ir gūti ietekmēt. Taču mākslas arsenālā joprojām ir efektīvi ieroči, piemēram, iztēle, jūtīgums un vizionāra domāšana, kas spēj ietekmēt un aizkustināt.


Ekrānšāviņš no 
Cooper Hewitt dizaina muzeja mājas lapas

INESE BARANOVSKA
Mākslas zinātniece, LNMM Latvijas dekoratīvās mākslas un dizaina departamenta vadītāja

Brīnišķīgs dizaina muzejs Ņujorkā – Cooper Hewitt, kas pēc rekonstrukcijas 2015. gadā atvēries apmeklētājiem un savā jaunajā koncepcijā pratis senajā ēkā apvienot vēsturisko mantojumu ar inovatīvu pieeju dizaina stāstu veidošanā.

Laba māksla vai labs mākslas notikums nekad neliek vilties, bet pārējo nav vērts pieminēt.

2015. gada nogales traģiskie notikumi liek ikvienam pārdomāt nodzīvoto dienu un stundu vērtību. Turpināt radīt, mīlēt, strādāt, dzīvot, apzinoties katru savu rīcību un tās sekas, ir vislielākais izaicinājums.

OĻESJA TURKINA (Krievija)
Kuratore, mākslas zinātniece 

Pats lielākais pārsteigums un reizē arī vilšanās – socreālisma spoka negaidītā atgriešanās Krievijā, pie tam, ne spēles veidā, ne kā refleksija (kā tas notika 1990. gados), bet ar šausminošu tiešumu, it kā laiks būtu pagriezies atpakaļ.

JULIANS URBONS (Lietuva)
Mākslinieks un dizainers

Izaicinājums – ļoti pārdomāt vārda “cerība” definīciju.

IEVA ZĪBĀRTE
Arhitektūras un dizaina kritiķe

Šogad eskalējusi pop-up pieeja it visam, vai tā būtu Džemma Skulme vai vietēja mēroga modernisma arhitektūras šedevrs – Dubultu dzelzceļa stacija –, vai Stūra māja. Saturu lai vērtē mākslas kritiķi, taču arī mākslas ietvaram – arhitektūrai, dizainam, grafikai, komunikācijai – ir jābūt izcilam. Labu ideju veiksmīgai realizācijai ir vajadzīgs daudz vairāk laika, darba un pūliņu. Ideja bez meistarīgas realizācijas nedarbojas.

Māksla un kultūra nav atdalāma no politikas, ekonomikas un sabiedrības garastāvokļa, tāpēc nākamajā gadā būs jātiek galā ar visu, kas pašlaik virmo gaisā – narcisismu, bezcerību, bēgļiem, haštagiem, nodošanos ezotērikai un pseidolaimei.


Sergeja Kišenko darbs izstādē Leaving Tomorrow. Laikmetīgā mākslas cent
ra „Vinzavod“ īpašums

  VALENTĪNS DJAKONOVS (Krievija)
Mākslas kritiķis, kurators

Pārsteigums ir tajā, ka neskatoties uz ārējo un iekšpolitisko situāciju, kuratoru domāšanas līmenis Krievijā tikai aug. Uzreiz varu nosaukt dažas lieliskas izstādes – “Sava zeme / Sveša teritorija” Manēžā, Leaving Tomorrow mākslas centrā Vinzavod, “Metaģeogrāfija” Tretjakova galerijā. Pat daži, manuprāt, neveiksmīgi projekti (piemēram, Vadima Sidura, Vadima Lemporta un Nikolaja Silisa retrospekcija tajā pašā “Manēžā”) uzrāda vēlmi atvēzēties lielām tēmām, nevis tikai parādīt lietas.

Vilšanās bija tajā, ka kultūras administrācijas augšējos stāvos līmenis krītas reizē ar mūsu sfēras dažādo uzdevumu uzstādījumu līmeni valsts pārvaldē. Ja par vilšanos konkrētāk, tad jārunā par visai zemu domāšanas līmeni par padomju laikmetu un – plašāk – reālismu, kuru demonstrē valsts apmaksāto izstāžu organizatori (“Romantiskais reālisms”, “Reālisms 20. gadsimtā”, “VDNH mākslinieki”). It kā līdz viņiem nebūtu bijis ne tekstu, ne citu projektu, nekā – bet literatūras apjoms par socreālismu un figurālo mākslu ir milzīgs. Atliek vien pierakstīt tādu naivumu konjunktūras smalkajai sajūtai: ir pasūtījums pēc socreālisma reabilitēšanas, bet pēc sapratnes par to – nav. Bet visdrīzāk lieta nav tikai konjunktūrā. Kolhāsa remiksētais restorāns “Gadalaiki”, kurā ar mīlestību saglabāta mozaīka, – arī nav analītiska piegājiena šedevrs. Kā man šķiet, mūsu uzdevums nav sekot principam “kā būs, tā būs labi”.

Izaicinājums – jūtīgums, ētika un vienlaicīgi gatavība nosaukt lietas īstajos vārdos.

ARHĪVS: Recenzija par izstādi „Hiperreālisms. Kad realitāte kļūst par ilūziju”


Ieva Rubeze. “Rēgs.” 2015. Foto no artinpublicspace.lv © 2014 Borisa un Ināras Teterevu fonds

IVARS DRULLE
Mākslinieks

Vilšanās: sekli agresīva un uzbrūkoša aģitācijas forma no “Mākslai vajag telpu” aktīvistiem muzeja sakarā. Kā piemērs – propagandas ietvaros pie lielveikalu kasēm tirgotais bulvāru preses flagmanis “Kas jauns” savā dzeltenajā speciālizlaidumā piedāvā intervijas ar attēliem no fonda aktīvistu un citu mākslinieku dzīvokļiem.

Pārsteigums – pēkšņi Vecrīgā iestādīts bronzas spoks.

Katrā reģionā cita sāpe, bet mūsu izaicinājums – kā reaģēt uz vaimanāšanu par bēgļu, teroristu, Donbasa ukraiņu un Krustā piesistā Putina likstām.

KASPARS GROŠEVS
Mākslinieks

Zināmā mērā pārsteigumu sagādāja Sunday mākslas mese, pār kuru šogad virsvadību bija uzņēmusies Supplement galerija no Londonas, liekot novērtēt precīzas un pārdomātas izvēles. Bet vīlies biju šī gada Venēcijas mākslas biennāles Okvui Envezora kūrētajā izstādē, kurā mudžēja no klišejām un novalkātām driskām, kas liekulīgi mirdzēja starp šampanieti un uzkodām.

Mākslas un kultūras pasaules izaicinājums 2016. gadā: katram personīgi – atrast savu balss tembru. Kopīgi – skatīties pāri robežām un meklēt arī krēslā.

ARHĪVS: Ieskats Venēcijas biennāles notikumos

MARIJA LAURBERGA (Dānija)
Kuratore un Luiziānas Modernās mākslas muzeja Izpētes nodaļas vadītāja

Šķiet, šogad nekas nebija pārsteigums. Vilšanās? Es par tām nedomāju.

Pēc manām domām liels izaicinājums visiem, kuri darbojas mākslas un kultūras jomā, ir nebeigt uzdot jautājumus, kas attiecas uz laikmetīgumu. To var darīt, gan domājot par jauno mākslu, gan vēsturisko materiālu. Var domāt, ka tas ir vienkārši, bet man šķiet, ka uzdot pareizos jautājumus, ir liels izaicinājums.


Villa di Livia sienas gleznojums. Palazzo Massimo muzejs

INGA MELDERE
Māksliniece

Pārsteigumi: Palazzo Massimo muzejs un tā kolekcija Romā, īpaši Villa di Livia telpa; mākslas telpa Indipendenza (Roma) ar Tauba Auerbach + Charlotte Posenenske izstādi Reciprocal Score.

Latvijas mērogā: kim? un  “427 galerijas, grāmatu veikala „Bolderāja“ programmas un darbība. Kuratora Kaspara Vanaga pamanāmā atgriešanās un iesaistīšanās Latvijas vizuālās mākslas procesos. Latvijas jaunās rakstnieces/ki un dzejnieces/ki. 

Mākslas un kultūras pasaules izaicinājums 2016. gadā: droši vien ļoti cieši saistīts ar patreiz pasaulē notiekošajiem globālajiem procesiem.

ARHĪVS: Recenzija par izstādi “Šķērssvītra”


Viļņas Modernās mākslas centra vizualizācija. ©
 Studio Libeskind

ENDRJŪ MIKSIS (Lietuva/ASV)
Fotogrāfs

Es šogad sastapos ar pārsteigums un vilšanos, kad paziņoja par Daniela Lībeskinda dizainu Modernās mākslas centram Viļņā. Ir bēdīgi, ka Lietuva vēl aizvien cieš no nepārliecinātības par sevi un tai nepieciešams arhitekts superstārs, lai iezīmētu savas kultūras pozīciju pasaulē. Modernās mākslas centrā būs eksponēta lietuviešu māksla, bet kāpēc gan ēkai nevarēja atrast arhitektu Lietuvā? Tā ir vilšanās. Tika palaista garām lieliska izdevība uzbūvēt ēku un parādīt Lietuvai unikālo, tādā veidā arī reklamējot Lietuvas arhitektūru. Esmu pārliecināts, ka par Lībeskinda honorāru vien Viļņā varētu uzbūvēt desmit jaunas ēkas.

Veids, kādā māksla tiek radīta un izplatīta, šķiet, ļoti ātri mainās. Mēģinājums atrast jaunus veidus, kā sasniegt skatītāju, ir liels izaicinājums mākslas institūcijām un māksliniekiem. Ik pa dažiem mēnešiem ir jāpārvērtē stratēģijas. Ir ļoti liela neskaidrība. Mākslinieki, iespējams, var sajust, ka viņiem tiek dots vairāk iespēju sasniegt skatītāju tieši, bez institūciju starpniecības. Tradicionālās institūcijas varētu sajust draudus, domājot, ka tās zaudē kontroli. Bet nākotne nav pavisam skaidra. Izaicinājums ir piemēroties un iet kopsolī ar vidi, kas ir pakļauta šādām ātrām izmaiņām.

VIKTORS MIZIANO
Kurators,
Художественный журнал redaktors

Šogad es sev atklāju mūsdienu čīliešu rakstnieku Roberto Bolaņjo, bet pati lielākā vilšanās bija, kad es uzzināju, ka viņš jau 2003. gadā ir nomiris.

2016. gada 1. septembrī Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā es atklāšu izstādi, kas veltīta “Mīlestībai”! Es un mana kolēģe Jeļena Jaičņikova darīsim visu iespējamo, lai nākamajā gadā šis notikums kļūtu par lielāko izaicinājumu laikmetīgās mākslas pasaulei...


Andra Eglīša darbi izstādē “Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla”

INGA ŠTEIMANE
Mākslas zinātniece, kuratore

Nevis pārsteigums, bet gandarījums par labu līmeni – Latviešu mākslas izlase izstādē “Ornamentālisms”, ko veidoja Viktors Miziano Venēcijas mākslas biennālē, arī Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša māksla Latvijas paviljonā. Pārsteigums – Kaspara Zariņa lieliskās, bet Latvijā nenovērtētās ar fleksi veidotās gleznas. 

Privāta atklāsme – veidojot Džemmas Skulmes personālizstādi Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, izjutu Džemma Skulmes mākslas nervu un filosofisko komplicētību – to, ko kurators spēj (vai arī nespēj), kad izdodas nonākt mākslinieka pasaulē. Vispār viss Džemmas gads, viņas mākslas interpretācijas projektā #Džemma 90, kas notika paralēli Raiņa un Aspazijas gadam, kā arī atgādinājumam par vienu no NSRD – Hardiju Lediņu, bija kombinācija, kas pirmo reizi pēc daudziem gadiem postpadomju ērā radīja pamanāmus priekšnoteikumus kultūras telpai – daudzveidības vienlaicīgumu.

Vilšanās ir ieilgusi – VKKF inkognito režīma drošā aizsegā realizē dažiem vien zināmu kultūrpolitiku, kas pēc papīriem ir Latvijas kultūrpolitika. Vizuālās mākslas cieš jo īpaši. VKKF atbalstītie kultūras mediji nespēj nokļūt līdz Rotko centram... Un paradoksāli, ka pats VKKF apmaksā bezjēdzīgas diskusijas par to, ko darīt ar nevienam nezināmo Latvijas mākslu.

Ja vispār tas ir kāda spēkos, tad domāt par to, kā lūkoties uz pasauli, lai nebūtu jāizvēlas starp aukstasinīgu elitārismu un apreibinošu aizmiršanos. Citiem vārdiem – plaisas starp bagātību un nabadzību ir katastrofālas, un arī mūsu valsts krakšķ kā rieksta čaumala. Būtu stulbi turpināt vienoties par tādu elitāru tēvzemi un brīvību, kurā skābekļa pietiek tikai valsts aparāta un banku darbiniekiem.

ARHĪVS: Fotoreportāža no izstādes Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla
ARHĪVS: Fotoreportāža no Džemmas Skulmes izstādes atklāšanas