RAKSTI  
Ekrānšāviņš no Madonnas mūzikas videoklipa Vogue. 1990

Hārlemas VOGUE – deja kā dzīvesveids 0

Estere Kajema
10/12/2015

Come on, vogue
Let your body move to the music.
– Madonna, Vogue, 1990 

Lai arī vogue kā deja kļuva ļoti populāra pēc Madonnas tāda paša nosaukuma dziesmas videoklipa, kurā viņa dejo un sastingst pozās, vogue dejas kustība parādījās jau 1970. gados Ņujorkā, Hārlemā.

Vogue dejošanas stilam ir dziļa, pretrunīga un diezgan pārsteidzoša vēsture. Tas nācis no pilsētas graustiem, bet pārstāv visu iespējamo Hārlemas majestātiskumu un grāciju. Astoņdesmitajos vogue sastapās ar AIDS problēmu, bet traģiskā slimība bija tikai viens no daudzajiem šķēršļiem, kuriem nācās iziet cauri kopā ar LGBT [Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu – red.] komūnu. Vogue pieredzēja arī naidu, riebumu, rasismu, homofobiju.

1957. gadā mākslinieks Džons Keidžs (John Cage) uzrakstīja eseju: “2 lapas, 122 vārdi par mūziku un deju” (2 Pages, 122 Words on Music and Dance). Īpatnā un neorganizētā vārdu kārtība, atstarpes starp vārdiem un domas virzība man atgādina par vogue. Keidžs vienu zem otra saliek vārdus -

mīlestība
līksmība
varonīgums
brīnums
miers
bailes
dusmas
žēlas
riebums.

Šo vārdu kopums precīzi atklāj vogue ideju un ritmu, jo vogue nav tikai deja vien – vogue ir dzīvesveids, tas ir elpas ritms, vogue ir noskaņojums un vienmēr sacensība.


Periss Djuprī. Ekrānšāviņš no Dženijas Livingstones filmas Paris is Burning (71 min, 1990) 

Vēsture 

Vogue kustība iesākās afroamerikāņu un latīņamerikāņu LGBTQ cietumnieku vidē, kad 1972. gadā Periss Djuprī (Paris Dupree), viens no Hārlemas cietumniekiem, sāka kopēt žurnāla Vogue modeļu pozas. Viņš sāka ar vienkāršākajām, turklāt pievienojot fona mūziku un palielinot ātrumu – tas bija sākums.

Voguing bija stipri atkarīgs no Ballēm – pasākumiem, ko Ņujorkas bandas organizēja, lai parādītu savu labklājību, talantus un statusu. Katram izpildītājam vajadzēja būt tā sauktās “mājas” biedram un katrā Mājā bija “māte”, “tēvs” un “bērni”, kuri sevi uzskatīja par “brāļiem” un “māsām”. Piemēram, bija “Nindzjas māja” (House of Ninja), kuru radīja un vadīja slavenais dejotājs Villijs Nindzja (Willi Ninja). Viņš sevi sauca par nindzju galvu reibinošā, brīvā dejošanas stila un prasmju dēļ. Bija arī Xtravaganza māja, Pendavis māja un Dupree māja. 

Mājas, Balles un vogue bija Hārlemas LGBTQ biedru radītas. Transvestīti, transseksuāļi, latīņamerikāņi, melnādainie, maskulīni un lecīgie – šo Māju biedriem ideja un piederība tai bija ļoti svarīga, jo septiņdesmitajos gados attieksme pret LGBTQ kopienu pārsvarā bija ļoti negatīva un agresīva. Daudzi Māju biedri bērnībā bija atstumti un vientuļi, viņiem Māja kļuva par mājām.

Un tomēr vogue nevajadzētu saistīt tikai ar LGBTQ kustību. Tā ir brīvības un drāmas deja. Tā ir māksla pozēt, māksla būt modelim, būt brīvam, būt redzamam, būt uz skatuves. Tā ir lepna deja. Balles un Mājas ar drag queens eksistēja ilgi pirms vogue, bet nu arī deja bija veids, kā izpausties.


Villijs Nindzja. © Foto: Chantal Regnault. No Stjuarta Beikera grāmatas Voguing: Voguing and the House Ballroom Scene of New York City 1989-92 

Likumi un rituāli

Ir astoņi iespējamie roku pozīciju veidi (kaut “jaunais” vogue piedāvā desmit). Augšā, lejā, pa labi, pa kreisi – tālāk pārveidojot šīs kustības, kā vien vēlies. Nesteidzies, lēnām. Pozē, it kā esot kameras priekšā. Velc savas labākās drēbes, augstākos papēžus, zeltu, spalvas. Ir jāizskatās ekstravaganti. Izvēlies vārdu, kas tev piestāv vislabāk. Balle ir cīņas lauks. Nedrīkst pieskarties pretiniekam, kniebt vai pļaukāt, bet drīkst tēlot, ka tu viņu iepļaukā. Visam jābūt izpildītam graciozi un ar gaumi – Balle nepieļauj vardarbību un necieņu. 

Izpildītājs var sasniegt četras Balles statusa pakāpes – Apliecinājuma (Statement), Zvaigznes (Star), Leģendas (Legend) un Ikonas (Icon). Jo biežāk nāc uz vogue Balli – jo augstāks statuss. Iesācējam, kurš atnācis uz Balli vienreiz, divreiz, tiek piešķirts Apliecinājums – tas nozīmē, ka viņš mēģina padarīt sevi atpazīstamu.

Zvaigzne jau ir redzēts uz deju grīdas. Viņš tur uzvedas brīvi un pazīst tiesnešus. Kad Zvaigzne sāk uzvarēt Ballēs, viņš kļūst par Leģendu, un pēcāk – par Ikonu. Tiesāšanā ir trīs galvenie kritēriji:

stils – cik labi esi ģērbies, kā vizuālais tēls palīdz performancei;
precizitāte – cik precīzas un tīras ir tavas kustības, cik labi jūti mūziku;
grācija – cik ērti un dabiski tu jūties savas dejas laikā.

Lai uzvarētu vai vismaz iegūtu punktus, ir jābūt visu trīs faktoru kombinācijai. Tev jāklausās mūzika, jāimprovizē, vienmēr jātrenējas. Tev “jālasa” – jāpārspīlē katra mazākā pretinieka kļūda, un jāpiešķir tai “tonis”, jāapceļ savs pretinieks, bet bez pieskaršanās. Tev jābūt nevainojamam modelim, aktierim – atkarībā no tēla: policistam, zaldātam, meitenei, kas vienmēr stāv uz stūra, – tev jābūt Karalienei.

1975. gadā Marina Abramoviča (Marina Abramović) radīja savu performanci “Atbrīvojot ķermeni” (Freeing the Body). Viņa uzrakstīja īsu sava darba aprakstu: 

“Es ietinu savu galvu melnā lakatā.
Performance.
Es kustos līdzi melna afrikāņu bundzinieka ritmam.
Es kustos, līdz esmu pilnīgi bez spēka.
Es krītu.” [1]

Ja novēršam savu iztēli no pašas Marinas Abramovičas, tad skaidri redzam, kā šie vārdi saskan ar vogue ideju. Ja vārdus “melns afrikāņu bundzinieks” nomaina ar hausmūzikas skaņām, varam ieraudzīt dejotājus Ballē. Šis salīdzinājums parāda, kā vogue savā mākslinieciskajā formā viegli kļūst par performanci. Tā vienmēr ir rituāls.

LGBTQ un VOGUE

Nav šaubu, ka vogue ir cieši saistīts ar LGBTQ vēsturi un “Zilo” teoriju (Queer Theory), lai arī deja pati par sevi nav attiecināma tikai uz vienu konkrētu cilvēku grupu. Vogue ir pieredzējusi homofobiju, transfobiju, AIDS, narkotikas, izvarošanu. Lieliskajā filmā “Parīze liesmās” (Paris is Burning, 1990), Dženija Livingstone (Jennie Livingston) pievēršas šiem jautājumiem, lai parādītu tīrību un skaistumu, ko bieži aizēno rasisms un homofobija. 

Roberts Makrūers (Robert McRuer) sava esejā Coming out Crip: Malibu is Burning, aplūko dzimumu un “obligātās heteroseksualitātes” jautājumus. Viņš saka, ka savā veidā būt homoseksuālam (queer) nozīmē būt kroplam, bet tā ir ļoti rietumnieciska doma. Afrikāņu un latīņamerikāņu tradīcijā vārdi “zilais” un “kropls” nekādā veidā nesavienojas. Ruta Landesa (Ruth Landes) amerikāņu kultūras antropoloģe raksta par Baijas iedzīvotāju [Brazīlijas štats valsts austrumos – red.] tradīciju: “Vienīgie vīrieši, kuri drīkstēja piedalīties ceremonijās, caur deju un garu pasauli savienojoties ar dievišķo, bija “pasīvie homoseksuāļi”, kuri tāpat kā sievietes skaitījās dievu aplaimoti.”[2]

Vēl viens kultūras un lingvistikas antropoloģijas profesors Dons Kuliks (Don Kulick) raksta par dzimuma un seksuālo definēšanu: “Homoseksuālisma klasifikācijā izšķirošais noteicējs ir ne tik daudz seksa fakts, kā loma, kurā atrodas šī seksuālā akta dalībnieki. Vīrietis anāli penetrējot citu vīrieti nav homoseksuāls... Latīņamerikas kultūrā nebūtu jāizšķir vīriešu un sieviešu, bet gan vīriešu un nevīriešu dzimums. Pie pēdējā pieskaita sievietes un arī vīriešus, kuri bauda anālo penetrāciju.”[3]

Abi antropologi pierāda, ka dažādu tautu tradīcijās homoseksuāli vīrieši tika uztverti kā svēti vai kā nevīrieši, bet nekādā gadījumā kā nepareizie, nosodāmie, izstumtie.

Svarīgi saprast, ka vietās, no kurām Māju pārstāvji ir cēlušies, viņi pilnībā tika pieņemti tādi, kādi ir. Jāpiezīmē, ka daudzi Balles dalībnieki zaga un laupīja ar nolūku iegūt kostīmus, kosmētiku un aksesuārus – ārpus Balles viņi bija gangsteri. Ja viņi izvēlējas drag queen stilu dienas laikā, viņus ienīda, bet Balles laikā viņi brīnumainā kārtā kļuva par Karalienēm. 

Hārlema septiņdesmitajos gados bija patiešām pilna rasistiska naida, homofobijas un transfobijas. Lai uzskatāmāk paskaidrotu, vēlos aplūkot vienu konkrētu gadījumu – Venus Xtravaganza likteni.


Vīnusa Ekstravaganca. Ekrānšāviņš no Dženijas Livingstones filmas Paris is Burning (71 min, 1990)

Venus Xtravaganza

Vīnusa Ekstravaganca (Venus Xtravaganza) bija dejotājs/dejotāja Xtravaganza mājā. Viņa pievienojās Mājai 1983. gadā, kur viņu laipni uzņēma “māte” Endžija Ekstravaganca. Vīnusai bija sapnis “kļūt par izlutinātu, bagātu balto meiteni.”[4] Kā redzams filmā Paris is Burning, Vīnusa bija ļoti nabadzīga un tāpēc neredzēja citu iespēju, kā tikai strādāt seksa industrijā. Viņa krāja naudu dzimuma maiņas operācijai, lai arī ārēji kļūtu par tādu sievieti, kāda viņa jutās iekšēji.

1988. gadā, kad Vīnusai bija 23 gadi, viņu atrada nožņaugtu – viesnīcas istabā zem gultas viņas ķermenis bija gulējis četras dienas. Slepkava netika atklāta, bet bija skaidrs, ka Vīnusa kļuvusi par transfobijas vardarbības upuri. Nogalināšanas iemesls bija “nepietiekošs īstums”.[5] Tā patiesi bija traģiska nāve Xtravaganza mājai, taču tā pavēra iespēju citam, iespējams, plašākam naratīvam, kas sniedzās tālāk par Ballēm un Mājām. Tas parādīja vogue kā politisku kustību vai vismaz tendenci par tādu kļūt. 

Vogue nav tikai deja. Vogue ir piederība “ģimenei”. Vogue nozīmē būt nevainojamam kā Vīnusai Ekstravagancai. Vogue nozīmē būt bezbailīgam, būt reizē gan gangsterim, gan Karalienei. Vogue ir dzīvesveids, Vogue

 Ladies with an attitude
Fellows that were in the mood
Don't just stand there, let's get to it
Strike a pose, there's nothing to it.
– Madonna, Vogue, 1990

 

[1] Thomas McEvilley. Marina Abramovic: The Artist Body: Performances 1969–1998. Italy: Edizioni Charta Srl, 1998
[2] Ruth Landes. The City of Women. US: University of New Mexico Press, 2006
[3] Don Kulick. The Gender of Brazilian Transgendered Prostitutes // American Anthropologist, 1997
[4] Paris is Burning. Režisore Jennie Livingston. 1990
[5] Barbara Browning. Infectious Rhythm: Metaphors of Contagion and the Spread of African Culture. UK: Taylor&Francis, 1998.