Foto

10 lietas, kas jāzina par Nikolaju Rērihu

Arterritory.com

Evita Goze
04/12/2015

Krievu gleznotāja, arī ceļotāja, rakstnieka un domātāja Nikolaja Rēriha (Николай Константинович Рерих, 1874–1947) atstātais mantojums ir grandiozs – tiek lēsts, ka viņš uzgleznojis ap septiņiem tūkstošiem gleznu un sarakstījis neskaitāmus literārus darbus – grāmatas, esejas, lugas, publikācijas un dienasgrāmatas. Mākslas muzejā “Rīgas Birža” līdz nākamā gada 31. janvārim apskatāma izstāde “Nikolajs Rērihs un Latvija”, veltīta īpašajai lomai, ko viņa dzīvē ieņēma senču zeme.

izceļ 10 lietas, kas par Nikolaju Rērihu būtu jāzina.

Saknes Latvijā

Rērihu dzimta Latvijā dzīvojusi vairākus gadsimtus. Taču mākslinieka tēvs Konstantīns Rērihs 12 gadu vecumā aizbrauca studēt Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā, vēlāk apprecējās ar Pleskavā dzimušo Mariju Kalašņikovu, atvēra savu notāra kantori Pēterburgā un apmetās tur uz dzīvi. Tur 1874. gada 9. oktobrī pasaulē nāca arī Nikolajs Rērihs. Ģimene dzīvoja pārticībā un Rērihs uzauga rakstnieku, mākslinieku un zinātnieku sabiedrībā. Vasarās ģimene viesojās Rīgā pie vectēva, atpūtās Jūrmalā un apmeklēja vecos draugus Tukumā un Liepājā. Arī vēlāk Rēriha saikne ar Latviju nezuda. Ar Vilhelmu Purvīti, Jani Rozentālu, Johanu Valteru Nikolaju Rērihu vieno gan kopīgie mācību gadi Pēterburgas Mākslas akadēmijā, gan draudzība. Starp Rēriha skolniekiem Pēterburgas mākslas veicināšanas skolā bija Niklāvs Strunke, Kārlis Miesnieks, Uga Skulme, Jānis Plase un Gustavs Klucis. No 1930. līdz 1940. gadam Latvijā darbojās Rēriha biedrība. Šai laikā mākslinieks regulāri sarakstījās ar saviem domubiedriem, sūtīja manuskriptus publicēšanai un dāvināja gleznas.


Nikolajs Rērihs. “Vēstnesis.” 1897. Tretjakova galerijas kolekcija

Diplomēts jurists un mākslinieks

Lai arī Rērihs interesi par mākslu izrādīja jau agrā vecumā, viņa tēvs jurists to neuzskatīja par piemērotu nodarbošanos dēlam un gribēja, lai tas sekotu viņa pēdās. Tika panākts kompromiss un 1893. gada rudenī Rērihs iestājās gan Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā, kur mācījās glezniecību pie slavenā ainavista Arhipa Kuindži, gan Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, pēc četriem gadiem kļūstot par diplomētu mākslinieku un vēl pēc gada – par juristu. Rēriha diplomdarbu “Vēstnesis” iegādājās mākslas kolekcionārs Pāvels Tretjakovs, un mākslinieks ātri vien kļuva atpazīstams kā savas paaudzes talantīgākais Krievijas senās vēstures sižetu gleznotājs, kas gāja roku rokā ar Rēriha interesi par arheoloģiju. 


Nikolajs Rērihs un Vladimirs Šibajevs Ēģiptē. 1925

Arheologs

Rērihs aizrāvās ar vēsturi, arhitektūru un arheoloģiju. Studiju laikā kļuva par Krievijas Arheoloģijas biedrības locekli un vēlāk vadīja arheoloģiskos izrakumus Pēterburgas, Pleskavas, Novgorodas, Tveras, Jaroslavļas un Smoļenskas guberņās. Rērihs jo īpaši interesējās par akmens laikmetu un savāca plašu artefaktu kolekciju. 


Nikolajs un Helēna Rērihi

Līdzgaitniece uz mūžu

1899. gadā Rērihs iepazinās ar Helēnu Šapošņikovu, kura kļuva par viņa uzticamu biedru un garīgo līdzgaitnieci uz visu dzīvi. Simpātijas ātri pārtapa spēcīgās jūtās, viņi drīz vien saderinājās un pēc diviem gadiem apprecējās. Viņiem piedzima divi dēli – Jurijs un Svjatoslavs, no kuriem pēdējais sekoja tēva pēdās un kļuva par gleznotāju. Savās grāmatās Rērihs Helēnu sauca par iedvesmotāju un draudzeni. Viņa bija pirmā, kurai Rērihs parādīja katru savu jauno gleznu, augstu novērtējot viņas intuīciju un gaumes izjūtu. Helēna atbalstīja arī visas pārējās mākslinieka aktivitātes, pati būdama daudzu grāmatu autore, to skaitā “Budisma pamatu” un Teosofijas biedrības dibinātājas Jeļenas Blavatskas “Slepenās doktorīnas” krieviskā tulkojuma autore.


Nikolaja Rēriha scenogrāfija baletam “Svētpavasaris”. 1913

Kostīmu mākslinieks un scenogrāfs

Rērihs sadarbojās ar leģendāro krievu baletmeistaru un impresāriju Sergeju Djagiļevu, radot kostīmus un skatuves iekārtojumu viņa “Krievu sezonu” baleta izrādēm. Viņa visatpazīstamākais darbs šai jomā ir kostīmu un dekorāciju dizains Igora Stravinska baleta “Svētpavasaris” revolucionārajai pirmizrādei Parīzē.


Svjatoslavs Rērihs. “Akadēmiķa Nikolaja Rēriha portrets.” 1937. LNMM publicitātes attēls

Aizraušanās ar Austrumiem

Rērihs jau kopš jaunības interesējās par cariskajā Krievijā tolaik populāro okultismu, Austrumu filozofiju, Lielo tautu staigāšanu un līdzībām indiešu un slāvu izcelsmē. Kopā ar sievu lasīja vēdisko literatūru un Rabidranata Tagores dzeju. Vēlāk, sapludinot teosofijas, hinduisma un Tibetas budisma aspektus, 1920. gados Rērihs kopā ar sievu Helēnu Ņujorkā nodibināja biedrību Agni Yoga. Rērihs bija pretrunīga personība – viņa sacerējumi sagādāja gan pielūdzējus, no kuriem daudzi Rērihu uzskatīja par savu skolotāju, gan ienaidniekus. Rēriha atbalstītāju vidū kādu laiku bija arī ASV viceprezidents Henrijs Voless, kurš ar viņu sarakstījās, uzrunājot par guru, un atbalstīja viņa 1933.–1934. gada ekspedīciju uz Mandžūriju, Mongoliju un Ķīnu. Tā beidzās ar nesaskaņām, Volesam un ASV Lauksaimniecības departamentam cenšoties saraut saites ar Rērihu.


Nikolajs Rērihs. “Ceļš.” 1936. LNMM kolekcija. Foto: Gvido Kajons

Emigrācija

1916. gadā, paklausot ārsta ieteikumam, Rērihs kopā ar ģimeni pārcēlās uz Somijas teritoriju, lai ārstētos no plaušu slimības. Taču pēc Oktobra revolūcijas Somijas un Krievijas robeža tika slēgta un Rērihi tā arī vairs vairs nekad neatgriezās uz dzīvi Krievijā. 1919. gadā Rērihs rīkoja izstādes Skandināvijā, pēc tam īslaicīgi dzīvoja Anglijā, kur strādāja pie Koventgārdena operas “Princis Igors” iestudējuma. 1920. gadā pēc Čikāgas Mākslas institūta direktora uzaicinājuma devās uz Ameriku, kur viņam notika izstādes apmēram 30 ASV pilsētās. 1947. gadā, jau dzīvojot Himalajos, Rērihs iesniedza lūgumu PSRS apmeklējumam, bet mira 13. decembrī, neuzzinot, ka iebraukšanas atļauja tika atteikta. 


Nikolajs Rērihs. “Tibetiešu nometne.” 1936. LNMM kolekcija. Foto: Gvido Kajons

Centrālāzijas ekspedīcija

1923. gadā piepildījās sens mākslinieka sapnis – viņš kopā ar ģimeni devās uz Indiju, kur sākās gatavošanās viņa dzīves nozīmīgākajam ceļojumam – trīs gadus ilgajai ekspedīcijai pa Centrālāzijas nomaļākajiem nostūriem. Ekspedīcija, kā apraksta pats Rērihs, sākās Sikimā, veda cauri grūti pieejamajiem Pandžabas, Kašmiras, Ladakas reģioniem, Karakoruma kalniem, Altaja kalniem, Mongoliju, Gobi tuksnesi, Gaņsu provinci Ķīnā uz Tibetu, izmetot loku cauri Sibīrijai. Ceļojums sākās 1925. gada martā un noslēdzās 1928. gada maijā.


Nikolajs Rērihs. “Līdzcietība.” 1936. LNMM kolekcija. Foto: Gvido Kajons

Dzīve Himalajos

Pēc lielās Centrālāzijas ekspedīcijas 1928. gadā Rērihs kopā ar ģimeni apmetās Kulu ielejā Himalaju piekājē mazā kalnu ciematiņa Nagārā, kur nodibināja Himalaju studiju institūtu “Urusvati” (Rītazvaigznes gaisma). Institūta aktivitāšu lokā ietilpa botāniskas un lingvistiskas studijas, kā arī arheoloģisku izrakumu izpēte. Himalajos Rērihs nodzīvoja turpmākos 20 gadus līdz pat savai nāvei, portretējot kalnus daudzos no saviem darbiem. 


Nikolajs Rērihs. “Madonna Oriflamma.” 1932. Nicholas Roerich Museum, Ņujorka, ASV. Foto: latvijasrerihabiedriba.lv

Rēriha Miera pakts

Rērihs cīnījās pret karu un iestājās par mākslas un kultūras vērtību saglabāšanu karadarbības zonās. Viņa idejas atbalstīja Alberts Einšteins, Tomass Manns, Rabidranats Tagore, Herberts Velss un Moriss Māterlinks, kā arī daudzi politiķi un militārie darbinieki. 1929. gadā Parīzes universitāte Rērihu izvirzīja Nobela miera prēmijai. 1935. gadā Baltajā namā Vašingtonā ASV prezidenta Franklina Rūzvelta klātbūtnē tika parakstīts pēc Rēriha iniciatīvas tapušais Pakts kultūras vērtību aizsardzībai. Lai apzīmētu Pakta pirmajā punktā minētos pieminekļus un iestādes, Rērihs piedāvāja karogu – uz balta fona aplī savienotas trīs sfēras amaranta krāsā, kas kalpo kā Mūžības un Vienotības simboli.

1954. gada UNESCO konferencē pieņemtā Hāgas konvencija un Protokols par kultūras vērtību aizsardzību bruņotā konflikta gadījumā daļēji ietvēra Rēriha Pakta nolikumus.