RAKSTI  
Krišs Salmanis. Foto no personīgā arhīva

Kriša Salmaņa vēstule no Japānas laukiem 1

Krišs Salmanis
01/12/2015

Mani jau labu laiku kaitināja latviešu salīdzināšanās ar japāņiem. Mums esot līdzīgs smalkums un izjūta, un dainas ir kā haiku. Mulsināja arī aprakstos bieži minētā japāņu tuvība dabai. Vai tad pārapdzīvotajās salās vairs maz ir atlikusi vieta skarbajai pirmatnībai? Safrizētie bansai kociņi un zen akmensdārzi taču ir pilnīgs pretstats dabiskumam. Lai kā arī neizrādīsies, trīs mēneši mākslinieku rezidencē Japānas laukos jebkurā gadījumā būs neparasts pazīšanās sākums.


Kaut kur pa ceļam japāņi dedzina kūlu.


Tokušimas prefektūrā ražo augstvērtīgāko indigo pasaulē.

Ieradāmies augusta pēdējā nedēļā. Prefektūras galvaspilsētā Tokušimā mūs gaidīja tāda suta, ka pat pretī atbraukusī programmas vadītāja Keiko Kudo jutās sagurusi un vedināja ātrāk patverties sava brīnumkantainā auto kondicionētajā salonā. Trīs stundu autobusa braucienam no Osakas sekoja vēl stunda automobilī pirms nonācām galamērķī – Kamijamas pilsētā Šikoku salas austrumos. Pirms lidojuma tā arī nevarējām izdomāt, kā iedzīvotāju skaita ziņā Lielvārdei līdzīga mazpilsēta var aizņemt desmitreiz lielāku teritoriju. Sasniedzot galamērķi, jautājumu vairs nebija. Pilsētiņa sastāv no sešiem dažādās ielejās izkaisītiem ciemiem, ko vieno kalnu upe un līkumoti ceļi. Lielāko pilsētas teritorijas daļu aizņem nevis mājas, bet gan stāvi, mežaini kalni.

Rudeņos dodoties uz Kurzemi sēņu medībās, cenšos braukt caur Milzkalni. Mani vienkārši sajūsmina latviešu nesavaldīgā mēroga izjūta. Zinot vietas nosaukumu, šosejā, protams, var just nelielu pacēlumu. Varbūt te negaidīti parādās līdzības ar japāņiem. Dažu labu no mūsu milzu kalniem viņi varētu nemaz nepamanīt, bet, globāli skatoties, arī Šikoku virsotnes nav nekādi giganti. 2000 metru atzīmi nesniedzošos kalnus viņi nodēvējuši par Dievkalni – Kamijamu. Tiesa, šinto dievu ir tik daudz un dažāda izmēra, ka savs altārītis ir uzsliets gan netālu esošajam grāvim, gan kādam lielākam akmenim vai greznākam paksim. Varbūt šejienes kalni pieder kādam dievu vidusslāņa pārstāvim. Lai nu kā, ar acīmredzamām neatslābstošām pūlēm dabai atkarotie sīkie rīsa lauciņi, trakā upe un mežonīgie kalni ātri vien izkliedēja manas aizdomas par dabas nedabiskumu uzlecošās saules zemē.


Kalni šķiet neizbrienami, tomēr katrs ciedrs tajos ir cilvēka stādīts.


Reizi gadā leļļu teātris vēdina savus krājumus. Šī dāma vienā mirklī pārvēršas dēmona sievā.

Ar to būtu pieticis. Diemžēl jau mājās bijām dzirdējuši nostāstus par indīgajiem milzu simtkājiem, kuru vārdu vietējie nelabprāt piemin. Par tiem tikām brīdināti jau pašā sākumā, dzīvoklī pa rokai atradās knaibles briesmoņu sagrābšanai un šķidrā slāpekļa balons, ar ko tos sasaldēt uz vietas. Bailīga ziņkārība pavadīja mūs dienu no dienas, bet, kad pirmais bija izdomājis tikšanos sarīkot mūsu gultā trijos naktī, mēs piedzīvojām līdz šim par literāru klišeju uzskatītos aukstos sviedrus. Pašiem pārsteigums, cik straujas un koordinētas darbības spēj veikt tikko vēl ciešā miegā gulējušie. Turpmāk ik vakaru moskītu tīklu apspraudīju jo rūpīgi pa visu futona perimetru. Otrais simtkājis kādurīt klusi skrabinājās papīra loga ārpusē, mezdams uz tā izkliedētu, kustīgu ēnu. Vēlāk sapratu, ka viņa uzdevums bija reizi par visām reizēm pierādīt, ka neesmu fotogrāfs. Tā vietā, lai ķertu pēc kameras gleznieciskā efekta fiksēšanai, pastiepos pēc galvgalī gaidošā nāvējošā aerosola un simtkāja dienas bija skaitītas. 


Eri Itoi un Rufuss Vords pēc garas filmēšanas.

Vienīgais vietējais, kurš pats bijis sadzelts, ir šeit ieprecējies angļu mākslinieks. Sāpes esot kā ar nokaitētu stiepli, bet pēc četrām dienām pampums pārejot. Rufuss Vords ar dzīvesbiedri Eri Itoi šeit apmetās, jo bohēma un centieni izsisties Edinburgas mākslinieku rajonā pēc septiņiem gadiem bijuši līdz kaklam. Gribējies mieru, dabu un laiku strādāt mākslai. Tā kā angļu valoda Rufusam ir dzimtā, viņš to drīkst bez īpašiem ierobežojumiem pasniegt Japānā. Toties citu darbu atrast neesot tik vienkārši, nerunājot nemaz par uzturēšanās atļauju. Piecus gadus pēc kārtas valsts viņam piešķīrusi vīzu tikai uz vienu gadu. Trīsgadīgais dēlēns varētu būt par iemeslu cerēt saņemt garāku atļauju nākamreiz. 


Brauciens uz Naošimas mākslas salu ir obligāts. Zemē iedziļinātajās Tadao Ando būvēs cieņpilna attieksme pret mākslas darbiem dažbrīd pārkāpj absurda robežu.

No kalniem nāk vēl visvisāda radība. Uz balkona atradām slaveno japāņu lapseņu sažuvušas atliekas, turpat netālu klusiņām pulsēja zaļa vardīte un tīklus auda dzeltenmelns zirneklis. Dažkārt labāk līdz galam nezināt, kāds kuram kustonim raksturs. To gan noskaidroju, ka reizēm manītā čūska principā esot indīga, bet tās indeszobi ir tik dziļi mutē, ka cilvēkam no tās kodiena parasti neesot jābīstas. Mājās, kas tuvāk ciema malām, nākot gan jenotsuņi, gan mežacūkas, krabji un brieži. Pēdējie naktīs mēdz tik spalgi sasaukties, ka ilgu laiku uzskatījām tos par kādiem plēsējputniem.

Toties rīti sākas ar Bigbena zvanu meldiņu pulksten astoņos, ko pārraida visā pilsētā uzstādītie skaļruņi. Tas atkārtojas pusdienlaikā, savukārt piecos pēcpusdienā skan minūti gara japāņu tautasdziesma sintezatora izpildījumā. Dažādos laikos mēdz atskanēt sievišķīga datorbalss, kas nolasa ziņas par dārzeņu cenām zemnieku tirgū, karsto avotu pirts piedāvājumu vai pilsētā sabraukušo rezidējošo mākslinieku plāniem.


Darbnīcas iekārtotas bijušā bērnudārza telpās.

Kamiyama Artist in Residence” programma jeb KAIR aizsākās 1999. gadā. Tagad to daļēji finansē pilsēta, daļēji nevalstiska organizācija, kas rūpējas par jaunu iedzīvotāju piesaisti kā arī uzņēmumu ziedojumi. Kā pievilcīgu pilsētas tēla veidošanas instrumentu rezidenci izdomāja grupa aktīvāko pilsoņu (kempinga īpašnieks, veikalnieks un zemnieks), kuri nebija mierā ar mums labi pazīstamo lauku situāciju. Jaunieši aizceļo uz lielākām pilsētām, kur ir labākas skolas, bez kurām netikt augstskolā un necerēt uz labu darbu. Savukārt izcīnītā darba vieta vairs neļauj atgriezties dzimtajā mazpilsētā. Tā nu dārziņos līkņā un miniatūros, baltos kravas auto zibina lielākoties sirmgalvji un sirmgalves. Daudzi no viņiem ir jaunībā diendienā gājuši kalnos uz stādījuši ciedrus, kas te sedz visas nogāzes. Koki allaž esot tik izslāpuši, ka to dēļ upē laika gaitā krities ūdens līmenis.

Arī daudzus vecīšus tie mūža garumā izsūkuši līdz gluži vai taisnā leņķī saliektiem skaliņiem, tomēr pat savā nodabā lēnītiņām tipinošajai trauslajai kundzei atrodas žilbinošs smaids, ko veltīt bālajiem viesiem un viņu zilacainajam bēbim. Vietējo laipnība neaprobežojas ar smaidiem un neiztrūkstoši jūsmīgo: “Kawaii!” (vesels mīlīguma žanrs, kā apraksts prasītu atsevišķu vēstuli). Esam saņēmuši ķirbjus, rotaļlietas, balonu, zivis, augļus, pupas un saldumus kā no pazīstamiem KAIR darbiniekiem, tā no vienkārši pastaigā sastaptiem zemniekiem, pastniekiem utml. Ja Lielvārdē būtu starptautiska mākslinieku rezidence, gan jau arī tās dalībnieki saņemtu savu daļu uzmanības. Taču Kamijamā līdzīgi tiek apdāvināti arī pašu tautieši, kas pārcēlušies no lielpilsētām. Pilsētiņa mērķtiecīgi atjauno asinis un tas notiek ne tikai oficiālas programmas līmenī, bet gluži sadzīviski – palīgā jaunpienācējiem nāk kaimiņi. 


Ieejot telpās jāvelk čības. Arī sabiedriskās iestādēs. Tualetē vai direktora kabinetā pirmās čības jānomaina uz citām.

Arī mums, amerikāņu arhitektei Kvinai (nez kāpēc pat formālos pasākumos mūs visus sauc tikai vārdos, piebilstot gan pagodinošo “-san”), austrāliešu pārim Šonam un Klērai un man, mākslas darbu īstenošanā palīdzību piedāvā neskaitāmi brīvprātīgie. Lai arī darba budžets ir lielāks par dzīvošanai piešķirto, neatsakāmies, jo intensīvajā apvidus iepazīšanas periodā visiem radušās ieceres kā mājas (arhitektei gluži burtiski), un tās realizēt var tikai kopīgiem spēkiem. Bez algotajiem rezidences rīkotājiem tās veidošanā jau gadiem sava prieka pēc piedalās vesela armija ierindas japāņu. Uz trīs mēnešiem mums tiek aizdots auto, nepieciešamos darbarīkus dažkārt aizņemos bez prasīšanas no galdnieka neaizslēgtās darbnīcas, vietējā saimniecības preču veikala īpašnieks aizdod savu mazbērnu autokrēsliņu, kafejnīcas īpašniece uzsauc svētku pusdienas.

Savu darbu filmēju kalnā esošajā viesnīcā. Tā uzcelta pie vasaras slēpošanas trases, taču tagad mežā noslēpies četrstāvu dzelzsbetona koloss ir gandrīz tukšs un trase jau sen kā aizaugusi. Visapkārt čalo, šalc un pakšķ – īpašnieki pievērsušies zivju audzēšanai un cer, ka reiz kāds viņu nepabeigto lolojumu nopirks. Ar viņu līdz galam neizprotošu, bet laipnu atļauju esmu izložņājis ēku no pagraba pirts līdz augšstāva numuriņiem. Kaut kad gribētos tur palikt pa nakti, tikai nepatīk domas par mitrumu un meža tiešo tuvumu.


Obligātā nodarbība ar skolēniem. Bērni izrādās atsaucīgi, skolotāji arī.

Pastāvīgās, bet arī nepārspīlētās šarma ofensīvas rezultātā rodas iespaids, ka japāņi kādā brīdī ir izlēmuši: būt jaukiem un sadarboties ir efektīvāk nekā cīnīties katram par sevi. Droši vien tas sakņojas pēckara ekonomiskā brīnuma sadarbības un savstarpējās atkarības principos. Vai varbūt to atkal nosaka daba. Viens pret to šeit neko neiespēsi. Vai nu palīdzi kaimiņiem, vai padodies.



Arī mums nākas iekļauties vispārējās apņēmības gaisotnē, šķirojot atkritumus šādās grupās: 
1. Plastmasa (jābūt tīrai un īpašā maisā)
2. PET pudeles (izskalotas)
3. Kartons (saplacināts, pārsiets ar aukliņu)
4. Papīrs
5. Tetrapakas (izmazgātas, sausas un atlocītas plakanas)
6. Stikls
7. Skārdenes (nesaspiest!)
8. Dedzināmie sadzīves atkritumi
9. Nededzināmie sadzīves atkritumi
10. Autiņi
Vienīgi komposts tiek izmests stacionāros konteineros, visu pārējo savāc noteiktās dienās. Ja sajauktas kategorijas vai kaut kas nav tīrs, savācēji to atstāj un raksta sūdzību. Kaimiņu ciemā šķirošana gan esot nopietnāka.


Noslēguma izstāde notiek bijušajā sakē rūpnīcā.

Cik tajā visā līdzības ar latviešiem un kā no tā var sanākt māksla, iesaku mēģināt pārbaudīt pašiem. Pieteikšanās 2016. gada rezidencei drīz sāksies.

Arhīvā lasi arī citas vēstules:
13/04/2014 - Ievas Raudsepas vēstule no Bostonas

02/10/2014 - Sabīnes Skarules vēstule no Antverpenes
12/09/2014 - Jānikas Pērnas vēstule no Ņujorkas
30/05/2014 - Annikas Vītolas vēstule no Kopenhāgenas
04/03/2014 - Ivetas Vaivodes vēstule no Helsinkiem
29/01/2014 - Martas Mannebach vēstule no Sanfrancisko

Kristus Pestītājs - 02.12.2015 19:22
"Obligātā nodarbība ar skolēniem. Bērni izrādās atsaucīgi, skolotāji arī." , varēja jau iebāzt to fočiku kādā cietumā, savādāk izskatās, ka puisis ir kā pseido atvaļinājumā. Cip, cip cālīši, piesakieties rezidencei, jau TAGAD!