RAKSTI  
6. septembra vadālisma akts Versaļā. Foto: (FRANCOIS GUILLOT/AFP/Getty Images)

Pēdējās piecpadsmitgades skaļākie skandāli pasaules mākslā 0

No meteorīta notriekta Romas pāvesta līdz giljotinētās Marijas Antuanetes vagīnai Versaļā

Agnese Čivle
09/09/2015

* “Mēs visi bijām cilvēki līdz rases mūs sadalīja, reliģijas sašķēla, politika sanaidoja un bagātība klasificēja.”

Tieši mākslinieku mestais izaicinājums politikai, reliģijai un sociālētikai visbiežāk kļuvis par pamatu sīvākajai polemikai, protestiem un pat varas darbiem. Dažkārt ar nolūku, dažkārt pašiem negribot māksliniekiem izdevies iekaisīt provokācijas sāli smeldzošākajās noteiktu sabiedrības grupu brūcēs. Tam sekojis šoka moments, ieilgusi diskusiju agonija, agresīvi atbildes akti, boldēti virsraksti avīžu pirmajās lapās, tālāka to aizvirzīšanās aktuālā satura kājgalī līdz galīgai izstumšanai no kaislību piejauktās gultas.

Un galu galā – vai šoka faktors sabiedrībai jebkad ir bijis baiļu faktors māksliniekiem?

Nereti, kas savulaik ticis uzskatīts par nepieņemamu, caurlauzis aizspriedumu un noliegumu filtru, kļuvis par normu, un vēlāk kalpojis tikai un vienīgi par pamatbāzi tālākai apstrādei un neskaitāmām interpretācijām.

Par Marsela Dišāna 20. gadsimta otrajā desmitgadē tapušo pisuāru, Roberta Mapltorpa 80. gadu homoerotiku un Demjena Hērsta dzīvnieku konserviem formalīnā 90. gados jau dzirdēts gana. Šajā rakstā par skaļākajiem mākslinieku mestajiem izaicinājumiem pēdējā piecpadsmitgadē – no atsevišķiem darbiem līdz izstādēm un prezentācijām publiskajā telpā.

POLITISKAS IZAICINĀJUMS

Kapūra Versaļas vagīna
2015

Pirms izstāde Versaļas pilī vispār vēl tika atklāta, tā jau pamatīgi tika sunīta un zākāta. Protams, katram “laikmetīgajam” ienākšana Saules karaļa Luija XIV būvētajā Francijas politiskās varas “templī” izrādījusies gluži kā pils ieņemšanas karagājiens.

Līdz šim Versaļas vasaras laikmetīgās mākslas projektu plejādē piedalījušies Džefs Kūnss, Takasi Murakami, Žoana Vaskonselos un Lī Ufans, taču Bombejā dzimušais un šobrīd Londonā dzīvojošais Anišs Kapūrs izstādē, kas skatāma vēl līdz šī gada novembrim, nevis vienkārši šur tur izstādījis pa kādam sava, darbam, bet ņēmis rokā šo absolūtās monarhijas sistēmas simbolu un uztaisījis pamatīgu tā sekciju, pievēršot uzmanību revolūcijas asinīm, karaļa krišanai un Versaļai kā franču varas un identitātes iemiesojumam.


Aniša Kapūra Dirty Corner Versaļas pils dārzos. Foto: Charles Platiau/Reuters

Lielākās debates šovasar izraisīja izcilā tēlnieka darbs Dirty Corner (2011) – pret pili pavērstā milzu tērauda piltuve, kas, grozies kā gribi, pat visnesamaitātākajam mākslas baudītajam atgādinās... vagīnu! Kapūrs paskaidroja, ka tā ir varu sagrābjošās karalienes vagīna. Tauta jautāja – ja jau tā, vai tā domāta giljotinētās Marijas Antuanetes vagīna? Darbs ticis daudz kritizēts un vasaras gaitā kļuvis par antisemītisku vandāļu, rasistu un labējā spārna aktīvistu verbālās caurejas trauku. Jūnijā tas tika notriepts ar dzeltenu krāsu, bet 6. septembrī mediji vēstīja par kārtējo vandālisma aktu – darbs ticis aprakstīts ar baltu krāsu, paužot tādus vēstījumus kā “Kristus ir Versaļas karalis” un “riebums, negods, nodevība, sātanisms”.


Anišs Kapūrs. Shooting Into the Corner, 2009. Foto: Stephane de Sakutin/AFP/Getty Images

Vēl viena mākslinieka provokācija meklējama pils iekštelpās, kur Jeu de Paume spēļu zālē, kas simbolizē “brīvības, vienlīdzības, brālības” ideju, viņš izstādījis darbu Shooting Into the Corner (2009), kurā falla metafora – lielgabals – pret sienu izšķaidījis sarkana vaska asins putru. Ar šo instalāciju Kapūrs izcēlis gaismā jautājumu par vardarbību mūsdienu sabiedrībā.

Pirmais Versaļas piesmējējs – Džefs Kūns
2008 - 2009

Ja par Versaļu, tad jāmin arī Džefs Kūns – pirmais laikmetīgais mākslinieks, kura darbiem tika atļauts ienākt pils karaliskajos apartamentos un leģendārajos dārzos. Fransuā Pino, Christie's izsoļu nama īpašnieks un luksusa koncerna PPR galva, toreiz sponsorēja gandrīz visas 1,6 miljonus mārciņu vērtās 17 darbu transportācijas izmaksas, bet konservatīvo francūžu protesta vētrās izskanēja baiļu pilni kliedzieni, ka kiča karaļa veidotie gigantiskie lobsteri, glancētie balonsuņi, truši un multeņi aptraipīs franču varenāko château, ka no estētikas viedokļa, viņa darbu kontrasts ar vecās pils greznību ir pārlieku liels. 


Džefs Kūns Versaļas pilī,  2008-2009

Kad jau vairs nebija pie kā ķerties, tad sāka iztirzāt Kūna neatrisinātās attiecības ar viņa bijušo sievu – pornozvaigzni un Itālijas parlamenta deputāti, skandalozo Čičolīnu. Tauta spļaudījās un teica, ka “puisis”, kas iemūžinājis šo laulību gleznu ciklā, kurā redzams mīlējoties ar sievu, ar izstādi Versaļas pilī apkaunojot franču nācijas simbolu.

Ķīnas pēdējais disidents - Ajs Veivejs
2000–2015

Skandalozākais ķīniešu mākslinieks Ajs Veivejs, pielietojot gan sirmsenus ķīniešu amatniecības trikus, gan modernās tehnoloģijas, meistarīgi atspoguļo laikmeta epizodes un sarežģītās sociālpolitiskās attiecības Ķīnas valstī, turklāt nekautri izmanto arī virtuālo ruporu.


Ajs Veivejs. Study of Perspective: (pulksteņa radītāja virzienā) Tjanmeņas laukums Pekinā; Baltais nams Vašingtonā; Reihstāgs Berlīnē; Eifeļa tornis Parīzē; Viking Line prāmis

Visplašāk zināmā ir laikposmā no 1995. līdz 2003. gadam tapusī Veiveja fotogrāfiju sērija A Study in Perspective, kuras attēlos mākslinieka rokas vidējais pirksts pavērsts pret varas mājvietām visdažādākajās pasaules pilsētās – Vašingtonā, Parīzē, Pekinā, Berlīnē u. c., apliecinot nebaidīšanos no konfrontācijas un nedzīvošanu ilūzijās arī par Rietumu pasauli.

Veivejs bija viens no 2008. gada Pekinas Olimpisko vasaras spēļu stadiona projekta Bird’s Nest līdzautoriem, taču pašas spēles viņš atļāvās skaļi nodēvēt par “Ķīnas dežūrsmaidu”, ar ko viesmīlīgi tā sagaida pārējo pasauli. Nevēloties būt daļai no komunistiskās partijas svinībām, Ajs atteicās piedalīties Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, tā izaicinoši paraustot komunistu tīģeri aiz ūsām.

Saskaņā ar Ķīnas varas iestāžu pausto, Veivejs ir republikas pēdējais disidents, kuru nedrīkst atstāt bez uzraudzības un kura pretrunīgās darbības jādetonē.


Diorāmas skats aiz kameras Nr. 1135 durvīm Aja Veiveja izstādē  S.A.C.R.E.D. Foto: Agnese Čivle 

Tāpēc 2011. gadā plašu rezonansi izraisīja Veiveja arests Pekinas lidostā – aizstāvības kampaņā iesaistījās arī Gugenheima fonds un Teita galerija.

2013. gada Venēcijas biennālē Aja Veiveja veidotās izstādes Straight un S.A.C.R.E.D. precīzi atainoja tā laika notikumu secību. Proti, izstādē S.A.C.R.E.D. mākslinieks sešās diorāmās tiešā veidā dokumentēja savu 81 dienu ilgo ieslodzījumu 2011. gadā. Hiperreālos ikdienas tēlojumos aiz kameras Nr. 1135 durvīm bija iespējams nolūkoties, kā, pat Veivejam mazgājoties dušā un nokārtojot dabiskās vajadzības, viņu pavada divi uzraugi uniformās... Šī ekspozīcija bija cieši saistīta ar leģendāro Veiveja instalāciju Straight (2008–2012), kurai kā rezonanse sekoja konspiratīvais mākslinieka arests.

Ar Straight palīdzību savukārt Veivejs pauda kritiku Ķīnā valdošajam režīmam. Darbs sastāv no vairākām tonnām tērauda armatūras, kas pēc 2008. gada baisās zemestrīces Sičuanas provincē palika pāri no skolām (toreiz tika aprakti 5196 skolēni). Gruvešu deformētos armatūras stieņus Veivejs iztaisnoja, tādējādi skaidri norādot uz konstrukciju neatbilstību drošības standartiem, kuru pieļāva valstī valdošā korupcijas kultūra.

Skandāli Veiveju pavada teju pie katras kustības. Gan diezgan ierobežotas kustības – no 2013. gada Veivejam bija liegts izceļot no Ķīnas, un pasi viņš atguva vien šī gada jūlijā. Pa to laiku divus gadus no vietas mākslinieks pildīja sabiedrībai doto solījumu un katru dienu pie savas studijas Pekinā velosipēda groziņā atstāja svaigu ziedu buķeti.

Šī gada decembrī Viktorijas Nacionālajā galerijā Melburnā plānots izstādīt vērienīgu par “Pekinas Vorholu” sauktā Aja Veiveja un Amerikas popārta karaļa Endija Vorhola darbu izstādi. Bet jau no gada vidus lielākos nacionālos laikrakstus rotā virsraksti – būt vai nebūt Veiveja vīzai, lai ierastos uz šī zīmīgā notikuma atklāšanu.

Čehu Černijs uzčurā!
2000–2015


Deivids Černijs. Nation to Itself, 2002

Jau kopš 90. gadiem čehu skulptors Deivids Černijs ar sarkastisku izteikumu “zelta lietiem” dāsni apveltījis Čehijas politisko eliti, bet ar čurājošiem puisēniem arī Prāgas skvērus un pagalmus. Černija skulptūra Piss (2004) – divi zaļi, mehāniski bronzas vīri, kas, metāla locekļus grozot, ar robotisku baudu apčurā Čehijas karti, – atrodas iepretim Kafkas muzejam. Savukārt 2003. gadā Černijs vienu tādu “nesaturētāju” mēģināja uzsēdināt arī uz Prāgas Nacionālā teātra jumta. Neizdevās. Skulptūru Nation to Itself (2002), kura no kājstarpes noteiktā laika intervālā izpūstu tvaika šalti, bija paredzēts uzstādīt īsi pirms Čehijas referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā, taču neilgi pirms noteiktā datuma teātra valde notikumu atcēla. Kā pamatojums izskanēja arguments, ka “tvaikojošais urīns” varētu aizskart teātra apmeklētājus. Drīzāk jau, ka aizskarts būtu kādas personas postenis šīs ēkas iekšienē... Bet kas zina?!


Deivids Černijs. The Finger, 2013 

Citkārt, kad Černijam pavisam viss bijis līdz ūkai, viņš vēlēšanu priekšvakarā upē iepludinājis milzīgu, spilgti violetu vidējā pirksta atveidu – The Finger (2013), tādējādi paužot savu opozīciju Čehijas politikai, masīvajai korupcijai, un prezidenta Miloša Zemana atbalstam komunistiskajai partijai.

Taču šīs bija tikai iesildīšanās. Černijam izdevies izvest no pacietības ne tikai vietējos Čehijas varas vīrus, bet arī Eiropas Savienības marionešu vadības sistēmu. Černija darbu Entropa (2008), ko mākslinieks tika uzaicināts radīt Čehijai gatavojoties kļūt par Eiropas prezidējošo valsti, bija plānots izvietot Eiropas Padomes ēkā Čehijas prezidentūras laikā. Černijs to izveidoja kā grotesku karikatūru par klišejām un stereotipiem. Itālija tajā bija attēlota kā futbola laukums ar masturbējošiem futbolistiem, Beļģija – kā pusizēsta šokolādes kārba, Čehija – kā LED ekrāns, kurā mirgoja toreizējā prezidenta kontraversālākie citāti, savukārt Bulgārija – kā izgaismotas turku skvotu tualetes. Pēdējā sacēla diplomātisku furoru un rezultātā tās teritorija instalācijā tika aizklāta ar melnu audumu.


Deivids Černijs. Entropa, 2008

Katrā ziņā, ja apskatām skandalozākos mākslas darbus publiskajā telpā, no Černija portfolio var smelt kā no pārpilnības raga. Ja viņa darbi nav sacēluši rezonansi institucionālā līmenī, tad šoka momentiņu garantējuši katram vienkāršam ļautiņam, kam gadījies aci pret aci sastapties ar viņa mākslu. Te mājas stūra notekcaurulē, cenzdamies ieraudzīt dienas gaismu, bezcerīgi iestrēdzis asiņains cilvēka embrijs – Embryo (2004), te uz beigta, vēkšpēdus apgāzta zirga pie griestiem piekārta Svētā Vāclava statujas parodija Horse (1999), bet pilsētas vecajā centrā – pie Mākslas vēstures institūta fasādes, stienim kā glābējsalmiņam pieķēries un roku kabatā iebāzis, karājas Freids – Hanging Out (1996).

ARHĪVS: Intervija ar čehu mākslas bad boy – Deividu Černiju

Krustā sistais Vladimirs
2015


Some1 darbs izstādē “Disidents”. Foto: DELFI

Viegla skandāla brīze no Baltijas valstu puses ienācās šī gada sākumā, kad mediji ziņoja par krustā sistu Putinu bijušajā Valsts drošības komitejas ēkas pagalmā Rīgā. Maija mēnesī Krievijas prezidenta Vladimira Putina lelle pie krusta tika izstādīta, tautā sauktajā, Stūra mājā kā daļa no izstādes “Disidents”. Lai gan izstādes organizatori apgalvoja, ka mērķis nav bijusi naida kurināšana un ka lelle var atgādināt jebkuru cilvēku, tomēr Krievija aicināja Latviju par notikušo sniegt paskaidrojumu. Tikmēr mākslinieks Some1 skaidroja, ka mākslas instalācijas pamatideja ir finansiālās jeb materiālās pasaules glorificēšana indivīda ikdienā un krustā sistais tēls ir biznesmenis, kura seja veidota pēc līdzības ar kādu mākslinieka paziņu – 45 gadus vecu biznesmeni no Itālijas. Galu galā tika saņemti draudi un fiziski ietekmēti divi mākslinieki, izstāde tika slēgta un lelle no krusta tika noņemta.

RELIĢISKAS IZAICINĀJUMS

Reliģija, iespējams, bijusi lielākais skandālu katalizators mākslas vēsturē. Skandalozāko anti-reliģisko mākslas darbu sarakstu augšgalā jau divas dekādes pieturas Andresa Serano fotogrāfija „Čuru Kristus” (Piss Christ, 1987) jeb pilnā nosaukumā – „Iegremdēšana (Čuru Kristus)” (Immersion (Piss Christ)) – ar krustā sisto Jēzu urīnā. Lai gan kritiķi šo darbu lielākoties uztvēra labvēlīgi, publiku tas satracināja ne pa jokam, un 2011. gadā „Čuru Kristus” tika neatgriezeniski sabojāts, kad protestētāji-kristieši tam uzbruka izstādes Je croix aux miracles (“Es ticu brīnumiem”) laikā Aviņonas Laikmetīgās mākslas muzejā Francijā.

ARHĪVS: Vairāk par reliģisko polemiku mākslā lasiet Tabitas Rudzātes tekstā – Ars Sacra 1. 20./21. gadsimta mijas laikmetīgās mākslas eksperimenti kristīgajā tematikā

Bīhela mošeja kristiešu dievnamā
2015

Zviedru/islandiešu mākslinieka Kristopa Bīhela darbs ar nosaukumu The Mosque: First Mosque in the Historic City of Venice šī gada Venēcijas biennālē tika izvietots bijušā katoļu baznīcā Kanaredžio rajonā. Sadarbībā ar Venēcijas un Islandes Musulmaņu asociācijām projekts tika paredzēts kā mošeja un pilsētā dzīvojošo musulmaņu kopienas centrs, kurā tiktu realizētas kultūras un izglītības programmas.


Kristops Bīhels. The Mosque: First Mosque in the Historic City of Venice. 56. Venēcijas biennāle, 2015

Baznīcas Santa Maria della Misericordia tagadējais īpašnieks ir kāda Venēcijas biznesa kompānija, taču neskatoties uz īpašumtiesībām, par jebkurām aktivitātēm, kas neattiecas uz lūgsnu nama izmantojumu kristīgos nolūkos, īpašniekiem jāvienojas ar Romas katoļu baznīcas autoritātēm.

Izstādes organizatori norādīja, ka Venēcijas autoritātes paudušas attieksmi, ka Islandes paviljons nav nekāda māksla un ierobežojusi tā realizāciju, kas norāda, ka Venēcijas biennāle nav īstā vieta patiesi brīvai mākslinieciskai izteiksmei, un ir aizmirsts, ka Venēcija gadsimtiem ilgi kalpojusi kā krustpunkts Austrumu un Rietumu kultūrām. Islandes paviljons tika slēgts divas nedēļas pēc lielizstādes atklāšanas.

Renē Koksas “Svētais vakarēdiens”
2001


Renē Koksa. Yo Mama's Last Supper, 1999

Tūkstošgades mijā skandāls skāra jamaikiešu-amerikāņu mākslinieces Renē Koksas darbu Yo Mama's Last Supper (1999). Šajā lielizmēra fotomontāžā attēloti vienpadsmit melnādaini vīrieši, balts Jūda un kaila melnā sieviete, kas pacēlusi rokas pret debesīm (mākslinieces pašportrets). Darbs veidots kā Leonardo da Vinči “Svētā vakarēdiena” interpretācija. 2001. gadā tas tika izstādīts Bruklinas mākslas muzeja izstādē Committed to the Image: Contemporary Black Photographers. Tā laika pilsētas mērs Rudijs Džuliāni jutās aizskarts līdz sirds dziļumiem, un aicināja izveidot standartu bauslību, kas ierobežotu visus valsts finansētos muzejus pilsētā izstādīt šāda veida darbus.

Maurīcio Katelāna devītā stunda
2000


Maurīcio Katelāns. La Nona Ora (The Ninth Hour), 1999. (Šis darbs ir pirmais no diviem variantiem. Otrajā versijā seja un apģērbs nedaudz atšķiras). Foto no www.christies.com

Itāliešu mākslinieks Maurīcio Katelāns provocē jau gadiem. Sākot ar sveša mākslinieka izstādes izzagšanu no kādas Amsterdamas galerijas un uzdošanu to par savu, beidzot ar 2011. gada izstādi All Ņujorkas Gugenheima muzejā, kur savus darbus kā marionetes diegos viņš piekāra... pie ātrija griestiem. Šo darbu vidū bija arī Katelāna strīdīgākais darbs La Nona Ora / The Ninth Hour (1999) – pāvesta Jāņa Pāvila II vaska figūra, ko notriecis meteorīts. Tā kā pāvests bija poļu izcelsmes, skaidrs, ka lielākā kņada ap šo darbu izcēlās tieši Polijā. Varšavas Zacheta Gallery rīkotajā izstādē divi Polijas valdības locekļi steidzās pāvestu no starpplanētu telpas ieža atbrīvot un piesliet to kājās. Ar to vēl viss nebeidzās – abi arī iesniedza petīciju ar deviņdesmit deputātu atbalstu, pieprasot galerijas direktores Andas Rotenbergas atlaišanu.

ĒTIKAS IZAICINĀJUMS

Pola Makartija nevainīgā eglīte
2014

Kā var zaļa, nevainīga Ziemassvētku eglīte sacelt īstu gadu mijas jampadraci? Var! Ja Francijas “labējie” tajā saskatījuši seksa rotaļlietu. Amerikāņu mākslinieka Pola Makartija egle 2014. gada oktobrī mākslas mesas FIAC programmas ietvaros tika uzslieta Parīzes Vandoma laukumā, kur tās sabija tikai 48 stundas. Izsaucis protestu vētru, zaļais, uzpūstais Makartija mākslas darbs, kas atgādināja 15 metrus augstu anālā seksa rotaļlietu, piedzīvoja publisku linča tiesu un tika pārdurts, bet pats Ziemassvētku “dekorācijas” autors iepļaukāts no kāda garāmgājēja. Neraugoties uz pilsētas vēlmi to atjaunot un Francijas prezidenta paziņojumu, ka „Francija vienmēr ir bijusi mākslinieku pusē, tāpat kā es esmu Pola Makartija pusē,” autors pret to kategoriski iebilda. 


Pola Makartija darbs Tree Parīzes Vendôme laukumā. Foto: Charles Platiau/Reuters

Bija vai nebija tā domāta eglīte – spriediet paši, bet Makartijam spēlēties ar seksuālas iedabas tēmām allaž paticis, piemēram, 2009. gadā aizsāktajā White Snow projektā, kurā viņš attīstīja savu versiju par brāļu Grimmu pasakas zemtekstiem un tās komercializētajām, divkosības pārpilnajām Disneja studijas 20. gadsimta versijām un Sniegbaltīti attēloja visai kompromitējošās pozās.

Drīsa Grindr čatiņš
2014


Drīss Verhofens. Wanna Play?, 2014. Foto: Sascha Weidner / Willem Popelier

Sarīkot skandālu Berlīnē pērnā gada nogalē izdevās holandiešu vizuālajam un teātra māksliniekam Drīsam Verhofenam, kurš 10 dienas 24 stundas diennaktī pavadīja stikla vitrīnā, čatojot homoseksuāliem vīriešiem paredzētajā iepazīšanās aplikācijā Grindr. Sarunu gaitā mākslinieks aicināja vīriešus izpildīt viņa ar seksuālu apmierinājumu nesaistītās vēlmes, piemēram, kopīgi uzspēlēt šahu, uzdziedāt dziesmiņas, apskauties, aizmigt un kopīgi pagatavot brokastis… Visas sarunas tika projicētas uz stikla konteinera sienas publiskā vidē. Mākslinieks ar šo darbu vēlējās vērst uzmanību jautājumam par mūsdienu iepazīšanās jauno formātu, kas no publiskās telpas, proti – ielas, ir pārcēlies uz internetu. Un to – vai internets ir publiskā telpa vai nav? Taču projekta laikā Berlīnē kāds no jauniegūtajiem Grindr draudziņiem uzzinājis, ka viņu saruna tiek “translēta” uz ielas, apsūdzēju Drīsu “digitālajā izvarošanā”. Neskatoties uz to, ka visas sarunas, kas tika straumētas publiskajā telpā, tika anonimizētas, Drīss no satrauktā vīrieša dabūja dunkas, turklāt Facebook vidē jaunais cilvēks aicināja berlīniešus instalāciju izdemolēt. Ķēdes reakcija no Facebook pārnesās uz starptautiskajiem medijiem – savu viedokli pauda pat Guardian. Drīss projektu ar nosaukumu Wanna Play? bija spiests pārtraukt. Vēlāk gan viņš atkārtoti to mēģināja reabilitēt Nīderlandes pilsētā Utrehtā, taču sliktā slava uz darbu meta ēnu un cilvēki nespēja abstrahēties no medijos lasītā, tāpēc galvenie Drīsa izvirzītie jautājumi palika neatbildēti. Cilvēku prātos bija tikai pretrunu un blusu meklējumi šajā darbā.

Pičinini Dieva lomā
2002


Patriša Pičinini. The Long Awaited, 2008

Plašu atzinību guvusī Austrālijas laikmetīgās mākslas pārstāve Patriša Pičinini ar savām hiperreālistiskajām skulptūrām pēdējā laikā spējusi sakult īstu vētru biotehnoloģijas un gēnu inženierijas ētikas katliņā. Lai gan transģenētiskie organismi Pičinini darbos nav reālas būtnes – nedz cilvēciskas, nedz no dzīvnieku pasaules – tomēr tās šķiet dīvaini pazīstamas. Mēs viegli atpazīstam ne tikai to orgānu funkcijas, bet viņu komiskajās mīmikās sazīmējam arī zināmu cilvēcisku traģismu.


Patriša Pičinini. “Klusā daba ar cilmes šūnām”, 2002

Kontraversālākais izrādījās mākslinieces 2002. gadā tapušais darbs “Klusā daba ar cilmes šūnām” (Still Life With Stem Cells), kurā, attēlojot jaunu meitenīti uz grīdas spēlējamies ar matainu, neizskatīgu un bezveidīgu cilvēka miesas pikuci, māksliniece brīdina par iespējamām gēnu inženierijas sekām. Ja Pičinini vēl nav izdevies sarīkot dzīvu skandālu ap kādu no izstādēm, tad internetā skandalozāko mākslas darbu topos viņas veikums rodams biezā slānī, tāpat lasāms arī neskaitāms daudzums kritiskās analīzes un globālās diskusijas tekstu par to, cik tālu cilvēks savā Dieva lomā varētu aiziet.

STARPRASU IZAICINĀJUMS

Fērgusonas apšaude
2015

18 gadus vecais Maikls Brauns tika nošauts 2014. gada 9. augustā. Viņu nogalināja 28 gadus vecs baltādains policists Darens Vilsons. Pusaudža nāve ASV Sentluisas piepilsētā Fērgusonā izraisīja plašus vardarbīgus protestus. Jauns protestu vilnis sākās pēc zvērināto lēmuma neizvirzīt apsūdzības Vilsonam, kurš uzsvēris, ka rīkojies likumīgi.


Ti-Rock Moore instalācija Guichard Gallery Chicago. Foto: Guichard Gallery

Šīs vasaras izstādē Confronting Truths: Wake Up! Čikāgas Gallery Guichard Orleānas māksliniece Ti-Rock Moore rekonstruēja Fērgusonas apšaudi ar reālistisku nedzīvu Maikla Brauna ķermeni policijas norobežojošo dzelteno lentu iežogojumā. Līdzās citiem saviem darbiem māksliniece reflektēja par melnādaino dažkārt ne tik ērto pozīciju ASV sabiedrībā un nu jau institucionalizējušos rasismu valstī. Taču rekcija uz šo izstādi izrādījās pārsteidzoša – galerija saņēma neskaitāmus naidpilnus elektroniskā pasta sūtījumus, pat ar draudiem izrēķināties letāli. Kaut māksliniece apgalvo, ka no mirušā Brauna ģimenes saņēmusi svētību šī darba tapšanai, Maikls Brauns seniors televīzijā pauda sašutumu. Maikla māte gan bijusi citās domās. Mākslas darbs nav pārdošanā, bet tiek vākti ziedojumi organizācijai, kas cīnās pret policijas vardarbību.

Brets Beilijs - “vergturis”
2014


Viena no Breta Beilija Exhibit B instalācijām Barbikana centrā Londonā

2014. gada Edinburgas Starptautiskā festivāla spilgtākais un vairāk aprunātais projekts izrādījās Dienvidāfrikas mākslinieka Breta Beilija Exhibit B – pirms tam to protestu dēļ, kas apdraudēja izstādes dalībniekus, apmeklētājus un centra darbinieku drošību, atcēla Londonas Barbikana centrā. Barbikana centrs par izstādi iestājās, sakot, ka darbs parāda baiso melnās rases pazemojumu koloniālās ēras laikā, kamēr protestētāji norādīja, ka darbs ir vienkārši aizvainojošs un rasistisks.

Saslēgti ķēdēs, saspundēti krātiņos dzīvi melnādainie cilvēki ir Beilija darba centrālie aktieri. Katrā pilsētā mākslinieks apmāca aktierus, un ekspozīcijā tie, nekustīgi izturot acu kontaktu ar publiku, kļūst par daļu no dzīvām, skaistām un emocionāli ārkārtīgi piesātinātām gleznām. Radot unikālu performances un izstādes formāta hibrīdu trīspadsmit fiksētu instalāciju formā mākslinieks reflektē par rasismu Eiropas koloniālā laika periodā un atklāj realitātes, par kurām vēstures grāmatas klusē.

... UN GRAMS KOKAĪNA

Ja jums galīgi nekā nav mājās, bet nepieciešams izgatavot mākslu... Paņemiet zināmu daudzumu kokaīna! Tas var būt risinājums. Gan kā medijs, gan materiāls.


Diddo. Ecce Animal / Behold the Animal, 2014

Piemēru ir gana. Sākot no kokas lapu novācēja Fēliksa (2008–2009) – skulptūras, kurā mākslinieks Fernando Mastrandželo apelē pie lētā darbaspēka tēmas, līdz filigrāni nostrādātam galvaskausam Ecce Animal / Behold the Animal (2014) no sapresēta kokaīna un želatīna masas, ko izveidojis holandiešu mākslinieks Diddo.


Fernando Mastrandželo. Felix, 2008–2009

Bet jandāliņu 2009. gadā Bogotā sacēla Tanja Brugera. Lai paustu savu viedokli par Kolumbijā notiekošajiem kultūras konfliktiem un stereotipizāciju, māksliniece uzaicināja trīs runas vīrus – viens pārstāvēja labējo paramilitāro kustību, otrs – kreisā spārna partizānus, trešais – bēgļus. Visiem vajadzēja vienlaikus runāt mikrofonā, tādējādi simboliski reflektējot par pastāvošo komunikācijas neefektivitāti. Tikmēr asistents ar kokaīna celiņiem uz paplātes izstaigāja skatītāju rindas, piedāvājot “mantu”.

*“We were all humans until race disconnected us, religion separated us, politics divided us and wealth classified us.” /Nezināms autors/