RAKSTI  
(Fragments.) Pauļus Juška. “Kritiens.”

Kāpēc Baltijas valstu māksla tik maz pārstāvēta starptautiskajā arēnā? 0

Jautājums, ko uzdevām Saimonam Hjūitam (Simon Hewitt) – Šveicē dzīvojošam mākslas kritiķim, kurš regulāri apmeklē Austrumeiropas valstis un šogad bija Art Vilnius žūrijas loceklis

Saimons Hjūits
28/08/2015

Šī gada Art Basel mesē, kas neapšaubāmi ir prestižākais laikmetīgās mākslas tirgus, piedalījās 283 galerijas, taču neviena no tām nebija no Baltijas valstīm.

Portāla Art Price 500 ietekmīgāko mākslinieku sarakstā nav atrodams neviens Baltijas mākslinieks.

„Pie mums mākslas tirgus ir mežonīgs un neattīstīts, tas tikai pamazām veidojas”, saka galerijas „Alma” vadītāja Astrīda Riņķe no Rīgas.

„Mums vēl daudz darāmā, lai pievērstu starptautisku institūciju un kolekcionāru uzmanību”, atzīst mākslas dīlere Olga Temnikova no Tallinas.

Lai uzzinātu viedokli par Baltijas māksliniekiem ‘no ārpuses’, vērsos pie Ņujorkas galeristes Oksanas Salamatinas, kura starptautiskās mākslas mesēs bieži piedalās ar darbiem ne vien no Amerikas un savas dzimtās Krievijas, bet arī no Austrumeiropas... Piemēram, ar intriģējošo slovēņu mākslinieka Gašpera Jemeca instalāciju 2015. gada Venēcijas biennālē. Taču, kad lūdzu Salamatinai nosaukt savus mīļākos Baltijas māksliniekus, viņa nespēja minēt pat vienu. „Mēs viņus nezinām”, viņa teica, „taču tam nav nekāda sakara ar to, cik labi vai slikti viņi ir, tikai ar PR un mārketingu”.

Izcilnieki

Ar līdzīgu atbildi sastapos, kad lūdzu dažādām Baltijas valstu galerijām nosaukt savas valsts labāko mākslinieku. Galeristi krekšķināja un kasīja galvu, bet nespēja vai negribēja minēt vienu konkrētu vārdu. Līdz ar to var teikt, ka nav viena mākslinieka, kurš varētu būt savas valsts vai pat visas Baltijas ‘karognesējs’. Reģionā nav tādas superzvaigznes, kas spētu būt līderis PR uzbrukumā Rietumu mākslas pasaulei. 


Merikes Estnas darbs
 

Izcilākie Baltijas mākslinieku darbi, ar kuriem man pašam nācies sastapties, ir Andra Brežes instalācijas, Barbaras Gailes abstraktā glezniecība un daudzveidīgais Merikes Estnas pienesums kā jaunākās paaudzes balss.

Tomēr iespējams, ka divi vispamanāmākie Baltijas mākslinieki ir Ritums Ivanovs un Žilvins Kempins.


Ritums Ivanovs. No sērijas Stars. Lights On. 2010

Ivanova gleznas pirmoreiz ieraudzīju “Rīgas galerijas” stendā mesē Art Moskva 2007. gadā, tad 2009. gadā – Scope Basel, savukārt 2010. gadā viņš piedalījās manis kūrētajā sadaļā „Varoņu stūrītis” (tas bija veltīts Austrumeiropas mākslai) Budapeštas mākslas meses ietvaros. Lai gan viņa opārta un smalkās figurālās tehnikas sajaukums ir ļoti spēcīgs, Ivanovs starptautiski 2015. gadā bijis redzams tikai latviešu grupas izstādēs Abū Dabī un Maincā. Kāpēc gan viņš nav pacēlies līdz globālas zvaigznes līmenim?

Prātā nāk trīs iespējami skaidrojumi: tas, ka viņš izvēlas klusināti monohromu (parasti zilu) kolorītu, nevis spilgtas, pamanāmas krāsas; viņa lēmums nepamest Latviju, lai veicinātu starptautisku karjeru; un “Rīgas galerijas” nesenā likvidācija, kas viņu biju popularizējusi daudzu gadu garumā.


Žilvina Kempina instalācija

Žilvins Kempins, no otras puses, no Lietuvas uz Ņujorku pārcēlās pirms 17 gadiem, viņu starptautiski pārstāv Yvon Lambert galerija. Taču viņa darbus galerijas telpās var redzēt daudz retāk, nekā nekomerciālos pasākumos – Venēcijas biennālē 2009. gadā, personālizstādē Bāzeles Žana Tenglī muzejā 2013. gadā vai Longailendā, kur 2014. gadā bija izstādīta episka viņa brīvdabas instalācija...

Un tomēr lielā kritikas atzinība, ko Kempins ieguvis ar saviem darbiem, vēl nav pāraugusi globālā slavā. Varbūt tāpēc, ka arī viņš lielākoties strādā monohromi? Vai tāpēc, ka tikai viņa vismazākie un neambiciozākie darbi ietilpst galeriju telpās?

Starptautiskās gaumes untumi

„Pats fakts, ka Baltijas mākslinieki nav vērsti uz ārēju spožumu un ātru slavu, padara viņu popularizēšanu starptautiskajā arēnā daudz komplicētāku,” saka Astrīda Riņķe. „Domāju, ka tas, pirmkārt, ir laika jautājums, jo Baltijā tiešām ir daudz interesantu un spēcīgu mākslinieku, kuru darbus raksturo ziemeļnieciska atturība, dziļums un daudzveidība”.


Lina Blažjūna grafika

Man šī atturīguma kvintesence šķiet Lina Blažjūna grafikas, ko atklāju 2011. gada Art Vilnius mesā. Mani šokēja atklājums, ka ārpus dzimtās Lietuvas māksliniekam bijusi tikai viena personālizstāde – Dānijas mazpilsētas Viborgas galerijā Galleri NB.

Ziemeļnieciskais atturīgums un monohromisms, protams, nav tā māksla, kas globāli gūst lielāko popularitāti. Baskjā un Kūnss ir Art Price indeksa augšgalā, viņiem pirmajā simtniekā seko kādi 46 krāsaini ķīniešu mākslinieki. Tāpat arī vadošie krievu mūsdienu mākslas vārdi – AES+F, Oļegs Kuļiks un Oļegs Dou – apelē pie līdzīgām ārējā spožuma kvalitātēm.


Pauļus Juška. “Kritiens.”
 

Vēl šeit jāmin akadēmiskā figurālās mākslas tradīcija, kas ir ārkārtīgi spēcīgs Baltijas mākslas ainas komponents, taču starptautiski neizraisa nekādu interesi. Tās komerciālais potenciāls – kā stils, kas daudziem pazīstams no savas padomju laiku bērnības, – ir pamatā lokāls.

Latvijas Mākslas akadēmijā ir ļoti spēcīga akadēmiskā skola (kas daudziem liek doties uz augstskolām Londonā, Hamburgā vai Beļģijā), daži profesori, kā Normunds Brasliņš vai Valdis Krēsliņš, ir Latvijā ļoti populāri mākslinieki. Tas pats attiecas uz Viļņas akadēmijas absolventiem Žigimantu Augustinu un Pauļu Jušku Lietuvā. Attiecīgi tad arī Art Vilnius stendos katru vasaru dominē figurālā mākslas, daļa no tās tiešām ļoti augsta līmeņa.

Taču šādai mākslai nav noieta Rietumeiropā un starptautiskās mesēs... Drīzāk Ķīnā un mazākā mērā arī ASV. Taču šo tirgu apgūšanai Baltijas valstu galerijām vienkārši nepietiek līdzekļu. 

Galerijām trūkst līdzekļu

Tāpat kā nav baltiešu mākslinieka-superstāra, nav arī neapšaubāmi vadošās galerijas.

Igaunijas galerija Temnikova & Kasela piedalās daudzos starptautiskos gadatirgos. Lietuvā, iespējams, visplašākā un starptautiski orientētākā programma ir galerijai Vartai. Kopš “Rīgas galerijai” atņemtas izstāžu telpas, vai to vēl var uzskatīt par vadošo Latvijā? Cilvēkam no malas situācija katrā valstī šķiet neskaidra un fragmentēta – Viļņā vien ir ap 20 galeriju – taču nav nevienas galeristu asociācijas, kas koordinētu mārketingu un komunikāciju. Tipisks solidaritātes trūkums parādās, piemēram, arī tajā, ka galerija Vartai augstprātīgi atsakās piedalīties Art Vilnius

Galerijām trūkst gan naudas, gan ambīciju. Mākslinieku promocija ir nepārliecinoša, izstāžu katalogi – izņēmums, nevis normāla prakse. Cenas pēc kopējiem aprēķiniem ir vismaz par 30 procentiem zemākas, nekā tās būtu Rietumeiropā par līdzīgas kvalitātes darbiem. Darbi, ko piedāvā Temnikova & Kasela, var sasniegt 50 000 eiro, bet parasti ir ap pieciem tūkstošiem. Viļņas Rooster galerija pārstāv vairākus izcilus jaunos talantus, taču pārdošanas cenas reti pārsniedz trīs tūkstošus. Tāpēc ir saprotams, ka galerijām ir grūti atrast finansējumu, lai piedalītos starptautiskās mesēs un celtu savu mākslinieku vērtību. Bet ārvalstu pircēji ir būtiski – tie veido 30–70 procentus no galeriju klientiem. Tas ir kā apburtais loks.

„Lokālajām galerijām ir nepieciešama palīdzība no ārpuses,” secina Olga Temnikova. Tomēr viņa, kopš savas galerijas dibināšanas pirms pieciem gadiem, ir piedalījusies gandrīz 40 mesēs – no Maiami līdz Stambulai. Kā viņai tas izdodas?

Lielā mērā pateicoties Igaunijas Kultūras ministrijas un fonda Enterprise Estonia (ES finansēts fonds, kas sniedz atbalstu uzņēmējiem) finansiālajam atbalstam.

Šaubos, vai šāds atbalsts būs rodams vienmēr. Viena lieta ir valdības atbalstītas bezpeļņas kultūras iniciatīvas, gluži cita – pielāgoti ES likumi par godīgu konkurenci, finansējot komerciālus pasākumus (kas mākslas galerijas, par spīti visām kultūras pretenzijām, galu galā vien ir).

Vairums Baltijas valstu (un Austrumeiropas) galeriju ir spējīgas piedalīties mesēs, kur to dalība ir bezmaksas vai lielā mērā subsidēta – kā tas, pateicoties sponsoram Erste Bank, līdz 2014. gadam bija attiecībā uz ViennaFair. Taču paļaušanās uz labdarību ir riskants un slidens veids, kā veidot biznesu uz stingriem principiem.

Neregulāra piedalīšanās starptautiskās mesēs

Nav, protams, pārsteigums, ka Baltijas galerijas nepiedalās Eiropas trīs galvenajos laikmetīgās mākslas gadatirgos (Art Basel, Frieze un FIAC) – tajos, kas piesaista vissvarīgākos kuratorus un kolekcionārus. Taču Baltijas galerijas parādās daudzās mazāk nozīmīgās Eiropas mesēs: jau minētais ViennaFair (un tā 2015. gada mantinieks/konkurents ViennaContemporary), Art Brussels, Artissima, Arco, Cosmoscow, Artmarket Budapest, Art’15, Positions Berlin, kā arī satelītšovi Liste Bāzelē un YIA Parīzē.

Šāda izkaisītība Baltijas valstu galerijām neļauj atstāt pamanāmu iespaidu Eiropas mākslas tirgū. Homogēnisma trūkums atspoguļojas arī pašas Baltijas nozīmīgākajā mesē – Art Vilnius. 2009. gadā tā tika sarīkota kā vienreizīgs pasākums (kad Viļņa bija Eiropas kultūras galvaspilsēta), un tā ikgadējo turpināšanos var uzskatīt par sava veida brīnumu – lielā mērā pateicoties Diānas Stomienes un Ramintas Jurenaites profesionālajai vadībai.

Art Vilnius varētu šķist ideāla vieta, kur pamanīt mākslu no visas Baltijas, taču tā nav – bez 25 Lietuvas galerijām šogad mesē piedalījās tikai trīs no Latvijas un neviena no Igaunijas.

Sanāk, ka Art Vilnius nav vieta, kur gūt pamatīgu pārskatu par Baltijas valstu aktuālo mākslu. Bet kā ir ar Vīni – kas tradicionāli ‘izritina sarkano paklāju’ Austrumeiropas galerijām? Šogad (24.–27. septembris) ViennaContemporary tikai mazliet vairāk par trešdaļu no dalībniekiem būs no Austrumeiropas. Un tikai divas no Baltijas reģiona – Temnikova un Vartai

Pasākumi un muzeji

Būtiski, ka Baltijā nav arī neviena nekomerciāla pasākuma, kur starptautiskie kolekcionāri varētu vienuviet novērtēt reģiona mākslu.

2008. gadā notika „Baltijas biennāle”, kurā piedalījās mākslinieki no visām valstīm ap Baltijas jūru. Taču gan mākslinieki, gan norises vieta (Sanktpēterburgas „Manēža”) bija B kategorijas; pasākumam bija minimāla rezonanse; tas netika organizēts atkārtoti, līdz ar to vārds ‘biennāle’ šajā kontekstā ir absurds.

Taču izrādās, ka pastāv jau sen iedibinātā Baltijas triennāle, kas notiek Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā. Taču, ņemot vērā pieejamo informāciju, tā tikpat labi varētu notikt jūras dibenā. Es, piemēram, joprojām gaidu atbildi manam preses informācijas pieprasījumam, lai gan pasākuma atklāšana jau ir pavisam drīz – 4. septembrī (raksta tapšanas brīdī līdz atklāšanai vēl ir divas nedēļas – red.).


Nacionālās mākslas galerija Viļņā

Reģiona labākais laikmetīgās mākslas muzejs un viens no iespaidīgākajiem visā Eiropā ir Kumu Tallinā – Baltijas valstu mazākajā un nepieejamākajā galvaspilsētā.

Es Kumu atklāju 2009. gadā, kad tur notika revolucionārā izstāde Popkunst Forever – tajā uzzināju, kā popārts uzplaucis Brežņeva laikā šajā Padomju Savienības nomalē – Igaunijā. Ja vien kādai izstādei būtu bijis lemts pacelt mazu valsti globālajā mākslas kartē, tad tā būtu bijusi šī. Es gaidīju, ka tā parādīsies Pompidū centrā, Tate Modern vai MoMA. Tā vietā tā krietni atšķaidītākā veidā parādījās Nacionālajā galerijā... Viļņā... piecus gadus vēlāk. Tobrīd vismaz bija nodrukāts katalogs. Viļņas Nacionālā galerija ir viens no maniem mīļākajiem 20. gadsimta mākslas muzejiem; kur lieliski reprezentēts Lietuvas bagātīgais mākslas mantojums. Taču tur nav ceļveža, un tas vienmēr šķiet tukšs. Iespējams, tāpēc, ka atrodas pārāk tālu no pilsētas centra, lai piesaistītu ārvalstu tūristus.

Balvas un kuratori

Olga Temnikova uzskata, ka reģiona starptautisko reputāciju kavē arī baltiešu kuratoru trūkums globālajā mākslas ainā. Domāju, ka viņai taisnība. Kāds sīks, bet raksturojošs piemērs: prestižajā Jauno kuratoru rezidenču programmā, ko vada Sandreto Re Rebaudengo fonds Turīnā, jau kopš fonda dibināšanas 2007. gadā piedalījušies gan krievu, gan ungāru jaunie kuratori, taču neviens no Baltijas valstīm.

Baltijas valstīm trūkst arī starptautiski atpazīstamas mākslas balvas, kas atbilstu Krievijas Kandinska balvai vai Ukrainas Pinčuka mākslas balvai. Ikviens mākslas mīļotājs zina Kandinski, un lielais vairums ir dzirdējis arī par Viktoru Pinčuku. Bet kas vai kurš ir bijis vai ir ‘Kēlers’ un ‘Purvītis’ – vārdi, kas piesaistīti nacionālajām mākslas balvām Igaunijā un Latvijā?*


Andris Breže. “Baltais kvadrāts.” 2012

Nevienai no šīm balvām nav starptautiskas reputācijas. Kad 2013. gada ViennaFair kāda maza beļģu galerija no ejas pretējās puses iebilda pret Andra Brežes darba „Baltais kvadrāts” apjomīgumu, tas paklausīgi tika nobāzts kādā tumšā VIP laundža stūrī – lai gan Breže bija tā gada Purvīša balvas kandidātu sarakstā.

Lietuvā vispār nav mākslas balvas, taču ir Jauno gleznotāju balva, kas pieejama visiem Baltijas valstu māksliniekiem (baltiešu solidaritāte gan neattiecas uz balvas mājaslapu, jo tā ir tikai angliski un lietuviski). 

*Atbilde: tie ir abu valstu ‘nacionālie mākslinieki’ – Johanns Kēlers (1826–1899) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Abi studējuši Impēriskajā (tagad Repina) akadēmijā Sanktpēterburgā, kur Kēlers pavadīja arī lielāko dzīves daļu; Purvītis atgriezās Rīgā, kur dibināja Latvijas Mākslas akadēmiju. Igauņu balva būtu atpazīstamāka, ja būtu nosaukta izcilā nonkonformista Ulo Sūstera vārdā. Ja kādudien Lietuva nodibinās savu balvu, prātā nāk Mikolaja Čurļoņa vārds.

Rīgas trūkumi

Mākslas tirgum Baltijas valstīs noteikti nāktu par labu konkrēts fokusa punkts. Kā reģiona lielākajai pilsētai Rīgai būtu jābūt tai spēkstacijai, kas apgādā tirgu – it īpaši, ja ņem vērā, ka Rīgā ir vienīgā pilsēta reģionā, kas tiešā veidā pieejama no visām Rietumeiropas lielākajām lidostām (Londonas, Parīzes, Cīrihes, Frankfurtes, Amsterdamas). Lai arī Viļņā notiek starptautisks mākslas gadatirgus, tur nevar nokļūt ar tiešajiem reisiem no Parīzes vai Šveices. Taču Latvijas ekonomika, salīdzinot ar abām kaimiņvalstīm, ir vājāka, tās IKP joprojām nav atgriezies 2008. gada līmenī, un, lai arī Rīga ir trešā lielākā pilsēta Baltijas jūras reģionā (pēc Sanktpēterburgas un Stokholmas), 640 000 iedzīvotāju skaits padara to tikai par 60. lielāko pilsētu Eiropā.


Rema Kolhāsa projekts 

Vēl zīmīgs ir fakts, ka Rīgā nav īsta laikmetīgās mākslas muzeja. Rema Kolhāsa grandiozie Andrejsalas vecās spēkstacijas pārbūves plāni, kas tika izsludināti 2006. gadā, tā arī palikuši nerealizēti. Nesen tapusī Rīgas mākslas mese vēl ir pārāk maza un dīvaina, savukārt “Rīgas galerija”, kas daudzus gadus bija pilsētas vadošā galerija, bija spiesta pamest plašās telpas viesnīcas „Rīga” spārnā un šobrīd darbojas no privāta dzīvokļa pēc konkrēti sarunātu tikšanos principa.

Tēla problēma

Baltijas valstīm nepalīdz arī to neskaidrais publiskais tēls. Kaut katrai valstij ir savi ‘spēka’ punkti, Baltija nav primārs tūristu galamērķis. Daudzi rietumnieki jauc Lietuvu un Latviju (franču valodā vārdi Lituanie un Lettonie izklausās gandrīz identiski) un viņiem ir grūtības kartē atrast Igauniju.

Jēdziens ‘Baltijas valstis’ ir maldinošs (patiesībā tādu ir desmit) un it kā paredz kaut kādu viendabīgumu, kas patiesībā nepastāv. Rīga un Tallina izauga kā Hanzas pilsētas stipri vāciskā ietekmē (luterānisms joprojām ir reģiona dominējošā reliģija); Lietuva, no otras puses, bijusi cieši saistīta ar Poliju un katolicismu un savulaik pletusies līdz pat Moldovai. Krievijas pakļautībā Lietuva nonāca gadsimtu vēlāk par Latviju un Igauniju.

Katrai valstij būtu jādara vairāk, lai izceltu savu individualitāti – taču tas būtībā ir atkarīgs no valdības pasākumiem tūrisma un kultūras jomās. Jāmin, ka citām zemēm, kuras arī mēdz minēt grupas kontekstā, piemēram, Skandināvija vai Dienvidkaukāzs (Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna), katrai ir spēcīgāka individuālā identitāte.

Visām trijām Baltijas valstīm joprojām ir robeža ar Krieviju, un padomju okupācija (1944–1991) vēl arvien turpina savu postošo ietekmi. Tas, ka Baltijas valstis joprojām nav tikušas vaļā no sava komunisma jūga, skaidri redzams šī gada Venēcijas biennālē. Igaunijas paviljonā Jānuss Samma prezentē darbu „Priekšsēdētāja stāsts” par kāda gluma homoseksuāļa karjeru padomju periodā. Latvijas multimediālā instalācija „Paduse” „atgādina kosmosa kuģi, kas celts atbilstoši padomju laika garāžu kooperatīvu estētikai”. Savukārt Lietuvas paviljonā Daiņus Liškevičs radījis „fikcionālu muzeju, kas atgriež mūs atpakaļ nesenajā padomju pagātnē”.

Baltijas māksliniekiem būtu ātrāk jātiek galā ar konceptuālisma ‘mistiskajām baudām’ un jāskatās uz priekšu – nost no Krievijas. Galu galā Rīga un Tallina ir īsa prāmja brauciena attālumā attiecīgi no Stokholmas un Helsinkiem. Un, lai gan Lietuva vēsturiski gandrīz vienmēr bijusi bez jūras robežas un jūras ostu Klaipēdā ieguvusi tikai 1923. gadā, tās atrašanās vieta tradicionāli bijusi Centrāleiropā – blakus Vācijai un Polijai, nevis divām Aukstā kara paliekām – Kaļiņingradai un Baltkrievijai. 

Rietumu neieinteresētība

Baltijas valstis cieš gan no tā, ka to apzīmogojusi ilglaicīgā atrašanās PSRS sastāvā, gan no Rietumiem aizspriedumiem pret Austrumeiropu vispār. Šāda nezināšana neattiecas tikai uz vienkāršo publiku. Kad 2013. gadā Maskavā sastapos ar Tate Modern Krievijas un Austrumeiropas mākslas iepirkumu komiteju, kas bija devusies tūrē pa kādām 20 reģiona galvaspilsētām, likās, ka gandrīz nevienam šīs komitejas loceklim nebija nekādas saprašanas par mākslu aiz Dzelzs priekškara.

Nav sagadīšanās arī fakts, ka tikai tās divas galerijas no Austrumeiropas, kas piedalījušās gan Frieze, gan Art BaselGregor Podnar no Ļubļanas un Plan B no Klujas –, tikušas izvēlētas dalībai tikai pēc pārcelšanās uz Berlīni. Acīmredzot tas uzpūtīgajai Rietumu mākslas pasaulei ļāva šīs galerijas atzīt par virspusēji uzticamām.

Plan B ir gluži vai Austrumeiropas galeriju paraugs. Viens no tās līdzdibinātājiem bija Adrians Genijs, kurš no visiem Austrumeiropas māksliniekiem šobrīd Art Price sarakstā ir visaugstākajā vietā – 123. Genijam bijušas personālizstādes tādās prestižās galerijās kā Haunch of Venison vai Pace, viņš ir arī viens no retajiem austrumeiropiešiem, kuru Venēcijā izstādījis Fransuā Pino (kopā ar Pjotru Uklanski no Polijas, ko pārstāv Gagosian galerija).

Ja Rumānijas mākslas tirgus var radīt personību, kas spējīga pārsteigt Rietumu mākslas pasauli, to noteikti var izdarīt arī Baltijas valstis, kas ir krietni turīgākas. Ja skatās uz IKP rādītājiem Eiropā, tad Igaunija ir 25. vietā, Lietuva – 28., Latvija – 30., bet Rumānija – 32.

Baltijas valstis tiešām cenšas

Tomēr var teikt, ka Baltijas māksla spēlē augstākā līgā, nekā, ņemot vērā visus apstākļus, tai vajadzētu. Galu galā mēs runājam par trim ļoti mazām valstīm: Lietuva, Latvija un Igaunija pēc iedzīvotāju skaita attiecīgi ieņem 35., 39. un 41. vietu Eiropā. Ja Baltijas valstis skatām kā vienotu kopumu, pat tad tās ar saviem 6,2 miljoniem ieņem tikai 25. vietu.

Tikai viena bijusī padomju republika ir pamanāmāka mākslas pasaulē par Baltijas valstīm. Tā ir Azerbaidžāna. Jarata fonds no Baku, ko ar atzīstamu gaumi un izjūtu vada valsts vadošās dzimtas pārstāvji, parādījies uz mākslas dzīves skatuves ar pieeju ļoti plašiem līdzekļiem. Iespēja, ka šāds vēriens kļūs pieejams arī Baltijas demokrātijās, ir maz ticama un ne īpaši vēlama.

Art Price 500 topā nav mākslinieku no Baltijas valstīm, taču tur arī nav neviena no Somijas, kuras IKP ir divarpus reizes lielāks nekā visās trijās Baltijas valstīs kopā. Baltijas galeriju dalība Eiropas mesēs ir tikpat liela, ja ne pat lielāka, kā Skandināvijas galeriju.

Šogad Art Basel mesē bija tikai divas galerijas no visas Austrumeiropas: Foksal un Starmach no Polijas, kuras IKP ir piecas reizes lielāks, un iedzīvotāju skaits – sešas reizes lielāks nekā Baltijas valstīs kopā. Bāzelē šī gada jūnijā Baltija piedalījās tikai satelītšovos: Listē bija igauņu galerija Temnikova & Kasela, bet Scope – „Bastejs” no Rīgas. Tomēr pat šāda neliela pārstāvniecība divkārt pārspēja Krieviju, to reprezentēja tikai Triumph galerija, kas piedalījās Scope šovā.

Salīdzinot ar citām Dzelzs priekškara valstīm, kuru mākslas tirgus arī sākās ne no kā pēc 1990. gada, iespējams, ka Baltijas valstis velkas nopakaļ Polijai un Ungārijai, taču apsteidz Bulgāriju un Serbiju, kurām abām ir daudz lielāks iedzīvotāju skaits par Latviju, Lietuvu un Igauniju kopā ņemot. 

Pacietīgi uz priekšu

Baltijas valstu mākslas popularizēšanas nolūkos gribētos iztēloties tādu Ziemeļvalstu mākslas mesi, kurā piedalītos valstis no abiem Baltijas jūras krastiem un kas pārmaiņus notiktu Rīgā un Stokholmā; kā arī simpoziju, kas starptautiskai auditorijai izskaidrotu Baltijas valstu (un visas Austrumeiropas) mākslinieku un mākslas tirgus grūtības un potenciālu.

Baltijas valstīm jau ir viens no lieliskākajiem mākslas portāliem Eiropā, kas turklāt ir trilinguāls, taču reģiona mākslas tirgus iegūtu, ja tajā būtu vairāk informācijas par galerijām un to piedāvāto mākslas darbu vērtību.

Publicitāti veicinātu arī Baltijai kopīga mākslas balva, lai gan tās finansējums būtu viena problēma, bet nosaukuma izvēle – otra. Un varam iedomāties politisko rezonansi, ja kāda no trim valstīm četrus vai piecus gadus paliktu bez uzvarētāja.


Egles Karpavičūtes darbs

Iespējams, ka Baltijas valstu dīleriem būtu jāseko Viļņas galerijas Rooster īpašnieces Jurgitas Juospaitītes-Bitinienes piemēram, kas aktīvi internetā meklē ziņas par starptautiskām mākslas balvām. Viņas jaunā māksliniece Egle Karpavičūte (1984) bija 2011. gada Eiropas Sovereign mākslas balvas fināliste, šovasar ieguva divas balvas Itālijā: Premio Combat balvu un Donkey mākslas balvu. Tā rezultātā viņas darbi 2015. gada otrajā pusē tiks eksponēti Milānā, Maiami, Tokijā un Dubajā.

Figurālā māksla, kurā Baltijas valstu mākslinieki ir tik augstā līmenī, šobrīd varbūt neatbilst Rietumu mākslas vadošajai gaumei, taču mode nāk un mainās, kamēr kvalitāte paliek.

Kā novērojusi Astrīda Riņķe, nav jau tā, ka trūktu talantu – mākslinieku starptautiskie panākumi, viņasprāt, ir laika jautājums.

Jā, bet... Šodienas straujajā mākslas pasaulē laiks negaida un pacietība nav stiprā puse.