RAKSTI  
Attēls no izstādes ekspozīcijas

Koloniālisma ainavas un cilvēki 0

Kirils Kobrins
26/08/2015

Captain Linnaeus Tripe: Photographer of India and Burma, 1852–1861
Viktorijas un Alberta muzejs, Londona
24. jūnijs - 11. oktobris, 2015

No 1868. līdz 1875. gadam Lielbritānijā ar valsts „Indijas lietu komisijas“ svētību tika izdoti 18 fotoalbuma Indijas tauta: Indostānas rases un ciltis fotogrāfisku ilustrāciju sērijā ar iespiestiem aprakstiem („The people of India: a series of photographic illustrations, with descriptive letterpress, of the races and tribes of Hindustan“) sējumi. Vērienīgā iecere bija nozīmīgu politisku izmaiņu blakusefekts; pēc 1857. gada “Sipaju dumpja” apspiešanas Indostānas teritorija, kurā pastāvēja desmitiem karalistu un citādu vietējo valdnieku valdījumu, kas atradās zem kopējas britu Austrumindijas kompānijas ekonomiskās un pārstāvnieciskās administratīvi militārās kontroles, kļuva par kroņa valdījumiem. Premjerministrs Bendžamins Dizraeli pierunāja karalieni Viktoriju pieņemt vēl vienu – līdz tam nedzirdētu – „Indijas imperatores“ titulu. Šādi tika nodibināta „Britu Radžiste“.

Indija, kas pirms tam tika uztverta drīzāk kā ģeogrāfisks jēdziens, kļuva par administratīvi politisku vienumu, kas izraisīja milzum daudz seku līdz pat valsts ar nosaukumu „Indija“ pašreizējai pastāvēšanai (un tāpat citu valstu – Pakistānas, Bangladešas, Šrilankas). XIX gadsimta otrajā pusē britu valstij nācās kaut kādā ziņā „radīt Indiju“. Joprojām būdama kolonija, ar visām šī stāvokļa dramatiskajām sekām Indostānas teritorija nonāca jaunā vēsturiskajā periodā. Viena lieta, kad tevi ekspluatē komerciāla kompānija no citas valsts (kaut arī ar savas armijas un ierēdņu palīdzību), pavisam cita – kad tu kļūsti par šīs valsts valdījumu jau bez jebkādiem starpniekiem. Tam ir savi plusi un mīnusi, bet acīmredzams, ka bez Lielbritānijas Radžistes nebūtu Mahatmas Gandija, nebūtu Indijas Nacionālā kongresa, nebūtu mūsdienu Indijas.

Lai nodibinātu savu varu pār teritoriju, ko apdzīvo daudzveidīgi ļaudis, nepieciešams diezgan precīzs gan pirmās, gan otro apraksts. Protams, par Indiju tika stāstīts jau sen, kopš antīkajiem laikiem, pēc tam vairāku gadsimtu garumā tapa neskaitāmi eiropiešu ceļotāju travelogi, bet Austrumindijas kompānijas valdīšanas laikā bija pat mēģinājumi šos aprakstus kādā veidā sistematizēt. Vissliktākā situācija bija ar vizuālo pusi – līdz fotogrāfijas izgudrošanai nācās izmantot mākslinieku pakalpojumus. 70 gadus pirms „Indijas tautu“ pirmā sējuma izdošanas ģenerālis Napoleons Bonaparts Ēģiptes karagājienā ņēma līdzi vairākus dučus zīmētāju un gravieru, lai tie fiksētu uz papīra senos pieminekļus un dažādus eksotismus. Aprakstītas un uzzīmētas, senlietas nonāca nesen dzimušās Zinātnes, Rietumu Ratio, rīcībā. Šādi, ja sekojam kultorologa Edvarda Saida kādreiz slavenajam sacerējumam, dzima „orientālisms“.

Zināšanas ir spēks. Spēks ir vara. Zināšanas sākas ar aprakstu un attēlojumu. Pēc tam apraksti un attēlojumi jāreproducē lielos daudzumos. Lai radītu centralizēti pārvaldāmu „Britu Indiju“, bija nepieciešams kataloģizēt tās rasu, cilšu, reliģisko un sociālo grupu attēlojumus. Kataloģizāciju lika iesākt Indijas ģenerālgubernators Kanings – lai izvairītos no turpmākajām sacelšanām, līdzīgām 1857. gada “Sipaju dumpim”, nepieciešams taču zināt, ar ko tev ir darīšana. Pirmajā acumirklī liekas savādi, ka, lai nonāktu pie šādas vienkāršas idejas, britiem bija nepieciešami apmēram divsimt gadi, tā kā pie iekārtošanās Indostānā viņi ķērās jau XVII gadsimtā. 


Amarapura: Gautamas skulptūra pie koka tilta ziemeļu gala. 1855 

Neskaitāmajiem britiem ar masīvām kamerām 1857. gads kļuva par gigantiskā „Indijas projekta“ sākumu, savukārt britu armijas kapteinim Linnejam Traipam (Linnaeus Tripe, var saukt viņu arī latīniskajā variantā – Linneuss Traips, tomēr šādā gadījumā dižais zviedru naturālists pārvērstos par Karlu Linneusu) tas bija viņa pasākuma beigu sākums. 1856. gadā pirms “Sipaju dumpja” Linnejs Traips ieguva Madrasas koloniālās administrācijas oficiālā fotogrāfa amatu. 1857. gada martā viņš iesāka darbu, kuru saudzēja kara laika neērtības, – sacelšanās nebija izplatījusies šajā Indostānas daļā. 1859. gada aprīlī Traips noslēdza Indijas rietumu apceļošanu, uzņēmis desmitiem attēlu Šrirangamā, Trihinopolē, Madurajā un daudzās citās vietās. Atgriezies Madrasā, viņš sāka fotografēt tā saucamos „Eliota marmorus“ – senu budistu skulptūru un ornamentālu fragmentu kolekciju, ko bija atklājis Volters Eliots – antikvārs, valodu zinātājs, Madrasas pārvaldes padomes loceklis. 


Lielās pagodas dārgumi. 1858

Visbeidzot, 1859. gada maijā 50 Traipa uzņēmumi tika izrādīti Madrasas fotogrāfu sabiedrības izstādē – un atzīti par „labākajiem“. Tomēr zelta medaļu Traips neieguva, tā kā – atrazdamies dienestā – vairs nevarēja tikt uzskatīts par „amatieri“. Tajā pašā gadā pēc diviem mēnešiem Linneja Traipa amats tika likvidēts – Madrasas administrācija oficiāli paziņoja par savu atteikšanos no viņa un viņa fotoateljē pakalpojumiem. Sarūgtinātais koloniālo spēku kapteinis devās uzlabot veselību uz dzimteni, Angliju, no kurienes Indijā atgriezās 1863. gadā – šoreiz jau, lai turpinātu tālāko militāro, nevis fotogrāfisko dienestu. Pēc desmit gadiem viņu paaugstināja par pulkvedi. Traips vēl nedaudz fotografēja, tomēr maz – un, šķiet, sāka zaudēt interesi par šo nodarbi. Viņa vēlīno fotogrāfiju galvenie objekti lielākoties bija seni tempļi; nespiests iemūžināt Indijas zemju pilsētu skatus, dabas ainavas un nocietinājumus, Linnejs Traips pilnībā veltīja sevi „estētiskajai fotogrāfijai“, kurā nav laikmetīguma un nav cilvēku. Tikai mirušas drupas. Jaunizceptais pulkvedis Traips pameta Indiju 1873. gadā, nākamajā gadā viņš atvaļinājās un kopā ar ģimeni apmetās mazā pilsētiņā Deivenportā, kur 1902. gadā astoņdesmit gadu vecumā arī nomira. Ar fotogrāfiju Traips vairs nenodarbojās, bet interesējās par ģeoloģiju un paleontoloģiju, vāca gliemežvākus un fosilijas. Daudzas no tām viņš pēc tam nodeva Britu muzejam un Briseles Dabas vēstures muzejam.

Linneja Traipa fotogrāfiju izstāde notiek šobrīd, Londonā, Viktorijas un Alberta muzejā – un kur gan citur tā varētu notikt? Teikšu uzreiz – tas ir politiski aktuālākais pēdējo gadu mākslas notikums. Ko tomēr neviens nepamanīja – kaut vai tādēļ, ka izstādē gandrīz nav apmeklētāju. Tukšs. Tajās četrdesmit piecdesmit minūtēs, kuras tur pavadīju, pārskatīdams brīnišķīgās, rūsainās vecās Anglijas, Indijas un Birmas ainas, izstādē ielūkojās tieši divi cilvēki – tēvs un viņa pusaugu meita. Viņi acīmredzot tur bija nokļuvuši nejauši: klīda un klīda milzīgajā muzejā, nepareizi nogriezās, ieraudzīja rindu pie kādām durvīm, nolēma apmierināt ziņkāri, rinda bija nepārvarama, to apsargāja daudzskaitlīgi laipni jaunieši un meitenes muzeja uniformā, toties blakus bija vēl vienas durvis, kādēļ gan nepamēģināt? Un, lūk – tukša, gara, izstiepta istaba, nokārta ar kaut kādām nesaprotamām grabažām. Kā meita sacīja tēvam, „Oho, kādas lielas baznīcas!“


 Madurai. Lielā pagoda, Mootoo Alaghur un austrumu gopura. 1858 

Baznīcas patiešām lielas – te ir gan indiešu svētnīcas, gan budistu stūpas, gan mošejas. Traips fotografēja to visu, kā arī pilsētu un ciematu ielas, ainavas, angļu atrastos senatnes reliktus, arī dažas jau jaunāko laiku pazīmes, piemēram, Rangūnas pagodu, kuru kolonizatori pārveidojuši par signālposteni.


Rangūna. Pagoda ar signālposteni. 1855

Ir pat aizsardzības celtnes, ko būvējuši vietējie radžas, tā ka izlūkošanas uzdevums it kā ir izpildīts un Kroņa nauda kapteiņa Traipa foto priekiem nav iztērēta velti. Lai gan, protams, no šī nocietinājuma jēgas nekādas – no pirmā skata spēcīgās sienas samals putekļos britu artilērija. Tomēr nevajadzēja pat to – apgabalos, kur fotografēja Traips, karadarbība nenotika. Tādēļ kaut kādā ziņā tikko radītās radžistes administrācijas sīkstulību var saprast – nav ko šķiesties ar budžeta līdzekļiem. Fotoateljē slēgt, bet fotogrāfu nosūtīt ierindā.


Triči no austrumu puses. 1858

Vispirms par izstādi pašu, un jau pēc tam par tās paliekošo nozīmi. Ieeja šajā tukšajā, patumšajā Viktorijas un Alberta muzeja istabā atrodas blakus dizainera Aleksandra Makvīna izstādei, tieši turp plūst nepārtrauktā ļaužu straume, tostarp pat tie, kas muzejus parasti neapmeklē. Viktorijas un Alberta muzejs (V&A), tāpat kā cits galvenais imperiālais Londonas muzejs, Britu muzejs, prot iemānīt šādu publiku. Pirms diviem gadiem tur izstādīja Deivida Bovija parafernāliju, viņa kostīmus, gleznas, fotogrāfijas visā savā krāšņumā un tādus sīkus dokumentus kā dziesmas „Heroes“ teksta melnraksts. Šajā reizē V&A vēl mērķtiecīgāk ķērās pie glamūra. Bovijs ir figūra starp avangardu, andergraundu un popkultūru, viņš vienīgais noturējis apbrīnojami precīzu virves staigātāja balansu, neiegāzies nevienā no bezdibeņiem viņam zem kājām. Bet tagad jau Makvīns – skaidrs, kas par lietu. No otras puses, lai gan V&A ir mākslas muzejs, tā arvien vairāk ir lietišķa, un vispār interesantākais tajā – neskaitot retās, izcilās izstādes – ir slavenu visdažādāko laikmetu skulptūru kopijas. V&A galeriju marmors, ģipsis un bronza apdzīvo tik blīvi, ka, liekas, šie pilnīgo un ne pārāk pilnīgo ķermeņu pūļi atnākuši izrādīt cieņu mūžīgajai karalienei un viņas tik pāragri aizgājušajam vīram. Britu muzejs ir imperiāls tādēļ, ka tas stāsta par visu pasauli, virs kuras nekad nenoriet saule; šeit tiešā nozīmē realizēta jau minētā formula „zināšanas ir spēks“. Muzejs, kurā savāktas zināšanas praktiski par visu pasauli dažādos tās laikmetos, pretendē uz to, lai tam būtu spēks, vara gan pār ģeogrāfiju, gan vēsturi. V&A uzdevums ir nedaudz cits – tas ir par sagūstīto, nokopēto un reproducēto Skaistumu. Britu muzejā Lielbritānijas varai pār pasauli piemīt zinātniska un ideoloģiska iedaba, savukārt šeit, V&A, – estētiska. Ne velti pāri ielai – Alberta halle un Karaliskā mākslas koledža. Nedaudz tālāk estētiskās varas aizmuguri piesedz tomēr daudz uzticamākais Zinātnes muzejs un Londonas Imperiālā koledža. 

Kopumā Aleksandra Makvīna izstādes apmeklētāji, pat ja viņi to nenojauš, izrāda cieņu Britu impērijai, kura senāk ietvēra milzum daudz valdījumu un neskaitāmas ciltis, ko pārvaldīja karalienes Viktorijas civilizējošais scepteris, savukārt tagad tā prasmīgi uztur kundzību vien ar savas (patiešām varenās, jāpiekrīt) popkultūras palīdzību. Tas ir, blakus nostādītas divas V&A izstādes par impēriju un varu, vienīgi katra par citu laiku. Tauta attiecīgi laužas turp, kur vara ir mūsdienīga, atbilstoša tās, tautas, vienkāršajam prātam. Nekādas augstprātības: tauta grib tieši to, ko saņem. Markss ar savu „pieprasījums nosaka piedāvājumu“ palicis tālu pagātnē, Linneja Traipa Birmas foto atskaišu laikos.

Jā, par izstādi. Tā sastāv no vairākām daļām, kas seko hronoloģiskajiem un ģeogrāfiskajiem Traipa daiļrades etapiem. Sākumā – agrīnie Anglijas mēģinājumi, kuru vidū divi apbrīnojami uzņēmumi. Vienā no tiem drūmi strādnieki kaut ko berž ar rokām, sēdēdami starp vairākām vienādām piramīdām, kuras sakrautas no nelielām (acīmredzami metāla) bumbām. Paskaidrojošajā plāksnītē lasām, ka attēlots vecu lielgabalu ložu otrreizējās pārstrādes process, tās savāktas jūras dzelmē pie kādas angļu ostas, lai pēc tam atkal tiktu liktas lietā. Bet šī lieta – Krimā, 1854. gadā. Otrā fotogrāfijā – tukšs pa pusei buru, pa pusei tvaika kuģa klājs, nedaudz izplūdis. Nav skaidrs, kādēļ to vajadzēja fotografēt. Atkal izpalīdz plāksnīte: izrādās, uz šī klāja rīkoja jūrnieku eksekūcijas par visvisādām apgrēcībām. Precīzāk, tieši šeit pakāra nabaga virsnieku, kurš pamanījās piedzerties pirms apskates ar admirāļa piedalīšanos un – jau ierindā nostāšanas laikā – uzvesties izaicinoši, bezkaunīgi un pat teju ar fiziska spēka pielietošanu pret augstākstāvošo virsnieku. Āmen. Iedzersim rumu par viņa dumpinieciskās dvēseles mieru.


HMS kuģa Impregnable augšējais klājs. 1854

Viss pārējais, kas iemūžināts Linneja Traipa fotogrāfijās, notiek Indostānas pussalas dienvidu un rietumu daļā, kā arī Birmā. Būtībā izstāde ir par to – par to, kā vairāku gadu laikā Traips ar speciāli no Eiropas pasūtītu masīvo aparātu nobrauca tūkstošiem jūdžu, cenzdamies parādīt laikabiedriem – un vēl svarīgāk – britu varas orgāniem, – kas ir Indija. Uzņēmumi ir ārkārtīgi interesanti, jo laika patina un kopējās fotogrāfa un viņa aprīkojuma nepilnības rada apbrīnojamu efektu. Mūsu priekšā ir tukša, pamesta, drausmīgi nabadzīga un grūtsirdīga zeme. Nekādu Agras dārgumu, nekādu valdnieku ar viņu raibajām pilīm, nekā. Kā bija iespējams – pat tolaik! – pārapdzīvotā zemē ieraudzīt tuksnesi? Mīkla.


Tsagain Myo
: A Roadway. 1855 

Un šeit mēs pārējam pie V&A izstādes politiskā vēstījuma. Linnejs Traips fotografēja to, ko gribēja fotografēt, – atšķirībā no pašreizējās Aleksandra Makvīna izstādes apmeklētājiem, kuri grib redzēt tieši to, ko viņiem piedāvā. Tie bija Marksa laiki, kā teikts iepriekš. Bet ne tikai. Jautājums ir par to, tieši kādu Indiju Traips gatavojās parādīt britu administrācijai un pirmsradžistes perioda britu publikai. 

Indijas un tās robežteritoriju koloniālās ekspluatācijas objekts līdz 1857. gada “Sipaju dumpim” bija teritorija. Ne cilvēki – viņi ir pakļauti vietējiem valdniekiem, kuri savukārt tā vai citādi ir atkarīgi no Austrumindijas kompānijas un – vēl pastarpinātāk – no britu valsts. Šīs pakļautības, varas, atkarības saites ir sarežģītas, samudžinātas un ikreiz citādas. Britu virskundzība šajā gadījumā izpaudās drīzāk kā kontrole pār tās novilktajām iekšējām varas robežām, kuru iekšpusē tika izspēlētas vēl pirmsklasiskā koloniālisma laiku drāmas. Robežas ieskauj teritoriju. Teritorijā atrodas pilsētas, plūst upes, slejas kalni, tās dzīlēs apglabāti senatnes pieminekļi, lai gan daudzi no tiem joprojām slejas virs zemes. Lūk, to visu fotografē Linnejs Traips.

Pēc tam pienāk pavisam cits laiks. Indostānas iedzīvotāji kļūst par Indijas imperatores, amatu savienošanas kārtībā – britu karalienes Viktorijas, padotajiem. Etnisko, sociālo, kastu, reliģiju un citu attiecību iekšējā sarežģītība un juceklīgums palicis, bet tagad tieši britu varas orgāni atbild par to, ko XX gadsimtā nosauca par „sociālo inženieriju“. Un kaut kādā ziņā viņi guva sekmes, aizliegdami, piemēram, tādas jau pavisam neiespējamās vietējās tradīcijas kā atraitņu pašsadedzināšanās rituālu. Tas ir, Lielbritānija iesāka Indostānas ekonomiskās, sociālās un pat kultūras dzīves modernizāciju, radīdama „Indiju“ kā vienumu, kā politikas un vēstures subjektu. Tādēļ oficiālie fotogrāfi pēc 1857. gada ķeras pie grandiozā projekta ar nosaukumu „Indijas tauta: Indostānas rases un ciltis fotogrāfisku ilustrāciju sērijā ar iespiestiem aprakstiem“, savukārt neapdzīvoto ainavu un senatnīgo monumentu cienītājs Linnejs Traips tiek atcelts no amata.


Amarapura. Koka tilts. 1855

Pēc V&A apmeklējuma es iznācu uz tūristiem piebāztās ielas un mēģināju pastaigāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka laiks bija labs. Taču pastaigāties Naitsbridžas rajonā un Haidparka apkārtnē ir praktiski neiespējami – šajos rajonos vienkārši nav, ko darīt, ne tikai līksmo ar pašiņu kātiem apbruņoto itāļu, ķīniešu un vācu pusaudžu dēļ. Šeit mitinās galvenokārt arābu un postpadomju izcelsmes miljonāri un miljardieri. Viņi pārvērtuši Naitsbridžu, Kensingtonu un daļu Čelsijas, ja ne gluži par bagātnieku geto, tad noteikti par savulaik dzīvās dzīves kapsētu. Te ne kafejnīcā pasēdēt, ne stūra veikalā pēc draņķīga Eiropas lāgera vai Jamaikas ingvera alus bundžas ieskriet, ne grāmatu bodītē ienākt. Vieni modes veikali, šīs lielās, caurredzamās kabīnes naudasmaisu patērnieciskajai masturbācijai. Un galvenais, šeit nav teju nevienas lētas turku, angļu vai itāļu ieskrietuves. Nevienas. Un, protams, nav ēstuvju ar indiešu ēdienu. Un es iekāpu metro, pārsēdos, iznācu pie Liverpūles ielas stacijas, nogriezos no Bišopsgeitas un nonācu Brikleinā, kuru vēl pavisam nesen gandrīz simtprocentīgi apdzīvoja iebraucēji no Bangladešas un bengāļi. Tagad viņiem pievienojusies modīgā jaunatne un vēl daži, vislīksmākie bankas klerki no Sitijas. Plus francūži, kuri nezin kādēļ iemīļojuši šo rajonu – vai ne tādēļ, ka XVIII gadsimtā šeit dzīvojuši no Saules karaļa aizbēgušie hugenoti? Tā vai citādi, tomēr kādreizējo Radžistes pavalstnieku šeit joprojām ir ļoti daudz – un viņi cienā atnācēju ar kariju, vindaloo, kormu, samosām, badži, papadamu, raitu un citiem asiem gardumiem. Protams, es zinu, ka netālu no šejienes, Vaitčepelas rajonā, indiešu ēdiens ir vēl labāks un lētāks, bet doties turp pēc nogurdinošā brauciena uz V&A jau bija slinkums.

Nonācis aiz ēstuves durvīm, elpodams svelošo asumu, es nolēmu pastaigāties Brikleinā. Jā, Brikleinā Radžiste turpinās, bet Linnejam Traipam tur nav nekā, ko darīt. Ja britu Indijas ideja vēl ir dzīva, tad šeit – starp cilvēkiem, nevis ainavām un drupām. Cilvēki, kas jau vairākās paaudzēs pārvācas uz Lielbritāniju no bijušās Radžistes teritorijas, rada šeit savu, ačgārnu Radžisti. Nevis viņi tiek kolonizēti, bet viņi kolonizē. Nevis britu Indija, bet indiešu Lielbritānija. Viss pastāvošais ir skaists, jo ir saprātīgs. Viss pastāvošais ir saprātīgs, jo ir loģisks. Briti, kuri izkāpa Indijas piekrastē pirms trīssimt gadiem, divdesmitajā gadsimtā atveda sev līdzi indiešus, kuri izkāpa britu piekrastē. Tie, kurus Linnejs Traips neredzēja objektīvā, staigā metropoles ielās – un neceļ ne ausu. Tādēļ viņa izstādē ir tukšs. Tomēr Traips prata zaudēt – atcerēsimies, kā viņš pavadīja četrdesmit dzīves gadus pēc atcelšanas no oficiālā fotogrāfa amata. Tā kā – nekāda aizvainojuma. Viss pastāvošais ir saprātīgs.

P.S. Lūk, šādi Jaunās Radžistes ļaudis šodien redz Vecās Radžistes ikdienas dzīvi. Bengāļu restorāna dizains Brikleinā.