Jura Boiko desmit dzīves
Zane Hájek
20/08/2015
14. augustā galerijā „Noass“ tika atklāta Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde „Mans video ir neredzams. Juris Boiko“. Pirmā doma, kas man ienāca prātā, skatoties Jura Boiko (1954–2002) video, bija – kas paliek pēc cilvēka? Vai ir iespējams iedzīvināt cilvēka klātbūtnes enerģiju pēc tam, kad viņa vairs nav šajā pasaulē?
Tā kā man ir bijusi iespēja satikt, redzēt un runāt ar Juri Boiko, es atceros to sajūtu, kādu radīja viņa klusējošā, vērojošā un īpatnējā būtība. Tā izpaudās daudz un dažādos veidos, kurus es šajā rakstā nosaucu par desmit dzīvēm.
Izstādes atklāšanā „Noass“ pagrabā, skatoties video, kuru tapšanā Juris Boiko piedalījies ar pārējiem grupas „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca“ (NSRD) dalībniekiem (Hardijs Lediņš, Imants Žodžiks, Aigars Sparāns, Dace Šēnberga, Inguna Černova, Mārtiņš Rutkis), es jūtu viņa domu un klātbūtni. Vakarā, kad satumst un sāk muzicēt grupa „Resnie putni“ un Roberts Gobziņš, piedziedot Ievai Akuraterei, Juris Boiko ir visur. Viņš ir dziesmu tekstos, skaņās, atmosfērā, garajās klusuma pauzēs, kurās nekas nenotiek, veidā, kā Roberts Gobziņš skatās, staigā, vienkārši ir un dzied nazāli ņurdošā balsī.
Īpaša klausītāju sajūsma sākas, kad atskan dziesmas „Resnie putni“ pirmās skaņas. Dziesmas teksta autors ir Juris Boiko, un tā bija pēdējā dziesma, kuru viņš 1999. gadā iedziedāja studijā. Mani pārsteidz, cik daudzi no klātesošajiem zina vārdus, dzied līdzi, ceļas kājās kā slavenas grupas rokkoncertā.
Kas bija Juris Boiko un kādas pēdas viņš atstājis mūsos un Latvijas kultūrā? Sākumā šķiet neiespējami Jura Boiko darbību definēt. Tā ir bijusi tik krāšņa un daudzveidīga, ka lielākajai daļai no mums vajadzētu desmit dzīves, lai to izdzīvotu. Palēnām man atklājas šīs viņa vienlaicīgās, pakāpeniskās un paralēlās dzīves.
Juris Boiko lauku mājās Bānūžos 1984. gadā. Foto no LLMC arhīva.
Domātājs
Pirmais, kas ir manāms, tuvāk iepazīstot Juri Boiko, – viņam ļoti patīk domāt. Viņš ir domātājs, un domāšanas process ir jūtams ikvienā lietā, ko viņš rada. Domātājs, kurš savas idejas izpauž dzīvē un radošajā darbībā: „... manu darbu pamatā ir kaut kāda ideja, koncepcija, un tad es meklēju attiecīgo izteiksmes līdzekli, vienalga, vai tas ir video vai literatūra, vai kāda bilde.“ (Intervijā Ilzei Zvejai 2000. gada „Neatkarīgās rīta avīzes“ (NRA) 15. aprīļa numurā.) Viņš ikvienā savā radošajā izpausmē rada īpašu sistēmu un spēles noteikumus, konstrukciju, taču tālāk seko improvizācija un brīvs domas plūdums. Abas šīs daļas – ideja un ļaušanās radīšanas procesam ir vienlīdz svarīgas. To Juris Boiko pats arī apliecina: „Mākslā mani interesē tas, kas notiek it kā pats no sevis, bez mana intelekta pastarpinājumiem, bez manas emocionālās pieredzes noslāņojumiem.“ (Juris Boiko. Par „Portretiem“, 1991. gada 8. decembris, LLMC bibliotēka.)
Dzejnieks un rakstnieks
Tas, ka Jurim Boiko bez domāšanas, interesē arī literatūra, ir skaidrs pēc viņa pirmās darba vietas – bibliotēkas, kur viņš vienu gadu nostrādā par bibliotekāru (1976–1977). Šajā darbā viņš var apvienot divas savas dzīves sfēras: literatūru un mūziku, jo viņš strādā Mūzikas nodaļā.
Pirmo un vienīgo romānu „ZUN“ Juris Boiko saraksta kopā ar Hardiju Lediņu un publicē 1992. gadā. Romāna rakstīšanas process ir kā vesels romāns – viņi to iesāk rakstīt, braucot vilcienā. Oriģinālā versija ir rakstāmmašīnas drukā rakstītas 14 burtnīcas uz apdzeltējuša papīra. Varu iztēloties sajūtu, ko rada oriģināla turēšana rokās, tā smarža, faktūra un abu autoru pieskāriens. Taču ja oriģināls nav pieejams, derēs arī publicētā versija, kur ikkatrā teikumā jūtama abu autoru radošā būtība: „Uz rakstāmgalda bija uzkāpis kāds ļoti liels astoņkājis. Arī koridorā maz ko varēja redzēt. Tas bija ļoti piepīpēts. Pieci seši astoņi septiņi septiņi trīs. Visapkārt kūpēja, un Kurtumzls atraisīja savas dūmu brilles. Viņš redzēja, ka daudz kas ir izkūpējis. Tad Kurtumzls atkal aši aizšņorēja savas dūmu brilles. Viņš tik tikko varēja saredzēt savus šņorzābakus. Bija pat jāšaubās, vai tie varēja saredzēt viens otru.“ (Edvīna Raupa raksts „Kurtumzls“. Kultūras Forums, 2005. gada 18.–25. februāris.)
Pat pēc šī nelielā fragmenta izlasīšanas ir saprotams, ka romāna mērķis nav kādas svarīgas informācijas nodošana. Romāna mērķis ir tā rakstīšanas un lasīšanas process. Ļaušanās radošajam mirklim.
1992. gadā Juris Boiko izdod grāmatu „TRAKL“, kurā no vācu valodas atdzejojis rakstnieka Georga Trākla dzeju.
2000. gadā viņš izdod dzejoļu krājumu „Dziesmas un dzejas“, kurā apkopoti 20 gadu laikā tapuši darbi. Šī grāmata sastāv no trim daļām – dziesmu tekstiem, Jura Boiko „programmatiskiem tekstiņiem“ un dzejas. Dzejoļu krājums iegūst pirmo vietu „Preses nama“ rīkotajā konkursā „Preses nama grāmata 2000“. Lai arī varētu šķist, ka Jura Boiko dzeja ir tie paši dziesmu teksti, autors strikti nodala dziesmu tekstus no dzejas. Tāpat kā citās radošajās izpausmēs, arī dzejas rakstīšanā viņš ir radījis savu sistēmu: „Ja man ir kaut kāds teksts, es izsvītroju visus liekos vārdus un tas, kas paliek pāri, ir dzeja.“ (Intervijā Ilzei Zvejai NRA, 2000. gada 15. aprīlis.)
Fragments no Jura Boiko un Hardija Lediņa kopīgi izdotās pagrīdes avīzes „Zirgahbols“ jeb „Zirgābols“. 1972.
Foto no Pietura.lv
Dziesmu tekstu autors
Trešā Jura Boiko dzīve ir NSRD dziesmu teksti. Vārdi šīm dziesmām nav atdalāmi no skaņas, mūzikas un ritma. Katram, kas dzirdējis NSRD mūziku, ir sava mīļākā dziesma. To tēmas bieži ir sadzīviskas un viegli uztveramas, piemēram, sadzīves pakalpojumu darbnīcu uzskaitījums, stāsts par bendi, dakteri vai cepuri. Tas ir tiešs, vienkāršs, reizēm absurds vai smieklīgs. Dziesmu vārdi ir ļoti lipīgi, tie ritmiski virknējas un tik viegli ieguļ atmiņā, ka vēlāk var skandēt kā skaitāmpantiņus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ja nejauši sevi pieķer skandējam:
„Ķīnā esmu bijis es,
Etiķkokus redzējis,
Zinu, kas ir etiķis
Pats to esmu garšojis.“
Katram latvietim ir sava mīļākā NSRD dziesma – starp lipīgākajām minamas „Ciku caku caurā tumba“, „Labrīt, putra!“, „Resnie putni“, „Teicamnieks“.
Fragments no Jura Boiko un Hardija Lediņa kopīgi izdotās pagrīdes avīzes „Zirgahbols“ jeb „Zirgābols“. 1972.
Foto no Pietura.lv
Publicists un žurnālists
Juris Boiko kopā ar klasesbiedru, sola biedru un draugu Hardiju Lediņu savu pirmo avīzi rada jau skolas laikā. Viņi izveido avīzi „Zirgābols“. Šķiet, ka avīzes veidošana ir bijis ļoti interesants process, taču tas nelikās smieklīgi Padomju valsts Valsts drošības komitejai, kuras redzeslaukā Juris Boiko nokļuva saistībā ar „Zirgābolu“, kas turpmāk viņam liedza studēt augstskolā.
Vēlāk Juris Boiko publicējas žurnālos un avīzēs. Starp nozīmīgākajiem minams, piemēram, 1987. gadā žurnālā „Māksla“ publicētais raksts par vācu performances mākslinieku Jozefu Boisu. Lielākajai daļai lasītāju tā bija pirmā saskarsme ne tikai ar šo mākslinieku, bet arī ar Rietumu avangarda mākslu un performances mākslu kopumā. 80./90. gados Juris Boiko raksta par kultūru tādos nu jau leģendāros žurnālos kā „Avots“ un „Liesma“. No 1990. līdz 1992. gadam viņš strādā laikrakstā „Diena“ par mākslas korespondentu, raksta mākslas kritiku un izstāžu apskatus.
Juris Boiko, Inguna Černova (tagad – Rubene), Indulis Bilzēns un Roberts Gobziņš. Foto no 1987. gada akcijas „Gājiens uz Bolderāju“. Foto: Māris Bogustovs. No LLMC arhīva.
Performances mākslinieks
Atsevišķi nodalāma ir Jura Boiko performances mākslinieka dzīve. Kopā ar NSRD Juris Boiko veidojis un piedalījies vairāk kā 20 akcijās un performancēs no 1980. līdz 1989. gadam. Dažas NSRD uzstāšanās notiek arī vēlāk, pēdējā, kurā piedalās Juris Boiko, – 1999. gadā klubā „Slepenais eksperiments“.
Zināmākā no akcijām ir „Bolderājas gājiens“, kas notika katru gadu, maršrutā no Imantas uz Bolderāju. Tajā tika veiktas simboliskas darbības – piemēram, noteiktā vietā uz sliedēm ēstas vārītas olas. Parasti gājiens notika tā, lai dalībnieki gājiena laikā varētu redzēt uzlecam vai norietam sauli. Visaktīvāk performance norisinājās Atmodas laikā – 1987. gadā NSRD sarīkoja astoņas performances – gandrīz vienu katru mēnesi; viņi piedalījās Mākslas dienās, Kino dienās, tādās nu jau leģendārās izstādēs kā „Rīga. Latviešu avangards“ Vācijā 1988./1989. gadā, „Latvija – XX gadsimta kūlenis“ izstāžu zālē „Latvija“.
Jura Boiko pazīstamākā performance ir „Doktora Enesera binokulāro deju kursi“, kura pirmo reizi tiek veikta 1987. gadā Salaspils Botāniskajā dārzā un pēc tam atkārtota tajā pašā gadā „Aptuvenās mākslas izstādē“ Zinību namā, Mākslas dienās. Performance sastāv no video darba, kurā uzzīmētas divas, grafiski veidotas acis. Tās ritmiski atveras un aizveras visdažādākajās kombinācijas un ritmā – vai nu viena vai abas reizē. Fonā skan mūzika un Doktora Enesera norādījumi acu deju dejošanā, kas ir Jura Boiko balss un teksts:
„Nodarbības notiek šeit,
Pannu, lūdzu, nolieciet,
Vienu aci atveriet,
Otru aci aizveriet,
Ieklausieties mūzikā,
Visu priekšā saka tā.“
Šo performanci varēja izpildīt arī bez Jura Boiko klātbūtnes, un pēc autora nāves 2002. gadā tā tika demonstrēta kā deja/akcija Hardija Lediņa rīkotajos pasākumos, kur viņš darbojās kā dīdžejs. Hardijs Lediņš vēlāk stāstīja, kā viņam izdevies iemācīt šo Jura Boiko radīto deju kluba „Depo“ alternatīvajai jaunatnei.
Juris Boiko 80. gadu beigās. Privāts gājiens uz Bolderāju. Foto no Jura Boiko ģimenes arhīva
Video mākslinieks
Juris Boiko un NSRD uzskatāmi par Latvijas video mākslas aizsācējiem un celmlaužiem. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad Latvijā parādās pirmās video kameras, tās kļūst par neatņemamu NSRD darbības sastāvdaļu – dokumentējot performances un eksperimentējot ar filmēšanas paņēmieniem. Tādā veidā performances dokumentācijas kļuva par pamatu jauniem video mākslas darbiem, kuros uzņemtais attēls tika savienots ar pašu radītu mūziku, skaņām un runātu tekstu. Juris Boiko ir autors tādām videofilmām kā „Garie acumirkļi“ un „Pietura Negreni“, viņš piedalījies daudzu NSRD video tapšanā: „Aisberga ilgas / Vulkāna sapņi“, „Pavasara tecīla“, „Gājiens uz Bolderāju“ un citos.
Juris Boiko savas dzīves laikā paspēja būt arī viens no videoinstalācijas aizsācējiem Latvijā. Ar pirmajām videoinstalācijām skatītāji iepazinās 1986. gadā „Kino dienās“, kur kā video mākslinieki bez Jura Boiko piedalījās arī Kristaps Ģelzis, Ojārs Pētersons un Indulis Gailāns. Ar instalāciju „Sālspūtējs“ Juris Boiko 1990. gadā piedalījās izstādē „Latvija – XX gadsimta kūlenis“ izstāžu zālē „Latvija“. Starp citām Jura Boiko videoinstalācijām minamas tādas kā „2 x 4 Endija Vorhola portreti“, „Toro ainava“, „29 pašportreti“. Šobrīd šīs instalācijas ir vien dokumentācija un atmiņas, taču ļoti cerams, kāds no šiem darbiem tiks atjaunots un būs visiem apskatāms topošajā Laikmetīgās Mākslas muzejā.
Galerijas „Noass“ un Jura Boiko dzīves savijās mākslinieka pašā mūža nogalē. 2000. gadā viņš aizsāka „Noasa“ video kolekcijas veidošanu. Šeit Juris Boiko pavadīja pēdējos gadus, veidojot video mākslas kolekciju, kā arī nodibinot ikgadējo video mākslas festivālu „Ūdensgabali“, kas šogad notika piecpadsmito reizi. Nelielu daļu no Jura Boiko un NSRD videomākslas šobrīd var apskatīt galerijas „Noass“ virtuālajā vietnē.
Jura Boiko zīmējumi no personālizstādes „29 pašportreti“ galerijā „Bastejs“, Rīgā, 1994. gadā.
Foto no LLMC arhīva
Vizuālais mākslinieks
Ja vien Jurim Boiko jaunības gados būtu bijusi iespēja studēt Mākslas akadēmijā, viņš droši vien to būtu darījis, jo ciešu saikni ar vizuālo mākslu viņš uztur visu dzīvi. Mākslas prasmes viņš apguvis gandrīz patstāvīgi, viņš mācījies zīmēšanu pie Anša Stundas un gleznošanu pie Birutas Delles.
Jura Boiko interese par vizuālo noformējumu izpaužas strādājot gan par katalogu dizaineru, gan Botāniskajā dārzā par mākslinieku noformētāju vairāk kā desmit gadu garumā.
Juris Boiko sacīja, ka „māksla nav tas, ko māca akadēmijā“ un kopā ar Hardiju Lediņu radīja jaunu mākslas veidu – aptuveno mākslu. Šī māksla bija NSRD pamatā un tās galvenā ideja bija saliedēt un sapludināt robežas starp vizuālo mākslu, literatūru, skaņu, mūziku un realitāti.
Juris Boiko ar saviem darbiem ir piedalījies neskaitāmās grupu izstādēs 80.–90. gados Latvijā, Igaunijā, Vācijā, Somijā, Francijā, Rumānijā un citur. Savas dzīves laikā viņš paguva sarīkot četras personālizstādes, kurās darbojās tādās jomās kā instalācija, video māksla, fotogrāfija un datorgrafika. 1994. gadā izstādē „29 pašportreti“ galerijā „Bastejs“ viņš pa visu telpu izveidoja instalāciju, kurā apvienoja slīpi pret sienu izliktas stikla plāksnes, monitorus, datorgrafiku, fotogrāfiju un sāls bērumus.
Jura Boiko pēdējā izstāde „Skaņas“ notika 2001. gadā Ivonnas Veihertes galerijā. Tajā bija izstādīti trīs krāsaini digitāldrukas darbi – uz varavīksnes fona bija lasāms teksts no amerikāņu rakstnieka Henrija Deivida Toro grāmatas „Voldena jeb Dzīve mežā“. Izstādes katalogā autors paskaidro savu ideju sapludināt domu, skaņu un attēlu: „Tā ir redzamā domas vibrāciju, valodas, skaņas frekvence, kas kā krāsu viļņi nogūlusi plaknē un veido darba idejisko pamatu, kas ir mentālās, akustiskās un vizuālās pasaules vienotība.“
Anita Zabiļevska, Kristaps Ģelzis un Juris Boiko izstādes „ZOOM faktors“ atklāšanā 1994. gadā. Foto no LLMC arhīva
Kurators
Daļai Latvijas mākslinieku Juris Boiko ir palicis atmiņā kā veiksmīgs izstāžu organizators. 1992. gadā Juris Boiko strādāja izstāžu zālē „Kolonna“ par kuratoru un sarīkoja personālizstādes Ievai Iltnerei, Dacei Lielajai, Dzintaram Zilgalvim, Kristapam Ģelzim, Miervaldim Polim, Līgai Purmale un citiem. Šajā gadā viņš noorganizēja arī izstādi „Kariatīdes“ sešām latviešu māksliniecēm Bonnā, Vācijā. Tāpat viņš bija organizators pirmajai gadskārtējai Sorosa Mūsdienu mākslas centra izstādei „ZOOM faktors“ 1994. gadā izstāžu zālē „Latvija“.
Juris Boiko ar saksofonu. Foto no LLMC arhīva
Mūziķis
Tā kā Juris Boiko savā jaunībā strādāja mūzikas bibliotēkā, viņam jau agri bija pieeja dažādu žanru mūzikai. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa devītā dzīve izpaužas mūzikas radīšanā – 70. gadu vidū viņš kopā ar Hardiju Lediņu bija dzirdējis Štokhauzenu un vēlējās radīt ko līdzīgu. Sākumā viņi radīja mūziku, izmantojot paštaisītus instrumentus, sadzīves un mājturības priekšmetus. 80. gados Juris sāka rakstīt dziesmu tekstus un viņi no instrumentālās mūzikas pārgāja uz dziesmām. Tās tika ierakstītas un saglabātas sākumā lentēs, vēlāk kasetēs. NSRD laikos viņiem tapuši 8 albumi – „Invalīdu tramvajs“, „Kuncendorfs un Osendovskis“, „Medicīna un māksla“, „Vējš vītolos“, „Faktu vispār nav“ un citi.
Tagad šīs dziesmas ir kļuvušas par 80.–90. gadu mūzikas klasiku, un, tās klausoties, gaisā uzvirmo to laiku atmosfēra. Mūzikas žurnālists Uldis Rudaks viņus ir nodēvējis par underground mūzikas pionieriem Latvijā. 80. gados viņi kļuva par kulta grupu, tāpēc, ka viņu mūzika bija neparasta, avangardiska un aizliegta. Pārsvarā mūziku grupā rakstīja Hardijs, bet dziesmu tekstus Juris Boiko.
Pirmā NSRD izlase „NSRD labākās dziesmas 1982–2002“ iznāca 2002. gadā, neilgi pēc Jura Boiko traģiskās nāves. Šo disku ir sponsorējuši Jura Boiko radinieki un tas ir veltīts viņam.
Pēc NSRD aktīvā laika beigām 90. gadu sākumā, grupa reti koncertēja. Laika gaitā tās sastāvs mainījās, tika veidota sadarbība ar Nilu Īli, Ievu Akurateri, Robertu Gobziņu, Viesturu Slavu, Edīti Baušķenieci, 80. gadu underground klasiķiem „Dzeltenie pastnieki“ un citām radošām personībām.
Iespējams, Hardija Lediņa un Jura Boiko vārdi jau sen būtu aizmirsti, ja vien Lediņš nebūtu tik aktīvi spēlējis NSRD mūziku kā dīdžejs neskaitāmos pasākumos klubā „Depo“, tādā veidā „aplipinot“ ar šo mūziku panku, industriāļu un elektroniskās mūzikas fanu veselu paaudzi. Hardijs Lediņš par Jura balss tembru teica: „Viņam bija tāds ļoti labs tembrs, kas atšķīra darbnīcu – ļoti pateicīgs balss materiāls šādiem ierakstiem. Kuncendorfu un Osendovski pārsvarā ir ierunājis viņš.“ (Uldis Rudaks „Darbnīcas aptuvenā restaurēšana“ – Diena/Izklaide, 2002. gada 20. decembris.)
Foto no 1982. gada 16. janvāra Bolderājas gājiena, kurā devās Juris Boiko un Hardijs Lediņš, ierakstot gājienu magnetofona lentē. Foto: Hardijs Lediņš. No LLMC arhīva
Dzīves mākslinieks
Juris Boiko bija dzīves mākslinieks. Viņš nenodzīvoja savu dzīvi ofisā pie galda vai kādā citā rutīnas darbā, kur dienas ir tik līdzīgas viena otrai. Viņš savā dzīvē darīja to, kas viņu patiesi interesē un patīk – tā bija krāšņa, pilna neskaitāmām idejām, notikumiem, pasākumiem un cilvēkiem. Viņš bija spilgta personība, mākslinieks, kas prata apvienot vienā dzīvē neskaitāmas citas. Viņš ir atstājis pēdas visur un vēl arvien ir dzīvs visur, kur vien pielicis savu domu un enerģiju.
Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra bibliotēku un Hardija Lediņa arhīva pētnieci Māru Žeikari.
