RAKSTI  
Foto no Sorbonnas universitātes, kad to 2006. gadā bija pārņēmis streiks

Otrā, nenotikušā semestra notikumi, varētu teikt, sākās 3. martā. Lai gan pretošanās kustība aktīvi darbojās jau no 2005. gada, šajā marta dienā Sorbonas rektors nolēma universitāti slēgt. Vēl nebija skaidrs, kā tiks risināts konflikts par pirmo darba līgumu, tāpēc visu nākamo nedēļu studenti turpināja iet uz universitāti. Dienu toreiz sāku ar radio vai TV ziņu klausīšanos, lai saprastu, vai ir kas mainījies problēmas risināšanā, un tad devos uz Senšarlu saskarties ar situācijas realitāti. Agrāk mierīgā un nesen renovētā Tēlotājmākslas fakultāte bija pārvērtusies par trokšņainas un trauksmainas burzmas tikšanās vietu.


Sorbonnas universitātes Senšarla centrs Parīzē streika laikā. 2006

Katru rītu Senšarla amfiteātrī notika ģenerālā sapulce (Assemblée Générale), kurā politiski aktīvie studenti izmantoja iespēju kāpt uz skatuves un mikrofonā bļaut dažādus revolucionārus saukļus, bet pasīvie samierinājās ar balsošanu. Tā dienu no dienas lekcijas tika atceltas solidaritātes vārdā. Jautājot kādam no kursa biedriem, kā pirmā darba līgums privātuzņēmumos varētu ietekmēt mākslas fakultātes studentus, man atbildēja, ka nevis indivīds ir svarīgs, bet kolektīvs, un mums ir jādomā visu vienaudžu vārdā. Streika apmēri tikai auga, un tam pievienojās arī vidusskolnieki. Senšarla studentu radošais gars sāka izpausties dažādos plakātos, saukļos un fakultātes izdekorēšanā. Tam pievienojās ģitāru spēlējošas un dziedošas kompānijas, video projekciju stūrīši, un pēc laika fakultātē izskatījās kā hipiju festivālā. Sāku jau noticēt solidaritātes idejai un tās spēkam (šis vārds tik bieži dzirdams franču studentu ikdienā), līdz vienā no ģenerālsapulcēm piedzīvoju vilšanos un sapratu, ka streiks francūžiem ir vairāk uzdzīve nevis cīņa par idejām. Tika balsots par kārtējo lekciju atcelšanu un streika turpināšanu. Pārpildītajā amfiteātri vismaz astoņdesmit procentu pacēla savu roku piekrītot, bet priekšlikums iet uz svarīgāko streika manifestāciju pie Bastīlijas ieguva tikai pāris personu atsaucību. Tā vietā studenti turpināja muzicēt un dekorēt Senšarlu.


Sorbonnas universitātes Senšarla centrs streika laikā. 2006

Vienīgās tāgada pret streiku noskaņotās estētikas studentes, arī vienīgās ārzemnieces, biju es un kursa biedrene no Kolumbijas. Par tādu nostāju tikām sīki nopratinātas. Nevēlēdamās teikt, ka neredzu šim farsam jēgu, atbildēju, ka esmu pacifiste. Kolumbiešu kursa biedrene, manāmi satraukta par situāciju, stāstīja, ka viņas dzimtenē manifestācijas ir vardarbīgas un bīstamas, tāpēc iedzīvotāji ieslēdzoties savās mājās un gaidot tās beigas.

Arī Francijas nemieri neiztika bez vandālisma. Manifestāciju apmērs (dažreiz līdz pat 400 000 dalībnieku) un haoss piesaistīja arī ar protestu nesaistītus vandāļus, kas, izklīstot dusmīgo studentu jūklī, dauzīja skatlogus un dedzināja mašīnas.

Ar laiku, t.i. aprīļa beigās, daļa nemiernieku nogura un vēlējās atsākt mācības. Revolucionāro studentu masā izveidojās tāda kā “slepenā sabiedrība”, to vidū arī pāris pasniedzēji, kas uzsāka savstarpēju saraksti un mēģināja noorganizēt kādu lekciju. Vienu no tādām, mūzikas pasniedzēja Kostina Miereanu (Costin Miereanu) vadītu nodarbību pārtrauca nikni noskaņotu studentu grupiņa, atgādinot, ka mēs rīkojamies pretrunā ar rektora lēmumu un solidaritātes vārdā lika atstāt universitātes telpas. Nebija, protams, vairs nekādas iespējas turpināt lekciju ar trokšņojošo bariņu durvīs, tādēļ semestris ar to arī beidzās. Neraugoties uz to, ka neko no mācību vielas neapguvām, kopumā tas bija ļoti dinamisks un emocionāls sarakstes laiks. Kāds no pasniedzējiem elektroniskajā vēstulē rakstīja : “(..) Streiks jau pēc definīcijas ir upurēšanās. Studentiem, kas to izvēlas, tātad ir jāzina, ka viņi ziedo savas lekcijas, semestri vai pat diplomu. Vai upuri ir streika rezultāta vērti, izvērtējiet paši. (..)”

Pirmā darba līguma reformu, protams, nepieņēma, un Dominiks Devilepēns ieguva sliktu slavu franču jauniešu vidū, par spīti viņa centieniem atbalstīt laikmetīgo mākslu, izveidojot franču jauno mākslinieku trienāli “Mākslas spēks” (Force de l’Art), kas norisinājās iespaidīgajās Grand Palais telpās.