RAKSTI  
Foto no Sorbonnas universitātes, kad to 2006. gadā bija pārņēmis streiks

Vēstule no Parīzes: Streikošanas māksla 0

Maija Miķelsone, kuratore
23/11/2011

2006. gada pavasarī visā Francijā izcēlās vērienīgi studentu nemieri kā reakcija pret vienu no premjerministra Dominika Devilepēna izvirzītā pirmā darba līguma (CPE – Contrat première embauche) reformas sadaļām. Tā noteica, ka privātuzņēmumos darbā pieņemtos jauniešus, jaunākus par 26 gadiem, pārbaudes laikā var atlaist bez paskaidrojuma. Kaut arī jaunā likuma mērķis bija samazināt bezdarba līmeni un iedrošināt uzņēmējus algot jauniešus bez profesionālās pieredzes, tā dodot viņiem iespēju karjeras sākumam, franču jauniešus satracināja tieši fakts par atlaišanu.

Tajā laikā, pēc pirmā semestra Sorbonnas Universitātes (Université Paris 1 Panthéon-Sorbonne) Tēlotājmākslas fakultātes Estētikas nodaļā – trīs mēnešu intensīvas Kanta, Hēgeļa, Nīčes un gaumes vēstures studēšanas un pirmajiem rakstiskajiem eksāmeniem, iedvesmas pārpilna gaidīju turpinājumu. Pēc Kultūras Akadēmijas eksaminēšanas sistēmas, zināšanu pārbaude Francijā tiešām likās nesaprotama. Informācija pēkšņi kļuva par līdzekli, ar ko operēt, nevis pašmērķi. Divu stundu garā (un anonīmā, vārda vietā ir tikai studenta kartes numurs) eksāmena sākumā parasti tiek dots viens teikums vai citāts. Tas ir jāatpazīst vai sliktākajā gadījumā jāspēj kontekstualizēt, lai tad pievērstos tā analīzei, kas prasa ne tikai semestra laikā apgūtās vielas zināšanas, bet arī strukturēšanu (tēze, antitēze, sintēze), savu personīgo viedokli un rakstīšanas stilu, kas lielā mērā nosaka rezultātu. Viens no pasniedzējiem kopā ar atzīmi atsūtīja sīku rakstu darba analīzi, pa punktiem izskaidrojot savu vērtējumu, tostarp pieminot stila kļūdas un, manā gadījumā, arī pareizrakstības.

Jau divdesmit gadu vecumā zinādama, ka manas neskaitāmās intereses apvienojamas kuratora profesijā, sāku meklēt piemērotas studijas, lai izveidotu pamatīgu teorētisko zināšanu bāzi, uz kuras tad vienu pēc otras varētu rīkot izstādes, gatavot rakstus un veidot katalogus. Mākslas vēstures studijas likās pārāk monotonas un Rīgas Franču liceja beigu kursa darbs par ainavas glezniecību Jaņ dinastijas laikā Ķīnā pielika punktu manai ilgajai interesei par mākslas hronoloģiju un klasificēšanu. Tomēr pētījuma laikā, Vecrīgas mākslas bibliotēkā biju uzgājusi Estētikas vārdnīcu angļu valodā (diemžēl ne autori, ne izdevējs atmiņā nav palikuši), kas man pavēra jaunu interešu lauku.

Tēlotājmākslas fakultāte Sorbonnā ir tiešs 1968. gada studentu nemieru pēctecis, jo, uzskatot tradicionālo Parīzes mākslas akadēmiju par pārāk konservatīvu un elitāru laikmetīgajai mākslai, tika izveidota alternatīva un demokrātiska mācību iestāde. Iestāties tajā var jebkurš, kas ieguvis vidusskolas diplomu, un atlase notiek pēc rezultātiem katra gada beigās. Līdzās mākslas praksei  liela nozīme ir teorijai, kas saistīta ar sava darba analīzi, tādēļ ir arī Estētikas nodaļa, kura pārsvarā ir kā papildus studijas mākslas studentiem. Neviens par zināmu mākslinieku, šai fakultātē mācoties, nav kļuvis, toties iznāk labi pasniedzēji un pētnieki.

Modernā mācību iestāde tika iekārtota izbijušā rūpnīcā, neko daudz tajā neizmainot. Plašās telpas un milzīgie logi bija piemēroti visu veidu mākslas darbnīcām. Nosaukta tā tika par Senšarla centru (Centre Saint Charles), jeb studenti to vienkārši sauc par Senšarlu. Pēc ilgiem renovācijas gadiem, centrs pilnīgi jaunā izskatā vēra savas durvis 2005. gada septembrī, kas sakrita ar manu pirmo gadu Sorbonnā.>>