RAKSTI  
Džozefs Kornels. Palace. 1943. Photo The Menil Collection, Houston. Foto: Hickey-Robertson. © The Joseph and Robert Cornell Memorial Foundation / VAGA, NY / DACS, London 2015

Sapņotāji 0

Džozefs Kornels. Wanderlust
4. jūlijs - 27. septembris, 2015
Royal Academy of Arts, Londona

Kirils Kobrins
03/08/2015

Ir derīgi lasīt recenzijas par grāmatām, kuras nekad neizlasīsi. Nav runa par kulturālu godkāri vai tieksmi padižoties ar nepaveiktu lasīšanas smago darbu – vienkārši, ja recenzija ir pamatota, ja recenzents patiešām uzmanīgi iepazinies ar grāmatu, par kuru raksta, tad var pasmelties ne mazums interesanta. Nav tā, ka labu recenziju lasīšana ļauj ietaupīt laiku, drīzāk tā dod iespēju izdzīvot paralēlu dzīvi starp grāmatām, kas piederīgas citai pasaulei tuvai, bet ne tavējai. Labākās recenzijas starp tām, kuras lasu, publicē London Review of Books; nedēļu pirms devos uz Džozefa Kornela izstādi Karaliskajā Mākslas akadēmijā, LRB es uzgāju detalizētu tekstu par nesen izdoto pazīstamā (šķiet, tikai New Yorker lasītājiem) rakstnieka Džozefa Mičela (19081996) biogrāfiju.

Mičels ir piederīgs šī leģendārā izdevuma leģendārajiem autoriem; vairākas desmitgades strādādams tajā, viņš ievērojami ietekmējis to pašu „New Yorker stilu“, kas joprojām piesaista un reizēm atbaida publiku. Džozefs Mičels rakstīja to, ko var nosaukt par „tēlojumiem“, viņa varoņi bija amerikāņu (lielākoties Ņujorkas) dīvaiņi un margināļi; literatūras vēsturē viņš iekļuvis ne tikai ar saviem rakstu gabaliem, bet arī ar savu leģendāro nerakstīšanu – gandrīz trīsdesmit pēdējos dzīves gadus viņš nenopublicēja neko, tajā pašā laikā apgalvodams, ka strādā pie vairākām „visas savas dzīves grāmatām“ reizē. Šādu psiholoģisko kāzusu, šķiet, dēvē par rakstnieka bloku. Mičelu es nelasīšu ne par kādiem pīrāgiem (es neesmu „cilvēcisko dokumentu“ cienītājs), drīzāk pašķirstītu viņa biogrāfiju1, kuru London Review of Books apskatījis Tomass Pauers (saiti nepievienoju, izdevums ir maksas), taču pašķirstītu vienīgi jau nākamajā dzīvē – šajā iemiesojumā laika jau tā ir par maz. Tādēļ es aprobežojos vienīgi ar recenziju.

Tajā izstāstīts stāsts par kādu klusu, stipri ticīgu Ziemeļkarolīnā dzimušu vīru, kurš drosmīgi nolēma kļūt par Ņujorkas žurnālistu – un patiešām par tādu kļuva, turklāt par vienu no slavenākajiem. 1929. gadā 21 gada vecumā Mičels pārcēlās uz Ņujorku, pilsēta bija gluži citāda, nekā mēs to pazīstam no amerikāņu pēckara literatūras un kino. Domāju, tā daļēji vēl bija O. Henrija, bet daļēji jau Frānsisa Skota Ficdžeralda pilsēta. Jebkurā gadījumā, Džozefs Mičels tajā nodzīvoja gandrīz septiņdesmit gadus – un Ņujorka šajā laikā radikāli mainījās vairākas reizes. Kopš 1944. gada Mičela ģimene mitinājās nelielā dzīvoklītī Desmitajā ielā (44. numurs rietumpusē), turpat rakstnieks arī nomira.

Pamazām apkārtnes namus sāka nojaukt, lai celtu jaunus; no vecā rajona, kur atradās lielo amerikāņu mākslinieku Vinslova Homēra, Frederika Čērča, Viljama Merita studijas, gandrīz nekas nebija palicis pāri. Mičels, kurš jau iepriekš bija nenogurdināms gājējs, arvien biežāk un biežāk klīda pa Ņujorku, it kā cenzdamies vēl saelpoties tās pirmskara gaisu, pastaigājās pa kapiem, izbrauca uz piepilsētām, kur metodiski aprakstīja vietējos augus – viņš zināja tūkstošiem to nosaukumu. Un vēl Mičels pasāka kolekcionēt aizejošās dzīves reliktus; viņa dzīvoklis bija stāvgrūdām piebāzts ar visādiem krāmiem, kurus viņš atrada tukšos, nojaukšanai nolemtos namos. Durvju eņģes, naglas, pudeles, ķieģeļu un akmeņu šķembas, bronzas ūdenskrāni, skapju atvilktnes, vara namu numuri, kas parasti atradās virs ieejas durvīm.

Nebūdams Mičela daiļrades speciālists – un vispār neizlasījis nevienu viņa rindiņu – tomēr riskēšu pieņemt, ka šī apmātība ar visādām tuvās pagātnes drazām arī bija galvenais Džozefa Mičela rakstnieka bloka iemesls. Viņu – pārbaudītu tēlojumu autoru un „vienkāršo ļaužu“ pazinēju – pārstāja interesēt cilvēki kā tādi; viņš nepārtraukti domāja nevis par viņiem, bet par pagātni vispār, par dzīvi kā tādu un par pagājušās dzīves lietām. Par to rakstīt taču nav jēgas – pietiek ar drazas vākšanu uz ielām un tukšās mājās. Vēl viens solis, un Mičels ieietu vēsturē kā dižs rakstnieks, kurš kļuvis par dižu mākslinieku. Taču viņš, būdams vecmodīgs džentelmenis no Dienvidu štatiem, šo soli nespēra; Mičels uzskatīja – kurš zin, varbūt pamatoti? –, ka māksla sākas ar to, ka mākslinieks ņem zīmuli vai otu un zīmē. Savukārt tas, kurš vāc gružus, ir tikai melanholisks mietpilsonis. 


Džozefs Mičels 

Tajā pašā pilsētā, apmēram tajā pašā laikā dzīvoja kāds cits cilvēks, kuram bija tāds pats vārds – Džozefs. Džozefs Kornels bija piecus gadus vecāks par Džozefu Mičelu; nav izslēgts, ka piecdesmitajos – vai vēl jo vairāk sešdesmitajos, kad Kornelu sasniedza pieticīga slava, – viņu ceļi mijās izstāžu atklāšanās vai citos mākslinieciski sabiedriskos pasākumos. Lai gan, iespējams, tie tā arī nemijās, tā kā abi bija diezgan bikli, nedroši, savrupi cilvēki, nepiemēroti socializācijai – nekāda Sūzena Sontāga, nekāds Trūmens Kapote. Jebkurā gadījumā Kornels pavisam viegli varēja kļūt par kāda Mičela tēlojuma varoni, tomēr diemžēl nekļuva.

Atšķirībā no Džozefa Mičela Džozefs Kornels piedzima Ņujorkā – un visā savā sešdesmit deviņus gadus ilgajā mūžā pilsētu un tās apkārtni gandrīz nekad nepameta. Viņš dzīvoja klusi un gaužām nemākslinieciski: viņš izauga tekstila tirgotāja un bērnudārza audzinātājas ģimenē, 1917. gadā tēvs nomira, atstādams milzīgus parādus, un izputējusī ģimene pārcēlās uz mazu namiņu Kvīnsā, kur Kornels arī pavadīja praktiski visu savu dzīvi. Diezgan ilgi viņš darbojās dažādos nemanāmos darbos, lai uzturētu māti un brāli, kurš slimoja ar cerebrālo paralīzi, Lielās depresijas laikā viņš vispār zaudēja darbu – kas līdz ar jau galējo nabadzību atnesa negaidītu prieku. Džozefs Kornels pasāka veltīt daudz vairāk laika mākslai. Šī māksla šobrīd tad arī izstādīta Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā.


 Džozefs Kornels. Habitat Group for a Shooting Gallery. 1943. Des Moines Art Center fotokolekcija. © The Joseph and Robert Cornell Memorial Foundation / VAGA, NY / DACS, London 2015

Izstādes nosaukums ir Wanderlust, ko iespējams iztulkot vai nu pārlieku literāri kā „Tieksme pēc vietas maiņas“ vai arī pieticīgāk – „Tiekšanās klejot“. Nē, tā nav paņirgāšanās par mākslinieku mājās sēdētāju, viņš patiešām dievināja ceļojumus, taču vienīgi iztēlotus. Līdz piecdesmit gadu vecumam Kornels nevarēja pamest Kvīnsu un Ņujorkas apkārtni, jo viņam vienkārši nebija naudas – un arī slimais brālis bija jākopj. Kad vēlāk parādījās šāda iespēja, viņš – manuprāt, rīkodamies pareizi, – atteicās.

Atminēsimies neskaitāmos gadījumus, kad nekad neceļojis (vai ilgi neceļojis) cilvēks mūža nogalē pēkšņi dodas ceļojumā. Pārciest ko tādu ir smagi gan fiziski, gan morāli, gan mentāli. Bet visbriesmīgākais ir kas cits – var piedzīvot vilšanos. Visu dzīvi sapņo apmeklēt Jorku vai Parīzi, vai Sahaļinsku, vai Keiptaunu, iztēlojies šīs vietas, lasi par tām, krāj bildes ar turienes skatiem, pēti kartes – un pēkšņi viss izrādās gluži citādi. Ne gluži prozaiskāk, nē, vienkārši ne tā. Un vaina nav iepriekš nosauktajās pilsētās, vaina ir tevī, jo iztēlojamā ģeogrāfija ir daudz interesantāka un reālāka par jebkuru reālo ģeogrāfiju.

Mūsdienās – masu tūrisma, lēto lidsabiedrību un visurklātesošā tīmekļa laikmetā, kad, pateicoties tam, atrodoties mājās, iespējams pārvietoties pāri visai planētai – ko tādu nesaprast. Savukārt vēl tikai pirms gadiem simts Prusta Marsels piecu sējumu garumā sapņoja aizbraukt uz Venēciju. Kur nu vēl uz Venēciju, kaut vai tik vien kā nokļūt Germantu namā turpat, savā pilsētelē. Un, kā tas parasti notiek „Zudušajā laikā“, iegūtais toponīms labākajā gadījumā izpelnās dažus steidzīgus teikumus, bet sapnis par to, nē, ne sapnis, bet maigā salkšana – tā izstiepjas simtu lappušu garumā, skaista, nesteidzīga, smacēdama ar savu pilnību.

Apmēram tajā pašā laikā Leons Dodē raksta stāstu par precētu pāri, kas visu dzīvi sapņo doties garā ceļojumā. Laulātie iegādājas tālu vietu kartes, sagādā ceļvežus, piepilda savu māju ar lietussargiem, tālskašiem, ceļojumu lādēm un tamlīdzīgām Belle Époque laika tālu ceļojumu parafernālijām. Viņi sapņo apskatīt pasauli, taču neizkustas ne no vietas, līdz visbeidzot mirst starp Žila Verna cienīgu lietu grēdām, kam nav lemts pamest māju. Patiesībā nāve bija viņu vienīgais ceļojums, bet tieši tam laulātie nebija gatavojušies.


Džozefs Kornels. Naples. 1942. Aimee and Roberts Lehrman īpašums. Foto: Quicksilver Photographers, LLC. © The Joseph and Robert Cornell Memorial Foundation / VAGA, NY / DACS, London 2015

Atzīšos, ka pēdējo frāzi es sacerēju pats – Leona Dodē stāstā tās nav. Lai gan, iespējams, tā tur ir, taču Borhess, no kura pārstāsta es smēlos šo stāstu, par to noklusē. Vispār mūsu sižetā Borhess ir ļoti svarīga figūra. Vispirms, viņš ir viens no tiem, kurš pēc ilgas un nepārtrauktas sēdēšanas mājās vecumdienās pēkšņi kļuva par nenogurdināmu ceļotāju. Atšķirībā no Kornela argentīnietis Borhess bērnību un jaunību kopā ar vecākiem pavadīja ārzemēs, taču, 1922. gadā atgriezies Buenosairesā, viņš savu valsti nepameta (Urugvaja, šī bijusī argentīniešu „Rietumu province“ neskaitās) gandrīz četrdesmit gadus. Tomēr sešdesmito gadu sākumā Borhess ķērās pie braukāšanas krustām šķērsām pa pasauli – iesākumā pie rokas ar mammu, pēc tam ar kašķīgo pirmo sievu Elzu, bet pēc tam arī ar jauniņo Mariju Kodamu, kura beigu beigās apprecējās ar vairāk nekā sirmgalvaino rakstnieku.

Tieši tā, līdztekus visam citam šis klusais sapņotājs, kurš iztēlē šķērsoja Sahāru, ceļoja ar Austrumu Ekspresi, pastaigājās pa Parīzes bulvāriem, centās pārlaist no kalna ciešu skatu Īrijas zaļajai ainavai – viņš bija jau pavisam neredzīgs, kad pirmoreiz kopš 1922. gada pameta Latīņamerikas rietumu piekrasti. Liktenis ļauni pajokoja ar Borhesu – viņš, tik kaislīgi sapņojis ieraudzīt pasauli, beigu beigās izbraukāja pasauli, iegrimis personiskajā tumsā. Atlika vien saost, ieklausīties un aizskart ar roku to Londonas krastmalas granīta nožogojumu, tās – un šis ir pavisam ļauni komiski – virves gaisa balonā, kurā Borhesu un Kodamu pacēla gaisā, lai viņi papriecātos par Kalifornijas Napas ielejas skatu.

Taču tas vēl nav viss par Borhesu un viņa ietekmi uz mūsu pārdomām par Džozefa Kornela izstādi. Kā jau sacīts, sižetu par iztēlotā wanderlust apmātajiem laulātajiem, es aizguvu no kāda Borhesa teksta – pats Leonu Bluā es neesmu lasījis nemaz. Tieši tādā pašā veidā es iesāku šo eseju ar stāstījumu par Džozefu Mičelu, kuru neesmu lasījis, bet uzzināju visus faktus par viņu no viņa biogrāfijas recenzijas – ievērojiet, ka pat ne no varoņa biogrāfijas, bet no recenzijas par to! Šāds gājiens, protams, ir Borhesa garā. Visbeidzot, mākslinieka Džozefa Kornela aizraušanās ar dažādām lietiņām un Viktorijas laikmeta drukāto produkciju, tāpat maigā mīlestība pret tā paša (un nedaudz vēlāka) laikmeta rokasgrāmatām un ceļvežiem nav nekas cits kā paralēlais sižets Borhesa apsēstībai ar Viktorijas laikmeta rakstniecību, kas viņa laikā pamatā jau bija piemirsta.

Vēl pat vairāk, Borhesu neinteresēja lielie Viktorijas un Edvarda laikmeta rakstnieki Dikenss vai Trollops, Brontē māsas vai Tomass Hārdijs, toties ar klusu entuziasmu viņš rakstīja par Edvardu Ficdžeraldu vai Ričardu Bērtonu – nemaz neminot viņa sajūsmu par Viljama Morisa dzeju (!!!). Ja pastāv agnostiķa Borhesa paradīze, tad tā atrodas XIX gadsimta otrās puses Anglijā. Nelokāmajam Kristiešu zinātnes (Christian Science) sekotājam Džozefam Kornelam tā atradās tieši turpat.

Un te mēs nemanāmi pametam augstā modernisma literāro lauku, lai pārceltos uz tā paša laikmeta mākslas laukumu. Biklo Kornelu visbiežāk pielīdzina galvenajiem pirmskara mākslas huligāniem – dadaistiem un sirreālistiem. Psiholoģiski viņi patiešām ir divu atšķirīgu planētu iemītnieki. Taču dīvainā kārtā estētiski – es pat teiktu vēsturiski estētiski – viņi ir tuvi. Visu dzīvi Kornels radīja kolāžas. Tās ir gan stiklotas koka kastes (bieži cigāru), kuru iekšpusē viņš izvietoja kompozīcijas no jaukām aizgājušā laikmeta lietiņām, gan asamblāžas un pat veseli ēku maketi arī tajās pašās kastēs.


Džozefs Kornels

Darba materiālus viņš nemitīgi ievāca krāmu uzpircēju un bukinistu bodītēs, bet reizēm vienkārši uteņos. Līdzīgi dadaistiem Kurtam Švitersam un Hannai Hehai, Kornels bija dižs dažādu materiālās pasaules nieku sadabūtājs, taču atšķirībā no viņiem – un līdzīgi kā rakstnieks Džozefs Mičels – viņš vāca aizgājušā (vai aizejošā), nevis sava laika pasaules paliekas. Džozefs Kornels bija ģeniāls krāmu uzpircējs. Dadaisti un sirreālisti bija apsēsti ar mūsdienīgumu, Kornels – ar iztēloto pagātnes pasauli, kas turklāt atradās ārpus viņam pieejamās Ņujorkas un tās apkaimes teritorijas robežām. Izdevās kas patiešām apbrīnojams – daudz aizraujošāks par mēģinājumiem notvert zeitgeist izgāztuvē. Vissīkākajās detaļās Kornels no jauna izdomāja pasauli, kas pastāvējusi pirms tagadnes. Un tā sanācis, ka šī pasaule hronoloģiski sakrita ar viņa bērnības laiku. 


Džozefs Kornels. Untitled (Solar Set). 1956–1958

© The Joseph and Robert Cornell Memorial Foundation / VAGA, NY / DACS, London 2015

Ielauzties šajā pasaulē ar Prusta mnemoniskās mašīnas palīdzību Džozefs Kornels gluži dabiski nespēja – nekādu madlēnu, nekādu Venteila sonāšu. Atšķirībā no augstākās sabiedrības locekļa, Prusta Kornelam bija visniecīgākā sociālā pieredze, īpaši nebija nekā, ko atcerēties. Toties varēja izdomāt, tas ir, uzkonstruēt materiālu retrospektīvas utopijas modeli. Arī ar to viņš atšķīrās no dadas un sirreālisma skaļajiem un klusajiem varoņiem – nekādu mēģinājumu saprast pasauli sev apkārt, ne mazākās vēlēšanās to apgāzt vai uzspridzināt no iekšpuses. Drīzāk Kornels centās realizēt (liekas, viņam nezināmā) Ulriha sapni no „Cilvēka bez īpašībām“, kurš nemitīgi atcēla īstenību. „Realitātes atcelšana“ „pārrealitātes“ vietā – vai tad tas nav varoņdarbs? 

Savas topošās realitātes elementus viņš principiāli ieguva „no otrām rokām“ – lietotas, second hand lietas, ko izmantojuši citi. Arī ar to viņš ir tuvs Borhesam, galvenajam pagājušā gadsimta kulturālo krāmu uzpircējam, – un attiecīgi šī teksta autoram. Kā zināms, Borhesam vēsturniekam, Borhesam filozofijas un teoloģijas pazinējam pilnībā ticēt nevar; viņš izmanto pusaizmirstas grāmatas un idejas ar apskaužamu vienaldzību pret to saturu. Rezultātā rodas kolāžveidīga aina, kas ir miljoniem reižu spēcīgāka par jebkuru atsevišķu to veidojošās detaļas veidolu (vai jēgu). Argentīniešu aklais, zaudējis iespēju redzēt pasauli, to rada no jauna savā briesmonīgajā atmiņā, izmantodams visdažādāko materiālu, kas vienkārši pagadījies grāmatu bodītē, bibliotēkā vai tik vien kā pavīdējis, nejauši pieminēts enciklopēdijas šķirklī. Tieši tāpat rīkojas Džozefs Kornels – vien tās vairs nav grāmatas vai idejas, bet lietas.

Sirreālisti sapņoja par transgresiju; taču patiesībā šie enerģiskie viltnieki centās pārkāpt visus iedomājamos tabu, lai iegūtu – ar nelielu, taču nozīmīgu izņēmumu – diezgan banālu rezultātu. Uzlūkojot Dalī gleznas un Maksa Ernsta asamblāžas, nesaproti, kādēļ vispār vajadzēja nopūlēties. Reizēm viņiem sanāca diezgan skaisti, taču vienalga – sekli. Tādēļ, starp citu, liela daļa sirreālistu darbu šobrīd tiek uztverti kā populārā māksla, komerciāla, tuva reklāmai. Tā sit pa acīm, panākdama nepieciešamo, taču būtībā niecīgo efektu – kaut ko līdzīgu sirdi plosošai limonādes vai kotlešmaizītes reklāmai. Sirreālisti sapņo par ekspansiju esošajā pasaulē, par rupju varu pār to, Džozefs Kornels par šo pasauli neinteresējas gandrīz nemaz. Viņš sapņo par pasauli, kura ir gan bijusi, gan nebijusi.


Džozefs Kornels. Tilly Losch. 1935–1938. Aimee and Roberts Lehrman īpašums. Foto: Quicksilver Photographers, LLC. © The Joseph and Robert Cornell Memorial Foundation / VAGA, NY / DACS, London 2015

„Eskeipisms,“ jūs teiksiet. Un kļūdīsieties. Eskeipismu vienmēr izraisa gļēvums un bailes tikt iesaistītam dzīvē. Šeit man ir slikti, tāpēc es aizlidošu uz citu īstenību, kur man ir labi. Džozefs Kornels no vienkāršās dzīves nebaidījās un pazina to labi – gāja uz darbu, apgādāja māti un brāli. Darīja to visu nesūdzēdamies. Mazā Kvīnsas namiņa realitāti viņš centās saprast ne „pa taisno“, bet ar vecu mantu starpniecību, kuras nākušas no citas realitātes, viņa priekšstatos tik ļoti atšķirīgas. Viņa māksla – tas ir metodisks darbs pie citas realitātes radīšanas tādēļ, lai, to radot, to salīdzinātu ar esošo un tikai pēc tam atceltu apkārtējo īstenību. Jā, tajā varētu rēgoties maģija – Kornels pats to nenoliedza, taču tā bija ļoti īpaša maģija, „baltā“, kuru viņš pretnostatīja sirreālistu „melnajai maģijai“. Viņi runāja par seksu un nežēlību, savukārt viņš – par pagātnes dižajām balerīnām, par slavenajiem Eiropas spa un viesnīcām, par Viktorijas laikmeta rotaļlietām un kartona namiņiem, par papagaiļu izbāzeņiem un aptieku pudelītēm ar dažādām zālēm. Šeit es piedāvātu savādu salīdzinājumu. Tieši tāpat Mihails Kuzmins sacerēja poēmu „Forele caursit ledu“ ar tās vāciskajiem un angliskajiem sižetiem, sēdēdams bezcerīgi vulgārajā un briesmonīgi bezjēdzīgajā Padomijā, cīnīdamies ar reālo dzīvi, uzturēdams Juročku. Līdztekus mierinājumam māksla dāvā uzvaras prieku. 

Es labi saprotu, ka ar ikkatru šī sacerējuma rindiņu lasītājs iegrimst arvien dziļākā aizkaitinājumā. Ja teksts ir par Džozefa Kornela izstādi, tad kādēļ te viss ir nevis par izstādi, bet pavisam citiem cilvēkiem, par citādiem sižetiem, un, ja arī par Kornelu, tad kaut kā vispārīgi un miglaini. Atklāšu noslēpumu, lasītāj: sekojot vēlīnā Vitgenšteina baušļiem, es vadījos pēc slavenās formulas „apraksta objekts diktē apraksta valodu“. Citiem vārdiem, tā vietā, lai aprakstītu izstādi, es centos radīt vārdisko variantu kādai no Džozefa Kornela kastēm ar lietiņām. Tomēr man neceļas roka novest līdz galam šo pasākumu, tādēļ no tiesas pāriešu pie pašas izstādes. Beigu beigās. 

Izstādē iespējams apskatīt tik daudz maigu, smalku, aizkustinošu darbu, ka nav skaidrs, kā pēc tam iziet uz ielas – un tā taču ir rupjā, pašpārliecinātā, no naudas pušu plīstošā, vienaldzīgā Pikadillija. Interesanti, ka šī iela, šī pilsēta ir tā pati vieta, kur Borhess ar Kornelu novietoja savu personisko retrospektīvo paradīzi. Tagad paradīzes šeit nav, tas ir skaidrs. Elles, starp citu, arī. Paradīze visdrīzāk atrodas Karaliskās mākslas akadēmijas iekšpusē, izstādes Wanderlust zālēs. Pamēģināsim saskatīt tās rotaļīgo loģiku.


Džozefs Kornels. Object (Soap Bubble Set). 1941. Aimee and Roberts Lehrman īpašums. Foto: Quicksilver Photographers, LLC. © The Joseph and Robert Cornell Memorial Foundation / VAGA, NY / DACS, London 2015

Mūsu priekšā ir „Objekts. (Komplekts ziepju burbuļu pūšanai)“, 1941. gada darbs. Burvīgā koka kastē (kuru šodien noturētu par greznumlietu, bet toreiz koks bija lēts un kaut kāda alumīnija kārbiņa maksātu dārgāk) zem stikla uz melna fona novietota pīpe. Tā atrodas kastes apakšējā daļā, iemutis tēmē uz kreiso apakšējo stūri, vispār – nedaudz garām. Pati pīpe ir īsts lietišķās mākslas meistardarbs: gaiši brūnu, ideāli līdzenu koka kātu vainago jūras putu galviņa. Galviņu rotā griezumi, kuru detaļas ir ļoti grūti saskatīt, tā kā pīpe ir neliela, atrodas aiz stikla, stikls spīguļo un ik pa brīdim muzeja darbinieks uzlūko tevi ar aizdomām. Tomēr, spriežot pēc visa, no jūras putām izveidota kāda plēsīga putna ķetna. Ķetna stingri tur galviņu, kas ir līdzīga vārītas olas trauciņam vai vienkārši izēstai ideālas formas olai, kas pārgriezta uz pusēm. Tur tad arī jāliek tabaka, jāsastampā un jāaizdedzina. No smēķēšanas jūras putas nomelnē; „Objekta“ gadījumā tās ir sniegbaltas, kas piedāvā mums divus variantus. Vai nu pīpe nekad nav izmantota, vai arī tā tiek izmantota kādiem citiem mērķiem. Visticamāk, ka otrais. Ar tās palīdzību pūš ziepju burbuļus.

Burbuļi nav tālu jāmeklē – pilnīgi, apaļi, līdzīgi šķīvjiem vai pat nimbiem virs svēto galvām. Burbuļi paceļas no jūras putu pīpes galviņas un izplatās melnā taisnstūra ziemeļrietumu daļā. Tie visi vismaz pa pieskari ir saistīti cits ar citu, taču to vissvarīgākā īpašība ir cita. Katrā burbulī iemūrēta kāda ģeoloģiska fosīlija. Ziepju burbuļu pūšanas vieglums pārvēršas uz laiku laikiem sastingušā pirmsplūdu pagātnes mirklī. Mēs it kā skatām vaigā vairākas tūkstošgades senu notikumu – aizvēsturiska pīpe laida aizvēsturiskus burbuļus, un tieši tajā pašā mirklī notika visuma mēroga katastrofa, laiks apstājās. Viss sastinga uz mūžiem, bet burbuļu iekšpusē – kā mušas dzintarā – uz mūžu iesprostotas, ideālas aizgājušās dzīves paliekas. Es nosauktu šo kolāžu šādi: „Diena, kad nedzirdami beidzās pasaule“, lai gan, kā es pēkšņi sapratu, tas taču ir sensen lasītā Džona Čīvera stāsta „Diena, kad cūka iekrita akā“ nosaukuma pārveidojums. Savāda lieta: būdams nedaudz vecāks par divdesmit, es pārlasīju, visticamāk, teju visu Čīvera prozu, bet tagad neko, izņemot šo muļķīgo nosaukumu, atcerēties nespēju. Galvā peld atmiņas ziepju burbulis, tajā uz mūžu iesprostota pārakmeņojusies palieka no padomju grāmatu sērijas „ASV bibliotēka“ pirmā sējuma.

Jā, šeit nāk prātā Magrits – un Džozefs Kornels to neslēpj. Tomēr Magrits pīpi rāda visā tās lietiskumā, tās pamatformā, lai nejēdzīgajai acīmredzamību pasaulei piešķirtu papildus nejēdzīgumu; darbam „Šī nav pīpe“ nav iespējams atrast vietu mietpilsoņa strupceļā. Kornels pīpi padarījis mistisku, no tās izlidojošās fosīlijas ir teju vai sen mirušu cilvēku dvēseles vai pat paša Svētā Gara korpuskulas. Es pat nesaku, ka viņa pīpei ir pavisam citādāka forma nekā Magrita pīpei. Beļģa nepīpi varēja smēķēt jebkurš divdesmito līdz piecdesmito gadu pilsētnieks, piemēram, komisāram Megrē, visticamāk, bija tāda pati. Tā ir izliekta, nedaudz vēderīga un ērti iegulst plaukstā. Kurpretim Kornela pīpe ir izstiepta, taisna, šaura un patiešām līdzinās plēsīga putna ķetnai. Turklāt tās forma, materiāls un pārējais – viss atsaucas uz XIX gadsimtu. Vispirms jau pašas jūras putas, šis baltais, porainais minerāls; izmantot to pīpju ražošanā eiropieši masveidīgi sāka vien tūkstoš astoņsimtajos gados. Bet tas nav galvenais. Svarīgs ir kas cits – pārakmeņojumi. Atgādināšu: visnopietnākais, dramatiskākais, asākais aizpagājušā gadsimta vidus strīds, strīds, kurā teoloģija savijās ar dabaszinātnēm, strīds, kuru bija lemts atrisināt Darvinam, bija par to, kā racionāli savietot vētraini attīstošās ģeoloģijas (un, pirmām kārtām, paleontoloģijas) datus ar Bībeles Pasaules Radīšanas hronoloģiju. Saskaņā ar Bībeli Dievs radīja pasauli ievērojami vēlāk pēc tā, kad atbilstoši paleontoloģijai izmira gliemežvāki un moluski, kas atstājuši nospiedumu, piemēram, Duvras krīta klintīs. Tagad vairs nesaprast visu šīs dilemmas nopietnību – un žēl. Tā būtu svarīgāka par tirgus ekonomikas likteņiem vai ētiskajām problēmām, kas saistītas ar skolnieku seksuālo audzināšanu. 

Jebkurā gadījumā Džozefs Kornels zina, kas ir svarīgs un kas nav. Citēdams Magritu, viņš pārved lasītāju citā līmenī – tā patiešām nav pīpe, bet rīks Svētā Gara laišanai gaisā, bet tāda Svētā Gara, ko padarījusi smagāku, noslogojusi XIX gadsimta pozitīvisma zinātne. Viktorijas laikmeta reliģiozā uzplūduma un svētulības pasaule un Viktorijas laikmeta zinātnes un tehnikas pasaule – tas viss parādīts vienā kastē, turklāt uz melna fona. Pēdējais apstāklis neatstāj ilūzijas. Tā pasaule ir mirusi. Un mūsu priekšā atrodas tās aizstiklotais zārks. 


Džozefs Kornels. Pharmacy. 1943. Foto: Dominique Uldry. © The Joseph and Robert Cornell Memorial Foundation / VAGA, NY / DACS, London 2015

Džozefam Mičelam patika pastaigāties Ņujorkas kapsētās, vērīgi apskatīt sērojošo veltījumus, pētīt vietējo iedzīvotāju atdusas vietu floru, sapņot pie sūnām apaugušiem, pelēkiem akmeņiem un krustiem. Džozefs Kornels uzmeistaroja apbrīnojami skaistu, smalku, nedaudz bērnišķu savas sapņainības kapsētu. Žēl, ja šie sapņotāji tā arī nesatikās un neparunāja. Vai nepaklusēja.

P.S. Šeit interesants video, kurā kāds mūsdienu mākslinieks stāsta par Kornelu un rāda, kā uzmeistarot kādu no „Kornela kastēm“. Noskatieties, nenožēlosiet. 

Bet ŠEIT izstādes kuratore Sāra Lī stāsta par mākslinieku vispārīgi – arī ir vērts noskatīties.

1  Kunkel, Thomas. Man in Profile: Joseph Mitchell of the «New Yorker». NY: Random House, 2015.