Šī varētu būt mūsu visu kopējā kļūda
Viedokļi par Okupācijas muzeja piebūvi
15/07/2015
Viena no pēdējo mēnešu nozīmīgām aktualitātēm dažādos medijos ir Okupācijas muzeja un tā ēkas nākotne Strēlnieku laukumā. Uzmanības centrā jautājums par Okupācijas muzeju un arhitekta Gunāra Birkerta projektēto piebūvi jeb dāvinājumu – “Nākotnes nams”. Šo piebūvi apšauba un pret tās celšanu cīnās divdesmit arhitektu grupa ar Zaigu Gaili priekšgalā divu iemeslu dēļ – pirmkārt, jau esošā Okupācijas muzeja ēkas kā modernisma pieminekļa sabojāšana, otrkārt, “Nākotnes nama” paredzētais telpu izmantojums, kur plānots izvietot 300 kvadrātmetru darba telpas administrācijai un pētniecībai.
Jautājums nu jau vairs nav tikai par pašu ēku un laukumu, bet arī par to, ko vispār uzskatām par vērtīgu un saglabājamu (nemaināmu) arhitektūru. Arhitekte Zaiga Gaile uzdod jautājumu: “Kāpēc mēs ceļam jaunbūvi pašā Rīgas centrā, nevis izmantojam esošās, tukšās telpas, lai biroju funkcijas ievietotu tajās?” Rīgā ir vairāk kā 350 tukšu ēku – tai skaitā Stūra māja, kurā ir seši stāvi un aptuveni 8400 kvadrātmetru plašas telpas. Ēka kopš pagājušā gada ir atvērta sabiedrībai un, pēc Zaigas Gailes domām, varētu būt ideāls modelis Okupācijas muzeja vajadzībām. Pagrabstāvā un pirmajā stāvā saglabātu ekspozīciju, otrajā stāvā būtu funkcionālās un maināmās izstāžu telpas, veikali, tualetes, un augšējos stāvos savukārt ir ideāls plānojums ar koridoriem un kabinetiem, kuros ieviest pētniecības un biroju telpas.
Skats uz Okupācijas muzeju 1970. gadā. Foto: G. Birkmanis
Bet alternatīvas šobrīd netiek pieņemtas. Okupācijas muzeja biedrības pārstāvji teic, ka arhitekta Birkerta baltās piebūves projekts vairs nav apstādināms, savukārt projekta oponenti apgalvo, ka to ir iespējams apstādināt, kamēr fiziski nav sākusies būvniecība. Šobrīd tiek vākti sabiedrības viedokļi pret ēkas piebūves celtniecību – vēstuli uzrakstījuši Vents Vīnbergs, Andra Neiburga un Pauls Bankovskis.
Vēstule Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai “Par Okupācijas muzeja ēkas un Latviešu strēlnieku
laukuma ansambļa nākotni” maija beigās, kuru parakstījuši – Zaiga Gaile, Andrejs Andersons, Jānis
Krastiņš, Ivars Strautmanis, Pēteris Blūms, Ausma Skujiņa, Uldis Lukševics, Linda Leitāne-Šmīdberga,
Ivars Veinbergs, Mārtiņš Rusiņš, Andis Sīlis, Ieva Zībārte, Reinis Liepiņš, Mārtiņš Jaunromāns, Māra
Ābele, Sintija Vaivade, Brigita Bula, Vents Vīnbergs, Andra Šmite un Pēteris Bajārs. Foto: No Zaigas
Gailes personīgā arhīva
ZAIGA GAILE
- arhitekte -
Mums ir aizslēgtas visas durvis. Lūdzām valdību pārskatīt lēmumu par arhitekta Gunāra Birkerta Okupācijas muzeja piebūves “Nākotnes nams” celtniecību. Kā atbildi uz divdesmit arhitektu parakstītu vēstuli, Kultūras ministrija mūs uzaicināja uz diskusiju Nacionālās arhitektūras padomē. Izvērsās ļoti asa diskusija un atklājās diezgan pārsteidzoša aina, tā sauktais “Nākotnes nams” ir biroju telpas. Tajā praktiski nav ekspozīcijas un publisko telpu, izņemot maināmo izstāžu zāli un klusuma telpu. Uz jautājumu – kā jūs to uzturēsiet? – atbilde bija: “Mēs dzīvosim ļoti taupīgi!”
Šī vēstule iesāk varbūt pat nebijušu procesu kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas – tiek aizstāvēta arhitektūra un tās vērtības, modernisma piemineklis, ko 60.–70. gadu sākumā projektējuši mani skolotāji – Dzintars Driba un Gunārs Lūsis-Grīnbergs.
Neskatoties uz to, mums ir milzīga pretestība no Okupācijas muzeja biedrības, mēs esam izsmēluši visas mūsu valsts oficiālās varas iestādes. Latvijas valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka jāpiešķir 6 miljoni eiro un jābūvē pasaulslavenā arhitekta Gunāra Birkerta baltā piebūve “Nākotnes nams”. Mums atliek tikai sabiedrības viedoklis. Ja savāksim 2000 parakstus, varbūt varēsim apturēt šo procesu.
Daudzi cilvēki jautā, kas mums nepatīk šajā piebūvē? Ja viņiem ir vajadzīgas vismaz 300 kvadrātmetru darba telpas administrācijai un pētniecībai, mēs varam saglabāt Okupācijas muzeju, to nepaplašinot, un šos līdzekļus ieguldīt Stūra mājā un sagaidīt Latvijas 100 gadu jubileju atjaunotā muzeja esošajā vēsturiskajā, melnajā sarkofāgā, bet pētniecības telpas un krātuves izvietot Stūra mājā.
Gunārs Lūsis-Grīnbergs nomira maija vidū. Mēs bijām bērēs, kopā ar Ausmu Skujiņu un Reini Liepiņu stāvējām pie šķirsta un solījām, ka aizstāvēsim modernisma arhitektūras pieminekli. Dīvaini ir arī tas, ka ne ar vienu, ne otru autoru projekts nav ticis saskaņots. Birkerts burtiski uzmaucas virsū divu citu arhitektu piemineklim, nedomājot par to, kā izskatīsies pārējais laukums, un brīnās par mūsu pretestību.
Kadrs no Zaigas Gailes prezentācijas-performances 11. jūlijā. Mākslinieka Kristapa Ģelža alternatīva
memoriālam Strēlnieku laukumā. PIEMINEKLIS NEBRĪVEI. Foto: Dāvis Kaņepe
KRISTAPS ĢELZIS
- mākslinieks -
Man ir nepārprotami skaidri saprotami iebildumu argumenti. Situācijā, ja man būtu sertificēta arhitekta diploms, es ar lielu varbūtību, pievienotos iepriekš minētajai arhitektūras profesionāļu grupai. Neatkarīgā valstī ir jābūt visiem saprotamam mehānismam, kā ietekmēt arhitektūras produktu kvalitātes objektīvu, profesionālu izvērtējumu, vēl jo vairāk, ja tas skar Rīgas pilsētas pašu centru. Šādai ekspertīzei ir jābūt ietekmes spēku līdzsvarā ar politisko lobiju un finansiāli saimniecisko gribu.
Zaigas Gailes rīkotā akcijā nelielai cilvēku grupai, Kristaps Ģelzis, stāstot par situāciju, kas radusies sakarā ar Okupācijas muzeja piebūvi, un rādot alternatīvu savam mākslas projektam, sacīja: “Vienu gan es skaidri pateikšu – par situāciju Strēlnieku laukumā es neteikšu nevienu vārdu. Es nevaru pārstāvēt visu autoru grupu ar savu personīgo viedokli. Ja par to jūs gribat kaut ko dzirdēt, tad to droši vien dzirdēsiet pēc gada. Viss process ir tik interesants, ka, ja būtu rakstnieks, es droši vien šo visu uzrakstītu grāmatā.
Situācija ir tāda, ka man nepatīk no kaut kā atteikties, ja tā vietā nav piedāvāts kaut kas labāks. Kādu pusgadu es staigāju apkārt, mēģinādams atrast un izdomāt visai šai jezgai un šim svarīgajam vēsturiskajam faktam alternatīvu. To es publiski paudu pagājušā gada septembra konferencē par Stūra mājas nākotni. Es skaidri pateicu, ka tur ir īstā vieta, kur varētu veidot piemiņas tēlu uzdevumam, kāds no valdības tika uzdots Strēlnieku laukumam. Staigājot pa Venēciju un mēģinot izvairīties no Zaigas Gailes divdesmit arhitektiem, ienāca prātā skaidra ideja. Es konstatēju, ka mums, latviešiem, ir mērvienība brīvībai (Brīvības pieminekļa augstums ir 42,17 m), tātad nebrīve arī ir 42,17 metrus augsta. Es galvā ieraudzīju pieminekli, kas būtu stēla Nebrīvei. Tās vieta noteikti ir Brīvības un Stabu ielas stūris, kur vajadzētu ielikt dvīņu brāli Brīvības piemineklim, – Stūra mājas pagalmā, izņemot ārā no Brīvības pieminekļa tēla pašu brīvības statuju un visas pārējās Kārļa Zāles tēlnieciskās formas, un iesēdināt to pagraba stāvā – nulles punktā. Brīvības un Stabu ielas stūris ir augstākā vieta Rīgā. Pieņemu, ka Brīvības piemineklis ģeoloģiski ir vienā novietojumā un līmenī ar Stūra mājas pagraba grīdu.”
Idejas mets (2007) memoriālam Strēlnieku laukumā: kompleksi iesaistot ikdienas pilsētas funkcijas un
dzīvās skaņas arhitektūras formā, atdzīvināt okupācijas upuru piemiņu un radīt simbolisku apliecinājumu
saiknei starp šodienas gaitām un mūsu tautas skumjākajiem vēstures brīžiem, piedāvājot apmeklētājam
pašam izjust tēlainu trauksmaina un nezināma ceļa pieredzi. Autori: K. Ģelzis, I. Miķelsone, V. Johansons
(SIA „Taktila“).
GUNĀRS NĀGELS
- Latvijas Okupācijas muzeja direktors -
Procesu nedrīkst apturēt, jo Okupācijas muzeja eksistence ir atkarīga no jaunās piebūves. Esam dzirdējuši, ka arhitekti saka – kamēr nav sākts būvēt, tikmēr var kaut ko mainīt. Bet mēs jau esam sākuši būvēt, esam paļāvušies uz Ministru kabineta rīkojumiem, visu laiku esam strādājuši kopā ar arhitektiem, tika gatavots tehniskais projekts un veidota jauna ekspozīcija. Kopš 2012. gada novembra esam pārcēlušies uz Raiņa bulvāri, katru mēnesi maksājam naudu par īri, paredzot, ka jaunā vieta būs. Esam arī vākuši līdzekļus konkrētam mērķim, tieši Nākotnes namam, un principā esam sākuši būvēt. Pat esam uzbūvējuši daļu no jaunās ekspozīcijas, un mēs nevaram sākt visu no sākuma, citādi tā būtu naudas izmešana. Ko tas nozīmētu ziedotājiem, ja mēs nebūtu spējīgi to veikt? Ko tas nozīmētu no valsts puses? Mēs esam tie, kas veic arī diezgan svarīgu diplomātisku darbu. Ko tas nozīmētu, ja tas tiktu apturēts?
Mēs turklāt esam reģistrēti kā izglītības iestāde, sniedzam nodarbības skolniekiem, apmācām vēstures skolotājus. Visām šīm lietām ir nepieciešamas mūsu jaunās telpas. Šobrīd esam pagaidu situācijā un nevaram darīt savu darbu tik labi, cik vajadzētu. Mēs neredzam nekādu citu izvēli, kā turpināt iesākto projektu. Zaigas Gailes piedāvātajā versijā nav vietas muzeja darbiniekiem, tā neatbilst Nacionālā muzeja krājuma likumam, kas savukārt ir pretrunā ar Izglītības likuma garu. Tā arī nav piemērota Okupācijas muzejam un vispār nevienam modernam muzejam.
Situācijas plāns /SIA „5. iela“/. Foto no arhitekta Gunāra Birkerta piebūves “Nākotnes nams” prezentācijas
Foto no arhitekta Gunāra Birkerta piebūves “Nākotnes nams” prezentācijas.
DAILA ŠĒNBERGA
- Arhitekte -
Pašreiz ir aktuāla gan strēlnieku bataljona simtā gada diena, gan arī pats muzejs, kas bija veidots ļoti nozīmīgam Latvijas vēstures posmam. Padomju laikā, lai kā mēs bijām atrauti no pasaules arhitektūras, tomēr nebija tā, ka mēs neko par to nezinājām. Okupācijas muzejs ir sava laika pasaules arhitektūras, laikmetīga stila liecinieks. Modernisma arhitektūras pieminekļu Latvijā nemaz nav tik daudz. Okupācijas muzejs ir viena no retajām šī stila ēkām, kas Rīgā ir, un gandrīz vienīgā, kas nav sabojāta. Vēl ir bijušais kino “Pionieris”, Skolas un Elizabetes stūrī, kā arī Dailes teātris. Šobrīd nerunāju par jauno piebūvi, bet objekts būtu jāsaglabā kā vīzija, kā ēka, kas nes sava laika gan vēsturisku, gan arhitektonisku vērtību. Labi pazīstot ēkas arhitektu Gunāru Lūsi-Grīnbergu, es varu apgalvot, ka šis cilvēks bija ļoti latvisks, nekādi nekalpoja padomju varai, viņš tiešām radīja piemiņas vietu latviešu strēlniekiem. Mēs esam Gunāra bijušie kolēģi, kopā esam strādājuši 15 gadus. Gunārs pats vienmēr varēja aizstāvēt savas idejas un savu ēku, bet, ņemot vērā, ka viņš 26. maijā aizgājis citā saulē, mūsuprāt, kādam par to ir jāparūpējas.
Foto no arhitekta Gunāra Birkerta piebūves “Nākotnes nams” prezentācijas.
GVIDO PRINCIS
- Rīgas pilsētas galvenais arhitekts -
Mans skatījums uz šo situāciju attīstās, jo progresē informācija par projektu. Piemēram, visiem likās, ka tehniskā projekta stadijā piebūve tiks iesniegta un saskaņota Rīgas pilsētas būvvaldē. Jūnijā situācija mainās, jo izrādās ir nokavēti termiņi.
Diskusija ir vietā. Tas, ko Birkerta piebūves projekta kritizētāji argumentē, rāda un stāsta, ir lietas, par kurām ir vērts padomāt. Man liekas, ka šie argumenti ir pietiekoši spēcīgi, lai, ja es būtu projekta virzītājs vai pasūtītājs, tos atbildīgi izvērtētu kā alternatīvu savai sākotnējai pozīcijai.
Piedāvātā alternatīva ir – renovēt muzeja ēku bez piebūves, saglabājot būves veidolu, ekonomiskāk izmantot pagraba telpas, atrast mūsdienīgus risinājumus biroju telpu vajadzībām un muzeja arhīvam. Šīs vajadzības tiek apskatītas kontekstā ar Stūra māju. Manuprāt, tādējādi labumu iegūtu gan muzejs, gan Stūra māja. No nākotnes iespēju viedokļa – šis piedāvājums izklausās saprātīgi.
Neviens nav ielicis novērtējumu divās tabulās – pamatprojekts un alternatīva –, kas, manuprāt, ir trūkums šajā lietā. Mēs šobrīd varam tikai minēt, kāds būtu labums vai sliktums vienam vai otram projektam. Manuprāt, diskusija būtu daudz labāka, pragmatiskāka un vestu pie rezultāta, ja uz vienādiem pamatiem apsvērtu šīs alternatīvas – apskatām ekonomiku, izbūves, ekspluatāciju, ekspozīcijas, protokolu vajadzības un izmaksas, saliekam vienā tabulā un saprotam – summā labāk, ilgtermiņā labāk u.t.t. Attiecīgi Ministru kabinets vai Kultūras ministrija izdara saprātīgu lēmumu. Ja tas, ko oponenti vai kritiķi saka, projekta virzītājiem nešķiet ne būtiski, ne svarīgi, protams, viņiem ir vara darīt lietas veidā, kā uzskata par pareizu. Tādas ir projektu pasūtītāju, valsts iestāžu un privāto tiesības un pienākumi.
Domāju, ka oponenti, kuri ir pret piebūves veikšanu, nedara to savtīgos nolūkos. Viņi ir sociāli atbildīgi cilvēki, kritika tomēr ir ar skatu nākotnē, mēģinot integrēt dažādas pieejas un mazliet paskatīties gan uz pilsētvidi, gan mūsu kopīgo labumu sistēmu, kuru mēs vai nu tērējam, izšķērdējam vai saprātīgi lietojam.
Zaigas Gailes iniciatīvas vadīts izstrādātais makets Okupācijas muzejam un uzskatāms materiāls topošajai
Birkerta piebūvei “Nākotnes nams”. Foto: Dāvis Kaņepe
JĀNIS LEJNIEKS
- Arhitekts -
Uzskatu, ka Okupācijas muzejs ir tīri vizuāli jāpārzīmolo, citādi mēs to vēl joprojām uztveram kā Latviešu sarkano strēlnieku memoriālu. Ēka vairs nav memoriāls, bet gan Okupācijas muzejs, līdz ar to ir nepieciešams arī jauns vizuālais tēls. To vienu variantu piedāvāja arhitekts Gunārs Birkerts. Projekts ir ļoti tālu attīstīts, vajag tikai mazliet detalizēt un būvēt augšā.
Protams, ka pirms piecpadsmit gadiem vajadzēja izsludināt konkursu Okupācijas muzeja piebūvei, bet paradoksāli ir tas, ka procesuālā puse bijusi greiza, bet rezultāts ir labs! Birkerta piebūve spēcīgi maina esošā Okupācijas muzeja vizuālo tēlu, bet… Paldies Dievam, ka maina! Diemžēl daudzas modernisma ēkas gājušas bojā aiz nevērības, korumpētības un vēlmes nopelnīt, bet esam redzējuši daudzus negatīvus piemērus, šis nav arguments, ka mēs saglābsim vienu modernisma ēku.
Ēka jāpārveido, jo tagad tai ir pilnīgi cits saturs. Un ar tām lielajām telpām ir tā – arhitekti atrada iespējas izbūvēt nevajadzīgas vēdināšanas kameras, lai radītu apjomu, tas ir arhitektu triks. Šajā gadījumā Birkertam bija jāveic Okupācijas muzeja fonda uzdevums, acīmredzot telpu izmēriem ir attaisnojošs iemesls. Es nesākšu tagad analizēt būvprogrammu.
Ļoti iespējams, ka piebūves izmērs, bijis atkarīgs arī no esošās ēkas proporcijām. Ja tiktu piebūvētas trīs mazas istabiņas, tas izskatītos smieklīgi. Ir izstrādāta normāla, kontrastējoša proporcija, tiek rasts līdzsvars ar melnā un baltā attiecībām. Kāda tam starpība, cik tajā ēkā istabu? Sabiedriska ēka Rīgas centrā noteikti atradīs pielietojumu šīm telpām.
Es nesaprotu, vai tiešām tie, kuri ir parakstījušies pret šīs piebūves celtniecību, nesaprot, ka ēkai ir pilnīgi cits saturs un to jau sen vajadzēja pārveidot, lai gidi droši varētu stāstīt, ka tas nav vecais Strēlnieku muzejs. Varu tikai brīnīties par viņu argumentiem glābt šo ēku. Tā ir sabiedriska ēka ar zināmu saturu un to saturu vajag arī paust. Piedodiet, ēka pati par sevi nav pašmērķis.
Foto no arhitekta Gunāra Birkerta piebūves “Nākotnes nams” prezentācijas.
GUSTAVS STRENGA
- Vēsturnieks -
Mans viedoklis par arhitekta Birkerta Okupācijas muzeja piebūvi izriet no situācijas, kāda šobrīd ir izveidojies. Nav īsti skaidrs – šo konfliktu izraisījusi mediju ažiotāža vai tas radies nesapratnes dēļ, bet konflikts ir smags. Cīņa, kur vienā pusē ir Okupācijas muzejs ar tā biedrību, Gunārs Birkerts un arhitekti, kuri viņu atbalsta, un otrā pusē ir arhitekti, kuriem rūp pilsētas tēls un vēsturisku ēku saglabāšana, ar Zaigu Gaili priekšgalā. Izveidojusies situācija, kurā abas puses savā starpā karo, novirzoties no galvenās tēmas. Ir absolūti skaidrs, ka Okupācijas muzejam ir jābūt un tam ir jāpilda tā funkcijas.
Ja man jautā, ko es domāju par šo ēku un tās saglabāšanu, es teiktu, ka Okupācijas muzejs jeb kādreizējais Latviešu strēlnieku muzejs ir vienīgā oriģinālā ēka Rātslaukumā, pārējās trīs ir pakaļdarinājumi. Patīk vai nepatīk, bet tās nav autentiskas celtnes. Līdz ar to, ja man prasa, vai esmu par to, ka autentiskā arhitektūra ir vai nav jāsaglabā, uzskatu, ka, ja mēs iejaucamies šīs ēkas arhitektūrā, mēs ēkas autentiskumu izjaucam. Neatkarīgi no tā, vai jaunās piebūves mērķis attaisno vai neattaisno ieguldītos līdzekļus, es būtu pret oriģināla mainīšanu.
No otras puses, lieliski saprotu Okupācijas muzeju. Diskusijai vajadzēja notikt pirms vairākiem gadiem, tajā brīdī, kad radās ideja, ka muzejam nepieciešama piebūve. Kad projekts ir gatavs un jau ieguldīta valsts nauda, brīdis ir nokavēts. Šī ir mūsu visu kopējā kļūda. Tajā brīdī, kad Okupācijas muzejs savās domās jau ir iegājis jaunajā ēkā un visi priekšnoteikumi ir veikti, teikt „Nē!“ un raut stopkrānu nav pareizi. Politiskā griba ir šo ēku pārbūvēt. Ministre pateikusi, ka neatkāpsies. Es kā reālists uzskatu, ka šo procesu nav iespējams apturēt. Bet man šķiet, ka šis precedents aicina nākošreiz mums būt vērīgākiem brīdī, kad kāds izdomās būvēt ēku pašā pilsētas centrā, kas, starp citu, ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Par to ir ļoti rūpīgi jādomā, jo nākošais objekts ir turpat blakus – aiz Melngalvju nama gatavojas celt viesnīcu. Mans skatījums – tas ir slikti, bet tā ir mācība, ka diskusijām jābūt laicīgi, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos.
Grupai, kas ir pret Okupācijas muzeja piebūvi, ir ļoti prātīgi argumenti, bet saprotu arī muzeju, kurš jau ir braucošā vilcienā, un nav jau arī skaidrs, kāda būtu iespējamā pašreizējās ēkas pielāgošana. Protams, viņi negrib riskēt, nezinot, vai esošo ēku izdosies padarīt izmantojamu. Bet man liktos tikai loģiski, ka mēs oriģinālu arhitektūru nebojātu. Okupācijas muzeja argumenti par to, kāpēc viņi daļēji nevarētu atrasties Stūra mājā, mani nepārliecina, manuprāt, tā būtu gan fiziski, gan idejiski pielāgojama muzeja vajadzībām, īpaši tāpēc, ka viņiem jau ir iestrādes, prasmes un arhīvs muzeja darbībai. Tā ir mūsu Latvijas profesionālās sabiedrības kļūda, diskusiju trūkums un kultūras mantojuma neapzināšanās.
Latviešu sarkano strēlnieku muzeja-pieminekļa projektēšanas stadija. Rasējuma foto.
Autors: Gunārs Lūsis-Grīnbergs. Latvijas Arhitektūras muzejs, L9-23/1
GINTS LŪSIS-GRĪNBERGS
- Okupācijas muzeja arhitekta Gunāra Lūša-Grīnberga dēls -
Protams, ir labi, ka tiek vākti viedokļi par Okupācijas muzeja piebūvi, bet diemžēl tas notiek daudz par vēlu, lai arī ir sajūta, ka projekts ticis slēpts. Ne es vienīgais Okupācijas muzeja piebūves projektu, plānus un to, kā tas varētu izskatīties, pirmo reizi redzēju 30. jūnija Latvijas Arhitektu savienības diskusijā. Līdz šim bija redzēti tikai blāvi priekšstati par ēkas vizuālo tēlu. Ir minēts, ka manam tēvam Gunāram Lūsim-Grīnbergam bijusi noliedzoša attieksme par šīs piebūves veikšanu, jo tā sabojātu gan ēku, gan pašu laukumu. Es tam varētu piekrist.
Pirms septiņpadsmit gadiem raisījās diskusijas, ka ir vajadzīga piebūve Okupācijas muzejam, kurai tēvs bija izstrādājis projektu, piebūve bija plānota kā atsevišķs būvapjoms starp esošo Rīgas Domes ēku un Okupācijas muzeju, bet projekts netika apstiprināts. Man ēkas pārbūvēšana liekas arhitektoniski apšaubāma ideja. 30. jūnija diskusijā pirmo reizi uzzināju, ka plānots pārbūvēt esošās ēkas fasādes, esošo apšuvumu nomainīt ar akmens plāksnēm, arī šī informācija līdz manīm nebija iepriekš nonākusi. Tas man liekas nepareizi. Neviens par neko netika informēts.
Birkerta kungs Okupācijas muzejam uzdāvināja sava projekta skices. Dāvinātam zirgam jau zobos neskatās. Man vēl joprojām liekas jocīgi, ka tik nopietnas pārbūves un izmaiņas fasādē netika saskaņotas ar manu tēvu, Okupācijas muzeja arhitektu. Viņiem (Okupācijas muzeja biedrībai – red.) to bija iespējams izdarīt piecpadsmit gadu laikā. Ja viņi pieņem, ka esošā ēka ir pilnīgi nevērtīga, tad to var darīt, jo šīs piebūves celšanas fakts tieši šādu attieksmi pauž. Tādā gadījumā uzskatu, ka esošā ēka ir jāpārtaisa pilnībā vai jānojauc.
Runa ir gan par morāles jautājumu, gan valdības vēlmju izpausmēm. Šobrīd pilsoņi un dažādi speciālisti izsaka savas pretenzijas un viedokļus. Demokrātiskā valstī pilsoniskam viedoklim vajadzētu būt svarīgam un to vajadzētu respektēt. Ja tas netiek respektēts, tas savā ziņā parāda pilsētas vai valsts attieksmi. Mediji regulē sabiedrības domāšanu, un kam pieder ietekme pār medijiem, tas arī nosaka sabiedrisko domu.
Sabiedrības aicinājums Latvijas Okupācijas muzeja ēkas aizsardzībai. Pret piebūves celšanu iespējams parakstīties Zaigas Gailes birojā.
