RAKSTI  
Deimants Narkēvičs. Foto: Sergejs Timofejevs

Deimanta Narkēviča laika slāņi 0

Ekskursija ar mākslinieku un kuratoru izstādē “Atmiņu arheoloģija” tās iekārtošanas laikā

Sergejs Timofejevs
14/07/2015

Mēs stāvam lielā istabā kādreizējā Latvijas VDK ēkā, kas būvēta pirms simts gadiem izsmalcināta Art Deco garā, taču dzīvesprieku tai laupījušas nebeidzamās nopratināšanas un atzīšanās. Tomēr tagad tā ir tikai liela istaba, kurā pie sienas pretī logiem novietotas divas vecas, masīvas skandas un aparāts, kas atskaņo magnētlentes. “Šī skaņu aparatūra nāk no padomju kinoteātra,” saka Deimants Narkēvičs (Deimantas Narkevičius), kalsns gara auguma cilvēks ar brillēm un gludi skūtu galvu. Lentē pagaidām dzirdama vien magnētiska šalkoņa – tieši šādi skan šādā lentē ierakstīts klusums. Bet tad sākas kaut kādi klikšķi, iegaudojas kādi mehānismi, troksnis pieņemas spēkā, pavairojas, piepilda telpu, mūsu ausis un gaiteņus mums aiz muguras. Šai skaņu instalācijai dots nosaukums “Cenšoties panākt Tu-144” (Matching the Tu-144). “Šī padomju starpkontinentālā virsskaņas lidmašīna, izstrādāta sešdesmito gadu beigās, bija tik jaudīga, ka tai vajadzēja pacelties un nolaisties apmēram četrus kilometrus no lidostas ēkas un cilvēkiem, citādi tie vienkārši kļūtu kurli.” Deimants mēģināja atveidot, kā varētu skanēt Tu-144 pacelšanās, likdams citu virs cita celiņus ar visdažādāko sadzīves priekšmetu un instrumentu ierakstiem. Tas skan patiešām jaudīgi – kā rēkoņa, megamonstram pakāpeniski mostoties. Deimants stāsta, ka šī lidmašīna toreiz apsteidza laiku un kaut kādā ziņā to varētu uztvert kā avangarda projektu, tehniskā avangarda konceptu. Ierakstā, kas tiek atskaņots šajā istabā, desmit minūtes klusuma mijas ar desmit minūtēm šīs skaņas, kas, liekas, patiešām spētu pacelt gaisā jebko. Un nu mēs ar Deimantu un viņa Rīgas izstādes ierosinātāju un kuratoru Māri Vītolu stāvam un klausāmies šajā analogajā rēkoņā, cenzdamies ko iztēloties, sajust... atcerēties?


Deimants Narkēvičs. Matching the Tu-144. 2012 

Laikam jau pazīstamākā mūsdienu lietuviešu mākslinieka Deimanta Narkēviča ekspozīcija “Atmiņu arheoloģija”, kas apskatei atklāta 17. jūnijā Stūra mājā, ir lieliska vieta šādām nodarbēm. Pati māja, kas pazudusi laikā, ne vienu vien desmitgadi kalpojusi par politiskās policijas štāba mītni un jaunajā laikmetā tā arī nav ieguvusi pastāvīgu ampluā, kļūst par ideālu telpu Narkēviča vēstījumam, kurā atrodas vieta tumšajam un gaišajam, notikušu un nenotikušu katastrofu aukstumam un ikdienišķu un neierastu cilvēcisko situāciju humoram. Mēs ejam no istabas istabā, no gaiteņa gaitenī un katrā telpā atrodam savu slāni, savu laika nospiedumu, kas iemūžināts lentē vai skaņā. Daļa šo telpu tieši pirms gada jau izmantotas mākslas un vēstures izstādēm, un Deimants pat nolēma kādā no istabām nenovākt no sienas pavisam citas ekspozīcijas artefaktus – melnbaltas 20.–30. gadu latviešu rūpnieku un uzņēmumu fotogrāfijas. Tagad tās no savas sienas lūkojas uz videodarbu “Kādas cilts izzušana” (Dissapearance of a Tribe), kas tiek projicēts uz otras sienas, – vienā video virknē sakopotām viņa 1989. gadā mirušā tēva personiskajām fotogrāfijām. Te cilvēku kompānija iet pa ceļu, te kādas svinības brīvā dabā, īsts pikniks, divi domīgi vīrieši makšķerē burvīgas ainavas fonā, te grupas fotogrāfija pie kādas ēkas. “Šī ir sava veida cieņas izrādīšana melnbaltajai analogajai fotogrāfijai un tai vietai, ko tā ieņēma cilvēku dzīvēs. It kā vienkārši, nemāksloti uzņēmumi, bet būtībā tie nav diez ko vājāki par tā laika atzīto fotogrāfu darbiem. Lieta tajā, kā cilvēki tolaik fotografējās un fotografēja – kā viņi tam gatavojās, kā viņi uztvēra pašu fotokameras slēdža nospiešanas mirkli. Šajos uzņēmumos viņi ir reizē atvērti un savākti, nozīmīgi. Šī māksla kopumā ir zaudēta, zudusi. Ciparu fotogrāfijas, ciparu dokumentēšanas laikos cilvēki pašu uzņemšanas procesu uztver vienkārši kā nepārtrauktu plūsmu, nepievērš tam uzmanību.”


Deimants Narkēvičs. Dissapearance of a Tribe. 2012

Bez šaubām, Deimantam medijs, izteiksmes formāts vien ieņem milzīgu lomu. Viņš sāka kā tēlnieks, un tieši tādi arī bija viņa pirmie darbi deviņdesmitajos, taču apkārtējā situācija, pašas dzīves reālijas tik strauji mainījās, ka skulptūra it kā nespēja tām tikt līdzi. Un viņš pievērsās kustīgam attēlam un skaņai, kas viņa darbiem piešķīra jaunu dimensiju – laiku. “Lai gan skulptūrai mēs parasti apejam apkārt no visām pusēm, it kā sekojot kinokameras loģikai,” norāda Deimants. Izstādē Stūra mājā redzami arī daži viņa tēlniecības darbi. Pirmkārt, “Svētais karš” – rindā sakārti nonēsāti armijas zābaki, kuros ielikti vīraka kociņi. “Un te nav svarīgi – vai tie ir padomju zābaki, zviedru vai, kā šajā gadījumā, austriešu. Vienkārši armijas zābaki, un pēkšņi no tiem nāk smaržvielu aromāts.” Tie karājas kādā ceturtā stāva gaitenī, bet citā jūs varat uzskriet virsū īstam sporta “āzim” ar platformu lēcienam. “Šis ir 1995. gada darbs, kas bija izstādīts vienā no ekspozīcijām, kuras tolaik Lietuvā rīkoja Sorosa fonds. Es piedalījos visās tajās izstādēs, un tad kādā brīdī tajās iesāka piešķirt naudas balvu, tā teikt, labākajam no labākajiem. Un tad es lūdzu atstāt man gaiteni nedaudz aiz ieejas ēkā un tieši pirms izstādes atklāšanas tur uzstādīju šo darbu ar nosaukumu “Individuālās un komandas sacensības”, it kā apšaubot šādu sacenšanās principu mākslā. Kuratore nebija pārāk apmierināta, bet neko vairs nevarēja iesākt... Bet, kad 2008. gadā es izstādīju šo darbu Karalienes Sofijas muzejā, tā direktors teica: “Kā paskatos – uzreiz sajūtu sāpes olās no tiem laikiem, kad vajadzēja lēkt pāri šim āzim citam aiz cita.””


Deimants Narkēvičs. Legend Coming True. 1999

No gaiteņa mēs nonākam vienā no istabām, kur rāda 1990. gada filmu “Leģendas iedzīvināšana” (Legend Coming True): “Es strādāju par kuratoru Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā, staigāju pa tuvējām ielām un pēkšņi sāku ievērot bruģī ieliktus akmeņus ar ebreju uzrakstiem. Izrādās, tieši tajās vietās Otrā pasaules kara laikā atradās geto. Es uzmeklēju divas sievietes, kas to visu pieredzēja un izdzīvoja. Viena no viņām piekrita man pastāstīt par šo laiku un ebreju dzīvi pirmskara Viļņā, bet viņa negribēja nonākt kadrā. Otra nodziedāja leģendāro dziesmu “Zog nit keynmol”, ko 1943. gadā Viļņas geto sarakstījis Hiršs Gliks, vēlāk tā kļuva par ebreju partizānu kustības himnu. Šī dziesma skan pašās filmas beigās. Savukārt sākumā maza meitene lasa leģendu par Viļņas rašanos, kurā lietuviešu kņazs Ģedimins redz sapnī dzelzs vilku, kas kauc kalna galā. Šo sapni pareģi izskaidroja kā paredzējumu par lielas pilsētas rašanos. Un pēc tam redzami kadri ar tām vietām, par kurām stāsta tā pirmā sieviete. Piemēram, skats no loga dzīvoklī, kurā viņa izaugusi. Es izmantoju kameru ar astoņu milimetru filmiņu un uzņēmu pa kadram minūtē 24 stundu laikā. Un pēc tam to parādīju jau normālā ātrumā, viss uz ekrāna izskatījās suģestējoši palēnināti, lai gan kadrā laiks ritēja neticami ātri.” Tas ir patiešām savāds vizuālais efekts, iespējams, tieši šādi vēsture izskatās no akmeņu, nevis cilvēku skatupunkta. Taču kopā ar stāstu par cilvēku likteņiem necilvēcīgos apstākļos tas rada citādu laika izjūtu, izjūtu, ka pagātne – tas nav nogriezts gabals, ka iespējams pagātnē ienākt un no tās iznākt.


Deimants Narkēvičs. The Head. 2007

Šo efektu Deimants panāk dažādos veidos. Teiksim, ar ģeniālu reālu dokumentālo kadru montāžu, kā tas darīts 2007. gada video “Galva” (The Head). Šim darbam ir sava priekšvēsture – lietuviešu mākslinieku uzaicināja piedalīties prestižajā izstādē Sculpture Projects Muenster 2007, kas notiek reizi desmit gados Rietumvācijas pilsētā Minsterē. 2007. gadā tajā piedalījās 36 mākslinieki, to vidū arī Deimants, kurš ierosināja no Austrumvācijas pilsētas Hemnicas turp nogādāt milzīgo Kārļa Marksa galvu, lielāko galvas skulptūru Eiropā (7 metri augstumā). No sākuma Hemnicas pilsētas vadība to atbalstīja, taču beigu beigās noslēdzošajā balsojumā pilsētas domē šo ideju iegāza. “Līdz atklāšanai bija palikuši tikai divi mēneši. Un es nolēmu īstās galvas vietā izrādīt filmu par to, kā 70. gadu sākumā šis skulpturālais projekts tika iecerēts un realizēts. Man sanāca stāsts par to, cik atšķirīgi mākslu sabiedriskajā telpā uztver Rietumos un Austrumos. Rietumos šādi mākslas objekti rodas pēc vētrainām sabiedriskajām diskusijām, bet Austrumos tie parādās pēc ierēdņu lēmuma, un arī to tālāko likteni kontrolē vara.” Taču būtībā “Galva” – tā ir meistarīga atgriešanās Ļeņingradā pašā septiņdesmito gadu sākumā, kur pie Marksa galvas speciālā uzņēmumā smagi strādāja tēlnieks Ļevs Kerbels, un pēc tam pašā Hemnicā, kur ceremoniālo četrdesmit tonnu smagās galvas atklāšanu apmeklēja 250 tūkstoši cilvēku. Ļevs Kerbels mūs sagaida savā virtuvē, un vispār pilnībā dokumentālu tā laika kadru montāža šeit dara brīnumus, rodas sajūta, ka Deimants Narkēvičs iesēdies laika mašīnā un devies satikt Kerbelu personīgi. Un pie reizes arī paklaiņojis Ļeņingradas centrā, kur bezrūpīgi jauni ļaudis uz krastmalas kāpnēm priecājas par ūdeni un sauli.

 
Deimants Narkēvičs. Once in the XX Century. 1999

Ar citu pieminekli, ne tik milzīgu un, jāsaka, nedaudz mazāk māksliniecisku, lai gan ne mazāk ideoloģisku, saistīts vēl viens Deimanta videodarbs, kurš, kā viņš pats saka, kļuvis par viņa komerciāli veiksmīgāko – visas piecas tā kopijas nokļuvušas dažādās kolekcijās (viena šeit, Māra Vītola krājumā, viena Ņujorkas Modernās mākslas muzejā u.t.t.). Tas ir darbs “Reiz 20. gadsimtā” (Once in the XX Century) – dokumentāli kadri ar Ļeņina pieminekļa demontāžu Viļņā 1991. gadā, kuri tiek rādīti in reverse, t.i., uz otru pusi. Līksmojošs pūlis svētku noskaņās “masu daiļrades” uzplūdā te nevis nogāž, bet uzslej vadoņa skulptūru. Kā saka Deimants, tas ir kas līdzīgs ideālai Oktobra revolūcijai (kuras piemineklis arī bija šis bronzas cilvēks), kurā nav ne vardarbības, ne agresijas, tikai vieni vienīgi svētki. Un šeit, protams, slēpjas sava veida iekšējā atskaņa ar Sergeja Eizenšteina hrestomātisko filmu “Oktobris”, kurā režisors pēc saviem ieskatiem idealizēja un heroizēja 1917. gada notikumus. “Kad es profesionālā studijā montēju šo video, montāžisti ļoti uzjautrinājās un smējās, un jautāja, kad es atnākšu atkal. Tas viss bija ļoti jautri.” Uz jautājumu, kā video uztvēra Lietuvas auditorija, autors atbild, ka toreiz, 2004. gadā, diezgan mierīgi. Taču diez vai tas atkārtotos šobrīd, kad šādi padomju relikti Lietuvā atkal tiek uztverti ļoti nopietni un pat kareivīgi. “Bet man likās, ka tie jau kļuvuši par ko līdzīgu faraonu statujām, par kaut ko no pavisam citiem laikiem...”


Deimants Narkēvičs. The Dud Effect. 2012

“Jauno veco laiku” atnākšana uz politiskās skatuves atkal aktualizējusi vēl kādu citu Narkēviča meistardarbu – “Tukšā šāviņa efektu” (The Dud Effect), kas uzņemts 2008. gadā vietās, kur Lietuvas teritorijā bija izvietotas šahtas un padomju vidējā rādiusa kodolraķešu pozīcijas. Kopumā uz šīs nelielās valsts zemes un zem tās bija izvietotas 24 raķetes, kas spēja nest vairākas kodolgalviņas. Ar trim šādām kodolgalviņām būtu pietiekami, lai pārvērstu visu Lietuvu izdaudzinātajos “radioaktīvajos pelnos”. Šai filmai Deimants uzmeklēja cilvēku, kurš tolaik bija virsnieks šeit izvietotajās raķešu daļās, bet tagad strādāja kādā poliklīnikā par rentgena speciālistu (“Nevarēja pavisam atteikties no radiācijas,” smaida Narkēvičs). Izrādījās, šis cilvēks mājās saglabājis pilnu formastērpu, kā teicis viņš pats: “Kurš virsnieks šķirsies no sava mundiera!” Un, lūk, filmā tiek atveidota īsta “kaujas dežūra”. Virsnieks, sēdēdams komandpunktā, dod pavēli pievienot kodolgalviņu, pieslēgt raķetei barošanu, sagatavoties palaišanai. No sakaru sistēmas skaļruņa dzirdamas atskaites par šo darbību izpildi. Visbeidzot atskan pavēle “Palaist”. Gaismas uzliesmojums. Filmā fotogrāfijas no galvenā varoņa arhīva mijas ar kadriem, kuros redzams autentiskas tā laika kara daļas atveidojums. Pēc palaišanas tiek rādīts, kā šīs šahtas un būves izskatās 2008. gadā, it kā atbildes raķete tomēr būtu atlidojusi.  Šeit ļoti precīzi un ticami tēlojis arī pats virsnieks, kuram, iespējams, pirmoreiz dzīvē gadījies teikt šo liktenīgo “Palaist”, kaut arī mākslas īstenībā. Lai gan tā šeit ir tik ticama, ka drīzāk izskatās pēc kāda alternatīva katastrofiska laika.


Deimants Narkēvičs. Revisiting Solaris. 2007

Šajā “alternatīvo nobeigumu” ievirzē iederas arī kāds cits izstādē redzamais videodarbs – “Atgriežoties uz Solaris” (Revisiting Solaris, 2007), kurā jau novecojušais Donāts Baņonis atkal spēlē Krisu Kelvinu vai pašu sevi, kurš kādreiz spēlējis Krisu Kelvinu. Strādādams pie savas filmas, Tarkovskis “pārrakstīja” Staņislava Lema grāmatas finālu. Pēc gadiem Deimants pārfilmēja jau šīs beigas. Krievu režisors tajā iekļāva sev tuvos mājas un ģimenes motīvus. Savukārt lietuviešu režisors filmējās pats un kā filmas varoni iesaistīja savu sievu. Ekrānā Deimants kaut ko runā diezgan bezkaislīgi un pilnībā nedzirdami, bet Baņonis Kelvina lomā pavisam skaidri nosoda amorālos, cietsirdīgos eksperimentus ar Okeānu. Tas ir ļoti poētisks, filozofisks un daļēji pat mokoši sentimentāls darbs. Šajā filmā Narkēvičs izmanto Čurļoņa fotogrāfijas, kuras lietuviešu klasiķis uzņēmis 1905. gadā Anapā tajās vietās, kuru tuvumā Tarkovskis filmēja savu “okeānu”. Vēl viena laika/mākslas atskaņa.


Deimants Narkēvičs. Restricted Sensation. 2011

Dažas istabas tālāk pa gaiteni – cits uzsvērti “režisorisks” Narkēviča darbs. Patiesībā tā ir īsta 45 minūtes gara mākslas filma “Aizliegtā sajūta” (Restricted Sensation, 2011) – par kāda jauna puiša likteni, kurš nokļūst Viļņas VDK homoseksualitātes dēļ. “Šādas lietas izmeklēja tieši VDK, nevis milicija.” Uz ekrāna notiekošais ir apzināti absurds, bet pati situācija, kad tu vienā no tās pašas organizācijas Rīgas štāba mītnes istabām to skaties, ir sirreāla – “ieskatīties no viena VDK citā.” Darbības gaitā izmeklētājs sāk just simpātijas pret galveno varoni un, kā liekas, ļauj viņam palikt brīvībā – fināla kadros viņš sēž pie ērģelēm kādā katoļu baznīcā. “Un šādi gadījumi, kad tieši baznīca palīdzēja par homoseksualitāti vajātajiem, patiešām ir notikuši,” saka Deimants. Taču tagad Lietuvā tas drīzāk izklausās kā nonsenss. “Kāda bija reakcija par filmu lietuviešu medijos?” es jautāju. “Diezgan vēsa,” atbild Deimants. “Bet šai tēmai – cilvēka liktenim, kas salauzts seksuālās orientācijas dēļ, – šobrīd veltīts vesels igauņu nacionālais paviljons Venēcijas biennālē,” es brīnos. “Igauņi vienmēr gājuši pāris gadus mums iepakaļ,” smaida Deimants. “Taču priecājos, ka viņiem izdevies to paveikt tādā līmenī.”


Pēdējie darbi pirms izstādes atklāšanas. Foto: Sergejs Timofejevs

Pēdējos desmit gados lietuviešu mākslinieks biežāk izstādījies ārzemēs, nekā mājās vai kaut kur citur Baltijā. Izstāde Stūra mājā ir viņa pirmā ekspozīcija Latvijā. Turklāt viņa personālo un grupu izstāžu sarakstā jau teju divsimt ierakstu, viņa darbi vairākkārt izstādīti Venēcijas biennālē, viņš piedalījies arī vairākās Manifesta biennālēs, tostarp pēdējā, kas notika pagājušajā vasarā Sanktpēterburgā. Tur viņš atkal nomainīja mediju un pamēģināja ierakstīt un izlaist vinila plati, kas izdota 500 eksemplāros. Tās ir “Grūtsirdīgās kara dziesmas”, kuras iedziedāja īsti pilsētnieki, kuri tai pašā laikā labprātāk uztver sevi tradicionālās kazaku kārtas paradigmā. “Daudzi viņus uztver kā ļoti konservatīvu, radikālu slāni, bet arī tajā pastāv savas variācijas. Un man izdevās viņus iesaistīt tādā diezgan progresīvā avangarda projektā kā “Manifesta”. Mēs pa īstam sadarbojāmies. Puse no 500 eksemplāru tirāžas palika viņiem...” Tagad ieraksts un tā aploksne ar dziesmu vārdiem (daļa krievu valodā, daļa – ukraiņu) izstādīta zem stenda stikla, kur kādreiz gadu desmitu pēc gadu desmita stāvēja grāmatas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (šādas vecas mēbeles tika izpārdotas, kad bibliotēka pārvācās uz jauno ēku). Pavisam autentisks priekšmets, kas notiekošajam pievieno vēl vienu personisko slāni. Un nu tu stāvi mazā istabiņā un klausies dziesmas, ar kurām vīrieši senos laikos devušies karā. Un pēc tam tu nezin kādēļ vēlreiz atgriezies pie Tu-144 mežonīgās rēkoņas. Pie pacelšanās ieraksta beigām arvien vairāk pastiprinās sākumā tik tikko dzirdamā sīkšana. “Tur jau sākas lentes demagnetizācijas process. Un viss pārvēršas tieši par šādu skaņu. Es nekad neesmu dzirdējis, kā paceļas īsts Tu-144, taču mēģināju to atveidot. Un tagad arī šis ieraksts pamazām gaist...” saka Deimants. Laiks dara savu. Un tomēr ne viss ir tik viennozīmīgi. Ir gaiteņi, un ir istabas, kurās tas plūst nevienmērīgi, ļaudams ielūkoties aiz vispasaules kulises maliņas.

Deimanta Narkēviča izstāde “Atmiņu arheoloģija” līdz 15. augustam apskatāma Stūra mājā Brīvības ielā 61.