RAKSTI  
(Fragments.) Roberts Plānts 2014. gadā. Warner Music publicitātes attēls

Roberta Plānta brīnišķīgais ceļojums no Misisipi deltas līdz Salacgrīvai 0

Klāss Vāvere
07/07/2015

Neilgi pēc tam, kad biju portālam apsolījis rakstu par šās vasaras festivāla Positivus leģendārāko viesi Robertu Plāntu, kāds vīrs ar lieliem nopelniem Latvijas blūza procesā izteicās, ka Plānta jaunākais albums Lullaby and… the Ceaseless Roar esot galīgi garām. Jo – kāda gan jēga klausīties gandrīz septiņdesmitgadīgu angļu sirmgalvi, kurš cenšas izdziedāt arābu motīvus… Neiedziļinoties stipri aptuvenajā Lullaby… muzikālajā raksturojumā, fakts, ka šī nostādne manam labajam draugam netraucē jau piekto gadu desmitu sajūsmināties par minētā sirmgalvja jaunības centieniem iemiesoties 1930. gadu Misisipi deltas un 1950. gadu Čikāgas afroamerikāņu mūzikā, laikam tomēr vairāk liecina par fascinējoši paradoksālo cilvēka dabu, nevis Plānta albumu. Starp citu, daudzi citi Lullaby and… the Ceaseless Roar sauc par vienu no labākajiem pēdējo gadu rokmūzikas ierakstiem... Taču šis ir stāsts ne vien par neremdināmu meklētāju un jaunu teritoriju apguvēju, bet arī par vienu no pašām konservatīvākajām homo sapiens pasugām, kuras strauji iznīkstošajai populācijai nav nekā dārgāka par saviem aizspriedumiem. Šos īpatņus sauc par roka faniem.

***

2007. gada 10. decembris bija diena, ko cilvēki, kuriem rokmūzika joprojām nozīmē vienu no sevis un pasaules izziņas kanāliem, gaidīja gandrīz 30 gadu. Šajā dienā pirmo (un pagaidām pēdējo) koncertu kopš bundzinieka Džona Bonama nāves nospēlēja Led Zeppelin. Tā nebija kārtējā pagātnes rēgu augšāmcelšanās un “veco labo” laiku godināšanas svinības, uz kādām mūs regulāri cenšas pulcēt nu jau vairāku paaudžu roka veterāni. Jo Led Zeppelin nav kārtējie roka veterāni. Pārkausējot mūžsenas blūza un folkmūzikas klišejas, kā arī Indijas un Tuvo austrumu mūzikas ietekmes, viņi 1970. gadu pirmajā pusē iemiesoja fiziskas brutalitātes un muzikāla smalkuma, macho bravūras un izaicinošas seksualitātes, kā arī radošas oriģinalitātes un daudzveidības kolosu, kura reputācija ar katru nākamo desmitgadi ir cēlusies arvien lielākos augstumos.

Kopš smaga dzēruma izraisītās Bonama nāves 1980. gada rudenī grupa bija sniegusi tikai dažas uzstāšanās, allaž aprobežojoties vien ar dažiem skaņdarbiem. Tomēr šie īsie zibšņi vienmēr izpelnījās milzu uzmanību kā komētas aste, kas reizi simtgadē, uz mirkli parādoties pie debesjuma, izgaismo gan savu ķermeni, gan šīs parādības vērotāju dzīves un vērtības, kuru skalā Zep vārds atrodams pašā augšgalā līdzās vien dažiem izredzētajiem (provocējot ieinteresētos, atļaušos minēt sava personīgā Olimpa pārējos kandidātus – Beatles, Stones, Floyd, Dilans un Hendrikss). Turklāt šajos vārdos ietvertais patoss nav tikai autora diagnozes un gaumes specifika. Pateicoties mūzikas vērienam un stāsta cilvēcīgajam dramatismam, fanu apziņā Zep jau sen ieguvuši negaistoša mīta oreolu. Taču, kā zināms, mītu atdzīvošanās varoņiem var piešķirt jaunu spožumu, bet var arī tos nogrūst aizmirstībā. Tādēļ O2 koncerts bija sava veida „būt vai nebūt” gadījums – mazākas likmes Zep nemaz nepiestāv.

Šķiet, tādu ažiotāžu 21. gadsimta rokmūzikas pasaule nav piedzīvojusi ne pirms, ne pēc tam. Izlozes kārtībā pārdoto biļešu nominālā cena bija 125 mārciņas, un uz 18000 skatītāju vietām tika reģistrēts gandrīz miljons pieprasījumu. Pieteicos arī es. Pārdesmit minūtes pēc pārdošanas sākuma saņēmu atbildi, ka biļetes vairs nav pieejamas, bet man ir brīnišķīga iespēja sniegt īpašu ieguldījumu Ahmeta Erteguna (Ahmet Ertegun) cēlo ideju īstenošanā (pirms gada mirušais Erteguns bija mūzikas industrijas zelta laikmeta leģenda, Atlantic Records dibinātājs ar lieliem nopelniem Zep karjerā; O2 koncerta peļņa tika ziedota viņa Izglītības fondam), iegādājoties deluxe kategorijas ieejas karti par 700 mārciņām; ar vislielāko cieņu pret patriarha veikumu, šo summu iztērēju mazāk cildenā veidā. Vēsturiskais brīdis jau bija pavisam tuvu, kad notika Zep allaž pavadījušās drāmas cienīgs pavērsiens – grupas muzikālais līderis Džimijs Peidžs (Plānts parasti bija viņu tekstu autors) salauza pirkstu un otro atnākšanu nācās atlikt divas nedēļas vēlāk. Atbildības svars uz titānu pleciem auga ar katru dienu. Gandrīz neticami, bet, patiesības mirklim beidzot pienākot, viņiem izdevās to noturēt un nenogāzties pazemē.

Kā redzams videoierakstā, koncerts, kurā trim Zep oriģinālsastāva dalībniekiem piebiedrojies Džona Bonama dēls Džeisons (ar viņu Zep vecajai gvardei izsenis bijušas sirsnīgi tēvišķas attiecības), sniedza labāko, ko no tā iespējams gaidīt. Tā bija īsta Led Zeppelin – un lielā mērā visas rokmūzikas – esence (tiesa, daudziem par nožēlu pilnībā ignorējot grupas akustisko repertuāru). Turklāt pašcieņas pilnā viedumā viņi nemēģināja konkurēt ar savas ekscesu pilnās jaunības fantomiem, tā vietā apliecinot šo mūziku kā pārlaicīgu substanci, kuras pievilcība ir dzīva arī daudzus gadus pēc radīšanas.

Triumfa mirklim sekoja svinības ar visdažādāko “sugu” slavenībām, ieskaitot Polu Makartniju, Džeremiju Klārksonu, brāļus Galaherus, Miku Džegeru, Merilinu Mensonu, Rozannu Arketi un Džuljetu Luisu, Keitu Mosu un Naomi Kempbelu. Eleganti nosirmojušais Peidžs, kuram pēc mēneša apritēja 64, starodams pieņēma apsveikumus, 41 gadu vecais Bonams juniors priecājās par nupat izturētajām ugunskristībām sava tēva postenī, vienmēr atturīgais Džons Pols Džonss arī šoreiz neizkrita no tēla un turējās nomaļus no galvenās jezgas. Var gadīties, kāds pat neievēroja, ka šajā jūklī trūkst viena no vakara galvenajiem varoņiem – t.s. roka dieva arhetipa radītāja Roberta Plānta. Aizvadījis vienu no savas profesionālās dzīves sarežģītākajiem koncertiem (daudzas dziesmas bija pārveidotas atbilstoši viņa tobrīd 59 gadus veco balss saišu iespējām, kuras gan joprojām ir visai plašas), jau īsi pēc tā pēdējā skaņdarba Rock and Roll, Plānts neuzkrītoši pameta spožās uzvaras lauku, turpmākās nakts stundas klusi un mierīgi aizvadot kebabu bārā Čokfārmā netālu no savas Londonas rezidences. Jāteic, šī norobežošanās varenās balss īpašnieku un reto savas paaudzes klasiķi, kurš joprojām rada svaigu un intriģējošu mūziku, raksturo tikpat spilgti kā heroisma pilnās stundas uz O2 skatuves.


Led Zeppelin 1969. gadā. Warner Music publicitātes attēls

Kā daudzi no vēlākajiem britu roka varoņiem, arī Roberts Plānts 1960. gadu vidū bija provinces jaunietis, kuru fascinēja amerikāņu blūzā un rokenrolā saskatītā izeja no apkārtējās pelēcības. Viņa satikšanās ar Londonas sesiju profesionāli Džimiju Peidžu un tās rezultātā notikusī Led Zeppelin dzimšana, ir plaši dokumentēta. Tāpat arī grupas komplicētais, dažādām pārmērībām (seksa, narkotiku, vandālisma un plaģiātisma skandāli Zep vārdu apvij mūzikai atbilstošā intensitātē; viņi gan vienmēr uzstājuši, ka hedonisma orģiju atstāsti ir ievērojami pārspīlēti un biežāk balstīti turneju personāla, nevis mūziķu izklaidēs) bruģētais ceļš uz radošām un komerciālām virsotnēm.

Jau pirmajās turnejās Plāntam ar spēcīgo balsi, puskailo torsu, dižmanīgo ārišķību un zeltainajām krēpēm izdevās iemiesot jauna tipa vokālista tēlu, tā saukto Golden God, ko joprojām ar pašsaprotamu nolemtību kopē arvien jaunu rokgrupu solisti. Mūsdienās Plānts uz šo jaunības frankenšteinu raugās ar iecietīgu distancētību, uzsverot, ka viņš Zep vispirms uztver kā instrumentālistu grupu. Nepateicīgais uzdevums atrast savu vietu trīs lielisku instrumentālistu bezgalīgajās saspēlēs, kas vairāk līdzinājās spontānai džeza muzicēšanai nevis rokdziesmu atspēlēšanai, bijusi skola, kurā Roberts uztrenējis gan intuīcijas asumu, adrenalīna kontroli un brīvas vokalizēšanas spēju, gan arī pārspīlētu manierismu, kura dēļ savu stilu Zep sākumperiodā pats uzskata par „histērisku un nevajadzīgi pārspīlētu”. “Histērisks” un “pārspīlēts”, protams, ir precīzi apzīmējumi, taču par “nevajadzīgi” vismaz Zep fanu starpā viņam domubiedrus atrast būs grūti, jo tieši šis it kā absurdi sakāpinātais skanējums kļuva par izejas punktu Zep ceļā uz emocionālām dzīlēm, kādas rokmūzikai sasniegt izdevies ļoti reti.


Led Zeppelin 1969. gadā. Warner Music publicitātes attēls

Led Zeppelin pirmā albuma tapšanas laikā Robertam bija 20 (debijas koncerts Londonā notika viņa kāzu dienā), kopīgās gaitas beidzot – 32 gadi. Turklāt par grupas gala īsteno iemeslu lielā mērā kļuva viņa striktais atteikums turpināt pēc Bonama nāves (abi bija draugi jau ilgi pirms Zep rašanās). Tiesa, garīgi attālināties no turnejās valdošās vikingu mentalitātes Roberts bija sācis jau agrāk. Ievērojami mazāk par pārējiem ļaujoties alkohola, narkotiku u.tml. stresa kompensācijas metodēm, viņš jau ilgāku laiku, bet jo īpaši pēc piecgadīgā dēla Karaka nāves 1977. gadā, juta šaubas par grupas nākotni un savu vietu tajā. Mūsdienās viņš ir galvenais Zep apvienošanās pretinieks – par spīti fantastiski izdevīgiem piedāvājumiem un Peidža daudzkārt apliecinātai gatavībai sapulcēties vēl uz vismaz vienu albumu un turneju, Plānts uzstāj, ka Zep periods viņa dzīvē ir beidzies uz visiem laikiem. Taču, lai kā Roberts censtos novērsties no savām pagātnes klišejām, uz nākamo paaudžu mūziku un mūzikas uztveri tām bijusi ievērojamāka loma nekā viņš gatavs atzīt. Un skaidrs, ka šīs negaistošās ietekmes galvenais cēlonis ir viņa paša toreizējais lieliskums.


“Zelta dievs” ap 1973. gadu. Warner Music publicitātes attēls

Tieši vēlme nokratīt “zeltaini dievišķo” pagātni un tai līdzi nākošos stereotipus bija Plānta pirmais mērķis pēc Zep gala. Nav nejaušība, ka šis bija vienīgais brīdis visas profesionālās darbības laikā, kad viņš ievērojami saīsināja savas zeltainās matu cirtas (“Paldies Dievam par matiem!” viņš izsaucās jau šajā gadsimtā. “Iedomājieties, kur tagad būtu mana karjera, ja pēc 40 būtu kļuvis plikpauris!”)… Daudz tehnoloģisku jauninājumu, programmēta elektronika, laikmetīgi deju ritmi, roķīgas pašrefleksijas un izteikti “stilīgs” skanējums – tāds bija viņa solokarjeras aizsākums. Zep slavas inerce joprojām garantēja vērā ņemamu ievērību, tomēr kopumā šis vairāk ir neskaidrības un meklējumu periods. Vēlāk Plānts, apliecinot veselīgu humoru un paškritiku, teica, ka dažus no tālaika ierakstiem labprāt vairs nekad nedzirdētu, bet citā reizē, lūgts komentēt savu darbību 80. gados, tikai pārjautāja: “Vai ar atvainošanos būs diezgan?”

Plānta karjera šķita virzāmies pa parasto pusmūža rokzvaigznes trajektoriju – vairāk vai mazāk “dīvaini” albumi, ar modernām skaņām maskēta personības krīze un lojāla, bet lēnām rūkoša fanu auditorija, kas īsti laimīga ir tikai brīžos, kad saklausa kādu savas jaunības atbalsi. Bija nepieciešami gadi, lai apjaustu, ka cerību uz pilnīgi jaunu identitāti viņam, kurš apveltīts ar vienu no zīmīgākajām roka balsīm, laikam tomēr nav. Atliek izvēlēties, vai to pieņemt kā lāstu, vai handikapu.


Džimijs Peidžs un Roberts Plānts 1990. gados. Warner Music publicitātes attēls

Iespējams, tieši skaidra fokusa trūkums veicināja viņa šķietami tik negaidīti atjaunoto savienību ar Džimiju Peidžu. 1994. gadā apvienojušies MTV pārraidei Unledded, abi gan atteicās no Zep karoga, taču ne no repertuāra. MTV šova (pieejams CD un DVD) un sekojušās koncerttūres pamatā bija Zep kanoniskie skaņdarbi jaunās un bieži vien būtiski atšķirīgās versijās – tieši vēlmi atklāt iepriekš neapgūtas šīs mūzikas dimensijas abi toreiz atzina par galveno motivāciju. Kaut kādā mērā tas izdevās, taču… lai cik lieliska būtu toreizējā Kashmir versija ar stīgu orķestri un ēģiptiešu mūziķu ansambli, tā jaunā gaismā apliecināja ne vien savu klasikas statusu, bet arī abu autoru individuālo darbu pieticību. Lai cik intriģējoši sākotnēji varēja likties Plānta eksperimenti ar elektroniku vai “lauztajiem” 80. gadu ritmiem, lai cik ļoti dažiem faniem sirdi sildīja Peidža klasiskā roka manierē ieturētais albums Outrider (1988), pēc šīs atkaltikšanās tie pēkšņi šķita zaudējuši aktualitāti un nozīmību. Peidža un Plānta kopdarbībai noslēdzoties ar jaunām dziesmām albumā Walking Into Clarksdale (1998), viņi atkal bija nonākuši turpat, kur gandrīz 20 gadus iepriekš, beidzoties Led Zeppelin ērai – krustcelēs, kur jāmeklē jaunas pašrealizācijas iespējas. Šīs atskārsmes iespaids uz abiem izrādījās krasi atšķirīgs. Peidža radošos instinktus kopš tā laika šķiet pārņēmusi paralīze (intervijās viņš gan ļauj noprast, ka starplaikā radījis daudz jaunas mūzikas, taču publiskots nav tikpat kā nekas). Toties Plānts, vēlreiz izvērtējis savu pagātni, turpmākajos gados piedzīvoja brīnišķīgu renesansi, kura turpinās joprojām.

Šā gadsimta sākumā, Plāntam pirmoreiz tuvojoties Latvijai, koncerta reklāmā līdzās neizbēgamajam sauklim “Led Zeppelin balss” skanēja Stairway to Heaven. Ironiska (visticamāk – negribēti) izvēle, jo Plāntam ar šo himnu – kā jau vienu no Zep karjeras kulminācijām – ir ļoti komplicētas attiecības. Pēdējos 30 gados viņš to ir dziedājis tikai pāris reižu – šī nostāja esot radījusi pamatīgu nesaprašanos viņa un Peidža kopējās turnejās (tā bija viena no intrigām arī pirms O2 koncerta, kur viņš to visbeidzot nodziedāja). Protams, Ķīpsalas hallē Stairway neskanēja ne pirmajā reizē 2001. gadā, ne divus gadus vēlāk, kad Roberts pie mums ieradās otro (un pagaidām pēdējo) reizi. Tomēr diez vai šis triviālais reklāmas āķis kā īpaši raksturo tieši Latvijas koncertdzīvi. Visticamāk, Plānta pagātne Zep rindās vēl pirms gadiem 15 tieši tāpat tika ekspluatēta arī citur… Toreiz mēs to, protams, nenovērtējām, bet šajos koncertos mēs bijām liecinieki viņa īstajai atdzimšanai. Repertuārs abās reizēs bija līdzīgs, bet notikumi visnotaļ atšķirīgi. Pirmajā traucēja apskaņošanas problēmas, taču tās nesabojāja iespaidu, ka vērojam dzīvu vēsturi, kas meklē jaunas un pilnvērtīgas turpinājuma iespējas. Grupa un tās līderis tobrīd, šķiet, vēl bija tikai ceļā uz īstu saskaņu, priekšnesumā bija jūtama rūpīga koncentrēšanās un precizitāte, savstarpējo robežu izzināšana un intuīcijas pārbaude. Otrajā reizē Ķīpsalā ieradās labi saspēlējies kolektīvs, kas tobrīd jau divus gadus ilgušās turnejas finiša priekšnojautās muzicēja viegli un atbrīvoti, ievērojami dzīvāk un dzirkstīgāk – faniem par prieku arī Zep dārgumu šoreiz programmā bija vairāk. Taču pats galvenais – laikā starp abiem koncertiem bija iznācis Dreamland (2002), albums, kas aizsāka Plānta īsteno augšāmcelšanos roka kultūras dižgara statusā. Ar brieduma pieredzi interpretējot blūza un roka vēsturi (Dreamland lielāko daļu veido 1950., 60. un 70. gadu dziesmu kaverversijas), viņam no savas jaunības muzikālajām ietekmēm vēlreiz bija izdevies gūt tikpat stimulējošu ietekmi kā agrīnajos mācekļa gados. Kopā ar savu jauno grupu Plānts šķita iemantojis cita līmeņa pārliecību, kas nodrošina jaunu saturu pat visbiežāk dzirdētajām no šīm dziesmām – Dilana One More Cup of Coffee, Baklija seniora Song to the Siren vai Hendriksa izpildītajai Hey Joe. Šķiet, tieši tādai arī vajadzētu būt šādu kaveralbumu jēgai un pamatojumam.


Džimijs Peidžs un Roberts Plānts 1990. gados. Warner Music publicitātes attēls

Tāpat šajā brīdī grūti neievērot izmaiņas Plānta un viņa mūziķu savstarpējās attiecībās – tas vairs nav roka dievs ar ieročnesējiem otrā plāna pozīcijās, bet gan atgriešanās pie pilnvērtīga rokgrupas skanējuma, kurā visiem ir ja ne gluži vienlīdzīga loma, tad nozīme gan. Kaut arī grupas dalībnieki (un pat tās nosaukums), atbilstīgi Plānta nepastāvīgajam radošajam noskaņojumam un muzikālajām interesēm, ir regulāri mainījušies, šī kolektīvā mentalitāte raksturo visus viņa turpmākos albumus – Mighty Rearranger (2005), kurā cepelīniska varenība un rifi kombinēti ar pasaules mūzikas ietekmēm, daudziem Grammy kronēto americana bestselleru ar bluegrass lakstīgalu Alisonu Krausu Raising Sand (2007), Band of Joy (2010), kur britu roks sapludināts ar amerikāņu folku, un visbeidzot – kosmopolītisko, Rietumāfrikas un Ziemeļāfrikas skaņu un motīvu bagātināto Lullaby and… the Ceaseless Roar (2014). Viņa ceļabiedri šajos stilistiskajos klejojumos bijuši visdažādākie – amerikāņu roots mūzikas eksperti Tībouns Bērnets (T-Bone Burnett) un Badijs Millers (Buddy Miller), gambietis Džuldehs Kamara (Juldeh Camara), kādreizējais Braiena Īno kompanjons Džastins Adamss (nesen strādājis arī ar tuaregu blūzrokeriem Tinariwen), kā arī ļaudis no tik atšķirīgiem muzikāliem kontekstiem kā The Cure, Portishead, The Cast u.c. Taču, lai kādos muzikālos plašumos un meklējumos Plānta nemierīgais gars aizklīstu, viņa saknes paliek monumentāli stabilas – blūzs, folkmūzika, pa druskai psihedēlijas un Led Zeppelin.


Roberts Plānts 2014. gadā. Warner Music publicitātes attēls

Īsi pēc ziņas par Plānta dalību šās vasaras Positivus kāds kungs, kurš savulaik grozījies Latvijas mūzikas vidē (tomēr šis nav rakstā sākumā minētais blūza entuziasts), Facebook diskusijā dalījās atmiņās par 2011. gadā apmeklēto koncertu Traķos. Bijis labi, tik žēl, ka Roberts tā arī nav nodziedājis nevienu Led Zeppelin gabalu… Biklai iebildei, ka Traķos, tāpat kā gandrīz visos pēdējās divdesmitgades koncertos, Plānts TĀM dziesmām veltīja ievērojamu vakara daļu, kungs atteicās ticēt, jo alu toreiz neesot dzēris. Jāatzīst, es gan iedzēru – vēl tagad atceros, tur tirgoja ārkārtīgi sliktu koncerta sponsora ražotu bundženieku. Tāpat atceros, ka Roberts uz skatuves iznāca ar pamatīgi rekonstruētu Black Dog (jā, bez TĀ rifa, ar ko sākas viens no roka vēstures leģendārākajiem albumiem Led Zeppelin IV, toties ar jaunu draivu un intrigu), bet vakaru noslēdza ar Misty Mountain Hop, Ramble On, Bron-Y-Aur Stomp un Gallows Pole ofensīvu, kas par spīti būtiskām akcentu, tempa un reizumis, šķiet, arī tonalitāšu transformācijām, zem naksnīgajām debesīm dramatiski izgaismoto leišu dižkunigaiša pils pagalmu piepildīja ar teiksmainu noskaņojumu (labi, tas varbūt bija arī sponsora alus nopelns), kādu var iztēloties valdījušu Zep koncertos pašā 1970. gadu sākumā, vēl pirms lielās histērijas.

Savukārt pērnais koncerts Tallinas Saku Suurhall (internetā pieejamā informācija rāda, ka šās vasaras koncertos programma ir līdzīga, tātad apmēram uz to pašu varam cerēt arī Salacgrīvā) sākās ar efektīgā metālflamenko stilistikā ieturētu folkdziesmu Babe, I’m Gonna Leave You (savam pirmajam albumam Led Zeppelin to aizguva no Džoannas Baezas) un arī turpinājumā starp blūza un folka klasikas versijām skanēja gana daudz Zep materiāla (What Is and What Should Never Be; Whole Lotta Love; Going to California; Rock and Roll), lai pat konservatīvākie fani nekurnēdami varētu paciest arī pašas eksotiskās un aizraujošākās jaunās dziesmās no tobrīd vēl neiznākušā Lullaby and… the Ceaseless Roar.

Visticamāk, Plānts jau sen ir samierinājies ar pagātni un to, ka Led Zeppelin ir un vienmēr paliks atskaites punkts, pēc kā vērtēts viss viņa darītais. Un šī samierināšanās viņam ir pavērusi jaunu mērogu, kurā Zep pieredze ar savu absurdi lielisko jaunības emociju, arogances un muzikalitātes simbiozi ir neatņemama ainavas sastāvdaļa. Taču tikai viena no sastāvdaļām. Turklāt gaisma pār to plūst no vietas, kurā Plānts atrodas tagad, 66 gadu vecumā. Tādēļ nostalģiskam klausītājam viņa koncertā ir risks neatpazīt pat savas jaunības mīļākos mirkļus. Varētu teikt, ka tādam klausītājam vispār ir riskanti iet uz Plānta koncertu. Un tieši tādēļ šo koncertu ir vērts redzēt.