“Kāpēc Gandijs gāja pēc sāls” un citi kreatīvie protesti
Mārtiņš Eņģelis
21/11/2011
Laikmetīgo protestu radītāji un mākslinieki vienmēr mēģinājuši atrast veidus, kā provocēt masas un iegūt to uzmanību. Lai dalītos savos politiskajos uzskatos un vērtējumos, cīnītos pret sociālajām problēmām, par personiskajiem pārdzīvojumiem vai, pavisam vienkārši, mēģinot kļūt par jebkādu pretējo pozīciju pastāvošajai kārtībai, tā norādot – tas, kas šobrīd notiek, nav tas, ko mēs vēlētos redzēt.
Trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito gadu sākumā mākslinieciski izpausmes veidi vēl aizvien tika strikti nodalīti. Svarīgākais manifestu formāts palika vizuālā māksla, iekļaujot gleznas, plakātus un uzplaukstošo fotogrāfiju. (Pateicoties Edward Steichen 1915. gadā uzņemtajai piena pudelei uz blokmājas ugunsdzēsības kāpnēm, fotoattēls vairs nekalpoja vien skaistu seju un dabas skatu iemūžināšanai.) Tikpat spēcīgi, lai gan prasot lielāku iedziļināšanos, savu ceļu mēroja arī literatūra. Sociālo spēku iekaroja Antuāna de Sent-Ekziperī, Albēra Kamī, Eriha Marijas Remarka u.c. psiholoģiskie un filozofiskie secinājumi, politiski nežēlīgs nedaudz vēlāk izrādīsies Džordžs Orvels un par tīru pasaules morāli cīnīsies Aizeks Azīmovs un Rejs Bredberijs. Eiropu pāršalca politiskā un sociālā izrēķināšanās ar spāņu dzejnieku Federiko Garsiju Lorku, taču jebkuras formas mākslinieciskais protests kā tāds vēl aizvien bija netiešs, ne pārāk uz rīcību vilinošs. Galu galā, arī mūzika savu cilvēces kustinošo spēku turpināja slēpt dejotāju gurnos, nevis liriķu mēlēs.
Lai sauktu sevi par mākslinieku, noteikti bija jāzina, kā radīt kādu no izpausmes veidiem. Publiska, mākslinieciska performance vai protests mūsdienu izpratnē neeksistēja, tie radās nepilnus divdesmit gadus vēlāk. Tāpēc, lai gan dīvaini, publiskas uzstāšanās pārvērtās garīgo līderu runās un mītiņos, kas vārdiem “publiskais mākslinieks” netieši lika pārvērsties par “orators”.
Iespējams, pasaules zināmākie un vērtīgākie protesti un kreatīvās sacelšanās šajā laikā notika lēnām neatkarību sajūtošajās “Vecās Eiropas kolonijās”. Visa Āfrika lēnām sāka mutuļot. Arī Āzija juta brīvības tuvošanos, tāpēc sociālpolitiskās aktivitātes ieguva vēl lielāku ideoloģisko pieskārienu. Viens no tālaika “performatoriem”, pasaulē pirmo sociālpolitisko nevardarbīgo protestu aizsācējiem bija Indijas garīgais līderis Mohandass Gandijs.
Sākumā viņa “akcijās” ietilpa Britu preču boikots un cīņa par indieša pašdarinātu apģērbu, tomēr, politisko netaisnību ietekmē, Gandijs pārvērtās par ne vien pirmo nevardarbīgo aktīvistu, bet, iespējams, arī pirmo politsociālo bada streikotāju un svētceļotāju pasaulē. Trīsdesmito gadu sākumā pēc pauzes Gandijs atsāka savu aktīvo darbību, tomēr gluži citādākā formā, kā to varētu paredzēt viņa pretinieki. Sekojot sāls eksporta nodokļu necilvēcīgajai politikai, Gandijs jau 1930. gada martā veica pirmo protesta pārgājienu, zināmu kā Salt Satyagraha (“Sāls gājiens”), lai pats iegūtu sāli kopā ar strādniekiem. 388 km garajai akcijai piepulcējās vairāki tūkstoši indiešu, bet rezultāts izrādījās apgriezts gaidītajam – britu vara par šādu vaļību nekavējoties ieslodzīja 60 000 strādnieku.
Pēc neveiksmīgām eiropiešu pārrunām par Indijas cenām un biznesa moduļiem (kamēr Gandijs bija gaidījis kādu gaismas staru varas atdošanā iezemiešiem), viņš atkal tika apcietināts, un briti, cerībā paturēt pēdējo vārdu, Gandiju pilnībā izolēja. Tā izrādījās kļūda, jo 1932. gada septembrī viņš sāka savu pirmo, sešu dienu bada streiku. 1933. gada 8. maijā, jau brīvībā, aizsākās nu jau 21 dienu garais gavēnis.
Pēcāk notikušās pārējās aktivitātes un līderisma augšupeja nospirināja Gandija personības kultu arī tādos slavenos nākotnes aktīvistu vārdos kā Mārtins Luters Kings, Nelsons Mandela vai Džons Lenons. Un, lai gan Gandija akcijas nebūt nebija mākslinieciskas, tomēr ir neiespējami nepieminēt viņa iedibinātās publiskās tradīcijas, kas noveda pie tām sociālpolitiskajām izpausmēm, ko redzēsim nākamajos septiņdesmit gados.
Pirmā, mūsdienām pielīdzināmā neapmierinātība mākslā bija paslēpusies spāņu asinīs. 1937. gada vasarā Pikaso bija paredzēta vieta darbam prestižajā Parīzes Starptautiskajā izstādē. Līdz 26. aprīlim viņam vēl aizvien nebija ne jausmas, kas tas būs, bet, kad nacistu un fašistu lidmašīnas pilnībā nobumboja kādu basku pilsētu Gerniku, Pikaso acumirklī nolēma – pasaulei ir jāpastāsta, ko paveikuši tie, kas simpatizē diktatoram – ģenerālim Franko. Tā tobrīd tapusī glezna Guernica pārvērtās par visa Spāņu civilkara šausmu simbolu un kļuva par acīmredzamu māksliniecisku un kritisku protestu. Reizē māksla ieguva vēl kādu, ārkārtīgi spilgtu jēgu – kļūšanu par publiska, aktuāla, politiski sociāla manifesta instrumentu.
Pablo Pikaso. Guernica. 1937
Piecdesmito gadu beigās bītņiki un rebels without a cause vairs nespēja noturēt sevi grožos un bija bezgala apjukuši, kamēr nupat radušies letristi nespēja ar to samierināties. Pēkšņi radās globāla kustība, kas savu mērķi redzēja radikālā mākslas lomas pārdefinēšanā. Jaunā viļņa aizsācēji izvēlējās dialektisku skatpunktu, aizstājot mākslu, atceļot priekšstatu par to kā nošķirtu, specifisku darbību un pārveidojot to par “ikdienas dzīves materiālu”. Letristi uzskatīja, ka radošajam garam ir jāizpaužas, izejot ielās un ieejot cilvēku mājās, nevis galerijās un muzejos. Šī, agrāk definētā mākslas robeža pēkšņi saira, atverot durvis, kā viņi paši teica, “revolucionārai mākslai vai nekam”. Radikālās ielu performances un politsociālie protesti bija dzimuši.
Lettrist International grupa pievērsās valodas jaunu iespēju radīšanai. Par līderi izvirzījās Izidors Isū (Isidore Isou), kā uzlecoša zvaigzne parādījās Gijs Debors (Guy Debord). Viņu dēļ pasauli pārņēma izteikts, jēgpilns universālisms, tam pretēji uzliesmoja “amorālās elites” un hedonisma kustība – dumpošanās, aresti, alkohols un narkotikas, pasaules baudu nenoraidīšana. Tomēr letristu ideja mainīt kultūru, sintezējot filozofiju, zinātni, medicīnu, arhitektūru, politiku, matemātiku, mūziku u.c. garīgas izpausmes veidus, radīja vairākas nepārspējamas un pārdrošas performances.
Pirmais no kreisās – Michael Mourre 1950. gada Lieldienu dievkalpojumā Svētās Dievmātes katedrālē Parīzē
1950. gadā, Lieldienu dievkalpojumā Svētās Dievmātes katedrālē, 1000 dievlūdzēju priekšā, letrists Michel Mourre uzkāpa kancelē, tērpts kā Dominikāņu mūks, un ceremonijā paziņoja, ka “Dievs ir miris”, asi norādot uz katoļu baznīcas vēlmi likt mums ticēt “tukšai paradīzei” un “inficējot vārdu ar tās nāvējošo morāli”.
Viss turpinājās 1952. gadā, kad jaunie radikāļi filmas Limelight preses konferencē Parīzē nolaupīja tās autoru, režisoru un galvenās lomas atveidotāju Čārliju Čaplinu. Šis akts tika veikts, lai izteiktu nepatiku pret vecu, nodrāztu lietu pastāvēšanu, kas vēl aizvien tiek piedāvātas kā patiesība, lai gan jau kļuvušas par meliem. Uzsverot, ka Čaplins esot bijis lielisks savā laikā, bet šobrīd novecojis un naudas alkstošs, un norādot, ka brīvības svarīgākais uzdevums ir elku nojaukšana.
Tomēr jau piecdesmito gadu otrajā pusē radikālisms bija noplacis. Letrisma pionieri nobrieda ne tikai uzskatos, bet arī vecumā, līdz beidzot, 1957. gadā nodibināja “Situationist international” (pastāvēja līdz 1972. gadam). Pretēji jau iepriekš ieplānotiem darbiem, protesta formām, situacionisti pirmo reizi piedāvāja it kā bezmērķīgas pastaigas, pilsētvides pētījumus un plašāka mēroga anti-politiskās un anti-sociālās manifestācijas. Tautas balss vairs neaprobežojās vien ar asu, radikālu sarkasmu, bet arī smalku ironiju. Un protestu teorijā bija dzimusi vēl kāda niša – smalkās, divdomīgās un zemtekstā paslēptās kontrreakcijas pret buržuāzisko pasaules kustību un pasauli, kura mākslu vienkārši patērē kā alu bundžās.
Gija Debora uzraksts uz sienas “Ne travaillez jamais!”. 1953
Piemēram, ja vēl 1953. gadā Debors uz māju sienām puiciski rakstīja “Ne travaillez jamais!” (“Nekad vairs nestrādā!”), tad 1959. gadā tika publicēta viņa pirmā grāmata Memoirs. Jājautā, kas tur tik īpašs? Izrādās, ka Debora darbs bija iesiets smilšpapīrā. Tātad, to nekad nepārdotu buržuāziskajos “bestselleru” grāmatu veikalos, jo Memoirs vāks iznīcinātu visas pārējās.
Tomēr lielāko triecienu pret cilvēku, mākslas patērētāju vērsa Debora filma “Gaudošana Sada labā” (“Howlings in Favour for Sade”, 1952). Tās galvenais mērķis – izraisīt agresīvu auditorijas reakciju, saasināt iesīkstējušās sabiedrības reakciju un radīt nepatiku. Atskaņotie dialogi un frāzes tika dalītas divās daļās. Dažkārt izceltās, dažkārt sapludinātas epizodes ar citātiem no Džeimsa Džoisa, avīzēm, civilkodeksa bija dzirdamas baltā gaismā. Tumšie kadri – klusumā, un, pirms tam teksts: “Viss melns, acis aizvērtas šausmu pārmērā.” Lieki piebilst, ka pirmizrādē filmu vardarbīgi pārtrauca.
Pirms beigām teikums “Mēs dzīvojam kā pazudušie bērni mūsu nepilnīgajos piedzīvojumus” norādīja protesta mērķi – pret franču “pazaudētās jaunatnes” paaudzes vispārējo stāvokli, un viņu traumētajiem centieniem dzīvot dzīvi kā piedzīvojumu. “Gaudošana Sada labā”, tāpat kā Dišāna pisuārs vai Stravinska “Svētpavasaris” izvērtās par simbolisku tradicionālās estētikas izaicinātāju, lai dotu triecienu mākslas patērētājam.
1968. gads pasaulei paliks atmiņā kā visradikālākais no jebkad bijušajiem. Vispirms jau sākot ar Francijas maija masu streiku, kurā piedalījās vismaz 10 miljoni studentu un strādnieku. Situacionisti to nosauca par pirmo neorganizēto ģenerālstreiku vēsturē, kas izvērtās par revolucionāru festivālu. Tajā pašā laikā viņu saukļu (“Iztēle ir tā, kas tiecas kļūt reāla!”, “Es pieņemu savas vēlmes par realitāti, jo es ticu savu vēlmju realitātei!” utt.) un studentu demonstrāciju uzkurinātie nemieri bieži bija neizsmalcināti, nemākslinieciski protesti, grautiņi un agresīvi masu mītiņi, kuru laikā jaunieši iemalkoja ne tikai pārlieku daudz vīna, bet arī Molotova kokteiļu. Apkārt pasaulei, turpretī, notika arī citas, svarīgas un neatkārtojamas akcijas, kas nosaucamas, ja ne mākslinieciskām, tad vismaz par bezgala kreatīvām.
Toties 1968. gada pavasaris attīstītajās valstīs pārsteidza ar dzimstības līmeņa eksploziju. Jo pirms deviņiem mēnešiem Sanfrancisko, Ņujorkā, Losandželosā, Filadelfijā, Portlendā, Sietlā, Vašingtonā, Čikāgā, Maiami, Monreālā, Toronto, Vankuverā un apkārt Eiropai plauka “Mīlas vasara”.
Fenomens aizsākās Sanfrancisko, kur Haight-Ashbury rajonā mākslinieks Maikls Boens vēlējās pierādīt Amerikai, ka hipiji eksistē, tāpēc 1967. gada 14. janvārī noorganizēja pirmo Human Be-In pulcēšanos, uz kuru ieradās 30 000 pret karu, pret rasu nesaskaņām un pret popmūziku noskaņotu jauniešu. Jau pēc pāris mēnešiem tajā pašā vietā sāka pulcēties hipiji, kas vēlāk izveidoja vairāk nekā 100 000 cilvēku smagu miera pūli, lai nodotos bohēmai, mīlas priekiem, narkotikām un ultimatīvas nevardarbības sēšanai.
Summer of Love. ASV. 1967
Lai gan šajā “garajā, karstajā vasarā” visapkārt Amerikai risinājās demonstrācijas un dumpji, “Mīlas vasaras” notikumi lika cilvēkiem ticēt, ka uz Zemes vēl mīt pacifisms, brīvprātīga dalīšanās, seksuālā brīvība un kultūras uzvara pār politiku. Nekavējoties par to dziedāja gan pašmāju The Mamas & The Pappas un Grateful Dead, gan britu The Animals, un, kad jaunizceptie “puķu bērni” atgriezās mājās, tie atveda jaunas idejas, izturēšanos, stilu un, pats galvenais, pārliecinātību par pasauli, kas kādreiz būs pilnīgā mierā.
Nākamais gads veiksmīgi aizsākās Eiropā, kad 1968. gada 5. janvārī Aleksandrs Dubčeks kļuva par Čehoslovākijas Komunistiskās partijas pirmo sekretāru un “Prāgas pavasaris” varēja sākties. Pēkšņi radās cerība ieraudzīt patiesi demokrātisku komunismu, kurā nebūtu cenzūras. Ekonomikā sākās rekonstrukcija, iespējams, pirmo reizi lozungi sāka nozīmēt to, ko sludināja, un itāļu kreisie žurnālā Giorno rakstīja: “Ja viss tiks īstenots, tad Čehoslovākija būs visbrīvākā valsts pasaulē.” Tomēr īstā “Prāgas pavasara” kulminācija sakās, kad pavasaris bija galā – invāzijas dienā.
1968. gada 21. augusts iegadījās trešdienā.
Sinoptiķi Maskavai solīja mainīgu mākoņu daudzumu, un Marksisma-ļeņinisma institūts ziņoja par pabeigto Ļeņina Kopoto rakstu komplektēšanu. Un vēl – šajā dienā padomju karaspēks okupēja Čehoslovākiju. “Komunismu ar cilvēka seju sadragāja tanki, kam vispār nav sejas.”
Tomēr okupantus nesagaidīja asinskāri pūļi ar kontrrevolucionāriem, kuru lozungos skanētu: “Dzimtene vai nāve.” Par vienīgo okupētās tautas ieroci kļuva kultūra. Padomju kareivji to saprata – tika dedzināti Kārļa universitātes zinību krājumi, apšaudīta Nacionālā muzeja ēka. Turpretī, laikā, kad tika arestēti Komunistiskās partijas komitejas locekļi, viņi lasīja Senās Grieķijas vēsturi.
Prāga. Pusdienlaiks. 1968. gada 21. augusts
“Pārkāpdami Eiropas robežai, PSRS pēkšņi ienāca svešā teritorijā. Un, lai par to nebūtu nekādu šaubu, Prāgas iedzīvotāji sarīkoja pirmo antidemonstrāciju. Dienas vidū Prāgas ielas bija pilnīgi tukšas. Okupanti pilsētā palika vieni, un klusumu pārtrauca vien tukši šāvieni, jo šaut nebija uz ko. Prāgas restorāna “Moskva” direktors lika nomainīt izkārtnes burtus uz “Morava”, negadījuma dēļ sabrukušu tiltu bez kavēšanās nodēvēja par “Padomju-čehu draudzības tiltu”. Bronzas intelektuālim Janam Husam kāds žēlsirdīgi uzmauca uz acīm apsēju. Noziedznieku grupa no Ostravas atsūtīja uz avīzes redakciju vēstuli, solot atturēties no laupīšanas, lai tik grūtā brīdī nesagādātu milicijai liekas rūpes. Uz māju sienām parādījās grafiti: “Pilsētā krievu cirks! Zvērus nebarot!”, “Kura valsts ir visneitrālākā pasaulē? Čehoslovākija, jo tā neiejaucas pat savās lietās!”, “Ja mums ir tādi brāļi, tad labāk māte Krievija būtu uztaisījusi abortu”, “Zilonis nevar samīdīt adatu!”. Krievus Prāgā sagaidīja nevis pūļi, bet smalks sarkasms, ironija, nicināšana.”
Citāta autori Pjotrs Vails un Aleksandrs Geniss paši bija aculiecinieki, kā 1969. gada 13. aprīlī, protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju, pašaizdedzinājās Rīgas students Iļja Rips. Viņa “performanci” nodzēsa garāmgājēji, tomēr čeham Janam Palaham toreiz gadu atpakaļ numurs sanāca līdz galam. Un savā pirmsnāves vēstulē viņš prasīja “vien” cenzūras atcelšanu.
Pašaizdedzināšanās vispār izrādījās vēl kāds, diezgan antihumāns un iznīcinošs, bet populārs veids, kā radīt apātiju cilvēkos un cīnīties kāda sociāla vai politiska mērķa labad. Par tās pionieriem var uzskatīt Dienvidvjetnamas mūkus, kuri, protestēdami pret režīmu, aizdedzinājās jau 1963. gadā. Šobrīd sociologs Michael Biggs apkopojis 533 pašaizdedzināšanās gadījumus kopš sešdesmitajiem. Uguns piešķilšana sev izrādījās ne vien baismīgākais, bet arī visletālākais no performances veidiem.
Kriss Bērdens, pienaglojies uz “vabolītes” jumta. 1974
Krisam Bērdenam (Chris Burden) izrādījās pilnīgi vienalga, vai performance sāp vai nesāp. Un viņš ķērās klāt lielām lietām. 1974. gads Bērdenam un mākslai kļuva leģendārs ar viņa provokatīvo, mazohistisko žestu, kad mākslinieks sevi lika pienaglot uz debeszilas “vabolītes” jumta, atdarinot Jēzus krustā sišanu un, lai gan nedroši, tomēr nepārprotami norādot paradoksālu žestu Amerikas reliģiozajiem pavalstniekiem. Vēlāk nekas Bērdenam neliedza slavenās naglas apzeltīt un pārdot par bargu naudu.
Trīs gadus pirms tam viņš jau bija izpildījies performancē Shoot, liekot savam asistentam no 5 metru attāluma iešaut viņam augšdelmā. Šobrīd domas dalās – vai Bērdena akcijas mērķis bija parādīt cilvēkiem, kas notiek, kad kāds patiešām tiek sašauts un ka tas šobrīd vienā laidā notiek Vjetnamā, vai arī tā izpaudās kā radikāls protests pret pieaugošo vardarbību filmās.
Bobs Dilans
Sešdesmitie gadi pasaulei deva popmūziku. Taču, kamēr smalki puiši nodarbojās ar Ray Ban saulesbriļļu degustāciju un turpināja būt jauki, vairāki citi nevēlējās padoties apsūbējošajam ritmam un kļuva par sava laika poētiskajiem Prometejiem. Piemēram, Bobs Dilans, kurš jau dekādes sākumā spīdoši izrunājās par lietām apkārt, un pirmais repa pirmsākumu spoken soul praktizētājs Gils Skots–Herons. Vjetnamas kara, Mārtina Lutera Kinga atentāta un personisku iemeslu ietekmēti, abi mūziķi, pilnīgi atšķirīgi un nesaistīti sāka izpildīt kontrreakciju, atklāti un pat reizēm nežēlīgi izsakoties par visu, kas rūp un, dzēlīgi vēršoties par valdību.
Dilana nošu revolūcija aizņēma praktiski divdesmit mēnešu, sākot ar 1962. gadā izdziedāto The Times They are A-Changin. Pēcāk ik katra dziesma noliedza karu kā tādu, “atstāja prezidentu pliku” un sīvi un ciniski cīnījās pret cilvēces notrulināšanos, civiltiesībām un padevību. Let Me Die in My Footsteps, Blowin' in the Wind, A Hard Rain's A-Gonna Fall un Only a Pawn in Their Game pacēla šķēpus pret rasismu, With God on Our Side noliedza amerikāņu fundamentālismu. Ar dziesmām Dilans kļuva par “savas nācijas paaudzes balsi”.
Tikmēr Skots-Herons 1971. gadā sacēlās pret rasu diskrimināciju un patērētāju kā sugu. “Tu nevarēsi palikt mājās, brāli, tu “neieštepselēsi”, neieslēgsi un neizlocīsies.. Jo revolūcija netiks translēta televīzijā!” vai “Lietas mainījās, lietas gāja uz labu, bet lietas nedarbojās..” ir slaveni citāti no divarpus minūtes gariem darbiem, kuros Skots-Herons tomēr pamanās iepīt līdz pat pussimts referenču par pastāvošo kārtību. Pret rasismu, saspīlētās sabiedrības kārtu attiecībām, alkstot pēc cilvēciska liberālisma.
Septiņdesmitajos piedzima panks. Antikomunisms, antikapitālisms, antihipiji, antimelodija, antivaldība, antiapakšveļa. Periods, kas pats par sevi bija viens liels protests, uzliesmoja Lielbritānijā, tas bija pilnīgi nevēlams, bet neaizstājami nepieciešams. Viss dumpīguma laikmets, kura laikā “Dievs sargāja Karalieni”, bija mākslas un antimākslas, kreatīvisma un absurda, vēl neredzētas dzēlības un truluma kokteilis, kas valda vēl joprojām un trīsdesmit gadu laikā nav mainījies ne par gramu.
Vērts pieminēt, ka panka ietekmē radās arī tādi vārdi kā Bérurier Noir, kas Francijas Nacionālo fronti burtiski sūtīja d***t, Lorija Andersone, kura turpināja nepārtraukti ko nicināt, ko kariķēt un parodēt, un Green Day, kuri 2004. gadā izdeva albumu American Idiot. Pagaidām pēdējo, patiesi atklāti anarhisko pankroku, kas piedāvāts publikai.
Arī Džons Lenons savu slavu bija ieguvis kā mūziķis. Tomēr savas karjeras otro daļu septiņdesmitos viņš pavadīja tīrā pacifismā un pasaules estētiskajā audzināšanā. To, ko mēģināja apsmiet Dilans un pārkliegt Vladimirs Visockis, Lenons sveica ar lielu devu harmonijas. 1969. gadā, Vjetnamas kara “piepampumā”, viņš ar savu dzīvesbiedri, mākslinieci Joko Ono izpildīja savu slaveno Bed-in aktu, kad nedēļu Amsterdamā un nedēļu Monreālā, abi neizkāpa no gultas, aicināja presi piebiedroties, veica leģendāras fotopozas, un tas viss – pasaules mieram.
Džons Lenons un Joko Ono “Bed-in”. 1969
Lenona “protests” ietekmējās no sit-in akcijām – cilvēks vai cilvēki, kuri apsēžas iestādēs, publiskās telpās u.c. un paliek nekustīgi, līdz tiek aizvākti, apcietināti, vai protestētāju griba tiek uzklausīta. Šī neikdienišķā piketa forma ir tieši saistīta ar raksta sākumā pieminēto Gandiju. Viņš bija pirmā persona, kas pielietoja sit-in protesta formu praksē, atrodoties Dienvidāfrikā un cīnoties pret negodīgajām cilvēktiesībām. Lai gan par sēdošo streiku esamību liecina daudz senāka vēsture – parādu piedziņas nolūkos indieši sēdēja pie savu parādnieku mājām (Dharna) un tā savus nelabvēļus terorizēja. Tas padara sit-in formu kā ne tikai vissenāko, bet arī visplašāk praktizēto alternatīvo protestu pasaulē.
Lenons kļuva slavens ar savu bed-in tikai tāpēc, ka pats bija slavens. Desmit gadus pirms viņa pirmos sēdošos streikus jau praktizēja Vičitā un Oklahomā, pēc Grīnsboro un Nešvilas 1960. gadā šie protesti izplatījās ducī citu pilsētu. Interesanti piebilst, ka šādu praksi, nezinot par tās izcelsmi, aizsāka astoņgadīga meitenīte, Oklahomas protestu vadītājas Klāras Luperes meita.
1989. gadā aukstais karš kā bēdīgs kramplauzis karājās pie Berlīnes mūra, un nekādus laikus bija nomainījušas cerības. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, likumsakarīgi, protesti vairs nepiederēja māksliniekiem, tie piederēja tautai. Lai gan slavenās “Pirmdienu demonstrācijas” Austrumvācijā aizsāka mākslas cilvēki, pūļa ietekmē tās zaudēja artistisko iedomību, bet ieguva noguruša, sāpināta un sirsnīga, ģimeniska cilvēka seju. 1989. gada 4. septembrī, nedēļu pēc Friedensgebet jeb miera lūgšanas tās dalībnieki sapulcējās pilsētas laukumā, lai vienkārši patērzētu, sajustos atbrīvoti un parunātu par mieru. Par spīti varas un drošības orgānu sankcijām un boikotam, “Pirmdienu demonstrācijas” jau mēnesi vēlāk vienoja 70 000 cilvēku, kuri darīja to pašu un dziedāja “Wir sind das Volk!” – “Mēs esam tā tauta!” Nedēļu vēlāk – 12 000. Vēl pēc septiņām dienām – divreiz vairāk.
4. novembrī viss turpinājās ar gandrīz miljonu Berlīnē, līdz beidzot 9. novembrī aukstais karš kā bēdīgs kramplauzis no Berlīnes mūra tika nomests. Arī Aleksandra laukuma demonstrāciju aizsāka mākslinieki – šoreiz aktieri un teātru darbinieki, tādējādi iezīmējot pirmo, oficiāli atzīto mītiņu, kuru aizsākušas privātpersonas.
Jau divus gadus iepriekš baltieši bija dziedājuši savā “Dziedošajā revolūcijā”, kurai likumsakarīgi vajadzēja beigties ar kādu “pompu”. Pompa notika 23. augustā, 1989. gadā, kad aptuveni 2 miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju nostājās 600 km garā līnijā, lai sadotos rokās un vienotos brīvai nākotnei. Padomju okupācija vairs nebija politiska problēma, tā bija morāles krahs, tāpēc bija ir tikai loģiski, ka cilvēki cīnījās nevis ar saukļiem, bet ar ētikas pamatprincipiem un kultūras kā morāles pamata iesaistīšanu. Sešus mēnešus vēlāk Lietuva veica pirmo neatkarības atjaunošanas aktu Padomju savienībā.
1985. gadā Modernās mākslas muzejs (MoMA) Ņujorkā atvēra “Starptautisko laicīgās glezniecības un skulpūras simpoziju”, No 169 pārstāvētajiem māksliniekiem vien 17 bija sievietes, un, kad izstādes kurators paziņoja, ka “Ja neesi šajā sarakstā, tev nopietni jāpārdomā sava karjera!”, daiļais dzimums nolēma rīkoties. Notikums ir pasludināms par pasaulē zināmāko feministu “bandas” Guerilla Girls tapšanas ieganstu. Un nu, jau divdesmit piecus gadus dažādas mākslinieces, kuru seju sedz gorillu maskas, uzrodas pasākumos, aģitē pret rasu diskrimināciju mākslā un pārraksta vēsturi, kariķējot plakātus un uzstājoties publiski.
Guerilla Girls plakāts
Ko līdzīgu pērn piedzīvoja Josephine Decker, kura bija viena no slavenajām dalībniecēm performanču “dievietes” Marinas Abramovičas projektā The Artist is Present. Kad Dekere nogaidīja 31 stundu, lai nonāktu pie MoMĀ nekustīgi sēdošās serbu mākslinieces, viņas pārdesmit sekundes slavas izvērtās par izdzīšanu no muzeja. Jaunā sieviete Abramovičas priekšā nolēma izģērbties, tomēr administrācija to nesaprata. Pēcāk tā izrādījās bezgala absurda kļūda, jo neviens nespēja atbildēt – ja pusē no gleznām attēlotas kailas sievietes, kāpēc kaut viena nevar būt kaila dzīvē?
Ar saukli “Everything is OK” ir kā ar olu un vistu. Neviens nezina, kurš bija pirmais.
Iespējams, tie bija dizaineri no San Francisko, kuri 2006. gadā pilsētu ietina dzeltenās, policijas lentēm līdzīgās līnijās, uz kurām bija uzdrukāts “Everything is OK”.
“The Yes Men” dalībnieks BBC kanāla tiešraidē
Iespējams, tie bija divi vīrieši Jacques Servin un Igor Vamos, kurus pasaule šobrīd pazīst ar apzīmējumu “The Yes Men”. Kopš 2003. gada viņi iemiesojas izdomātās personās, kas duetam varētu nepatikt, rada neīstus portālus un piedalās pasaules mēroga konferencēs, kuru laikā, turoties pie filozofijas “stāsti patiesību, atklāj melus”, vēršas pret jebkura veida sociālajām problēmām. “The Yes Men”, pateicoties panāktajai līdzībai ar dažādiem lielākiem vai mazākiem konglomerātiem, tiek oficiāli uzaicināti uz intervijām, TV šoviem un uzrodas konferencēs, kuru laikā veic skandalozus vai ciniskus paziņojumus, kas atklāj “savu korporāciju” necilvēcīgo un absurdo rīcību.
Tomēr, iespējams, “Everything is OK” spēks piedzīvoja kulmināciju 2009. gadā, kad divi jokupēteri Danny Shine un Charlie Veitch paņēma ruporus, nostājās Londonas laukumos un ielās un sāka “protestēt”. “Viss, ko jūs lasāt avīzēs, ir 100% patiesība, ja jūs nestrādājat, jūs esat nevērtīga būtne, patērējiet, patērējiet, patērējiet! Jums ir jāpērk lietas, kuras jums nevajag, smaids nav labs ekonomikai un meditācija ir lieka iepirkšanās laika tērēšana, kad jūs nomirsiet, jūs nožēlosiet, ka neesat strādājuši vairāk...” Un tam visam pāri lieli burti – “Everything is OK”. Tā šie puiši radīja visiespaidīgāko protestu pret protestu, saceļoties pret visu ar visu. Visi saukļi pārsvarā bija tādi, pret kuriem iebilstu jebkurš domājošs cilvēks.
Gandrīz vienlaicīgi ar Deniju un Čārliju, savu “Everything is OK” izvērsa arī Tobijs Hadlstouns, kurš Trafalgāra laukumā, Londonā izdalīja cilvēkiem avīzes, kuras sastāvēja no plakātiem, apdrukātiem ar “CARRY ON, EVERYTHING IS OK, NO REASON TO MOAN, IT'S ALL FINE” (“Turpiniet, Viss ir kārtībā, Nav iemesla gausties, Ir labi”). Viņa ideja bija radīt pūli, kas streikodams turētu rokās šos plakātus, bet valdība neko nespētu atcelt. “Sarkasms veiksmīgi iedarbojās uz cilvēkiem, radot apātiju – visi tomēr zināja, ka nekas “nav labi”, un ir tik daudz lietu, pret/par kurām protestēt,” tā mākslinieks.
Hadlstouns šīgada 10. novembrī īstenoja vēl kādu, jau agrāk praktizētu protestu pret apātiju sabiedrībā, organizējot gājienu cauri Rīgai, kas savienoja Uzvaras pieminekli un Brīvības pieminekli. Divas zīmes, kas liecina par publiskās runas cenzūru un runas brīvību; tā gājiens lielāko tā norises laiku varēja atrasties pa vidu – mēs esam gatavi runāt, bet vēl joprojām jūtamies ierobežoti.
Lai gan protests vienmēr (pirmkārt) asociējies ar publiskajiem gājieniem, parādēm vai demonstrācijām, pieaugot vizuālā materiāla pieejamībai, tas lēnām transformējās plakanā, divdimensionālā un visam piemērojamā vidē. Agrāk, kaut vai simt piecdesmit gadus atpakaļ, lai sociālpolitisks un reizē māksliniecisks streiks sasniegtu auditoriju, bija vajadzīga tās klātbūtne. Bija vajadzīgs aktuālais viedoklis, impulsīvi cilvēku pūļi.
Apvienības “Object Orange” pārkrāsotās mājas
Šobrīd neskaitāmi mākslinieki uzskata, ka viņu skatuve un galerijas ir ielas. Piemēram, apvienība Object Orange, negausīgi pārkrāso jebkuru Detroitas aizmirsto ēku oranžā krāsā, lai tā izskatitos daiļāk un pievērstu iedzīvotāju uzmanību izzūdošajam mantojumam. Tomēr, pārsvarā aktīvistam pietiek vien ar grafisku, dizaina, foto, video vai citādi formatētu plaknes darbu, lai piekļūtu auditorijai, piemēram, sociālajos portālos. Visi zina, cik tie ir populārs veids, kā sasniegt masas, publicējot savu darbu vienā “postā” un redzēt, kā tevis radītie saukļi tiek pārpublicēti, citēti, un kā tiek gaidīts vēl.
Ik dienas vietnē Facebook parādās ilustrācijas, komiksi, attēli, kolāžas utt., kurās pārsvarā pieminēts kāds citāts, kāds stilistiski izveidots ziņojums, ko kas neviļus liekas tik trāpīgs, ka šķiet paredzēts pavairošanai. Daudziem zināms “Loesje International” viedo citātu vilnis visā Eiropā vai vides paziņojums “You are not stuck in traffic, you are traffic. Get a bike, break free!”, ko no GPS reklāmas kreatīvi izmainīja starptautiskie veloaktīvisti Cycle Chic.
Veloaktīvistu “Cycle Chic” plakāts
Tomēr, salīdzinot ar dzīva pūļa spēku, 150 “like” zīmīšu pie provokatīvā, šokējošā vai emocionāli uzrunājošā darba uzrunā auditoriju, taču zaudē ietekmi ar paātrinātu ātrumu. “Ielu galeriju” skrejlapas, grafiti, plakāti pārvēršas fotoattēlā mūsu viedtelefonos un, tāpat kā viss pārējais, tiek aizmirsti daudz ātrāk, aizslaucīti cietņu un atmiņu tīrīšanas procesos vai, pavisam loģiski, aizkrāsoti. Kāds tad būs nākamās desmitgades mākslinieciskais protests?
