RAKSTI  
Sanitāru streiks Memfisā. 1968

“Kāpēc Gandijs gāja pēc sāls” un citi kreatīvie protesti 0

Mārtiņš Eņģelis
21/11/2011

Laikmetīgo protestu radītāji un mākslinieki vienmēr mēģinājuši atrast veidus, kā provocēt masas un iegūt to uzmanību. Lai dalītos savos politiskajos uzskatos un vērtējumos, cīnītos pret sociālajām problēmām, par personiskajiem pārdzīvojumiem vai, pavisam vienkārši, mēģinot kļūt par jebkādu pretējo pozīciju pastāvošajai kārtībai, tā norādot – tas, kas šobrīd notiek, nav tas, ko mēs vēlētos redzēt. 

Trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito gadu sākumā mākslinieciski izpausmes veidi vēl aizvien tika strikti nodalīti. Svarīgākais manifestu formāts palika vizuālā māksla, iekļaujot gleznas, plakātus un uzplaukstošo fotogrāfiju. (Pateicoties Edward Steichen 1915. gadā uzņemtajai piena pudelei uz blokmājas ugunsdzēsības kāpnēm, fotoattēls vairs nekalpoja vien skaistu seju un dabas skatu iemūžināšanai.) Tikpat spēcīgi, lai gan prasot lielāku iedziļināšanos, savu ceļu mēroja arī literatūra. Sociālo spēku iekaroja Antuāna de Sent-Ekziperī, Albēra Kamī, Eriha Marijas Remarka u.c. psiholoģiskie un filozofiskie secinājumi, politiski nežēlīgs nedaudz vēlāk izrādīsies Džordžs Orvels un par tīru pasaules morāli cīnīsies Aizeks Azīmovs un Rejs Bredberijs. Eiropu pāršalca politiskā un sociālā izrēķināšanās ar spāņu dzejnieku Federiko Garsiju Lorku, taču jebkuras formas mākslinieciskais protests kā tāds vēl aizvien bija netiešs, ne pārāk uz rīcību vilinošs. Galu galā, arī mūzika savu cilvēces kustinošo spēku turpināja slēpt dejotāju gurnos, nevis liriķu mēlēs.

Lai sauktu sevi par mākslinieku, noteikti bija jāzina, kā radīt kādu no izpausmes veidiem. Publiska, mākslinieciska performance vai protests mūsdienu izpratnē neeksistēja, tie radās nepilnus divdesmit gadus vēlāk. Tāpēc, lai gan dīvaini, publiskas uzstāšanās pārvērtās garīgo līderu runās un mītiņos, kas vārdiem “publiskais mākslinieks” netieši lika pārvērsties par “orators”.

Iespējams, pasaules zināmākie un vērtīgākie protesti un kreatīvās sacelšanās šajā laikā notika lēnām neatkarību sajūtošajās “Vecās Eiropas kolonijās”. Visa Āfrika lēnām sāka mutuļot. Arī Āzija juta brīvības tuvošanos, tāpēc sociālpolitiskās aktivitātes ieguva vēl lielāku ideoloģisko pieskārienu. Viens no tālaika “performatoriem”, pasaulē pirmo sociālpolitisko nevardarbīgo protestu aizsācējiem bija Indijas garīgais līderis Mohandass Gandijs.

Sākumā viņa “akcijās” ietilpa Britu preču boikots un cīņa par indieša pašdarinātu apģērbu, tomēr, politisko netaisnību ietekmē, Gandijs pārvērtās par ne vien pirmo nevardarbīgo aktīvistu, bet, iespējams, arī pirmo politsociālo bada streikotāju un svētceļotāju pasaulē. Trīsdesmito gadu sākumā pēc pauzes Gandijs atsāka savu aktīvo darbību, tomēr gluži citādākā formā, kā to varētu paredzēt viņa pretinieki. Sekojot sāls eksporta nodokļu necilvēcīgajai politikai, Gandijs jau 1930. gada martā veica pirmo protesta pārgājienu, zināmu kā Salt Satyagraha (“Sāls gājiens”), lai pats iegūtu sāli kopā ar strādniekiem. 388 km garajai akcijai piepulcējās vairāki tūkstoši indiešu, bet rezultāts izrādījās apgriezts gaidītajam – britu vara par šādu vaļību nekavējoties ieslodzīja 60 000 strādnieku. >>