RAKSTI  
(Fragments) Aija Zariņa. “Līgo.” 2012. Foto no Aijas Zariņas personīgā arhīva

Ļoti laba tēma gleznošanai. Un ne tikai. 0

Paula Lūse
22/06/2015

Braucot mašīnā uz laukiem, klausos radio un dzirdu – „Ja pa radio sāk skanēt Līgo dziesmas, tad ziniet, ka tuvojas Jāņi!“ Domāju, kas vēl liecinātu par šiem svētkiem, ja es neklausītos radio? Interesanta tomēr mums tā Vasaras saulgriežu tradīcija. Ko tik cilvēki nedara – kur ugunskurus, sanes mājas pilnas meijām, taisa sierus, pin vainagus, dzied tautasdziesmas, lielveikalos masveidā tiek izpirkts alus un šašliks. Rīga principā paliek tukša, jo IR JĀDODAS! Ja es būtu mākslinieks, es, iespējams, Jāņos paliktu pilsētā, lai gleznotu šo fenomenāli tukšo Rīgu, kur tomēr garām pabrauc kāda vientuļa ātrās palīdzības mašīna ar sirēnām, kas atbalsojas daudz tālāk nekā ikdienā.

Bieži esmu aizdomājusies par to, cik daudz ir jāzina par mākslas darbu, lai to saprastu vai uztvertu. Vai pietiek ar nosaukumu? Vai ir vajadzīgas koncepcijas? Cik daudz pats darbs runā un cik daudz par to stāsta mākslinieks? Atlasot darbus rakstam par Līgo svētku un Jāņu tematiku, raisījās domas par to, kas tad liecina par darbu piederību šai tēmai.

Vasara. Saulgrieži. Līgo. Jāņi. Siers. Alus. Tautasdziesmas. Ugunskurs. Vainags. Meijas. Zaļš. Ozols. Puķes. Papardes. Daba. Lietus. Visi šie vārdi gan atsevišķi, gan šo vārdu kopums asociatīvi atgādina par Līgo svētku un Jāņu tuvošanos. Mākslinieki šos, iespējams, vislatviskākos svētkus, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, ir attēlojuši bieži. Par šo tēmu runā simboli, kas attēloti darbos, kā arī darbu nosaukumi.


Boriss Bērziņš. “Jāņi.” 1981

Kā pirmo gribētu minēt Borisa Bērziņa daiļradi. Bērziņam Jāņu tēma bijusi īpaši tuva un bieži reproducēta, viņš par to ir daudz runājis un skaidrojis arī savos darbos attēloto. Gandrīz katrai gleznai ir savs stāsts. Mākslinieks ir teicis, ka portrets ir grūta lieta, jo ir jābūt līdzībai, citādi tas nav portrets, bet uzgleznot līdzīgu – tas arī nekas nav. Boriss Bērziņš reti cilvēkus glezno no dabas, viņam patīk gleznot cilvēku, bet ne konkrētu portretu. Bieži varam redzēt, kā Bērziņš savos darbos attēlo līgotājus – ar vainagiem galvā, profilā, uzsistu aci. Arī pašportretos mākslinieks sevi ir attēlojis kā līgotāju ar vainagu galvā. Bērziņš reiz ir teicis: “Līgotāji – tas ir sadzīves žanrs. Tagad nav modē. Bet man nospļauties, ir modē vai nav, ja man tā tēma patīk, es gleznoju. Ļoti laba tēma gleznošanai. Zaļš. Viss zaļš, personāži arī.”


Boriss Bērziņš. “Līgotāji.” 1987


Boriss Bērziņš. “Pašportrets ar vainagu.” Ap 1977


Boriss Bērziņš “Meitene ar vainagu”. 20. gs. 90. gadu otrā puse


Boriss Bērziņš “Pašportrets”. 1977


Boriss Bērziņš “Meitene ar vainagu”. 1975 


Akcija “Jēzus Kristus kāzas”. Dalībnieki: Andris Bergmanis, Irēna Birmbauma, Māra Brašmane, Ināra Eglīte, Mudīte Gaiševska, Aija Grīnberga, Andris Grīnbergs, Inta Jaunzema (Grīnberga), Ninuce Kaupuža, Ingvars Leitis, Ināra Podkalne, Sandrs Rīga, Ivars Skanstiņš, Eižens Valpēters. Foto: Māra Brašmane. 1972. LMC diapozitīvu kolekcija.

Arī Māras Brašmanes fotogrāfijā dokumentētā Andra Grīnberga akcija “Jēzus Kristus kāzas” rada Jāņiem atbilstošu noskaņu. Te nu mēs atgriežamies pie pirmīt teiktā – kas tad mākslas darbos liecina par šo svētku klātbūtni? Šajā fotogrāfijā par Jāņu laiku šķietami varētu vēstīt vainagi, kopā sanākšana un pļavu puķes, kas zied ap šo laiku. Brašmane Alises Tīfentāles intervijā sacījusi “Lai fotografētu cilvēkus, ir jābūt brīvam, un brīvs tu esi tikai jaunībā – brīvs tādā nozīmē, ka tev ir daudz laika. Iekšēja brīvība no vecuma nav atkarīga.” Un brīvība ir tas, ko šajā fotogrāfijā var just. Brīvība un neliels svētku vai pēcsvētku nogurums. Laika diktētie noteikumi neeksistē, tikai daba un cilvēku alkas dzīvot. Gluži kā Saulgriežos, kad laiks ir garš un tā skaitīšanai nav nozīmes, jo nozīme ir tikai kopā būšanai un saplūšanai – ar vidi, ar otru, ar vēsturiskām tradīcijām. Brīdis ticis notverts tik tīrs, ka nav īpašas vajadzības iedziļināties, vai iemūžinātie personāži svin tieši Jāņus. 


Inta Dobrāja. “Ar sveci.” 2000. Foto: Latvijas mākslinieku savienības galerija

Intas Dobrājas gleznās dominējošu vietu ieņem figurāli tēli, portreti un darba tematikai veltīti risinājumi. Mākslinieces daiļrade saistās ar sadzīvē rastām vērtībām, kuras saglabājušas savu nozīmi vēsturiskajā laikā posmā. Dobrājas darbā “Ar sveci” vērojama meitene ar vainagu galvā, kas ar telpiski tonālās glezniecības palīdzību veido siltu un mājīgu noskaņu, lai arī meitenes acīs vērojamas skumjas, kopējais iespaids skumjš neveidojas.


Dace Lielā. “Vasara.” 2006. Galerijas „Daugava“ publicitātes foto 

Daces Lielās gleznā “Vasara”, kas 2011. gadā bija skatāma galerijas Daugava izstādē “Jāņi. Pēcjāņi”, ir saules piepildīta un gaiša. Varbūt par Jāņiem gleznā nekas konkrēti neliecina (izņemot izstādes nosaukumu, kurā tā tikusi izstādīta), bet pļavas, ūdens tuvums, kalmes, ūdensrozes, kopā sanākšana – asociējas ar laiku ap Jāņiem, kas cilvēkam liek justies vistuvāk dabai. Un, jo tuvāk un detalizētāk vēro Daces Lielās gleznu, jo tuvāk dabai vai ilūzijai par to mēs nonākam. 


Atis Lūsis “Visīsākā nakts”. 2001. Foto: Ata Lūša personīgais arhīvs

Jautājot māksliniekam Atim Lūsim par tekstildarba “Visīsākā nakts” koncepciju, viņš atbild, ka tajā laikā, kad tapa darbs, koncepcijas Latvijā vēl nebija tik populāras. Bet šis tomēr ir darbs, kuram nosaukums spēlē diezgan nozīmīgu – paskaidrojošu lomu. Tiklīdz ir zināms darba nosaukums, interpretācijas sāk lauzties uz āru – sievišķā un vīrišķā, tumsas un gaismas attiecības. Visīsākā nakts ir tieša norāde uz Vasaras saulgriežiem un rotaļīgi savij arī ar zināmo papardes zieda meklēšanas tēmas interpretāciju.


Aija Zariņa. “Līgo.” 2012. Foto no Aijas Zariņas personīgā arhīva

Aijas Zariņas gleznā “Līgo” vērojamas četras galvas – divi pāri – , virs kurām attēlots stilizēts Jāņu vainags un uzraksts “Līgo”. Vainagā iekļautās stilizētās cilvēku kontūras savienotas dejā. Šie simboli – vainags un dejas, kā arī uzraksts “Līgo” ir tieša atsauce uz latviešu tautai tik nozīmīgajiem un tradicionālajiem svētkiem. Māksliniece ir sacījusi, ka līgojot un dziedot mūsu gars apvienojas, un mēs apzināmies, ka esam vienota būtne – Latvijas tauta.

Priecīgus jums visiem svētkus!