RAKSTI  
Riharda Vāgnera operas “Dievu mijkrēslis” pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā – 19. novembrī

Kairiša intravenozais Vāgners 0

Mārtiņš Vanags
18/11/2011 

Riharda Vāgnera operas “Dievu mijkrēslis” pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā notiek 19. novembrī. Nākamās izrādes – 27. novembrī un nākamā gada 29. aprīlī, kā arī Rīgas Operas festivāla ietvaros – 10. un 17. jūnijā.

Rīgas operas administrācijas aprindās valdot zināma piesardzība pret Vāgnera “Nībelunga gredzena” režisora Viestura Kairiša preses konferencēm un intervijām. Režisora biežā atzīšanās, ka Vāgners viņam rada atkarībai un reliģiskai ekstāzei pielīdzināmu pieredzi, atstāj neaprakstāmu un “intravenozu” ietekmi, tiek uzskatīta par risku operas labajam tēlam un elites pulcēšanās vietas reputācijai. Var iztēloties kādu Rīgas domes kultūras departamenta darbinieci sakām – cilvēks ar šādu atkarību drīzāk būtu jāhospitalizē, nevis jāļauj viņam iestudēt izrādes Nacionālajā operā par nodokļu maksātāju naudu.

Bet Kairišs turpina runāt par savu “narkotisko atkarību” no Vāgnera mūzikas, kas esot “vairāk nekā mūzika”. Patiešam, šādi izteikumi var likt sajusties neērti tiem ļaudīm, kas mākslu, tostarp operu, uzskata par skaistā un labā mājvietu. Opera taču ir kulturāliem cilvēkiem ieteicams, relaksējošs brīvā laika pavadīšanas veids, tāda kā SPA ausīm un acīm. Nav dzirdēts, ka Adāna “Žizele” vai Čaikovska “Gulbju ezers”, Verdi “Traviata” vai Mocarta “Figaro kāzas” uz kādu cilvēku atstātu “intravenozu” iespaidu. Tā kā “intravenozs,” nav šaubu, ir atsauce uz narkotisko vielu ievadīšanu vēnā ar šļirces palīdzību, kas raksturīga cilvēkiem ar smagām psihotropo vielu atkarības problēmām, varētu domāt, ka, Kairišaprāt, Vāgners ir uzskatāms par individuāli un sociāli nelabvēlīgu parādību, kaut ko sabiedrībai kaitīgu un izskaužamu.

Priekšstats, ka Vāgners ir kaut kādā ziņā bīstams, vēsturiski ir apvijis Vāgnera mākslu. To nosaka Vāgnera paša deklarācija, ka viņa māksla nav, tā sakot, “parasta” opera, bet gan visu mākslu apvienojums “sintēzes mākslas darbā” jeb Gesamtkunstwerk, kura uzdevums ir – ne vairāk, ne mazāk – mainīt cilvēci. Vāgners bija pārliecināts, ka vienīgi (viņa) muzikālajai drāmai, kurā apvienota cilvēka balss, dzeja, drāma, mīmika, kostīmi, instrumentālā mūzika, vizuālā māksla, kustību teātris – var piemist neparasts iedarbības spēks, kas rodas no šo visu mākslu sintēzes caur vienotu, grandiozu māksliniecisku ideju. Šodien tāds apgalvojums labākajā gadījumā izklausās pēc kādas neparasti ambiciozas vīzijas, kas izrauta no 19. gs. vācu kultūras konteksta. Tas ir konteksts, kurā Markss rakstīja labi zināmo tēzi, ka “filozofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši, bet uzdevums ir to pārveidot”. Vāgneram noteikti var piedēvēt līdzīgu apņēmību attiecībā uz mākslas sūtību.

“Nībelunga gredzens” ir četru muzikālo drāmu cikls (“Reinas zelts”, “Valkīra”, “Zigfrīds” un “Dievu mijkrēslis”), kurā Vāgnera mākslinieciskās ambīcijas ir iemiesotas vispilnīgāk. Jau pieminētā mākslu sintēze vienotā dramatiskā darbā, muzikālu vadmotīvu sistēma un citas, kā šodien teiktu, inovācijas ir svarīgi pieturpunkti mākslas un mūzikas vēsturē. Man gan šķiet, ka “Nībelunga gredzenā” būtu vērts pievērst uzmanību kam citam. Proti, šo četru muzikālo drāmu cikla pamatā ir Vāgnera iecere uz skatuves uzburt tādu kā mītisku pasaules mikromodeli, kurā notiekošais var kalpot par mācību jebkad un jebkur. Jebkas, kas notiek dievu, pusdievu, varoņu un gnomu attiecībās ir svarīgs ne tikai tajās attiecībās, bet arī mūsu attiecībās, ļaujot saprast kaut ko par sevi šodien un tagad. Līdzīgi Šekspīram Vāgners “Nībelunga gredzenā” parāda “mūžīgu jautājumu” liktenīgās dilemmas, viņa mākslā ar nepārspējamu daiļrunību tiek runāts par varaskāri un naudaskāri, ideālu mīlestību, kuras dēļ būtu jādodas nāvē, monumentālu draudzību, patiesi nelietīgu nodevību un citiem cilvēcisku attiecību “pamatmodeļiem”, kas, viņaprāt, tikai mākslā ir atainojami ideālā formā. >>