Foto

Kirils Kobrins: Par pašu galveno

Kirils Kobrins
09/06/2015 

Tāda izstāde kā Forensics: The Anatomy of Crime, kas pašlaik skatāma Londonas Wellcome Collection, ir iespējama tikai valstī, kurā ir sacerēta un publicēta šāda pasāža: “Kad slepkavība gramatiski atrodas vēl Futurum Perfectum, kamēr tā vēl nav paveikta un pat (saskaņā ar jaunmodīgo pūrisko izteikumu) neatrodas īstenošanas procesā, bet ir nodomāta veikt, – un runas par perināmo uzbrukumu vēl tikai nonāk mums ausīs, vērtēsim to tikai un vienīgi no morāles viedokļa. Tomēr iedomājieties, ka slepkavība jau īstenota, izpildīta: ja par to varat teikt tetelestai – “darīts” – vai (atkārtosim vareno Mēdejas molosa pēdu [1] eirgatai) – “Tad tas viss”; ja asinsizliešana ir fait accompli; ja nelaimīgais upuris jau ir atbrīvots no ciešanām, bet tajās vainojamais neģēlis aizbēdzis nezināmā virzienā; pieļausim pat, ka neesam žēlojuši savus spēkus, cenšoties viņu aizturēt, un pat pielikuši viņam priekšā kāju, bet velti: abiitevasitexcessiterupitetc[2] – kāda jēga tad, es vaicāju, ir tikumiem?

Morāle ir saņēmusi savu; tagad laiks Izsmalcinātai Gaumei un Smalkām mākslām. Atgadījies bēdīgs notikums – nav vārdam vietas – patiešām bēdīgs; bet nekas te vairs nav līdzams – jebkurā gadījumā mēs esam bezspēcīgi. Tāpēc mēģināsim no notikušā iegūt vismaz kādu labumu; ja notikušais nevar kalpot morāliem mērķiem, izturēsimies pret to tīri estētiski – un paskatīsimies, vai tajā neatradīsies kāda jēga. Tāda ir saprātīga cilvēka loģika, un kas no tā izriet? Nožāvēsim asaras un radīsim mierinājumu domā: lai arī nodarījums no morāles viedokļa ir šausmīgs un tam nav nekāda attaisnojuma, no labas gaumes pozīcijām tas ir uzmanības vērts.”

Tas ir Tomass de Kvinsijs, viņa diženā eseja “Slepkavība kā viena no smalkajām mākslām” [3]. 1827. gadā “Blekvudas žurnālā” publicētais teksts izraisīja daudz atsauksmju, liekot autoram uzrakstīt “Papildinājumu” un pēc tam arī “Postscript”. Visas trīs daļas ir žanriski dažādas, īpaši atšķiras trešā, kur sīki un diezgan atsvešināti, bezmaz kā Trūmana Kapotes “Aukstasinīgajā slepkavībā”, aprakstīts, kā 1811. gadā Londonas rajonā Vopingā tika pastrādāts šausmīgs noziegums – nogalināta vesela ģimene: Timotijs Marrs, viņa sieva Selija, viņu trīs mēnešus vecais dēls Timotijs, Marra palīgs Džeimss Houens un kalpone Mārgareta Dževela. Par šajā un vēl vienā noziegumā, kas noticis pavisam netālu, aizdomās turamo tika atzīts jūrnieks Džons Viljamss. Viņš pakārās cietumā vēl pirms tiesas. Viljamsa līķi apglabāt veda atvērtā zārkā, un, pēc dažām aplēsēm, paskatīties uz to saskrēja vairāk nekā simt tūkstoši cilvēku. Kad līķi iemeta izraktajā bedrē, kāds nelaiķim sirdī iedūra mietu. Atdusas vieta pašnāvniekam, protams, netika ierādīta kapos; viņu apglabāja krustojumā.

Gan miets, gan krustceles – ir svarīgas detaļas. Miets traucētu neģēļa ļaunajam garam tikt laukā no kapa un doties piedzīvojumu meklējumos; krustceles izraudzītas tādēļ, lai gars, ja nu tomēr tiktu virszemē, izvēlētos nepareizo ceļu. Pēc kādiem 70 gadiem celtnieki rokot uzdūrās Viljamsa skeletam un kaimiņu paba “Kronis un delfīns” īpašnieks paņēma galvaskausu sev kā suvenīru. Kopš tā laika šī alus dzertuve vairākkārt mainījusi īpašnieku, arī rajons ir pilnībā pārvērties raksturā – no apšaubāmas reputācijas kvartāla, kur ņudzēt ņudz no izlaidīgiem jūrniekiem, prostitūtām un visādu sugu blēžiem, tas kļuvis par jaunās vidusšķiras dzīves vietu, – un galvaskauss kaut kur pazudis. “Kronis un delfīns” tika slēgts pirms dažiem gadiem. No Viljamsa palikusi tikai leģenda. Kas attiecas uz faktiem – ir lielas šaubas par divu Vopingas slepkavību oficiālo versiju. Bet de Kvinsijs nešaubīgi ticēja, ka jūrnieks ir vainīgs, tāpēc arī viena no tā laika paša baismīgākā nozieguma autora laurus piešķīra Vijamsam.


Cilvēka ievainojumi. Typus morborum and plagarum accidentium ab extra corpori humano. 1533

Ja neņem vērā tādus vārdu savienojumus kā “laba gaume”, “Smalkās Mākslas” un vēl šo to, de Kvinsija eseja ir ne tikai mūsdienīga – tā faktiski aizsāk pašreizējo neviltotās sajūsmas laikmetu par jebkuru noziegumu, īpaši – slepkavību. Respektīvi, vārdos sabiedrība nosoda noziegumus, valsts policijas personā noziedzniekus ķer, pēc tam tiesas tos sēdina cietumā un dažās zemēs pat soda ar nāvi. Tomēr realitātē – bet mūsdienās realitāte ir popkultūra un daudzveidīgā popideoloģija, piemēram, islāma ekstrēmisma vai jaunā krievu patriotisma veidā, – par vardarbīgu dzīvības atņemšanu ne tikai sajūsminās, bet arī attaisno to, liek kā paraugu un dzied slavas dziesmas. Neko tādu Tomass de Kvinsijs nav nedz gribējis, nedz domājis.

Viņa ideja ir ļoti vienkārša: tāpat kā jebkuru cilvēka rīcības aktu, slepkavību – laiku vairs atpakaļ nepagriezīsi un upuri no mirušajiem neuzcelsi, – var vērtēt pēc Aristoteļa (de Kvinsijs sava tekstā citē Aristoteli) estētiskajiem kanoniem. Bet – un te ar Aristoteli vairs nav nekāda sakara – de Kvinsijs precīzi nošķir ētisko no estētiskā, pēdējo iedalot atsevišķā kategorijā. No tam vēstures laikmetam ierastā romantisma viņš pāriet pie briestošā vēlā romantisma un pat iezīmē dekadenci. Vairāki šīs pārejas soļi ir izrādījušies ārkārtīgi auglīgi britu kultūrai, radot klasiskā detektīva žanru, kurā Šerlokam Holmsam atvēlēta auksta estēta loma, cienīgtēvam Braunam – nelokāma cīnītāja tēls par estētiskā atpakaļ atgriešanu estētiskajā (ko viņš traktē, izmantojot tikai un vienīgi Akvīnas Tomu un kardinālu Ņūmenu), savukārt Erkils Puaro vispār ir izdomāts kā sintēze – kronis, kas vainago iepriekšminēto tēzi un antitēzi. Jāteic – kā sintēze beļģis nav diez ko pārliecinošs.

Šīs garās pārdomas pirms paša stāsta par izstādi mākslas telpā Wellcome Collection klāstu tikai tādēļ, lai paskaidrotu, kāpēc par tematu izvēlējos tieši Forensics: The Anatomy of Crime. Jo šeit šķietami nekādas mākslas nav, vieni vienīgi baisi līķi, drūmi tiesu medicīnas eksperti, vienveidīgi, garlaicīgi pirkstu nospiedumi, vulgāras tiesas prāvas un tamlīdzīgas dzelteno presi interesējošas lietas. Tad, lūk, pirmais pamatojums ir šāds. Kopš 19. gadsimta otrās trešdaļas noziegumus, un pirmām kārtām – slepkavības, sāk traktēt kā mākslas darbus, ņemot par pamatu to iekšējo loģiku. Šī, izteikti britiem raksturīgā pieeja, ir pretstatā otrai – kontinentālajai pieejai, kur slepkavība bieži vien ir akts, kurā sakoncentrēta, saspiesta visa sociālā, politiskā un ekonomiskā sabiedrības dzīve. Saskaņā ar de Kvinsija domu anglosakšu tradīcijai slepkavība ir iemesls uzmanīgi sekot līdzi, kā pamatoti notiek noziedznieka meklēšana, noķeršana un tiesa. Protams, publiku interesē arī morāle – bet ne tik ļoti. Šādā – un tikai šādā – kontekstā noziegums patiešām ir sasaistāms ar mākslu. 


Korīna Meja Boca. “Īsi par neizskaidrojamām nāvēm. Virtuve (Skats no attāluma).” 2004 

Otrs pamatojums ir vienkāršāks. Mākslai – un te es sekoju tīrajiem estētiem un dekadentiem, jo, kurš gan cits, ja ne Šarls Bodlērs un Oskars Vailds, saprata visu par mākslu? – ir tiešs sakars ar nāvi. Precīzāk – Daiļajam. Daiļais ir sastingusi forma; kad sakām vārdu “daiļums”, gara acīm redzam kādu antīku statuju vai Torvaldsena bisti, vai Bernīni “Persefones nolaupīšanu”. Respektīvi, skulptūra – labākajos izpausmes veidos, nevis kā Ļeņina piemineklis Debaļcevā – ir daiļas pabeigtas formas triumfs. Daiļa pabeigta forma ir nāve; pēc nāves forma sāk sadalīties; pirms tam, tā sauktās dzīves laikā, forma vēl nav pabeigta, tā vien tiecas uz pabeigtību. Nāve ir Visaugstākais Daiļā punkts, un no šejienes acīmredzams ir secinājums: slepkavība, kas noved pie nāves, ir analoga radīšanai, kas noved pie Mākslas Darba.

Attiecīgi – izstāde par slepkavību ir izstāde par mākslu un ir mākslas izstāde.

Visbeidzot, treškārt un pavisam banāli. Krietnu daļu Forensics: The Anatomy of Crime eksponātu veido mākslas objekti. Kuratore Lūsija Šanahana ir uzaicinājusi vairākus māksliniekus, kas strādā ar slepkavību tēmu. Interesanti, ka viņu vidū ir gan tādi, kas specializējušies individuālo slepkavību tēmā, gan tādi – kas masu slepkavībās. Uz otro fona pirmās izskatās interesantāk – un, neapšaubāmi, vecmodīgāk. Izstādē acīmredzams kļūst tas, cik nosacīts ir mūsu iecienītais pasaules dalījums – pasaulē (tā dēvētajā “realitātē”) un mākslā. Daudzi tīri praktiski priekšmeti – policistu uzņemtās upuru fotogrāfijas, noziegumu rekonstrukcijas un pat tiesu medicīnas eksperta instrumentu komplekts notikuma vietas apskatei – atstāj dziļāku estētisku iespaidu nekā atsevišķi eksponāti, kas apzināti radīti kā mākslas priekšmeti. Būtība pat nav tajā, ka māksla šodien ir tas, ko mēs par tādu uzskatām, ir vēl kas – mēs vairs nespējam uztvert tā saucamo “dzīvi” bez medija, ko sauc par “mākslu”, starpniecības. 1940.–50. gadu melnbaltās fotogrāfijas no noziegumu vietām mēs uztveram kā kadrus no ideālas noir filmas, kas uzņemta platonisku arhetipu pasaulē.


Sieviete bārā. Viena no policijas 70 uzņemtām notikuma fotogrāfijām. 1970. Michael Hoppen Gallery, UK īpašums. (Features in Forensics: the Anatomy of Crime, Wellcome Collection)

Izstāde veidota no piecām sadaļām, kur katra reprezentē secīgu posmu vardarbīgas nāves mīklas atrisināšanā, izmeklēšanā un likumīgā atmaksā. Pirmās zāles nosaukums “Nozieguma skatuve”, otrās – “Morgs”, trešās – “Laboratorija”, ceturtās – “Kratīšana” (mūsdienu šausmīgajā policistu krievu valodā The Search dēvē par следственными мероприятиями... Cik zemu gan var krist! Kāda korozija tāpat jau neizstrādātajā noziegumu un sodu glosārijā!), piektās – “Tiesas zāle”. Nesatricināmo kuratores loģiku mazliet liek apšaubīt apstāklis, ka izstāde ir par vardarbīgu nāvi vispār, nevis tikai nozieguma mērķi un iznākumu. Piemēram, eksponātu vidū ir atveidojums no slavenās pēcnāves maskas L'Inconnue de la Seine, “Nezināmā no Sēnas”, kas noņemta no sejas sešpadsmitgadīgai meitenei, kura 1880. gadā noslīcinājās Sēnā. [4] Viņu, pēc visa spriežot, neviens nav nogalinājis.


Nezināmā no Sēnas. © Francesco Ferla, for Museum of the Order of St John, London (Features in Forensics: the Anatomy of Crime, Wellcome Collection)

Tāpat izstādē ir daudz tiesu medicīnas eksponātu, kas veltīti katastrofās, avārijās un nelaimes gadījumos bojā gājušajiem. Protams, šādā gadījumā var pieņemt, ka slepkavas lomā te iejuties Liktenis, Fatum vai pat, ak, šausmas, Dievs Tas Kungs – bet, šādi spriežot, mēs aiziesim pārāk tālu. Teoloģijai nav vietas britu pozitīvisma kriminālistikas dievnamā. Jāpiebilst gan – ne tikai britu. Bet par to mazliet vēlāk. Kas attiecas uz Dievu, precīzāk – uz nepozitīvismu, reliģiozo, tad tas izstādē iekļuvis pa sētas durvīm. Otrajā zālē, kas veltīta morgam, pie sienas karājas 17. gadsimta japāņu mākslinieka Kušodzu deviņu akvareļu sērija, kur secīgi atainota daiļas galma dāmas ķermeņa sadalīšanās. Morāle te īsti budiska – miesa ir sansāra, mēs esam mirstīgi, nekā nav, tāpēc labāk, lai no mums nekas arī nepaliek. Dāmas līķis vispirms uzpūšas, pēc tam pārklājas ar zilganiem plankumiem, no tā sūcas asinis, pēc tam to plosa zvēri un putni; finālā mums tiek parādīts skelets, un beigās vispār nekas nav atlicis. Tukšums. Bet man nez kāpēc šķiet, ka šī reliģiozi filozofiskā koncepcija patiesībā nav pretrunā uzticamajam angļu pozitīvismam un veselajam saprātam.

 
Kušodzu. “Augstdzimušās dāmas nāve un viņas ķermeņa sadalīšanās.” Miesa ir gandrīz pilnībā sabrukusi, atsedzot skeletu. Caur viņas mirstīgajām atliekām aug glicīnija. 17. gadsimts. Septītais sērijas akvarelis 

Kopumā šī pagaidām ir visinteresantākā šī gada mākslas izstāde Londonā. Pirmām kārtām tajā ir ļoti daudz visa kā. Stundām ilgi var pētīt visdažādākās lietiņas saistībā ar vardarbīgu nāvi, un gandrīz katra no tām ir mākslas darbs (skat. iepriekšminēto pirmkārt, otrkārt un treškārt). Policijas uzņēmumus no nozieguma vietām. Bojā gājušo un nogalināto pozas, kas variējas – te prātā nāk gan ekspresionisms, gan sirreālisms un dažkārt pat konceptuālisms.


Arturs Veligs Vidži. “Nogalinātais laupītājs.” 1941. Michael Hoppen Gallery, UK īpašums (Features in Forensics: the Anatomy of Crime, Wellcome Collection) 

Daudz visdažādāko laiku grāmatu par indīgajiem augiem, mācību līdzekļi par to, kā secēt līķus, un – te jau galīgs makabrs – to tārpu un mušu klasifikācija, kuri ir neatņemami kādreiz dzīvās miesas sadalīšanās procesa dalībnieki. Klasifikāciju te daudz. Alfons Bertijons izgudro kanonisko policijas fotogrāfiju žanru – aizturētā tuvplāns profilā un no priekšpuses. Bertijons dod arī pirkstu nospiedumu pirmo aprakstu.


Alfonsa Bertijona policijas foto, kas uzņemts pēc viņa paša izdomātā jaunā principa. 1913

Edmons Lokārs no Lionas noslīpē savu slaveno principu, saskaņā ar kuru ikviens kontakts ar cilvēka ķermeni atstāj pēdas, un attiecīgi eksperta uzdevums ir savākt maksimālu daudzumu šādu pēdu, tās izanalizēt un saukt vainīgo pie atbildības.


Edmons Lokārs ar dēlu pie mikroskopa. © Archives Municipales de Lyon. (Features in Forensics: the Anatomy of Crime, Wellcome Collection)

DNS atklāšana noslēdz nebeidzamo klasifikāciju estētiku un ieved kriminālistiku augsto tehnoloģiju pasaulē. Vispirms mūsu priekšā ir it kā kadri no “Kosmosa odisejas – 2001”, viss balts, apkārt ideāla tīrība un kārtība, bet vēlāk mēs attopamies datorspēļu pasaulē. Trūkst vienīgi skaņu celiņa chill-out garā. Starp citu, diženo francūžu vārdu pārpilnība liek apšaubīt britu pirmatklājēju godu pozitīvo praktisko zināšanu jomā par vardarbīgu nāvi; izrādās, Brīnišķā Gallija ir slavena ne tikai ar diženajiem policijas sociālajiem psihologiem komisāra Megrē veidolā. Kā atceramies, Konana Doila sacerējumos doktors Mortimers Bertijonu netaktiski vērtē augstāk par pašu Šerloku Holmsu. Šeit ir ieslēpts Eiropas sarežģītās uzbūves saprašanai nozīmīgs konflikts: Bertijons strādā valsts labā, Holmss – paša labā un visbiežāk savam priekam.

Bet līdzās slepkavnieciskajam ārtam, kas par tādu kļuvis tikai tāpēc, ka mēs to uztveram kā art, ir mērķtiecīgi radīta māksla. Vienkārši laikmetīgā māksla. Izstādē tā ir ļoti dažāda, lai arī visus māksliniekus apvieno sociāla raizēšanās un politiska angažētība. Eksponēti darbi, kas ir apbrīnojami paredzami, par spīti ieceres augstsirdībai un humānismam. Šeilas Kameričas Ab uno disce omnes vēsta par masu slepkavībām un genocīdu Bosnijā pilsoņu kara laikā bijušajā Dienvidslāvijā. Zāles vidū atrodas liela metāla būda, patiesībā tā ir mūsdienu mоrga daļa. Iekšā ir ļoti auksti un ož pēc formalīna. Bet līķu tur nav, tikai ekrāns, kurā redzamas dažādas Starptautiskās bezvēsts pazudušo meklēšanas komisijas darbības detaļas.


Šeila Kameriča. Ab uno disce omnes. Mākslinieces un Wellcome Collection īpašums

Tas bija elles darbs – uzreiz pēc vairākiem kolektīvās nobendēšanas uzliesmojumiem veselas valsts teritorijā censties tikt skaidrībā ar masu apbedījumiem, izzinot, kas tur guļ. Ļoti eiropeiska un neapšaubāmi cēla misija; pēc būtības runa bija par vienīgo iespējamo morālo atlīdzinājumu konveijeriskās bezvārda nāves upuriem – noskaidrot viņu vārdus, atdot atpakaļ viņu personību, viņu personisko vēsturi. Kameriča ir pārņemta ar šī procesa tehniskajām detaļām, kas, šķietami, ir loģiski, bet te notiek velnišķīga mija – un atsevišķu nelaimīgu upuru vietā mēs atkal vērojam viņu identitātes atjaunošanas mehānismu, mehānismu, kas ir tikpat auksts un automātisks kā nāve. Ļoti auksti ir tajā būdā – patiešām. Zināmā mērā divi Latīņamerikas mākslinieki ir izrādījušies lielāki eiropieši par eiropieti Šeilu Kameriču. Izstādē var noskatīties bezgala skumjo čīlieša Patrisio Gusmana dokumentālo filmu Nostalgia de la luz, kurā Pinočeta laikā bezvēsts pazudušo cilvēku radinieki klīst pa Atakamas tuksnesi, cenšoties atrast savu tuvinieku kaulus. Izmisums un sāpes, kas sākušās ar atsevišķa cilvēka pazušanu, vainagojas ar bezcerīgu personīgu meklēšanu pilnīgi tukšā vietā, kur nav cilvēku.


Patrisio Gusmans. Kadrs no filmas “Nostalģija pēc gaismas”. 2010. Icarus Films and Atacama Productions īpašums

Neģēlīgā ūsaino sadistu pūļa diktatūra kapitulē atsevišķu cilvēku traģēdijas priekšā; ne politiski kapitulē – tā tiek uzveikta estētiski. Tomēr dekadentiem nav taisnība – Daiļais ir morālā vistīrākais iemiesojums. Gandrīz nebeidzamas ļoti daudzu vardarbīgu nāvju parafernālijas ielenkumā visbaisāko iespaidu rada nevis upuru fotouzņēmumi un pat ne makabrā tiesu medicīnas ekspertīzes sasniegumu izstāde, bet gan palielais flīžu grīdas fragments, kas samontēts pirmajā zālē. Tā ir meksikānietes Teresas Margoljesas instalācija 32 años. Grīda nav īpaši tīra, dažas flīzes ir nosmērētas ar kaut ko melnu, šur tur manāmi sarkani traipi. Fragments ir atvests no mākslinieka Luisa Migela Suro mājas. Viņu 2006. gadā nogalināja bandīti. Sarkanie plankumi ir mākslinieka asinis.


Teresa Margoljesa. “32 gadi”. Grīda, uz kuras nokrita mākslinieks Luiss Migels Suro, kad tika nošauts. 2006. Mākslinieka un Galerie Peter Kilchmann (Cīrihe) īpašums 

Izstādē ir vēl daži Margoljesas darbi; visi – par zvērisko vardarbību Meksikā pēdējos piecpadsmit gados. Meksikāņu narkokarteļu karš ir ārkārtīgi nozīmīgs sižets mūsdienu pasaulē; žēl, ka par to runā tik maz. Jo tas ir stāsts par to, kā individuāla krimināla vardarbība viegli var izvērsties masveidīgā. Meksikā no lodes, spridzekļa, naža, cilpas vai citiem nāvi nesošiem ieročiem mirušo skaits nav mazāks kā vidējā pilsoņu vai pat parastā karā.

Sociālo saišu iziršana, atteikšanās no elementāras antropoloģiskas solidaritātes, bezjēdzīga visu ikkatra iznīcināšana neattiecas tikai uz valstīm, kur pie varas ir drūmi gorillas ar ģenerāļa uzplečiem. Šodien ko līdzīgu vērojam Ukrainas austrumos; diemžēl mūsdienu pasaulē neviens nav pasargāts no riebīgās izrādes turpinājuma vai pat piedalīšanās tajā. No upura lomas, es ceru.

Tomēr izstāde mākslas telpā Wellcome Collection galvenokārt vēsta par individuālo nāvi, lai cik skarba tā būtu. Tā, kas mierina un pat piepilda ar mērenu optimismu, ir vecā labā slepkavība. Vecie labie mietpilsoniskie nozieguma motīvi. Drūmie policisti un dzīvespriecīgie eksperti, kas savu dzīvi veltījuši līķu izpētei. Tiesneši, piesēdētāji, publika atklāsmju gaidās par slepenām mīļākajām un viltotiem testamentiem, arsēns jērgaļā ķiploku mērcē, asiņains nazis, kas aprakts dārzā, visbeidzot – taisnīgas tiesas triumfs – un, skat, noziedznieks jau šūpojas cilpā. Visnomierinošākās izstādē Forensics: The Anatomy of Crime ir sadzeltējušās avīzes ar pārskatiem no tiesas zāles, zīmēti portreti: advokātu, cilvēku mantijās un parūkās, indētāju un, protams, tiesu medicīnas ekspertu ģīmetnes. Kā tūlīt pēc kara esejā “Angļu slepkavības noriets” rakstījis Orvels, “senās mājas indēšanu drāmas ir produkts stabilai sabiedrībai, kurā pilnīga patvaļa dota liekulībai, tomēr šīs drāmas vismaz garantē, ka tādi smagi noziegumi kā slepkavības šajā sabiedrībā vēl izraisa stipras jūtas”. Te mēs atgriežamies teksta sākumā pie Tomasa de Kvinsija esejas.


Zīmējumi no ārsta Kripena tiesas prāvas. 1910. © Metropolitan Police Service (Features in Forensics: the Anatomy of Crime, Wellcome Collection)

Starp diženajiem bendēšanas virtuoziem, kurus savā lekcijā piemin anonīmais Elles Liesmu kluba (šī lekcija aizņem gandrīz visu “Slepkavības kā vienas no smalkajām mākslām” pirmo daļu) loceklis, nav nedz Čingishana, nedz giljotīnas virtuoza Sansona, nedz Napoleona Bonaparta. De Kvinsijs meistarīgi balansē starp dabisku riebumu pret vardarbīgu nonāvēšanu un eiropietim (precīzāk – anglim) tikpat dabisku sajūsmu par loģiku, čaklumu, izdomu, praktisku attapību, drosmi un citām vēlamām iezīmēm, ar kurām dažkārt paspīd slepkavas. Tāpēc slepkavību var uzskatīt par mākslu – tieši tāpat kā izmeklēšanu un tiesu. Bet runa šeit var būt tikai par atsevišķiem cilvēkiem – abās nozieguma ierakumu pusēs. Masu iznīcināšanai nav ne mazākā sakara ar Daiļo – kā jebkam, kas ir masveida. Divdesmitais gadsimts ir centies atcelt šo eiropeiskās apziņas bausli un gandrīz arī panācis savu – mākslā, politikā, pat sadzīvē. Bet tieši gandrīz. Holmss ir lieks pie Verdenas, Bertijonam nav jēgas ņemt pirkstu nospiedumus, lai noskaidrotu Kolimas upuru slepkavu personību, ir neiespējami iedomāties Puaro veiktu izmeklēšanu Ruandā vai Megrē – Aušvicā. Galvenā vērtība pirmām kārtām ir estētiska, tās ir eiropieša tiesības uz viena eksemplāra dzīvi un viena eksemplāra nāvi, viena eksemplāra noziegumu un viena eksemplāra sodu. Ja ievelkam plaušās tā pavairāk gaisa un atļaujamies teikt ko nepiedienīga patosa apvītu, tad jāsaka:

Izstāde ar nosaukumu “Kriminālistika: nozieguma anatomija” vēsta par mūsu platuma grādos pašu svarīgāko mākslu – mākslu dzīvot, mirt, ciest un izdarīt noziegumus vienatnē. Nu, un, protams, par baudu izvest to maitasgabalu tīros ūdeņos.

 

[1] Antīkajā metriskajā vārsmošanas sistēmā – trīs garas zilbes; zilbju kopu, kas regulāri atkārtojas, sauca par pēdu – tulk.

[2] ‘aizgāja, aizšmauca, attālinājās, izrāvās’ utt. (lat.)

[3] On Murder Considered as one of the Fine Arts. Man diez ko nepatīk, kā S. Suharevs pārtulkojis nosaukumu krievu valodā, bet, atklāti sakot, es neko labāku piedāvāt nevaru. Ja nu vienīgi “Par slepkavību kā Mākslu”, bet tas tad jau sanāk Borhess. Starp citu, Borhess de Kvinsiju uzskatīja par savu skolotāju.

[4] Vai arī nemaz nav slīkusi. Ir versija, ka šī ir masku veidojušā tēlnieka meitas seja. Tā vai citādi, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē tikai slinkais Eiropā nenopirka sev šīs maskas kopiju. “Nezināmā no Sēnas” karājās pie sienas bohēmas ļaužu un vienkārši buržuā mitekļos, to varēja redzēt pie Morisa Blanšo un pie Rilkes “Maltes Lauridsa Briges piezīmju”slavenā varoņa. Nabokovs 1934. gadā uzrakstīja sliktu rīmi par daiļo slīkoni, Mens Rejs uztaisīja fotogrāfiju sēriju, savukārt 1958. gadā meitenes seja tika dota manekenam, ar ko kardiologi trenēja iemaņas rīcībai ārkārtējos apstākļos. Tāpēc šī ir “visvairāk skūpstītā seja pasaulē”.