RAKSTI  
Orsons Velss. Publicitātes attēls

10 lietas, kas jāzina par Orsonu Velsu 0

Ieva Raudsepa
05/06/2015

Vārds, kas regulāri parādās dažādos kino topos ar mērķi noskaidrot visu laiku labāko režisoru vai filmu, ir amerikānis Orsons Velss (Orson Welles, 1915–1985). Savā laikā Holivudā Velss bija komerciāls neveiksminieks, bet mūsdienās režisors tiek uzskatīts par kino vēstures neatņemamu sastāvdaļu. Šogad Velsam paliek 100 gadu. Atzīmējot šo notikumu, Amerikā tiek vākti līdzekļi, lai pasaule ieraudzītu vienu no visu laiku slavenākajām līdz šim nepabeigtajām filmām – Orsona Velsa The Other Side of the Wind. Tikmēr Arterritory.com izceļ 10 lietas, kas būtu jāzina par leģendāro personību. 

1. Mākslinieciskā patstāvība

Dzīves laikā Velss uzņēma trīspadsmit pilnmetrāžas filmas. Tas nav īpaši daudz, ņemot vērā, cik daži citi Holivudas režisori karjeras laikā paspējuši nofilmēt (piemēram, Hičkoka kontā ir vairāk kā piecdesmit filmu). Velsam bija ļoti striktas prasības un izteikta vīzija  – viņš konsekventi cīnījās par stingru kontroli pār filmas veidošanas procesu un rezultātu, tādēļ ne viens vien projekts tā arī palika tikai idejas līmenī.

1939. gadā, kad Velss bija jau spīdoša radio un teātra personība, lai talantīgo jaunieti dabūtu uz Holivudu, RKO Pictures kompānija viņam piedāvāja neticamu darījumu – brīvību pašam attīstīt stāstu, izvēlēties aktierus, kā arī pēdējo vārdu attiecībā uz galējo montāžu. Tajā laikā režisora loma un ietekme Holivudā bija salīdzinoši maza, un darbs ar šādiem nosacījumiem bija reta parādība. Līdz ar komerciālajām neveiksmēm, šo privilēģiju viņš ātri arī zaudēja, bet neatkarīgi no apstākļiem Velss vienmēr cīnījās par savas vīzijas pilnīgu īstenošanu. 

2. Kino, teātra, radio aktieris un režisors

Lai gan Velsa vārdu lielākoties saista ar kino, viņš aktīvi darbojies arī teātrī un radio gan kā režisors, gan kā aktieris. 1930. gadu nogalē Velss bija viens no Mercury teātra dibinātājiem Ņujorkā. Paralēli, lai šo iestādi uzturētu, kā arī aiz tīras patikas, viņš piestrādāja radio. Šis darbs viņam atnesa pirmo slavu – Mercury teātra iestudētā radio luga “Pasauļu kari” sacēla lielu troksni un attiecīgi iezīmēja Velsa vārdu radošo ļaužu aprindās.


Orsons Velss filmā “Pilsonis Keins” (1941). Fotoattēls no Museum of Modern Art / Film Stills Archive, Ņujorka

3. “Pilsonis Keins”

“Pilsonis Keins” bija Velsa pirmā un slavenākā filma, kas tapusi iedvesmojoties no tā laika avīžu magnāta Viljama Rendolfa Hērsta (William Randolph Hearst) dzīvesstāsta. “Pilsonis Keins” nevienu reizi vien nosaukta par labāko filmu pasaules vēsturē un savā laikā tika nominēta 9 dažādām ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskars" kategorijām, no kurām gan ieguva tikai vienu – par labāko oriģinālscenāriju. Par spīti sava laika kritiķu atzinībām, filma bija komerciāli neveiksmīga, un līdz ar to nākamo filmu veidošanā Velsa autonomija radīšanas procesā un montāžā tika krietni ierobežota.

4. Traģiskā bērnība

Par spīti tam, ka Velss piedzima labi nodrošinātā ģimenē, viņa bērnu dienas iezīmējuši vairāki skumji notikumi. Viņa vecāki izšķīrās, kad Velss bija pavisam mazs, un jaunais puisis palika dzīvot ar mammu, kas nomira, kad viņam bija tikai deviņi gadi. Pēc tam Orsons ar tēvu vairākus mēnešus pavadīja ceļojot apkārt pa pasauli, līdz iestājās skolā, kas specializējas teātrī, Vudstokā, Ilinoisā. Kad puisim bija 15 gadu, ugunsgrēkā nomira arī viņa tēvs, un Orsons palika pilnīgi pats par sevi. Grūtības gan nenogalēja puikas–ģēnija radošo garu un Orsons devās uz Īriju, kur sešpadsmit gadu vecumā pārliecinoši piedalījās teātra noklausīšanās un Dublinā ieguva savus pirmos aktierdarbus.


Orsons Velss raidlugā War of the Worlds. 1938. Attēls: © National Portrait Gallery

5. “Pasauļu kari”

Kā jau iepriekš tika minēts, Velss ar Mercury teātri iestudēja “Pasauļu karu” radio lugu, kas viņu padarīja atpazīstamu plašākā mērogā. 1938. gadā, kad Eiropā notika karš un cilvēku apziņā apokaliptiska nākotne nebija nekas neiespējams, Velss palaida ēterā šīs lugas iestudējumu, kas atstāja īstas ziņu pārraides iespaidu. Attiecīgi, neviens vien noticēja tam, ka zemei uzbrūk citplanētieši un viss iet uz galu – Ņujorkā izcēlās panika. Velss nakti pavadīja karcerī, bet nākamajā dienā viņa seja rotāja The New York Times pirmās lapas.


Kadrs no filmas “Otello”. 1952. Otello – Orsons Velss, Desdemona – Sjūzanna Klutjē (Suzanne Cloutier)

6. Mīlestība pret Šekspīru

Visu mūžu Velss ir bijis uzticīgs Šekspīra tekstiem. 20 gadu vecumā Hārlemā, Ņujorkā, kā vienu no savām pirmajām izrādēm, Velss uzveda “Makbetu”. Izrādē spēlēja tikai melnādainie aktieri.
Bez vairākiem Šekspīra lugu uzvedumiem, Velss ir uzņēmis pilnmetrāžas filmas “Makbets” un “Otello”, padsmit gados izdevis grāmatu skolām Everybody’s Shakespeare, pats spēlējis vairākus Šekspīra varoņus, kā arī dzīves nogalē viena no viņa pēdējām iecerēm bija uzfilmēt “Karali Līru”, kurā pats varētu arī Līru spēlēt, bet diemžēl naudas trūkums projektu izbeidza, pirms vēl tas pat bija īsti sācies.


Žurnālā Life 1945. gadā publicēts attēls ar The Mercury Wonder Show noformējumu

7. The Mercury Wonder Show

1943. gadā Velss iestudēja lielu cirka uzvedumu karavīriem – The Mercury Wonder Show. Kā Velss vēlāk kādā intervijā atklāja, viņš juties ļoti vainīgs, ka izvairījies no kara dienesta, un vēlējies kaut ko dot tiem, kas tajā iesaistīti. The Mercury Wonder Show lielāko daļu sastādīja maģijas priekšnesumi (maģijas triki bija Velsa ilglaicīga kaislība). Bez viņa paša – Orson the Magnificent, uzvedumā spēlēja arī Rita Heivorte (Rita Hayworth), kuru vēlāk nomainīja Marlēna Dītriha (Marlene Dietrich). Karavīriem ieeja bija par brīvu, kamēr citi interesenti arī varēja apmeklēt pasākumu par nelielu samaksu. Lai šo projektu realizētu, Velss ieguldīja 40000 dolāru no savas kabatas.

8. Eiropa glābj

Velss Eiropu iemīlēja jau agrā jaunībā. Pusaudža gados, pēc tēva nāves, viņš bija devies uz Īriju, meklēt darbu kā aktieris, un tur arī bija veiksmīgi uzsācis teātra karjeru. Daudz vēlāk, būdams jau slavenība, pēc kārtējās komerciālās neveiksmes Holivudā, Velss izvēlējās pamest Ameriku un 1947. gadā devās strādāt otrpus okeānam. Atšķirībā no Amerikas, kur viņš bija izpelnījies tādu kā enfant terrible slavu, Eiropā Velsu ļoti mīlēja un cienīja. Meistars beidzot varēja atkal izjust tāda līmeņa atzinību, kāda viņam tika veltītas karjeras pašā sākuma posmā. Par viņu arī jūsmoja slavenā izdevuma Cahiers du cinéma pirmā paaudze – ietekmīgais kino teorētiķis un kritiķis Andrē Bazēns (André Bazin) uzrakstīja cildinošu biogrāfiju, kuras ievadu bija sacerējis leģendārais franču Jaunā viļņa režisors Fransuā Trifo (François Truffaut). 1956. gadā Velss atgriezās Holivudā, lai trīs gadus vēlāk atkal dotos uz Eiropu. Amerikā uz palikšanu režisors atgriezās tikai 1970. gadā.


Orsons Velss un Rita Reivorte filmā “Lēdija no Šanhajas” (1947). Publicitātes attēls

9. Trīs meitas un trīs sievas – aktrises

Velsa talants un personība piesaistīja sievietes – dzīves laikā režisoram bija vairākas mīlas dēkas, kā arī trīs laulības. Pirmo reizi Velss apprecējās 19 gadu vecumā ar jaunu aktrisi no Čikāgas sabiedrības krējuma – Virdžīniju Nikolsoni (Virginia Nicolson). Par spīti Velsa dēkām, laulība ilga nepilnus sešus gadus, kurai pa vidu 1938. gadā, pārim piedzima meita – Kristofera.

1943. gadā Velss apprecēja leģendāro Holivudas aktrisi Ritu Heivorti. Viņu laulība bija īsa – pāris izšķīrās 1947. gadā, bet vēl viņu savienības laikā pasaulē nāca viņu meita Rebeka. Šķiršanās procesa vidū Velss uzaicināja Heivorti spēlēt viņa, nu jau par film noir klasiku kļuvušajā filmā “Lēdija no Šanhajas”.

Savu trešo sievu, itāļu aktrisi Paulu Mori (Paola Mori) režisors satika 1952. gadā un pāris apprecējās trīs gadus vēlāk. 1955. gadā viņiem piedzima meita Beatrise. Par spīti Velsa dēkām, pāris nelauza laulības saites līdz mūža galam.

10. Orsona vienīgais “Oskars”

Par spīti tam, ka tagad dažādos topos Velss konsekventi parādās kā viens no vēsturē izcilākajiem kino režisoriem, karjeras laikā viņš saņēma tikai vienu “tradicionālu” balvu – Amerikas Kinoakadēmijas “Oskaru”, un tas notika 1942. gadā par labāko oriģinālscenāriju filmai “Pilsonis Keins”. Pirms pāris gadiem šo statuju kāds entuziasts iegādājās par vairāk kā 860 tūkstošiem dolāru.

Jāpiebilst gan, ka šis tomēr nebija vienīgais apbalvojums, ko Velsam piešķīra Kinoakadēmija – 1971. gadā viņš tika pie Goda balvas par īpašu ieguldījumu kino mākslā. Tajā reizē meistars gan uz ceremoniju personīgi neieradās, bet nosūtīja video ierakstu ar savu pateicības runu.