Laikmetīgais mākslinieks

Marlēnas Dimā izstādes The Image as Burden apskats

Kirils Kobrins
27/03/2015

Komplekts sastāv no trīs sadaļām. Iedomājieties koka kastīti – tajā iebūvētas finiera šķērssienas, un katru nodalījumu var aizvērt ar izbīdāmu vāciņu, uz kura rakstīts nosaukums. Tādu kā fluksusa lietiņu. Man vispār šķiet, ka Boiss ar fluksusu pēckara mākslas pasaulei ir izdomājuši pilnīgi visu, tieši tāpat kā bauhauss radījis ikdienas pasauli, kurā dzīvojam, – mājas, galdus, krēslus, grāmatas un pārējo. Labi, varbūt Boiss ar laikabiedriem ir izdomājuši ne gluži visu, bet viņi pilnīgi noteikti to ir noslīpējuši līdz loģiskai pilnībai. Bet – atgriezīsimies pie komplekta.

Marlene Dumas. Evil is Banal. 1984

Pirmo sadaļu sauksim „Biogrāfija”. Šajā nodalījumā jābūt kādam pusducim detaļu. Visām – vairāk vai mazāk noderīgām, bet nepilnīgām, ja tās lieto atsevišķi bez tām, kas ir aiz šķērssienas. Detaļa „Dzimšanas vieta”. Labāk, ja tā būtu kaut kāda ‘asinszeme’ uz austrumiem no Reinas vai pat Oderas. Vai noslēpumainie Austrumi – Tuvie vai Vidējie (varbūt arī Tālie Austrumi un Dienvidaustrumu Āzija, bet tas nebūs tik iespaidīgi). Pēdējos desmit piecpadsmit gados lielā cieņā ir Āfrika. Ja Āfrika, tad vislabāk, ja tā būtu jauktā ģimene vai piederētu pie kādas visnotaļ eksotiskas iedzīvotāju grupas – ne pārspīlēti, bet tomēr tā, lai šī grupa būtu zināma. Cita detaļa – „Trauma”, vislabāk „Bērnības trauma”. Šeit derēs visdažādākie notikumi – no izvarošanas bērna gados līdz vecāku zaudējumam, incestam vai piespiedu emigrācijai. Par šādu detaļu droši var izmantot arī kādu kuriozu, galvenais – to ielikt pareizajā kontekstā. Citas „Biogrāfijas” detaļas ir brīvi komplektējamas. Populāras, piemēram, ir „apspiestā seksualitāte” (vai pat „dzimuma maiņa”), „politisko represiju upuris”, „narkomānija un alkoholisms”, „romāns/laulība ar X”, „pašnāvības mēģinājumi”, „pašnāvība”, „dalība sabiedriskā vai politiskā kustībā” un tamlīdzīgi. Diezgan ikdienišķas, savstarpēji aizstājamas lietas, kas patētisku nozīmi iegūst tikai kombinācijā ar „dzimšanas vietu” un „traumu”.

Otrai komplekta sadaļai var būt pavisam vecmodīgs nosaukums. Piemēram, „Mākslinieciskā tehnika” vai vēl nemodernāk – „Žanrs”. Vai, tieši otrādi, ļoti mūsdienīgi – „Mediji”. Citiem vārdiem sakot – nevis „kurš” rada, bet „kā”. Šajā sadaļā ir dažas svarīgas detaļas, kas neizslēdz cita citu. Piemēram, „Glezniecība”. Līdzās – „Video”. Turpat blakus – „Kolāža”. Un arī „Instalācija”. Noteikti „Ready-made”. „Grafika”. Pat „Utilizācija”. Tikai viens būtisks precizējums: visiem šiem nosaukumiem jābūt pēdiņās. Ne glezniecība, bet „Glezniecība”; ne kolāža, bet „Kolāža”; ne ready-made, bet „Ready-made” – par nosacījumu to ievietošanai otrajā sadaļā kļūst distance attiecībā pret to, kas tur tiek ievietots. Respektīvi, tur tiek ieliktas žanru un mākslas tehniku idejas, to koncepcijas, nevis izpildījuma paņēmienu kopums.

Marlene Dumas. Helena’s Dream. 2008. © Marlene Dumas. Foto: Peter Cox

Visbeidzot, trešā sadaļa – „Tēmas”. Labi pameklējot, no šejienes var izvilkt tādas detaļas kā, piemēram, „Patērēšanas kritika”, „Zvaigžņu kulta kritika”, „Maigais feminisms”, „Maigais ekoloģisms”, „Seksuālā ambivalence”, „Reliģiskā ambivalence”, „Slavenu cietēju skaistums”, „Nāves skaistums”, „Nāves šausmas”, „Ambivalentā pornogrāfija”, „Kapitālisma kritika”, „Līdzcietība pret apspiestajām minoritātēm”, „Līdzcietība pret apspiestajām tautām”, „Līdzcietība pret apspiestajām rasēm”, „Slēptais humānisma patoss”, „Nelaimīgie vecāki”, „Bērni” un tamlīdzīgi. Šis nodalījums ir vislielākais, tur detaļu ir visvairāk, bet tas arī ir vismazāk saistošais. „Tēmu” sadaļas saturu var izmantot pilnīgi brīvi, elementus nomainot citu ar citu – būtiskas ietekmes uz rezultātu nav.

Tālāk sākas spēle. Ak, jā, aizmirsu pateikt, ka es aprakstu „Laikmetīgā mākslinieka radīšanas komplektu”, kur vārdu savienojums „laikmetīgais mākslinieks” izmantots nozīmē contemporary art, nevis vienkārši „pašlaik dzīvojošs”. Vēl vairāk – nevis vienkārši „laikmetīgais mākslinieks”, bet „(relatīvi) plašās tautas masās populārs laikmetīgais mākslinieks ar pozitīvu vēstījumu”. Tas vēl sašaurina fokusu. Tādu nav daudz, bet tur jau arī slēpjas visa prasme, pat talants – savietot „Komplekta” saturu tā, lai izveidotos kombinācija, kas, no vienas puses, ir kaut kas pilnīgi jauns, no otras puses – atbilst gaidītajam un netieši kādu atgādina; vislabāk, ja šis „kāds” ir no nesenas pagātnes. Vispār ir labi, ja par tevi atceras saistībā ar kādu vecākās paaudzes mākslinieku, kurš vēl ir dzīvs vai (sliktākajā gadījumā) tikko miris. Nu bet augstākā klase – ja tavos mākslinieka ciltsrakstos ir vairāki stabili, pamatīgi, uzticami vārdi. Tad, pirmkārt, jebkurām tavām dīvainībām būs droša aizmugure – tā sakot, mūsu priekšā ir par klasiku kļuvušas mākslinieciskās līnijas transformācija. Otrkārt, mākslas kritiķiem ir lieliska iespēja runāt par dažādiem tavas daiļrades posmiem, un viņu rokās ir uzreiz vairāki trumpji, gatavi izspēlēšanai uz interpretāciju galda. Bet kritiķi ir jāsaudzē – viņu darbs ir tik nepateicīgs.

Iepriekš izklāstītais ir tikai uzmetums nākotnes projektam – komplektam „Kā izveidot laikmetīgo mākslinieku”; šajā komplektā jābūt attiecīgā tipa mākslinieka konstruēšanas galvenajiem elementiem, kā arī savietošanas un savienošanas instrukcijai, plus dažām gatavām kombinācijām (ne tik daudz pragmatiskos nolūkos, cik brīdinājumam – lūk, tieši šādu modeli vairs neveidojiet, izdomājiet ko citu), drošības tehnikas instrukcijai (attiecībā uz alkoholu, narkotikām, politiskām un seksuālām vaļībām) un aptuvenam nesenās pagātnes meistaru sarakstam, kurus vērts izmantot par būvmateriālu sava personīgā tēla celtnē. Šī projekta rašanos iedvesmojušas Ostapa Bendera sagatavotās pamācības žurnālistiem, kuri apraksta celtniecību sociālismā, bet to realizēs kāds cits, ne – Dievs, pasarg – šo rindu autors. Labprāt dāvinu ideju, uz autoratlīdzību nepretendēju, bet būšu pateicīgs, ja pieminēsiet mani kā iedvesmas avotu. Jā, gandrīz aizmirsu – „Tēmās” ir jābūt vēl divām detaļām: „Popkultūra – mūsu dzīves izziņas avots” un „Politika – šausmas, bet mēs esam spiesti par to runāt”.

Marlene Dumas. The Widow. 2013. Privātkolekcija. © Marlene Dumas

Marlēna Dimā ir dzimusi 1953. gadā Keiptaunā; viņas bērnība un jaunība pagāja ģimenes vīnogu dārzos netālu no šīs pilsētas. 1973. gadā, pabeigusi kursu universitātē, viņa pārcēlās uz Nīderlandi un turpināja mācības. Visievērojamākais fakts Marlēnas dzīvē Dienvidāfrikas periodā bija televīzijas neesamība. Lieta tāda, ka DĀR valdošā būru elite līdz 1976. gadam bija pret tā laika visvarenākā medija ieviešanu. Galvenais iemesls bija – vai vismaz par tādu tika pasludināts – rūpes par afrikandu valodu, kuras pastāvēšana būtu apdraudēta, ja valstī tiktu translēta televīzija angliski. Prezidents Hendriks Fervurds salīdzināja televīziju ar indīgām gāzēm vai pat atombumbu, apgalvojot, ka, lai gan tās ir ļoti laikmetīgas lietas, to laikmetīgums nemazina šo lietu bīstamību. Lai nu kā, Dimā pirmo reizi ar televīziju saskārās Nīderlandē; tāpat kā ar popkultūru – ne tik arhaiskā veidā, kāda tā bija DĀR. Tur, emigrācijā, viņa pirmo reizi nokļuva valstī, kur iedzīvotāji netika dalīti pēc rasu principa.

Marlēna Dimā Amsterdamā dzīvo joprojām. 42 gadu laikā, kopš pārcelšanās brīža, viņa kļuvusi par vienu no pazīstamākajām Rietumu pasaules māksliniecēm, turklāt viņas pielūdzēji ir visdažādāko aprindu pārstāvji – no izsmalcinātiem intelektuāļiem līdz vienkārši inteliģentiem ļaudīm, kuri laiku pa laikam, visbiežāk kopā ar ģimenēm, apmeklē laikmetīgās mākslas izstādes, lai būtu lietas kursā. Respektīvi, laikmetīgā māksla zināmā mērā ir iekļuvusi meinstrīmā, laikmetīgajā plašpatēriņā – tajā pašā, kur ir ‘labās’ un ‘gudrās’ filmas: no progresīvās Holivudas un Vudija Allena līdz neekstremālajam arthaus, kur tiek lasīti Džonatana Franzena un Džuliāna Bārnsa romāni, kur klausās Filipu Glāsu, jautros večukus no Buena Vista Social Club un Mailza Deivisa Kind of Blue. Šāda meinstrīma patērētāji ir nopietna, humānistiski orientēta, liberāla, buržuāziska, naudīga auditorija, kura nosaka tagadējās mākslas un literatūras ‘patiesās vērtības’. Nekādas ironijas – mūsu priekšā ir labākā no iespējamām mūsdienu Rietumu pasaules masu grupām, kura dāsni maksā ar simbolisku un reālu kapitālu par to, ka tiek mācīta, izklaidēta un attīstīta estētiski un pat ētiski. Nekā tamlīdzīga pasaules vēsturē nav bijis – vismaz Eiropā un Ziemeļamerikā ne. Marlēna Dimā gandrīz ideāli atbilst šādām kultūras gaidām; turklāt nedrīkst aizmirst, ka šī grupa vēlas, lai viņu gaidas kāds formē, nedaudz pārkāpjot gaidāmā robežas. Tieši šajā ‘nedaudz’ slēpjas galvenā stratēģiskā māka. Dažiem tā ir neskaitāmu spēles laukuma izzināšanas mēģinājumu, ilgstošas pieredzes, uzcītības – nekā cita kā vien cieņu raisoša – rezultāts. Citiem – tas ir iedzimts talants; ja ne talants, tad apbrīnojama sociālkulturāla izjūta. Marlēna Dimā pieder pie pirmās kategorijas. Viņa ir darbarūķis.

Marlene Dumas. Magdalena 2. 1996

Dimā izstādes nosaukums Tate Modern galerijā ir The Image as Burden – „Tēls kā nasta” (vai pat „Attēlojums kā nasta”). Māksliniece, neapšaubāmi, par nastu uzskata nevis pašu atveidojumu, bet ideju par iespēju un nepieciešamību kaut ko attēlot. Dimā strādā tikai ar attēliem, klājot tos vienu uz otra – gandrīz visi viņas darbi, zīmējumi vai gleznas, ir ‘glezniecība’ (vai ‘grafika’), likta uz žurnālu fotogrāfijām, pašas uzņemtiem polaroīda attēliem vai vēlākā posmā uz kadriem no kinofilmām vai televīzijas hronikām. Tā izpaužas televīzijas neesamība viņas dzīvē agrīnā vecumā. Nošķirta no īstās popkultūras, Marlēna Dimā bija spiesta ‘noķert’ gan to (tas ir, iegūt Rietumu pasaules kopējo popkultūras izpratni), gan mākslu, kas jau gadus divdesmit strādāja ar popkultūru. Mūsu priekšā ir mākslas pasaule, kurā laikus nebija ne Endija Vorhola, ne popārta vispār; pasaule, kas zināmā mērā atgādina tāda vēlīnā padomjlaika inteliģenta pasaules uzskatu un izpratni par literatūru, kurš, perestroikas spiests, uzreiz un vienlaicīgi lasīja Nabokovu, Solžeņicinu, Janu Flemingu, Benediktu Jerofejevu, Arturu Kestleru un marķīzu de Sadu. Vēlīnā padomjlaika inteliģenti neko labu no šīm drudžainajām kultūras dzīrēm neieguva, kumosi palika nesagremoti, lielai daļai pat sametās šķērmi, un tāpēc bija ļoti patīkami pārslēgties uz kaut ko jautrāku, aizraujošāku un pat zināmā mērā derīgu, piemēram, Peļevinu. Marlēnai Dimā kā īstai māksliniecei no šiem ‘gremošanas traucējumiem’ izdevās izvairīties – tieši otrādi, viņa pārvērta personīgo kultūras naivitāti par savu galveno māksliniecisko instrumentu, padarot naivumu par svarīgu savas mākslinieciskās izsmalcinātības elementu.

Marlene Dumas. Amy – Blue 2011. National Portrait Gallery, Londona. © Marlene Dumas. Foto: Peter Cox

Nekādas citas traumas viņas mākslā gan nav manāmas, un arī šī ir diezgan labi nomaskēta. Attiecībā uz biogrāfiju – zīmīgs ir fakts, ka Marlēna dzimusi aparteīda zemē, kur valdošā šķira runāja nevienam nesaprotamā valodā; valstī, kur politiskā cīņa notika nevis uz dzīvību, bet gan uz nāvi un kur cīņā piedalījās īsti varoņi – arī šo faktu Dimā ir izmantojusi saprātīgi. Viņas agrīnajos darbos ir nelaimīgs cīnītājs par rasu līdztiesību Stīvens Biko, kuru nogalināja policisti, un citas zvērīgā aparteīda nelietību ainas. Bet atšķirībā no sava tautieša romānista Džona Kutzē Marlēna Dimā necenšas analizēt DĀR balto iedzīvotāju atbildību par aparteīdu, viņu neinteresē arī pašreizējā dienvidafrikāņu sabiedrības situācija. Pagātne ir palikusi pagātnē, tur, kur nevienlīdzīgās daļās sadalītajai valstij bija liegts apšaubāmais prieks skatīties televīziju.

Patiesībā Marlēna Dimā vispār neanalizē. Viņai svarīgas ir ‘jūtas’ un to pastāvīgā cīņa ar prātu un saprātu. Starp citu, šo jūtu impēriju lieliski kontrolē prāts, piemēram, viņas agrīnais ‘melnais’, sākotnēji izmantots kā izteikti politisks tēls, pakāpeniski pārvēršas par vienkārši ‘melno krāsu’, kas ir ‘skaista’ (cikli Black Drawings); tas, kas varēja būt politisks žests, pārvēršas par labsirdīgu vizuālo iespēju demonstrāciju. Nekādu galējību – ne estētisku, ne politisku. Attiecībās ar ‘politisko’ Dimā ir uzmanīga un prasmīga. No vienas puses, viņas darbos ir milzums politisku tēmu. Tate izstādes apmeklētāja skatiens atduras gan pret prezidenta Kenedija bērēm, gan baisām koloniālo karu ainām, gan Osamu bin Ladenu (kur nu bez viņa?), Ulriku Meinhofu un čečenu ‘melnajām atraitnēm’ (tās gan ir veiksmīgi mirušas, kam vajadzētu būt pa prātam mierīgajai publikai). Izvēle izdarīta rūpīgi – tikai pazīstami personāži, tikai zināmas ainas. ‘Politiskais’ šeit nav darbības lauks un arī ne darbības saturs, tas ir tikai citāts no mērķauditorijai pazīstama mācību līdzekļa par pareizo attieksmi pret politiku. ‘Politiskajam’ ir tāda pati loma kā rasei ciklā Black Drawings.

Marlēnas Dimā izstādē Tate ir četrpadsmit zāļu, kas iekārtotas galvenokārt pēc hronoloģijas principa, ļaujot izsekot līdzi mākslinieces transformācijai. Interesanti vērot, kā sākumposma pieredzi, kas svārstās starp konceptuālismu un tiešu Frensisa Bēkona atdarināšanu, nomaina citu avotu iedvesmoti darbi, kamēr visbeidzot mūsu priekšā ir Gerhards Rihters, tikai sievietes veidolā un atvieglotā variantā. Gerhards Rihters light. Apspiežot spēcīgu vilšanos, sāku domāt, kā gan tā sanācis. Manuprāt – lūk, kāpēc. Dimā nekad nav bijis ‘savas tēmas’, viņa izmanto to, kas konkrētā brīdī ir aktuāls un viņai nosacīti tuvs – aparteīds, rasu problēmas, vēlāk feminisms, tad politika, pēc tam atkal feminisms uz pusēm ar tīru politiku, pēc tam cīņa par seksuālo minoritāšu līdztiesību, pat porno [1] –, lai nodarbotos ar lietām, kas viņai patiešām patīk: glezniecību un grafiku. Būtībā viņa ir vienaldzīga pret visiem, kurus it kā atveido – Žaklīnu Kenediju, Ulriku Meinhofu, Pazolīni, bin Ladenu, pat pašas meitu. Dimā ir svarīgi tas, ka viņa attēlo; pati attēlošanas darbība, akts. Te arī slēpjas izstādes nosaukuma skaidrojums. „Attēlošanas nasta” ir tā, ka atveidojot nākas attēlot kaut ko. Un, to darot, tu neizbēgami nokļūsti to meistaru kontekstā, kuri to jau ir attēlojuši, tikai ar citiem nodomiem. Tu zīmē virsū citiem attēlojumiem. Tāpēc arī kļūsti par Rihteru light. Vai iepriekš par alcohol free Bēkonu. Nu, un kļūsti par vidusmēra laikmetīgo mākslinieku.

Marlene Dumas. Skull (of a Woman). 2005. Foto: Kirils Kobrins

Mūsu pasaulē nav iespējams, ka cilvēkam vienkārši tā – patīk zīmēt. Mūsu pasaulē nav iespējama vienkārši ‘māksla tīrā veidā’. Jautājums ir, vai tas bija iespējams kaut kad agrāk. Pat maigais impresionisms patiesībā bija stāsts par dzimstošo buržuāziju un nevis – ūdensrozēm vai siena gubām saulrietā.

_____________________________

[1] Patiesībā visinteresantākā zāle ir divpadsmitā, kur eksponēti izplūdināti akvareļi, kas darināti no striptīzdejotāju un XXX žurnālu modeļu fotogrāfijām. Kā asprātīgi teikusi pati māksliniece: „Laulībā ar glezniecību es rodu zināmu atelpu bezatbildīgā dēkā ar akvareli”.