RAKSTI  
(Fragments) Roberts Mapltorps. Pašportrets. 1988. © Robert Mapplethorpe Foundation

Kad strādāju, esmu sadevies rokās ar Dievu 0

Tabita Rudzāte
13/03/2015

2014. gada pavasarī un vasarā Parīzes Grand Palais bija apskatāma plaša amerikāņu fotogrāfa Roberta Mapltorpa (1946–1989) retrospektīva. Šajā pavasarī izstāde nedaudz papildinātā versijā ir atceļojusi uz Helsinkiem – kā viens no notikumiem, ar ko 13. martā Laikmetīgās mākslas muzejs Kiasma ver durvis pēc renovācijas.  

1988. gada 4. novembra vakarā Ņujorkas Rietumu 23. ielas 35. numura plašais augšstāva dzīvoklis bija cilvēku pilns. Starp gandrīz diviem simtiem viesu, kas bija ieradušies atzīmēt fotogrāfa Roberta Mapltorpa 42. dzimšanas dienu, bija kinozvaigznes Sūzena Sarandona un Sigurnija Vīvere, grieķu princis Mihaels ar savu princesi, Vorvikas grāfs, Toms Ārmstrongs no Ņujorkas Vitnija muzeja, galeriste Mērija Būna, Mapltorpa modes fotogrāfiju stilists Dimitrijs Levass, rinda slavenību no glancēto žurnālu, galeriju, izsoļu namu un muzeju pasaules, mākslas kolekcionāri, vienkārši draugi, kā arī vīri apspīlētos melnas ādas tērpos. Pa vidu skraidīja viesmīļi melnās žaketēs ar šampanieša glāžu paplātēm, bet uz galdiņiem stāvēja atvērtas lielas bundžas ar belugas kaviāru. Telpas centrā bija atsevišķs galds, uz kura strauji auga milzīgs dāvanu kalns. Ik pa brīdim tika piegādāti ziedu pušķi no klātneesošiem cienītājiem. Pats jubilārs izskatījās pārsteidzoši veselīgs, sēdēja krēslā ar savu ikonisko miroņgalvas spieķi rokā un šķita apmierināts. Viesi – pa vienam vai pāros – nāca pie viņa, tupās un čukstēja ausī apsveikumus un cieņas apliecinājumus. Visiem bija skaidrs, ka šī ir Roberta Mapltorpa atvadu ballīte, taču ārēji nekas par to neliecināja – jautrība sita augstu vilni. Kā pēc pasākuma esot izteicis grieķu princis, „Robertam ir stils. To nevar iemācīties. Tas vai nu ir vai nav”.

Pēc četriem mēnešiem un piecām dienām, 1989. gada 9. martā, Roberts Mapltorps nomira kādā Bostonas slimnīcā no AIDS izraisītām komplikācijām.


Pašportrets. 1988. © Robert Mapplethorpe Foundation

 „Es nāku no Amerikas priekšpilsētas. Tā bija ļoti droša vide, un tā bija laba vieta, kur piedzimt, tādā ziņā, ka bija laba vieta, ko pamest.” Roberts Mapltorps piedzima 1946. gadā Floralpārkas priekšpilsētā Kvīnsā, Ņujorkā. Viņš bija trešais bērns sešu bērnu katoļu ģimenē. Jau 16 gadu vecumā viņš iestājās Prata institūtā Bruklinā, kur studēja tēlotājmākslu, specializējoties grafikā. Viņš sākotnēja radošā darbība bija saistīta ar kolāžām, objektu un rotaslietu veidošanu, taču jau tad iezīmējās viņam specifiskais erotisms.

1967. gadā Mapltorps iepazinās ar dzejnieci un mūziķi Petiju Smitu, ar kuru uzreiz atrada dvēselisku un radošu tuvību. Sākotnēji viņi esot dzīvojuši kaimiņu dzīvokļos, un, lai vieglāk būtu komunicēt vienam ar otru, Roberts esot starpsienā izspēris caurumu. Trīs gadus vēlāk viņi sāka dzīvot kopā.

Mapltorpa un Smitas draudzība ir viena no Ņujorkas urbānajām leģendām, un, kā jau tas mēdz būt, bieži šādu leģendu aizsākumi tiek pārspīlēti un romantizēti. Viņi bija divi skaisti, mežonīga paskata jaunieši bez naudas un sakariem, bet ārkārtīgi apņēmīgi īstenot savus sapņus par slavu. Smitai tā bija mūzika, Mapltorpam – māksla. Savā 2010. gadā iznākušajā autobiogrāfiskajā darbā Just Kids (Tikai bērni) Petija Smita atklāti apraksta viņu dzīvi 60. un 70. gadu Ņujorkā – lētās viesnīcas, grūtības atrast naudu ēdienam un pajumtei, mīlas romānus, naktsklubu dzīvi, radošo sadarbību, rūpes vienam par otru utt. „Mūsu attiecību pamatā bija savstarpēja uzticēšanās. Mums nekad neskauda otra sasniegumi. Mēs viens otru iedvesmojām.” Lai gan tā laika fotogrāfijās viņu vēsie, atsvešinātie skatieni un asie, kaulainie ķermeņi liek domāt par mežonīgu bohēmu un atkarībām, grāmatā viņi raksturoti kā itin cilvēcīgi un mīloši sapņotāji.

1975. gadā Mapltorps radīja Smitas debijas albuma Horses leģendāro vāka dizainu, kur viņa redzama ģērbusies vīriešu drēbēs, paspūrušiem matiem – tas bija imidžs, kas radikāli atšķīrās no tā, ko sagaidīja mūzikas industrija un publika no sievietes rokmūzikā. Šī fotogrāfija bija viens no pirmajiem Mapltorpa slavenību portretiem, kam sekoja vēl daudzi.


Petija Smita. 1979. © Robert Mapplethorpe Foundation

Mapltorpas un Smitas radošā un sadzīviskā partnerība ap to laiku arī pamazām beidzās (Smita pameta Ņujorku 1979. gadā un pārcēlās uz Detroitu pie sava nākamā vīra – ģitārista Freda Smita), taču arī turpmāk viņi palika ļoti tuvi draugi, un pēc Mapltorpa nāves Petija Smita aktīvi darbojās viņa piemiņas labā – izdeva vairākas Mapltorpam veltītas grāmatas, piedalījās viņa retrospektīvo izstāžu organizēšanā dažādas pasaules vietās utt. Liels viņas nopelns bija Mapltorpa izstāde Florences Akadēmijas galerijā 2009. gadā, kur viņa fotogrāfijas bija eksponētas līdzās viņa allaž apbrīnotajām Mikelandželo Vergu skulptūrām.

„Es pievērsos fotogrāfijai, jo tā šķita ideālais līdzeklis, kā komentēt mūsdienu eksistences ārprātu.” No Smitas grāmatas var uzzināt, ka Mapltorps sākotnēji nepavisam nebija ieinteresēts nodarboties ar fotogrāfiju, jo tolaik tas bija visai sarežģīts process – ar negatīvu attīstīšanu utt. Viņš sāka izmantot ar Polaroid kameru uzņemtus fotoattēlus savos mākslas darbos tikai tāpēc, ka negribēja griezt laukā no žurnāliem citu uzņemtas bildes. Varbūt tāpēc viņš ir viens no tiem retajiem, kurus biežāk dēvē par māksliniekiem, nevis fotogrāfiem, jo, lai arī laika gaitā viņš attīstīja ārkārtīgi izsmalcinātu un spēcīgu tehniku, konceptuāli viņa darbi iziet ārpus fotogrāfijas medija izteiksmes robežām.

Mūsdienās ir apzināti aptuveni 1500 Mapltorpa uzņemti polairoīdi. Kā stāsta, Polaroid kameru viņam 1972. gadā esot nopircis Ņujorkas Metropolitēna muzeja kurators Džons Makkendrijs – kopā ar savu sievu Maksīni viņi kļuva Mapltorpam gluži vai par audžuvecākiem, ieveda viņu Ņujorkas smalkajās mākslas aprindās, nodrošinot viņam jaunus draugus un klientus.

Tajā pašā gadā bija vēl kāda zīmīga iepazīšanās – ar kolekcionāru, mecenātu, vietējo ‘aristokrātu’ Semjuelu Vagstafu. Vagstafs esot Mapltorpam piezvanījis pa telefonu un jautājis: „Vai tu esi tas kautrīgais pornogrāfs?”. Lai gan viņš bija 25 gadus vecāks par Mapltorpu, drīz vien viņi kļuva par mīļākajiem. Tās bija abpusēji auglīgas attiecības – Vagstafs sniedza Mapltorpam materiālu drošību, iedrošinājumu un pārliecību par savām spējām un talantu, savukārt Mapltorps viņu pamudināja nodarboties ar fotomākslas kolekcionēšanu. „Tas, ka Sems ar gluži vai apsēstību sāka kolekcionēt fotomākslu, man lika uz fotogrāfiju paskatīties daudz nopietnāk. Es iepazinos ar dīleriem. Es devos viņam līdzi, kad viņš gāja pirkt darbus. Tā bija lieliska izglītība, lai gan man jau no sākta gala bija pašam sava vīzija.” Tiek uzskatīts, ka tieši Vagstafa darbība panāca to, ka fotogrāfija ieguva prestižu kā medijs un kļuva par dārgu muzeja kvalitātes mākslu. 1984. gadā Vagstafs savu fotomākslas kolekciju pārdeva Getija muzejam Kalifornijā par pieciem miljoniem dolāru.

Vagstafs un Mapltorps tolaik kļuva par tādu kā Ņujorkas couple terrible, kas iesaistījās dažādās pagrīdes seksa un narkotiku orģijās, apsēsti tiecās pēc erotiskām baudām un vienlaicīgi meklēja estētisku pilnību. Pat tad, kad viņu attiecības beidzās, Vagstafs turpināja mīlēt un finansiāli atbalstīt Mapltorpu. Viņi bija labi draugi, abi inficēti ar HIV. Kad 1987. gadā Vagstafs nomira, izrādījās, ka visu savu mantu, kas tika lēsta septiņos miljonos dolāru, viņš novēlējis Mapltorpam.


Ādas kājstarpe. 1980. © Robert Mapplethorpe Foundation

1973. gadā notika Roberta Mapltorpa pirmā fotogrāfiju izstāde Polaroids – Ņujorkas Light galerijā. Taču ap 70. gadu vidu viņš nomainīja savu profesionālo ‘instrumentu’ – iegādājās vidēja formāta Hasselbald kameru un sāka fotografēt savus draugus un paziņas no visdažādākajām dzīves sfērām.

„Lielākā daļa laužu S&M kopienā lepojās ar to, ar ko nodarbojās. Viņi sniedza baudu viens otram. Tam nebija nekāda sakara ar sāpju izraisīšanu. Tā bija sava veida māksla. Protams, bija arī tādi brutāli eksemplāri, bet tie mani neinteresēja. Man bija svarīgi cilvēki, kas vienlaicīgi sasniedz orgasmu. Tā bija bauda, pat ja izskatījās sāpīga. Visi cilvēki manās bildēs to darīja, jo vēlējās to darīt. Neviens netika spiests. Man S&M nozīmē sekss un maģija, nevis sadomazohisms.” Šajā laikā Mapltorps pievērsās tam, kas vēlāk viņu padarīja skandalozi slavenu, – fotogrāfijās dokumentēja Ņujorkas geju S&M kopienu visai ekstremālās izpausmēs. 1978. gadā viņš publicēja X Portfolio – 13 saturiski visai šokējošas, taču tehniski un formāli izcilas bildes ar homoerotiskiem un sadomazohistiskiem motīviem, kas atnesa viņam ievērojamu kritikas atzinību. 

„S&M bildes man ir pagātne, bet, domāju, ka tās ļoti ietekmējušas to, kā cilvēki vispār uztver manas bildes, pat ja viņi tās S&M fotogrāfijas nemaz nav redzējuši. Ir bijušas atsauksmes presē, īpaši geju presē, ļoti negatīvas, man ir uzbrukts kā cilvēkam – jo tikai noteikta veida cilvēks var taisīt šāda veida bildes. Tas mani tiešām apbēdināja.” Jāpiebilst, ka šīs bildes ilgus gadus tā arī palika tikai grāmatas formātā. Tā kā neviena Ņujorkas galerija nebija ar mieru tās izstādīt, pirmoreiz publiski tās tika eksponētas tikai 1987. gada pavasarī izstādē Censored alternatīvās mākslas telpā Lengtonstrītā 80, Sanfrancisko. Tolaik autors izdevumam ARTnews izteicās, ka „man nepatīk šis vārds ‘šokējošs’. Es cenšos atrast negaidīto, meklēju lietas, ko neesmu līdz šim redzējis... Toreiz man bija iespēja radīt šīs fotogrāfijas. Es jutu, ka mans pienākums ir tās uzņemt”. 1989. gadā dažas no šīm bildēm tika iekļautas Mapltorpa lielajā ceļojošajā piemiņas izstādē The Perfect Moment. Viena no paredzētajām ekspozīcijas vietām bija Korkorana galerijā Vašingtonā, kas ir viena no vecākajām privātajām mākslas galerijām Amerikā. Vēl pirms izstādes atklāšanas izraisījās plašas diskusijas par cenzūru un mākslas subsidēšanu no nodokļu naudas. Piemēram, Amerikas ģimeņu asociācija izmantoja šo izstādi, lai izteiktu pārmetumus valdībai, ka tā atbalsta „neko vairāk kā potenciāli neķītru materiālu sensacionālu prezentēšanu”. Korkorana galerija galu galā atteicās no izstādes, toties tā tika paradīta bezpeļņas organizācijas „Vašingtonas mākslas projekts” telpās, kur publika to ‘gāza apkārt’.

„Esmu apsēsts ar skaistumu. Es vēlos, lai viss būtu perfekts, un tā realitātē, protams, nav. Tādā situācijā ir grūti eksistēt, jo tu nekad neesi apmierināts.” Mapltorps pārsvarā strādāja studijā, veidojot stilizētas lielformāta melnbaltas kompozīcijas, kas reizē pakļāvās un izaicināja klasiskos estētikas standartus. Viņš attīstīja un izkopa dažādas izsmalcinātas tehniskas metodes un formātus, tostarp fotogravīras, platīna kopijas uz papīra un audekla u.c. Var teikt, ka 80. gadu sākumā Mapltorps bija izkopis savu stilu tiktāl, ka viņa bildes šķita pārlaicīgas elegances apdvestas. Viņš strādāja dažādos žanros – klusās dabas, interjeru skati, portreti un pašportreti. Panākot unikālu, intensīvu ilumināciju, sudrabaini arhaisku gaismu, viss viņa bildētais, vai tā būtu seja, zieds vai dibens, ‘materializējās’ gluži vai klasiskā skulptūrā.

„Es spēlējos ar ziediem un apgaismojumu, tas bija labs veids, kā sevi izglītot.”  Noteikti īpaša vieta viņa radošajā darbībā ir smalkajām ziedu fotogrāfijām, kas, līdzīgi kā gluži vai visas viņa bildes, šķiet erotiski uzlādētas un vedina uz seksuāla rakstura interpretācijām. Jau sākot no 70. gadu beigām Mapltorps fotografēja lilijas, tulpes, orhidejas un krizantēmas, izmantoja visu savu tehnisko un stilistisko varēšanu, lai piešķirtu ziediem alabastra trauslo cēlumu. Var teikt, ka viņš kaut ko tik ‘triviālu’ kā puķu fotogrāfijas padarīja par būtisku un laikmetīgu tēmu.


Magone. 1988. © Robert Mapplethorpe Foundation

„Tajā, ko es daru, jūtama agrīno fotogrāfu formalitāte un intensitāte. Es izmantoju mazjūtīgu filmu un garas ekspozīcijas... un tas piešķir noteiktu intensitāti. Es strādāju ar vecmodīgām metodēm... kopš Nadāra 19. gadsimtā nav bijis neviena radoša portretu fotogrāfa.” Vēl viens Mapltorpa radošās darbības aspekts ir slavenību portreti – viņam pozējis gan Arnolds Švarcenegers un Roberts Vilsons, gan Kenterberijas arhibīskaps un Ričards Gīrs. „Man jautā, kuru cilvēku es patiešām vēlētos nofotografēt. Nav tāda. Šobrīd strādāju pie grāmatas par sievietēm. Man ir jāsastāda saraksts, kurā jāiekļauj arī vairākas slavenības, jo to vēlas izdevēji, taču tas ir tik grūti... Lai fotografētu slavenības, jāraksta vēstules, jārunā pa telefonu, jārunā ar viņu aģentiem. Tieši šāda iemesla dēļ nekad neesmu fotografējis Miku Džegeru, Deividu Boviju un daudzas citas zvaigznes. Vienmēr ceru, ka varbūt viņi paši atnāks pie manis, taču tas man nav pārlieku svarīgi.”


Arnolds Švarcenegers. 1976. © Robert Mapplethorpe Foundation

Turpinot šo tēmu, jāpiemin arī Mapltorpa aizraujošie pašportreti – daži ir bezkaunīgi narcistiski, daži teatrāli, daži skaudri patiesi. Viņš fotografējis sevi kā huligānu ar nazi rokā, kā sātanu ar ragiem, kā teroristu ar automātu vai kā dīvu ar kažokādas boa. Tuvojoties dzīves beigām, viņš pašportretos mēdza iekļaut miroņgalvas motīvu, visbiežāk sava spieķa uzgaļa formā.


Pašportrets. 1980. © Robert Mapplethorpe Foundation

Tomēr nenoliedzami, ka galvenā Mapltorpa mākslas tēma ir ķermenis – cilvēka ķermenis. Vīriešu un sieviešu akti, kuros viņš spēja sasniegt klasiski skulpturālu perfekciju apvienojumā ar erotiski uzlādētām vibrācijām.

1980. gadā fotogrāfs iepazinās ar Līzu Lionu – pasaules sieviešu čempioni kultūrismā. Viņa kļuva par viņa modeli vairāku gadu garumā, šī sadarbība rezultējās portretu un ķermeņa studiju sērijās, kā arī grāmatā Lady, Lisa Lyon (1983).


Līsa Liona. 1982. © Robert Mapplethorpe Foundation

Taču, iespējams, ka mākslinieciskās ekspresijas virsotni Mapltorps sasniedz tieši savos vīriešu aktos. Vēl pirms saslimšanas ar AIDS viņš attālinājās no S&M tematikas. Atteicās no šokējošām ainām, bet izmantoja muskuļotus vīriešu ķermeņus kā ideālas enerģētikas objektus „Kādā brīdī es sāku fotografēt melnādainos vīriešus. Tas bija lauks, kas bija ļoti maz apgūts. Ja skatās vīriešu aktu fotogrāfijas vēsturē, ir atrodami pavisam nedaudzi melnādainie. Es atklāju, ka spēju fotografēt melnos vīriešus ļoti smalkā veidā, un tā forma bija ļoti fotogēniska.” Spēcīgās, skulpturāli tīrās vīriešu modeļu kompozīcijas sakausēja klasisko juteklību ar homoerotisku saturu laikā, kad vīriešu akti nebija populāra tēma fotogrāfijā. 1986. gadā Mapltorps sarīkoja izstādi Black Males ar šīm erotiskajām melnādaino vīriešu aktu fotogrāfijām, kam sekoja arī izdevums The Black Book. Tolaik izstāde izraisīja asu kritiku, bildes tika sauktas par eksplutatīvām.


No sērijas Black Males. 1981. © Robert Mapplethorpe Foundation

„Fotogrāfija ir kas pilnīgi atšķirīgs – tā ir tik daudzas dažādas lietas. Domāju, ka fotografēt ir daudz interesantāk nekā būt par gleznotāju, jo tiek dotas tik daudzas iespējas. Var taisīt grāmatas, pastkartes, kalendārus, var strādāt žurnāliem, taisīt albumu vāciņus, galu galā var gatavot objektus. Esot fotogrāfam, dzīve ir patiesi interesanta.”

Roberts Mapltorps dzīvoja un strādāja savā Čelsijas studijā, ko viņam bija nopircis Vagstafs. Tas bija ārkārtīgi stilīgi iekārtots dzīvoklis, kas 1988. gadā pat tika fotografēts slavenajam Amerikas žurnālam House & Garden (ar šo žurnālu Mapltorps pats reizēm tika sadarbojies profesionālā ziņā). „Tu pats radi savu pasauli. Tā, kurā es vēlos dzīvot, ir ārkārtīgi precīza un kontrolēta,” teicis mākslinieks par savu dzīves vietu, kur valdīja stingra kārtība un katrai lietai bija sava vieta. Laikam ejot, kā bija novērojuši viņa tuvākie draugi, no ‘pagrīdes scēnas’ Mapltorps bija sācis virzīties uz augstākās sabiedrības pusi. Kā teicis kāds viņa palīgs: „Domāju, ka viņš gribēja pārtapt par sabiedrības fotogrāfu. Reiz, ejot prom no kāda nama Augšīstsaidā, viņš teica: „Man nebūtu nekas pretī dzīvot šādi.””. 1986. gadā viņam diagnosticēja AIDS.


Pašportrets. 1975. © Robert Mapplethorpe Foundation

1988. gada vidū Mapltorps sarīkoja plašu izstādi Ņujorkas Vitnija muzejā, kas viņam nesa atpazīstamību daudz plašākā sabiedrībā nekā līdz šim. Viņš esot vienīgi izteicis nožēlu, ka īsais brīdis, kas viņam atlicis šai saulē, neļaus iegūto slavu izbaudīt.

Uz izstādes atklāšanas vakaru Mapltorps bija palaists no slimnīcas, kur tolaik jau uzturējās gandrīz nepārtraukti. „Esmu novērojis cilvēkus izstāžu atklāšanās, heteroseksuālus cilvēkus, viņi tik nervozi nēsājas apkārt. Sava izstādes atklāšana taču ir jāizbauda. Tas ir tavs darbs, tas, ko esi darījis visu mūžu, un, ja tu nejūties ar to ērti, kaut kas nav kārtībā.”

Leģenda stāsta, ka savu pēdējo dzīves dienu Mapltorps esot pavadījis sastādot divus sarakstus – vienu ar cilvēkiem, kurus jāinformē par viņa nāvi, un otru – ar tiem, kurus viņš nevēlas, lai informē.