RAKSTI  
Viena no mākslinieku telpām izbijušajā rūpnīcā Elektrozavod

Mākslinieku darbnīcas Maskavā: toreiz un tagad 0

Anna Arutjunova
03/03/2015

No bērnības man spilgti palikušas atmiņā ciemošanās vectēva darbnīcā. Tas bija noslēpumaini – ieiet parastā daudzdzīvokļu namā, kur, kā man šķita, neviens nenojauš, ka dodos uz mākslinieku valstību. Tomēr tieši tur tā bija: garais gaitenis – ar desmit durvīm labajā un otrām desmit kreisajā pusē – vienmēr bija iegrimis tumsā. Bet, tikko durvis atvērās, tu nepacietīgi lūkojies iekšā un redzēji bezgalīgus audeklus, molbertus, nepabeigtas skulptūras, iespiedmašīnas un vēl daudzas lietas.


О. А. Ponomarenko. Mākslinieka darbnīca. 1843

Māksliniekam ir jābūt darbnīcai – tas šķiet pašsaprotami. No mākslas vēstures zinām par dižu mākslinieku darbnīcām, bez kurām viņu esība mākslā nav iedomājama. Taču diez vai daudziem ir ienācis prātā, kādi ir ekonomiskie apstākļi, kuriem pateicoties vai arī, kuriem spītējot, šīs darbnīcas var eksistēt, un vēl jo mazāk – kā darbnīca var iemiesot valsts politiku mākslā. Pēdējos gados ir radušās daudzas starptautiskas rezidences māksliniekiem – tie ir finansēti projekti, kuru mērķis ir piedāvāt māksliniekiem vietu radošam darbam. Arī Krievija nav palikusi ārpus šī procesa. Tiesa gan, šeit jaundzimusī mākslinieku rezidenču sistēma sadzīvo ar visai unikālu, daļēji valsts pārraudzītu, darbnīcu piešķiršanas shēmu. Tā ir pārmantota no padomju laikiem un turpina eksistēt mūsdienu Krievijā.

Tas var šķist tiešām neparasti, ka valsts uzņemas gandrīz par velti apgādāt māksliniekus ar darbnīcām. Nekad nav bijis tā, ka ‘darbnīcu jautājums’ māksliniekiem Krievijā nebūtu galvenais, un daļēji tāpēc, ka tas vienmēr atspoguļoja sarežģītās attiecības ar valsti. Piemēram, Kazimirs Maļēvičs 1918. gadā uzrakstītajā Mākslinieka tiesību deklarācijā pasludināja mākslinieka mitekļa un darbnīcas neaizskaramību un arī to, ka individuālas dzīves un brīvības suverenitāte stāv pāri jebkādām ideoloģiskām un valsts struktūrām. Revolūcijas pirmajās dienās sākās kvēli strīdi par to, kā māksliniekiem jāorganizē radošais process un kādai jābūt tā saistībai ar valsti un tās mērķiem.

Pierādījums tam, ka šie jautājumi ir vitāli svarīgi, ir pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā Krievijā izveidotās daudzās mākslinieku savienības. 1917. gadā mākslinieks avangardists un rakstnieks Iļja Zdaņēvičs sapņoja par Mākslas darbinieku savienību, kurai būtu jāgarantē radāmās mākslas un māksliniecisko uzskatu brīvība, atteikšanās no valsts aizbildniecības mākslā un jādod māksliniekiem iespēja kontrolēt valsts iniciatīvas kultūras sfērā. Tajā pašā gadā tika izveidota vēl viena organizācija – Mākslinieku gleznotāju savienība Maskavā.  Kazimirs Maļēvičs, Vladimirs Tatļins, Olga Rozanova, Nadežda Udaļcova un daudzi citi krievu avangardisti ar degsmi metās izstrādāt tās principus. Tieši pateicoties viņiem, šajā organizācijā iemājoja avangarda mākslas vēsmas un ideāli – būt ekonomiski un garīgi brīviem no tradicionālās mākslas zinātnes, tirgus, privātas vai valsts ietekmes. Lai arī visiem nebija pa prātam avangardistu brīvības centieni un daudzi revolūcijas uzdevumus redzēja citā gaismā, 1922. gadā tomēr tika dibināta revolucionārās Krievijas Mākslinieku asociācija (RKMA). Tās biedri virzīja reālisma principus un uzskatīja, ka viņu uzdevums ir attēlot Sarkanās armijas karavīru, strādnieku, zemnieku, revolūcijas darboņu un darba varoņu ikdienu. Uzskatīdama, ka tās auditorija ir tautas masas, ka revolūcija attiecināma uz mākslas darbu saturu, nevis to formu, RKMA nostājās tiešā opozīcijā avangardam un nosauca tā idejas par „kaitīgiem sagudrojumiem”.

Sākoties trīsdesmitajiem gadiem, padomju vara nolēma izrēķināties ar savienību daudzveidīgumu, un galu galā tām bija jāpakļaujas vispārējai centralizācijai. Sekojot 1932. gada dekrētam „Par literāri māksliniecisko organizāciju pārkārtošanu”, izveidoja PSRS Mākslinieku savienību, kurai bija jākļūst par vienīgo radošo darbinieku organizāciju Padomju Savienībā. Par tās galveno uzdevumu pasludināja radīt „augsti mākslinieciskus idejiskus darbus, kas veicina komunisma celtniecību, attīsta padomju patriotisma un proletāriskā internacionālisma idejas” utt. Valsts visu redzošās acs apvienoti, vieni mākslinieki sveica pārmaiņas, citi bija spiesti bez iebildumiem pakļauties.


Vladimirs Perejaslavecs. Kosmonauti mākslinieka darbnīcā. 1964 

Neraugoties uz ideoloģisko slodzi, būt par Savienības biedru bija vilinoši, jo no tās nāca visai jūtami praktiski labumi. Biedriem bija iespēja neiet katru dienu uz darbu un neskaitīties par dīkdieņiem (apsūdzība dīkdienībā nozīmēja tikt administratīvi vai pat krimināli sodītam). Savienības biedriem bija iespēja bez maksas dzīvot jaunrades namos, kas līdzinājās mākslinieku pansionātiem, aptuveni tādiem kā mūsdienu rezidences. Pateicoties īpašiem radošiem komandējumiem, viņi pat varēja aizbraukt uz ārzemēm, kas ierindas padomju cilvēkam bija gandrīz neiespējami. Taču galvenais bija tas, ka mākslinieki varēja saņemt darbnīcas, jo, tāpat kā visi citi strādājošie, bija atbildīgi par sociālisma attīstību, tātad viņiem bija nepieciešama sava īpaša ‘fabrika’.

Jāpiebilst, ka šī sistēma nāca par labu ne tikai valsts atbalstītiem, bet arī tās gādību nenopelnījušiem māksliniekiem. 1968. gadā Mākslinieku savienības grāmatu grafikas sekcijas biedram Iļjam Kabakovam izdevās ierīkot darbnīcu Sretenskija bulvārī pašā Maskavas centrā, un tā ļoti ātri kļuva par varas vajāto nonkonformistu radošu diskusiju vietu. 1992. gadā agrākajā Kabakova darbnīcā atklāja Modernās mākslas institūtu, kas joprojām ir viens no alternatīvajiem jauno mākslinieku izglītības centriem.


Iļja Kabakovs savā darbnīcā. 1975. Fото: Igors Paļmins

Sabrūkot Padomju Savienībai, vairums privilēģiju zuda, taču galvenā, proti, iespēja strādāt pašam savā darbnīcā, vismaz paturot to, kas tika piešķirts padomju laikā, palika. Par šīs sistēmas lomu mūsdienu Krievijas mākslas realitātē nav vienota viedokļa. Uzskatu spektrs ir ļoti plašs – no tāda, kas nosoda Savienību (un līdz ar to arī darbnīcu piešķiršanas praksi) kā staļinisma palieku līdz pat loģiskai iebildei, ka daudziem māksliniekiem tā ir vienīgā iespēja nesaskarties ar kapitālisma reālijām īres maksu jomā. Un būtiskākais trūkums ir tas, ka šajā sistēmā nav iekļauti jaunie mākslinieki, īpaši tie, kas nevēlas iet tradicionālo akadēmisko ceļu. Reģistrēšanās Mākslinieku savienībā nav sarežģīta, taču centrbēdze, ko rada nošķiršanās no padomju sistēmas mākslā, ņem virsroku. Birokrātiski šķēršļi, garas rindas un padomju valsts iestādes ēna pār Mākslinieku savienību attur jaunos māksliniekus no iestāšanās.

Vēlme strādāt un nevērība no valsts un privātu organizāciju puses paradoksālā kārtā ir radījusi pozitīvas sekas. Saskārušies ar nekustamā īpašuma tirgus cenām, jaunie mākslinieki ir sākuši organizēti meklēt alternatīvas. Rezultātā Maskavā pēdējo trīs gadu laikā ir radušies vairāki mākslinieku puduri, kur būtiskākā loma ir darbnīcām. Spilgtākais piemērs ir Elektrozavod, kura paspārnē strādā mākslas skolu abiturienti, dizaineri, arhitekti un arī pazīstami mākslinieki. Šīs milzīgās rūpnīcas tukšās telpas tiek izīrētas par visai nelielu īres maksu.


Viena no Elektrozavod darbnīcām. Fото: nomerz-art.livejournal.com

Niša, ko kādreiz kontrolēja tikai valsts, šodien ir pieejama privātpersonām, un tās lēnām to aizpilda. Dažus mēnešus 2014. gadā budžeta darbnīcas piešķīra mākslas centrs Sokol, taču beigu beigās tas tomēr nolēma pievērsties izstādēm un izglītībai. 2014. gada vasarā Maskavas centrā atklāja provaART darbnīcas, kas ir Konstantīna Grousa ART-rezidence projekta daļa. Ilgāk darbojas Vladimira Smirnova un Konstantīna Sorokina fonds, tas kopš 2011. gada par brīvu piešķir darbnīcas jaunajiem māksliniekiem. Iegūt šeit darbnīcu šobrīd ir pagrūti, jo jau ir izveidojies pastāvīgu īrnieku loks, taču māksliniekiem ir iespēja lūgt telpu konkrētam īstermiņa projektam.

Maskavā joprojām pietrūkst ierosmju, kas sniegtu jaunajiem māksliniekiem praktisku atbalstu un palīdzētu attīstīt radošo karjeru. Ne pārāk iedvesmojošā padomju laika pieredze, sarežģītā ekonomiskā situācija šodienas Krievijā un grūtības, ar kurām jaunajiem māksliniekiem jāsaskaras, cenšoties pašiem rast risinājumus – tādas ir problēmas, no kurām izriet jautājums: vai ar valsts, privātpersonu vai arī pašu mākslinieku spēkiem tuvākajā laikā izdosies mainīt mākslinieku darba apstākļus?