Foto

Pastaigā ar lauveni

Mākslas patronese Izabella Stjuarte Gārdnere un viņas muzejs

Ieva Raudsepa
02/03/2015

Pirmo reizi biju Izabellas Stjuartes Gārdneres (Isabella Stewart Gardner) muzejā trīs gadu vecumā. Toreiz sanāca tā, ka, kamēr mani vecāki runājās savā starpā un nepievērsa man īpašu uzmanību, aiz ziņkārības pamanījos izbāzt galvu cauri ēku apvijošās metāla sētas stieņiem. Kad mēģināju to dabūt laukā, tas man vairs tik viegli neizdevās. Protams, sekoja kliegšana un spiegšana, līdz beidzot – kaut kā, ar pieaugušo palīdzību un bez sētas nojaukšanas, izrāvu šo būtisko ķermeņa daļu laukā no sprosta. Zināmā mērā, domāju, ka misis Gārdnerei šāds notikums būtu paticis. Viņa nebūt nebija klusa bagātniece, kas pieklājīgi sēdēja malā un klausīja katram vīra čukstam – viņai arī patika bāzt galvu tur, kur gribas, pat ja brīžiem to darīt nebija prātīgi vai arī tas neatbilda priekšstatam par to, kā jāuzvedas īstai dāmai. Gārdneres raksturs un pašpārliecinātība padarīja viņu par leģendāru sava laika personību, par kuru Bostonā vēl joprojām klīst ne viens vien nostāsts.


Izabella Stjuarte Gārdnere, no Izabellas Stjuartes Gārdneres muzeja kolekcijas

Izabella Stjuarte dzimusi 1840. gadā Ņujorkā. 20 gadu vecumā viņa apprecēja Džeku Gārdneru (Jack Gardner), turīgas Bostonas ģimenes atvasi. Lai gan pēc tā laika standartiem Izabellu neuzskatīja par īpašu skaistuli – viņa bija smalka auguma un ļoti enerģiska –, lielāko daļu vīriešu Izabella apbūra ar savu lielisko dejot prasmi un humora izjūtu. Visa mūža garumā viņa paralēli savai laulātās sievas dzīvei uzturēja arī neskaitāmas nevainīgas, tomēr flirta piesātinātas draudzības ar dažādiem vecpuišiem. Daudzi no tiem bija mākslinieki, mūziķi vai literāti, kam nereti viņa palīdzēja arī finansiāli. Viens no viņas nozīmīgākajiem draugiem, ar ko viņa mūža garumā apmainījās vēstulēm, bija slavenais amerikāņu rakstnieks Henrijs Džeimss. Attiecības ar Džeimsu arī sākās kā flirts, bet izauga par reizē draudzīgas mīlestības un skaudības pilnām attiecībām. Rakstnieks reiz Izabellu kādam raksturoja kā „lokomotīvi, nevis sievieti.”

Ar savām nevainīgajām draudzībām, ekstravagantajiem tērpiem un citiem izlēcieniem misis Gārdnere sev pievērsa daudz uzmanības un bieži bija Bostonas sabiedrības tenku centrālais objekts. Lai uzturētu savu noslēpumaino tēlu, viņa ne apstiprināja, ne noliedza par sevi radušās baumas. Par spīti sievas saceltajiem tračiem, Džeks Gārdners vienmēr saglabāja mieru un pacietību un bija vienīgais, kas Izabellas interesi noturēja mūža garumā. Iespējams, lielākā viņu kopdzīves traģēdija bija bērni. Viņu pirmdzimtais dēls saslima un nomira pusotra gada vecumā. Izabella nebija pietiekami spēcīga, lai iznēsātu vēl vienu mazuli. Pēc Džeka brāļa un viņa sievas traģiskās nāves Gārneri uzņēmās rūpes par viņu trim dēliem un audzināja kā savus miesīgus bērnus. Neskatoties uz to, līdz šai dienai neizskaidrotu iemeslu dēļ vecākais no dēliem – Džo – 25 gadu vecumā izdarīja pašnāvību.

Par spīti visiem sāpīgajiem notikumiem misis Gārdnere nekad nezaudēja dzīves sparu. Viņa ļoti mīlēja mūziku un bieži rīkoja koncertus savās mājās. Izabella arī atbalstīja tajā laikā vēl tikai topošo Bostonas simfonisko orķestri, kas mūsdienās ierindojas starp labākajiem pasaules orķestriem ar Andri Nelsonu pie galvenā diriģenta pults. Gārdneru pāris bija pazīstams arī ar Eiropas kultūras personībām, piemēram, Austrijā viņi gāja dzert tēju ar Štrausu un ciemojās Brāmsa kotedžā. Viņi daudz ceļoja, ne tikai pa Eiropu, bet arī pa Tuvajiem Austrumiem un Āziju. Japāna, Ēģipte, Kambodža, Indija bija tikai daži no pieturas punktiem Gārdneru piedzīvojumu bagātajos braucienos.

Sākotnēji misis Gārdnere neko daudz nekolekcionēja, varbūt vienīgi Parīzē šūtas kleitas, pērles un pāris antīkas grāmatas, bet kāda ceļojuma laikā, kad pāris uzturējās Venēcijā, vienā no saviem iecienītākajiem galamērķiem, tas mainījās. Tā bija 19. gadsimta nogale, un tajā laikā Venēcija slīka nabadzībā un parādos – daudzi palaco tika izpārdoti un Gārdneri sāka iegādāties piedāvājumā esošos antīkos objektus. Pirmais nopietnais pirkums kā mākslas kolekcionāriem viņiem bija glezna „Ādams un Ieva”, par kuras autoru tolaik uzskatīja Lūkasu Kranahu Vecāko. Pēc tam āķis bija lūpā, un gadiem ilgi abi Gārdneri turpināja iepirkt svarīgu Eiropas vecmeistaru darbus. 1896. gadā viņu kolekcionēšanas karjerā notika būtisks pagrieziens, un tas saistāms ar Ticiāna (Tiziano Vecelli) „Eiropas nolaupīšanas” (1560–62) iegādi. Šo gleznu Ticiānam bija pasūtījis Spānijas karalis Filips II, un tās kopija šobrīd atrodama Prado muzejā Madridē. Kopijas autors ir Pēters Pauls Rubenss (Peter Paul Rubens), kurš šo Ticiāna darbu savulaik nodēvējis par izcilāko gleznu uz pasaules. Pēc „Eiropas nolaupīšanas” iegādes Gārdnere saprata, ka vēlas savai kolekcijai dot kādu virzību, un nolēma turpmāk koncentrēties tieši uz itāļu Renesanses laikmeta glezniecību.


Izabellas Stjuartes Gārdneres muzejs, Bostona. Foto: Nic Lehoux

Kolekcijai augot, Gārdneriem sāka pietrūkt vietas viņu lielajā pilsētas mājā. Pāris diskutēja par labāko rīcības plānu – paplašināt jau esošo māju vai būvēt ko jaunu. 1898. gadā Džeks Gārdners nomira. Šis notikums Izabellu šokēja, un zaudējums bija smags, bet ar laiku viņa mākslas kolekcijai pievērsās ar vēl lielāku sparu un mainīja savu sākotnēji stingro nostāju par to, ka jāpaplašina esošā māja Bīkona ielā. Viņa uzsāka Džeka vēlēšanās piepildīšanu – jaunas ēkas būvniecību. Tajā pašā gadā viņa muzejam iegādājās zemi Bostonas purvainajā Fenvejas rajonā, kas tajā laikā gan bija krietni nost no pilsētas centra. Tolaik viņas lēmums tika vērtēts pretrunīgi, bet mūsdienās blakus Gārdneres muzejam atrodas ne tikai Bostonas Mākslas muzeja ēka (Museum of Fine Arts Boston), bet pāris kvartālu attālumā atrodas arī Bostonas simfoniskā orķestra mājvieta. Fenvejas vārds gan visvairāk mūsdienās izskan saistībā ar bostoniešiem ļoti mīļo beisbola komandu Red Sox, kuriem tajā pilsētas daļā atrodas laukums – Fenway Park. Savā laikā arī misis Gārdnere bija liela beisbola cienītāja.


Izabellas Stjuartes Gārdneres muzeja iekšpagalms, Bostona. Foto: Sean Dungan

Izabellas Stjuartes Gārdneres muzejs tika celts kā 15. gs. venēciešu palaco trīs stāvos ar iekšpagalmu, kuru rotā ziedu dārzs un strūklaka. Izabella muzeju atvēra 1903. gadā, un atklāšanā tur spēlēja Bostonas simfoniskais orķestris. Viņas dzīves laikā muzejs kalpoja par telpu māksliniekiem un citiem radošo nozaru pārstāvjiem, kur pavadīt laiku un strādāt. Slavenais amerikāņu gleznotājs un labs Gārdneres draugs Džons Singers Sārdžents (John Singer Sargent) izmantoja vienu no muzeja istabām kā studiju. Izabella vēlējās, lai viņas kolekcija, atšķirībā no muzejos redzamā, radītu mākslas pietuvinātības gaisotni – istabu sienas lielākoties sedz spilgti krāsaini audumi, bez gleznām te atrodas arī dekoratīvas mēbeles un citi antīki objekti. Daudzas no telpām paver skatu uz burvīgo iekšpagalmu, kurā eksotiski ziedi plaukst visa gada garumā. Gārdnere mira 1924. gadā, testamentā atstājot norādes par turpmāko muzeja aprūpi – gadījumā, ja kolekcijas izkārtojums tiek mainīts, viss muzejs ir jāpārdod un nauda jāatdod Hārvardas Universitātei.


Džons Singers Sārdžents. El Jaleo. 1882. Izabellas Stjuartes Gārdneres kolekcija

Izabellas Stjuartes Gārdneres muzejam līdzīgu apskates vietu, kur viena cilvēka vīzija ir realizēta tik ārkārtīgi koncentrētā un pārdomātā veidā, ir nedaudz. Kā spilgtu piemēru var minēt Ņujorkā atrodamo Frika koleckiju (The Frick Collection), kuru izveidoja viens no veiksmīgākajiem 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma rūpniekiem Amerikā – Henrijs Klejs Friks (Henry Clay Frick). Vēl līdz mūsdienām Frika māja un kolekcija, kurā atrodama izcilu vecmeistaru darbu izlase, sākot no Tintoretto līdz Rembrantam, aizņem veselu kvartālu uz Piektās avēnijas. Par spīti izcilajai mākslai Frika mājā un kolekcijā tomēr jūtama šī biznesmeņa vēsā personība, kamēr, Gārdneres muzeju apmeklējot, šķiet, ka Fenvejā vēl joprojām ir klātesošs kolekcionāres dzirkstošais raksturs un piesātinātā personība par spīti gadu desmitiem, kas pagājuši kopš viņas nāves.


Ticiāna istaba, skats uz “Eiropas nolaupīšanu”. Izabellas Stjuartes Gārdneres muzejs, Bostona.
Foto: Sean Dungan

Gārdneres muzejā istabu iekārtojums stipri variē gan stilistiski, gan saturiski – piemēram, Ticiāna istabā uz ar asiņaini sarkanu auduma noklātajām sienām karājas gan „Eiropas nolaupīšana”, gan arī izcilā spāņu gleznotāja Djego Velaskesa Spānijas karaļa Filipa IV portrets (1626–28). Abiem meistardarbiem, atrodoties vienā telpā, prāts meklē savilkt dažādas saistības, bet es personīgi visvairāk aizdomājos par varu, kas atrodas gleznu varoņu rokās. Ticiāns uz audekla attēlojis mitoloģisku stāstu par Jupiteru, kurš, iemīlējies Eiropā, pārvēršas par baltu bulli, lai viņu nolaupītu un sev fiziski pakļautu. Itāļu meistars to uzgleznojis neticami ekspresīvi un pat ekstātiski. Tajā pat laikā Filipa V portretā, kas radīts Velaskesam raksturīgajā klusajā, bet piesātinātajā manierē, caur karaļa pienbalto ādu un stāju jūtams viņa spēks un reizē arī viņa personība – auksta un viltīga. Katra vizīte Gārdneres muzejā liekas citādāka nekā iepriekšējā. Ne tikai tāpēc, ka ikreiz, šķiet, iespējams atrast ko jaunu vai izvēlēties citu favorītu. Daudz ko nosaka arī sezona un laikapstākļi. Pa logiem krītošās gaismēnas dažādos dienas laikos rada atšķirīgas noskaņas; kā arī, ja muzejā ienāk sniegotā ziemas dienā, tad teju vai tropiskais iekšpagalms liekas daudz spilgtāks kā parasti.


Gotiskā istaba, Izabellas Stjuartes Gārdneres muzejs, Bostona. Foto: Sean Dungan

Mūsdienās diemžēl, par spīti Misis Gārdneres norādījumiem, vēsture nav spējusi saglabāt viņas kolekciju identisku tai, kāda tā bija viņas laikā. 1990. gadā muzeju aplaupīja – notikums kļuva par vienu no slavenākajām mākslas darbu zādzībām pasaules vēsturē. 18. marta naktī zagļi ieradās muzejā, pārģērbušies par policistiem. Pēc tam, kad sargi bija viņus ielaiduši iekšā, laupītāji viņus sasēja un devās iekšā pēc mākslas objektiem. Nelaimīgā kārtā viņi tika pie dažām patiesām kolekcijas pērlēm – vienīgās Rembranta jebkad uzgleznotās jūras ainavas „Vētra Galilejas jūrā” (1633), tāpat Rembranta darba „Kundze un kungs tērpti melnā” (1633), Johanesa Vermēra „Koncerta” (1658–60), Eduāra Manē „Pie Tortoni” (1878–80) un vairākiem Edgara Degā zīmējumiem.

Kopējā nozagto objektu vērtība mūsdienu naudas izteiksmē sasniegusi aptuveni 500 miljonus dolāru. Lai gan Bostonas ziņās ik pa brīdim parādās kāds jaunums par šo gandrīz 25 gadus veco notikumu, diemžēl mākslas darbi joprojām nav atrasti un lieta nav atrisināta. Traģēdija ļoti sāpināja un vēl joprojām turpina apbēdināt daudzus bostoniešus un mākslas entuziastus, jo Gārdneres kolekcija būtībā bija veltījums ikvienam kultūras un mākslas mīļotājam – vēl savā laikā viņa organizēja pastaigas pa muzeju dažādiem interesentiem, tostarp arī skolniekiem, uz ieejas durvīm misis Gārdnere bija uzlikusi plāksni ar muzeja zīmogu un moto: C’est mon plaisir! („Man ir tas prieks!” – franču val.) Aplaupot šo muzeju, zagļi neapdalīja kādu ekscentrisku bagātnieku, bet gan atņēma sabiedrībai tiesības uz šiem meistardarbiem.

Gadījās, ka slavenā mūsdienu māksliniece Sofija Kalla (Sophie Calle) muzeju bija apskatījusi tikai pāris nedēļas pirms zādzības. Tajā laikā viņai Bostonā atklājās izstāde, un viņa bija īpaši lūgusi, lai kāda no publicitātes intervijām notiktu tieši blakus Vermēra „Koncertam” vienai no Kallas mīļākajām gleznām. Zādzība viņu spēcīgi iespaidoja, un vēlāk, atsaucoties uz traģisko notikumu, māksliniece radīja darbu „Pēdējoreiz redzēts...” (Last Seen..., 1991), kurā interviju veidā muzeja darbinieki dalās ar saviem iespaidiem un atmiņām par nozagtajiem mākslas objektiem. Kallas darbs, ko veido fotogrāfijas un teksts, kopš tā laika eksponēts daudzviet pasaulē, tostarp Ņujorkas MoMA un Pompidū centrā Parīzē.


Izabellas Stjuartes Gārdneres muzejs, Bostona. Foto: Nic Lehoux

Lai gan bēdīgais notikums pievērsa muzejam milzīgu uzmanību, tā vadītāja Enna Holija (Anne Hawley) ir centusies ‘ievainoto muzeju’ padarīt par ko vairāk nekā tikai slavenās zādzību vietu. Tagad Gārdneres muzeju ir papildinājusi arī pasaulē atzītā arhitekta Renco Piano piebūve, kas tika pabeigta 2010. gadā. Par spīti Gārdneres stingrajām norādēm par to, ka neko muzejā nedrīkst mainīt, šī piebūve bija nepieciešama, lai muzejs varētu uzņemt lielo apmeklētāju skaitu, kas no aptuveni 1000 cilvēkiem gadā Gārdneres laikā izaudzis līdz 200 000 mūsdienās. Piebūves telpās izvietota muzeja administrācija, pasākumu zāles, kā arī muzeja veikals un kafejnīca. Lai uzturētu Gārneres garu, muzejā vēl joprojām regulāri notiek koncerti, lekcijas, diskusijas, kā arī citi plašākai publikai domāti pasākumi. Māksliniekiem ir iespēja pieteikties uz rezidencei muzejā – mūsdienīgs turpinājums misis Gārdneres piekoptajai filantropijai, dodot iespēju šo palaco pārvērst ne tikai par mākslas krātuvi, bet arī tās tapšanas vietu.


Džons Singers Sārdžents. Izabellas Stjuartes Gārdneres portrets, 1888

Par Izabellu Gārdneri vēl joprojām klejo daudz slavenu stāstu un mītu, bet viens, šķiet, ir īpaši ierakstījies kolektīvajā atmiņā. Kad vietējā zoodārza lauvenei piedzima divi mazuļi, Izabella sarunāja ar vadītāju, ka viņa var abus izvest pastaigāties. Tā nu misis Gārdnere staidzināja divus lauvēnus pa zoodārzu, biedējot visus pārējos apmeklētājus. Šis stāsts labi raksturo Izabellu Gārdneri – bezbailīga un ekstravaganta sieviete, kuras dzīve deva pamatu mītiskiem stāstiem un leģendām. Tāda pati ir viņas kolekcija ar visām savām veiksmēm un neveiksmēm – no izcilām gleznām līdz pārsātināti dekoratīvām ar zīdu noklātām sienām, kolekcija nepieļauj nekādus kompromisus. Stāsts par zoodārzu beidzās ar to, ka viņas tuvāko no abiem lauvēniem nosauca par Izabellu. Mūsdienās visām Izabellām, kas vēlas apmeklēt muzeju, ieeja ir bez maksas.

www.gardnermuseum.org