RAKSTI  
Olafur Eliasson. Din blinde passager. 2010. Instalācija ARKEN modernās mākslas muzejā. Foto: Studio Olafur Eliasson © Olafur Eliasson

Koka un bazalta citplanētieši

Par Polu Gogēnu mums katram ir kaut kāds priekšstats – no bildēm, no nostāstiem, no Moema opusa “Mēness un penijs”... Iespējams, Gogēns nebija pats jaukākais cilvēks, tomēr ar viņa mākslu sastapties ir liels baudījums, jo sevišķi tādā kontekstā, kādu piedāvā Kopenhāgenas elegantais un kolekcijām bagātais muzejs Ny Carlsberg Glyptotek. Līdz 31. decembrim šajā brīnišķīgajā celtnē aplūkojama izstāde, kurā Gogēna darbi likti vienkop ar Polinēzijas mākslas un sadzīves priekšmetu paraugiem.


Ny Carlsberg Glyptotek ieejas fasāde. Preses foto

Pirmajā brīdī jūs, protams, esat Gogēna gleznu varā, taču pamazām jūsu uzmanību arvien magnētiskāk piesaista figūras, ko 18. un 19. gadsimtā veidojuši Klusā okeāna salu iedzīvotāji. Lūk, piemēram, par Marķīzu salās redzēto Gogēns raksta: “Viņu mākslas pamatā ir cilvēka ķermenis un seja. Jo sevišķi seja. Liels ir pārsteigums, kad tas, kas jums izliecies kā īpatns ģeometrisks veidojums, piepeši izrādās cilvēka seja. Šīs figūras allaž ir vienādas, taču nekad ne identiskas.” Patiešām – šiem tēliem ir maģisks valdzinājums. Lielas galvas, vēl lielākas acis, kaut kāda līdzība ar Dienvidamerikas figūrām, un tā pamazām jūsu iztēlei paveras arvien plašāka kāda Okeānijas nostūra ainava – te dievību un dievišķo senču tēli; te kara vāles, sauktas vienkārši, bet izteiksmīgi par ‘u’u; te kaklarota no suņa vilnas, haizivs zobiem un kokosrieksta šķiedras un nākošajā vitrīnā galvasrota, kur pērļu gliemežnīca rotāta ar brīnumskaistu disku no rupuča bruņām; te gludeni pludlīniju trauki un kokosrieksta bļodiņas; te smalka kokosriekstu degunflauta un bungas, kas taisītas no koka, kokosa un haizivs ādas; te brīnum omulīga bazalta cilvēka figūriņa un visai nesimpātisks koka, kaula un obsidiāna nāves vecis. Un nākošajā telpā pie sienas cilvēka ķermeņa tetovējumu shēma.


No Pola Gogēna darbu izstādes preses materiāliem

19. gadsimta ceļotājs Pols Klaverī apraksta maorus: “Vīri staigā gandrīz kaili, viņiem tikai šaura josta ap vidu, retāk – uzvilkts pareo. Viņi ir tetovēti no galvas līdz kājām, augumus klāj platas pelēkas joslas, starp kurām smalkākas arabeskas. Sievietes valkā koka mizas “auduma” tērpus, kas viduklī sašaurināti, dažkārt tiem pāri uzvilkta viegla auduma kleita. Viņām mazāk tetovējumu nekā vīriem, parasti kādas četras piecas zilganas svītras uz lūpām, savukārt uz plaukstām un plaukstu locītavām smalkas arabeskas, tādējādi liekas, ka viņām rokās uzvilkti mežģīņu cimdi. Šo cilvēku acis ir lielas un platas. Ieslēptas tumši pelēkajos tetovējumos, tās izliekas skarbas un mežonīgas, kādas tās nebūtu, ja ne pelēkie raksti ap tām.” Tetovēšana norit šādi. Vispirms ar krāsā iemērktu kokosrieksta lapas šķiedru uz ādas uzvelk izsmalcinātus rakstus. Pēc tam tetovētājs ņem un liek uz zīmējuma līnijas nelielu bambusa nūjiņu, kurā iestiprināts kauls, izgrebts kā zobaina ķemme. Ar otru roku viņš ātri un spēcīgi uzsit pa šo kaulu ar nelielu koka bozīti – “ķemmes” zobi pārcērt ādas virsējo slāni un atvērumā iesūcas uz ādas uzvilktā krāsa. Ar auduma gabalu notrausis asins lāses, tetovētājs ķeras pie ornamenta nākošā posma. Kad izstāde izskatīta un jūs atgriežaties sākumtelpā, uzmanību piesaista kokgriezums. Ak, cik smalki gan greba šie polinēzieši, jūs aizkustināts nodomājat un, izlasījis griezuma malā piesprausto zīmīti, jūtaties mazliet izbrīnīts – kā, tas būtu Gogēna darbs? Jā, viens no viņa daudzajiem Pape moe (“Noslēpumainais ūdens”). Mākslas zinātnieki, šķiet, lieto vārdu ‘primitīvisms’. Teiksim, uz pirmveidolu attiecināms – kā Gogēna gleznotās nepilngadīgās kaulainās Tahiti meitenes un kā nezināma 19. gadsimta mākslinieka veidotā apaļdibenainā sievišķības kvintesence. >>