RAKSTI  
Olafur Eliasson. Din blinde passager. 2010. Instalācija ARKEN modernās mākslas muzejā. Foto: Studio Olafur Eliasson © Olafur Eliasson

Cilvēki miglā. Suņspalvu kaklarota. Mūzika gleznai 0

Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists
03/11/2011 

27. oktobrī pasaules mūzikas (world music) lielākajā un nozīmīgākajā gadatirgū WOMEX pirmoreiz tā pastāvēšanas vēsturē uz t. s. showcase jeb prezentācijas koncertskatuves kāpa Latvijas pārstāve – kokles improvizāciju virtuoze Laima Jansone. Prieku par jaunās mūziķes izcilo sasniegumu kuplināja iespēja pārliecināties, ka Kopenhāgena (vismaz šoruden) ir vizuālās mākslas pārsteigumu un iepriecinājumu pilna.

No visa redzētā izvēlēsimies trīs lietas – Olafura Eliasona instalāciju “Aklais pasažieris” laikmetīgās mākslas muzejā Arken, Kopenhāgenas Ny Carlsberg Glyptotek izstādi “Gogēns un Polinēzija” un Dānijas Nacionālās galerijas akciju Music made by art.


Arken muzeja ieejas fasāde. Preses foto

Krāsainā migla

Muzejs Arken atrodas vienā no nepievilcīgākajiem Kopenhāgenas aglomerācijas nostūriem. Ceļvedis sola ievērojamu dekonstruktīvisma paraugu, kas teicami iekļaujas pludmales ainavā. Celtne patiešām teicami iekļaujas jebkurā ainavā, jo jau trešo dienu Kopenhāgenā un apkaimē valda biezumbieza migla un tūlīt aiz Arken liektajām lauztajām aprisēm sākas viena vienīga miglas jūra. Tas labi saskan ar īslandiešu ģimenē Dānijā dzimušā Olafura Eliasona krāsainās miglas instalāciju “Aklais pasažieris” (Din blinde passager, 2010), kas noslēdz Arken ierosināto mākslas darbu sēriju ar nosaukumu “Utopija”. Ja vien līdz 27. novembrim jums gadās ieklīst Kopenhāgenā, noteikti nepalaidiet garām iespēju piedzīvot kaut ko ārkārtīgi skaistu.


Olafur Eliasson. Din blinde passager. 2010. Instalācija ARKEN modernās mākslas muzejā. Foto: Studio Olafur Eliasson © Olafur Eliasson

No ārpuses šis skaistums ir gandrīz 100 metru garš finiera tunelis, ko iekšpusē pilda bieza migla. Jūs ieejat iekšā, aizverat pirmās durvis, aizverat otrās durvis un nokļūstat kaut kādā pilnīgi citas fiziskās realitātes vietā. Pirms ieiešanas jūs esat kārtīgi izlasījis brīdinājumu, kas aicina uzņemties risku katram pašam uz savu atbildību, jo sevišķi klaustrofobijas un elpceļu slimību īpašniekiem. Jūs pieņemat, ka neesat ne viens, ne otrs, un, lūk, stāvat uz pārbaudījuma sliekšņa, un ir vienlaikus skaisti un mazliet baisi, jo nekā nav – tikai priekšgājēja miglainais siluets un bieza nemateriāla vate, kurai piemīt kaut kāda krāsa. Jūs sākat virzīties uz priekšu (drošāk būs, turoties pie sienas), gaisma (krāsa) pakāpeniski mainās, kaut kur tuneļa galā dzirdamas citu muzeja apmeklētāju balsis, viņiem ir smieklīgi, tas labi, jūs domājat, tad jau nekas bīstams nevar notikt, ja nu vienīgi kāds nāks pretī, un kāds tiešām gandrīz nemanāmi paslīd jums garām pretējā virzienā, jo tunelī var ieiet no abiem galiem, un pa to laiku gaisma ir gandrīz izdzisusi, un jūs ieejat pilnīgā tumsā. Gaisma ir apstājusies, bet jūs nedrīkstat apstāties, citādi melnais nekas ierīs jūs sevī, iesūks kā valis planktonu, un, lūk, atkal parādās gaismas aprises, un nu jau gaisma ir neticami silta, dzeltena un laipna, un liekas, ka nekas skaistāks ar jums nevar notikt, un apziņas bezapziņas stāvoklī jums nāk prātā te kāda Līgas Purmales glezna, te Jurija Noršteina ezīši un zirdziņi, te Laimas Eglītes vējīgie stāvi, un tad jau arī tunelis ir galā, un jūs aizverat aiz sevis vispirms vienas, pēc tam otras durvis.


Olafur Eliasson. Din blinde passager. 2010. Instalācija ARKEN modernās mākslas muzejā. Foto: Studio Olafur Eliasson © Olafur Eliasson

Katalogā Eliasons raksta: “Manā izpratnē utopija ir cieši saistīta ar jēdzienu ‘tagad’, kas ievietojas starp šo sekundi un nākošo. Tas ir potenciāls, kas iemiesots un pārveidots realitātē, kur tādi jēdzieni kā subjekts un objekts, iekša un āra, tuvums un tālums tiek it kā pamesti gaisā, lai tiktu definēti no jauna. Tas ir pārbaudījums mūsu orientēšanās spējai, aicinājums pārskatīt privātās un sabiedriskās telpas koordinātes. Utopijas pamatā ir mainīgums un kustība.”


Jean-Michel Basquiat. Brown Spots (Portrait of Andy Warhol as a Banana). 1984. Bischofbergersamlingen. Schweiz

Arken ir brīnumjauka vieta. Plašajās telpās patlaban ievietojusies apjomīga izstāde, kurā redzami Endija Vorhola un liktenīgajā 27 gadu vecumā heroīnu pārdozējušā Žana Mišela Baskjā kopdarbi. Popārta un neoekspresionisma laulības – tā raksta mākslas speciālisti. Uz šo izstādi, kas atvērta līdz 11. janvārim, jādodas, kad ir daudz laika – mākslu var apskatīt diezgan aši, toties filma, kuru patiešām gribētos redzēt, ilgst teju pusotru stundu. Un vēl – kopš šīgada septembra Arken kolekciju rotā Demjena Hērsta māksla, ko muzejam dāvinājis Londonas Merla Art fonds. Līdz nākošā gada septembrim te var apskatīt divus aizlienējumus – “Mīlas paradoksu” (divi govju priekšgali divos formaldehīda akvārijos) un “Svētā Bartolomeja izsmalcinātās ciešanas” (svētais eleganti pārmetis pār roku sev no puses ķermeņa nodīrāto ādu kā Jāsons zelta aunādu).


Damien Hirst. 2-Amino-5-Bromobenzotrifluoride. 2011. Photographed by Prudence Cuming Associates © Damien Hirst and Science Ltd. All rights reserved, DACS 2011. Gift from The Merla Art Foundation, London, 2011

Pārējie darbi paliek Arken kolekcijā, toskait četrkrāsu gleznojums ar iestigušu tauriņu figūrām (skaisti un, pretēji kataloga izteikumiem, nepavisam ne baisi) un milzīgs Hērsta slaveno punktu gleznojums, kas radīts tieši šī muzeja plašajai baltajai telpai un nosaukts par 2-Amino-5-Bromobenzotrifluoride. >>