RAKSTI  
Publicitātes attēls

Nebija viegli, grūti gan 0

“Purvīša balvas 2015” žūrijas pārstāvju komentāri par kandidātiem un laureāta izvēli

Rita K. Zumberga, Agnese Čivle
21/02/2015

20. februāra vakarā Miķelis Fišers saņēma “Purvīša balvu 2015” par personālizstādi “Netaisnība”, izpelnoties starptautiskas žūrijas atzinību un līdz ar to iegūstot vietējās mākslas vides prestižāko uzslavu un vērienīgo naudas balvu 28 500 eiro.

Taču būtu aplami uzskatīt, ka šādi lēmumi top vieglā un raitā gaitā. Izmantojot lielisko iespēju satikt lielāko daļu no žūrijas pārstāvjiem, lavierējot starp jaunatklātās “Purvīša balvas 2015” izstādes darbiem Arsenāla telpās, lūkojām noskaidrot, ko tieši sprieduma pieņemšanas laikā viņi diskutējuši. Uzdevām gluži vienkāršu jautājumu -  kā jūs komentētu “Purvīša balvas 2015” kandidātu darbus un kas bija uzvarētāja panākumu pamatā?

INESE RIŅĶE
- Mākslas zinātniece -

Pirmais, kas mani pārsteidza – bija liels gandarījums redzēt, ka “Purvīša balva” nes ne tikai acīmredzamu, bet arī taustāmu rezultātu. Katra izstāde (šoreiz ceturtā pēc skaita) parāda aizvien profesionālāku veikumu - gan autoru, gan iekārtotāju, pat ekspertu komisijas sniegumā. Otra lieta, kas uzmundrina, domāju, ka tas ir ļoti labi, ja blakus atzītiem un zināmiem konceptuālās un laikmetīgās mākslas metriem parādās jaunie mākslinieki. Ne vienmēr viņi pārstāv konceptuālo mākslu – daudz kas ir saistīts ar New Age izpausmēm, bet arī šeit ir manāmi sasniegumi. Un, salīdzinot ar citām izstādēm, noteikti novērojams, ka viņu izpausmes ļoti harmoniski iekļaujas starptautiskās un pasaules tendencēs. Tādi mākslinieki kā Gints Gabrāns un Kristaps Ģelzis ir absolūtas zvaigznes, viņi varētu ar šiem darbiem (tāpat arī ar iepriekšējiem) piedalīties jebkurā izstādē.

Tai pat laikā, šķiet, tiem žūrijas pārstāvjiem, kuri nebija redzējuši iepriekšējās izstādes, nebija vienkārši pieņemt lēmumus, jo pietrūka priekšstata. Pat mēs paši, kas esam redzējuši vairāk, domājam, ka, piemēram, Ģelža un Gabrāna darbu ekspozīcijas šī brīža “Purvīša balvas” izstādē nesniedz to priekšstatu, kā tas sākotnēji bija domāts. Un tomēr – ļoti priecājos par jaunajiem tēlniekiem - jauni materiāli, jauna varēšana! Ginters Krumholcs dara visu to, kas līdz šim nav darīts, un paveic to profesionālā līmenī.

Miķeļa Fišera panākumu atslēgu uzreiz gan sarežģīti izstāstīt. Mēs tomēr bijām 9 eksperti un katram bija savs viedoklis. Galvenais uzdevums bija saskaņoti lemt par vienu kandidātu, bija jāatrod tāds, par ko visi var vienoties un nobalsot. Piemēram, Gabrānam gribējām redzēt video uz lielā ekrāna, kas droši vien ļoti stipri izmainītu situāciju. Savukārt Miķelim Fišeram tieši tāds arī palīdzēja - ļoti spēcīgs video! Es īsti nedomāju to staigāšanu pa oglēm, bet gan otru, kas pasvītro pārējos darbus. Fišers ir gan laikmetīgs, gan aktuāls, viņš ir sociālkritisks, politisks. Viņa darbos saskatāmas ļoti daudz dimensijas, kas, manuprāt, ir svarīgi. Kaut vai uzlūkojot kokgrebumus, - protams, varam vienkāršā veidā nolasīt vienu līmeni - kariķētas, amizantas ainas no citplanētiešu dzīves un saskarsmes ar zemes iedzīvotājiem. Bet es domāju, ka īsti mākslas darbi ir daudzslāņaini un tās pārējās nozīmes, ko varam atklāt un tulkot vēl un vēl – tieši tās ir svarīgas un nozīmīgas.

LAIMA SLAVA
- Mākslas zinātniece, izdevniecības „Neputns” galvenā redaktore -

Man liekas, ka šogad žūrijai bija ļoti grūts darbs, tik grūts kā nevienu citu gadu. Izstaigājot izstādi, bija pilnīgi skaidri redzams, ka viena un viennozīmīga līdera nav un nāksies izvēlēties vai pat meklēt kompromisu. Šajā izstādē vairāk nekā iepriekšējās var novērot, ka ir liela atšķirība starp mākslinieku un viņa darbu konkrētajā personālizstādē, kuras laikā viņš ieguva nomināciju, un tagad redzamajā “Purvīša balvas” izstādē – bija vairāki, kas līdz ar to vienkārši pārliecinoši zaudēja. Nav iespējams šeit iegūt to sajūtu, kas bija iepriekš. Bet bija tādi, kas ar šo situāciju tikai ieguva. Jā, tā ir tāda slidena lieta. Šķiet, visvairāk zaudēja Gints Gabrāns, kura izstāde bibliotēkā bija pārliecinoša, taču šeit īpašais statuss un konteksts mazliet izplēnēja... Protams, visi uzsvēra, ka viņa video ir kvalitatīvs, bet kopumā kaut kas trūka, lai gan bibliotēkā viss lieliski strādāja.

Miķeļa Fišera gadījumā mēs vienojāmies - viņa instalācijā visģeniālākais bija tieši video ar divām galvām, kas sarunājas mums nezināmā valodā, - viena otru mēģina pārliecināt, ka jārunā tā un tieši tā. Un tas kaut kā labi izspēlējās ar tām kārtīgi novietotajām rindām ar ainiņām no šo citplanētiešu dzīves. Patika humora moments, kas skar šī brīža situāciju. Cilvēkiem vispār patīk ezotēriskas lietas un šādas tēmas konkrētajā izstādē ir vairāk nekā jebkad. Pie tām noteikti var pieskaitīt Artura Riņķa kinētiskos darbus, tāpat Henrija Preisa meditatīvos objektus. Taču Fišeram palīdzēja tas, ka ekspozīcija ir kompakta un viņš savu stāstiņu vienkārši izstāsta, līdz tas iedarbojas. Kamēr Fišers ir šī brīža aktualitāte, pārējie mākslinieki varbūt vairāk darbojas ar tādām pārlaicīgākām vērtībām. Tas gan neizslēdz, ka to dara arī pats Fišers.

Runājot par interesantiem pārsteigumiem – mēs zinām Ginteru Krumholcu, bet šīs balvas kontekstā novērojām ļoti laikmetīgu tēlniecību. Tāpat daudzi nezināja un tāpēc pēcāk novērtēja Kasparu Teodoru Brambergu - tas spēks, tā enerģija, kas viņā ir, kas liek no glezniecības sākt veidot pilnīgi jaunus tēlnieciskus objektus, meklēt inovatīvas tehnoloģijas, izmantot zemi – ir nenovērtējams! Brambergs ir it kā sajūgts ar idejām, bet tajā pašā laikā novērojama plastiska valoda, faktūru valoda, jutekliska valoda un lielu formu valoda, kuru es personīgi atzinu par ļoti labu. Vai piemēram Ģirta Muižnieka darbs – redzat, izstādē Mūkusalas Mākslas salonā tā bija liela, kopēja telpas instalācija, kur labi sadzīvoja gan darbi, gan cilvēki, kas tur tobrīd atradās. Tas bija ļoti organisks veidojums. Bet šeit ir tikai viena siena, kas jau ir mazliet citādāk... Ja paskatāmies - arī šajā gadījumā glezniecība ir atradusi pilnīgi citu sevis parādīšanas variantu. Ir monumentāls veidojums, taču tas nezaudē paša mākslinieka iekšējo rotaļu un iedomu iztēles pasauli. Tas, ko vienmēr esmu teikusi un akcentējusi, – Muižnieks ir gleznotājs no Dieva žēlastības. Viņš brīvi tajā dzīvo un ļauj arī mums piedalīties, un tas arī ir tas skaistums. Vārdu sakot, izvēle bija ļoti grūta.

EDUARDS KĻAVIŅŠ
- Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Dr. hab. art. -

Galarezultāts bija demokrātijas uzvara. Balsošana notika trijās kārtās, līdz ar to tikai pakāpeniski nonācām līdz diviem kandidātiem, starp kuriem notika izvēle gala variantā. Un visu izšķīra viena balss. Bet spriešana nebija tik vienkārša – “Purvīša balvas 2015” kandidāti bija ļoti dažādi un nebija tādas situācijas, ka žūrija justu, ka viens ir spēcīgāks par pārējiem. Salīdzinoši pagājušoreiz bija vieglāk, kur vairums nosvērās par Andri Eglīti, - tolaik pārāk lielas diskusijas netika izvērstas. Taču šoreiz diskusijas bija līdz pēdējam brīdim un beigu beigās nonācām pie šāda kompromisa. Tas, kas lielā mērā izšķīra balvas ieguvēju, bija fakts, ka ārzemju viesiem Miķelis Fišers likās saistošs un interesants. Mēs viņu pazīstam un varbūt pat pārāk labi. Viņa spēcīgā puse bija dažādu stāstu, spēļu un ironijas veidolā, vienlaicīgi līdzsvarojoties ar visu New Age raksturīgo mistiku un ezotēriku, kas nenoliedzami aiz visa tā slēpjas. Bet es šo tēmu pārzinu labi un īsti nesauktu sevi par šī virziena fanu, atklāti sakot, Fišers nebija mans favorīts, man bija citi. Taču, jāatzīst, viņš ir interesants un spējīgs, savukārt tieši prasme skatīties uz visu no tāda mākslinieka pozīcijām, kas ar visu rotaļājas, viņu lielā mērā glāba.

Nosacīti par saviem favorītiem šogad varētu dēvēt Kristapu Ģelzi un Ģirtu Bišu, kuri bija ļoti interesanti. Starp citu arī Krumholcu! Ļoti saistošs mākslinieks, kurš mūsu kontekstā varbūt neliekas īpaši pārsteidzošs, taču starptautiskā kontekstā gan ir. Šāda veida reālisms, izmantojot tehniski augstu meistarību, ir tas, kas pašlaik sāk kļūt pamanāms pasaulē. To es zinu no dažiem kuratoriem, kas redzējuši daudzas izstādes; mums pat bija saruna ar kolēģi no Zviedrijas, kur viņš atklāja, ka Krumholcs šajā ziņā, iespējams, pārstāv pašreizējo avangardu, bet mēs to nesajūtam. Taču viņš vēl ir jauns, un pārējie žūrijas locekļi apgalvoja, ka gan jau vēl dabūs visādas prīzes.

SŪNE NŪRDGRĒNS
- Kurators, Laikmetīgās mākslas centra BALTIC izveidotājs un
bijušais Norvēģijas Nacionālā mākslas muzeja direktors -

Šai izstādei ir ļoti augsti kvalitātes standarti. Tā kopumā ir izpildīta augsti profesionālā līmenī - it īpaši, kas attiecas uz materiālu izmantojumu un tehnisko izpildījumu. Tas pats attiecināms arī uz izteiksmi, tā ir diezgan daudzpusīga – sākot no mežonīgā ekspresijā izpildītas glezniecības, līdz glancētām instalācijām, objektiem, kuros apvienota mākslas un zinātne. Tāpat šeit iespējams saskatīt dažādas atsauces – uz ģenētisko mākslu no 50., 60. gadiem, uz New Age... Priekš manis šī bija kā jebkura cita starptautiska izstāde, mākslinieki Latvijā ir nodarbināti ar tiem pašiem jautājumiem, ar kuriem mākslinieki jebkur citur pasaulē.

Pieņemt žūrijas lēmumu nebija viegli. Personīgi es uzskatu, ka žūrijas sastāvu veidoja pārāk liels cilvēku skaits. Ja ir, piemēram, pieci cilvēki, ir iespēja izvērst apaļā galda diskusiju. Šeit katram žūrijas loceklim gluži it kā jāaizstāv savs izvēlētais kandidāts. Absolūtā favorīta nebija neviena. Bija trīs balsojumi līdz nonācām pie finālista.

 “Purvīša balvas” kandidātu izstāde kā tāda ir ļoti sarežģīta. Ja jūs salīdzinātu katalogu un izstādi, daudzu mākslinieku darbi izstādē atklātos citā gaismā, taču uzvarētāja darbs ir absolūti perfekts - tas ir tieši tāds pats, kāds tas tika izstādīts Medicīnas muzeja telpā - oriģinālajā darba variantā. Lai gan uzvarētājs nebija mans favorīts, man viņa darbs patīk, tas ir ļoti profesionāli veidots. Es šī mākslinieka darbus nebiju pirms tam redzējis, bet no žūrijas sēdē spriestā sapratu, ka Miķelis Fišers ir mākslinieks, kurš konsekventi maina savus izteiksmes līdzekļus, izmantotos materiālus, formātu... Tālab ir grūti vērtēt tikai pēc viena darba, pēc vienas nelielas instalācijas. Man ļoti patika video darbs “Pran”, kur vecākais brālis jaunākajam māca fonēmas “Pran” izrunu... un viņš cenšas un cenšas. Šis strādā! Kas attiecas uz kokgrebuma tehnikā izgrebtajos sižetos attēlotajiem reptiļiem un atnācējiem – šos darbus uztvēru kā ļoti humorpilnus, smieklīgus. Taču, jāsaka, ka viņš bija vienīgais mākslinieks, pie kura darba es neatgriezos. Es izlasīju stāstu, es to zināju un neredzēju vajadzību atgriezties, kamēr pie citiem es tādu vajadzību jutu. Miķelis izstāstīja jautru stāstu, varbūt nedaudz banālu, - godīgi sakot. Taču esmu priecīgs par uzvarētāju. Pēc lēmuma pieņemšanas sapratu – ir nepieciešama mākslinieku izzināt vairāk. Un to centīšos izdarīt.

OĻESJA TURKINA
- Krievu mākslas muzeja Laikmetīgās mākslas nodaļas vadošā pētniece,
kuratore un mākslas kritiķe - 

Izvēli izdarīt bija ļoti grūti! Lielā mērā Latvijas mākslas tradīcijas un vēstures dēļ. Tā nesākas tikai ar Kluci vai Purvīti vien, jums ir bijis tik daudz ģeniālu gleznotāju. Jūsu akadēmija ir lieliska! Pieņemt lēmumu bija grūti arī tādēļ, ka kandidātu sarakstu veidoja tik dažādi mākslinieki - ģeniāli gleznotāji, skulptori, konceptuālie mākslinieki, jauno mediju un video mākslinieki… Mēs pavadījām 4 stundas, un tas bija lieliski! Ja lēmums tiktu pieņemts viennozīmīgi, tas būtu bijis garlaicīgi. Šeit bija jālauza galvas par vairākiem lieliskiem māksliniekiem. Un nevis vienkārši lieliskiem, bet starptautiski atzītiem māksliniekiem, kuri ir piedalījušies Venēcijas biennālē, Maskavas biennālē, Sanpaulu biennālē, dažādās starptautiskās izstādēs… Ar dažiem no tiem sastapos pirmo reiz, bet ļoti labprāt sastrādātos! Taču balvas izcīņa ir balvas izcīņa – ir tikai viens tās ieguvējs.

Miķeļa Fišera darbi man ļoti patīk. Viņš ir ļoti paradoksāls mākslinieks. Šim paradoksam vajag vairāk parādīties laikmetīgajā mākslā. Ironija, humors… viņa darbā ir kaut kas ļoti aizkustinošs. Piemēram, video darbs “Pran”… Pran! Pran? Pran! Pran? Pran! Pran?... Aizkustinoši! Savā ziņā atsauces uz avangarda filmu tradīciju. Lieliski!

ĶESTUTIS KUIZINS
- Kurators un Viļņas Laikmetīgā mākslas centra (CAC) direktors -

Kopumā visā izstādē jaušama tāda kā drāma, nopietnība, kas nedaudz kļūst garlaicīgi. Interesanti, bet savulaik, kad iepazinos ar latviešu mākslas scēnu – strādāju projekta Funny versus Bizzare ietvaros, kurā pievērsāmies jautājumam, vai latviešu mākslā ir kaut neliela humora deva, vai tā vispār ir Baltijas un Ziemeļvalstu mākslas scēnā. Dažkārt šķiet, ka esam tālu no tā. Un šeit, nu, es atkal esmu, un atkal man par to jādomā...

Žūrijas darbā es, kā sacīt, promotēju Miķeli Fišeru. Bet nezinu, vai man tas izdevās, šķiet, es tikai ugunij pielēju eļļu, vienkārši, lai izprovocētu diskusiju. Jo redzat, šī ir “Purvīša balva”, un, ienākot zālē, jūs kā pirmo redzat skaistu viņa glezniecības meistardarbu, bet uzvarētājs ir... Miķelis Fišers. Tas ir labi!

Miķeli Fišeru jau kādu laiku zinu, redzēju viņa izstādi šeit pat izstāžu zālē „Arsenāls” 1997. gadā, kad tika izstādītās viņa gleznas Ceremoniju meistars Neatkarības dienai un no to virsmas it kā tika izzagtas Ecstasy tabletes. Viņa darbu tolaik pavadīja skandāls! Tolaik viņš bija jauns, nedaudz panks, atceros – viņam bija sarkani mati. Viņš vienmēr lūkojies to citplanētiešu virzienā - es to novērtēju, bet domāju, ka, nu, viņš ir jau daudz pieaugušāks, kā tam arī vajadzētu būt. Novērtēju viņa pievēršanos kokgrebumiem – lieliska pieeja, tiem piemīt arī vēsturiskas konotācijas. Runājot par stāstiem, ko viņš izstāsta - no vienas puses uz viņa darbiem var lūkoties kā uz komiksa tipa naratīviem, tajā pašā laikā, ņemot vērā politiskos apstākļus, kādos dzīvojam, šīs radības – citplanētieši, reptiļi var tikt interpretēti kā dažādi iespējamie naidnieki.