RAKSTI  
Kadrs no Raiena Trekartina filmas “The Re’Search”

Noslīkt savā atspulgā 0

Ieva Raudsepa
19/02/2015

Domājams, ka lielākā daļa zina grieķu mītu par Narcisu – stāstu par jaunu un ļoti skaistu zēnu, kurš, ieraudzījis sevi ūdenī, tik stipri iemīlējās savā atspulgā, ka nespēja no tā vairs novērsties. Narcisms – apmātība ar sevi – ir īpašība, kas mūsdienās, šķiet, glūn aiz katra stūra, un selfiju jeb ‘pašiņu’ pasaulē tā vairs tik ļoti neatgādina anomāliju kā, vienkārši, ikdienu. Pilnīgi likumsakarīgi, ka narcisms ielaužas arī mākslas pasaulē, un, nē, runa nav tikai par māksliniekiem un kuratoriem, kas nodarbojas ar nepārtrauktu pašpromociju vai bagātīgi dalās ar saviem pašiņiem virtuālajā vidē – mūsdienu mākslā narcisms nemīt tikai Instagram, bet rotā arī muzeju un galeriju sienas. Atliek tikai jautāt, vai tik daudzus māksliniekus apbūris viņu pašu atspulgs vai arī viņi ir Narcisam vienu soli priekšā – sapratuši, ka atspulgā sevi neatrast?


Rembrants. Pašportrets 63 gadu vecumā. National Gallery, London

Protams, mūsu gadsimts nav unikāls ar to, ka mākslinieki savos darbos iepin arī atsauces uz sevi. Tas noticis nevienu reizi vien – Djego Velaskess pavērās no Las Meninas uz skatītāju, un tāpat arī Alfreds Hičkoks neskaitāmās savās filmās nospēlējis kādu fona varoni. Lai gan daudzi mākslinieki, ko jau pieskaitām pie klasiķiem, ir paši sevi portretējuši, reti dzirdam pārmetumus, piemēram, Rembrantam, ka viņš bijis pārāk egocentrisks, jo uzgleznojis tik daudz pašportretu. Bieži reaģējam atšķirīgi, sastopoties ar mūsdienu mākslinieku portretiem vai darbiem, kur viņi paši spēlē galveno lomu. Šeit var minēt Sindijas Šērmanes (Cindy Sherman) fotogrāfijas vai laikmetīgās mākslas brīnumbērna Raiena Trekartina (Ryan Trecartin) neirotiskos video, kur, šķiet, mākslinieks pašportretējis veselu paaudzi, kas nebeidz kliegt: „Skaties uz mani!”.


Kadrs no Raiena Trekartina filmas “The Encyclopedic Palace”

Ja atgriežamies pie Rembranta, domāju, visi piekritīs, ka viņa gleznas raksturo fantastiska gaismas izjūta un piesātinātas krāsas, kas liek ne tikai aizdomāties par attēlotajiem cilvēkiem, viņu personību un dzīvi, bet arī gluži vienkārši apbur ar savu skaistumu. Tajā pat laikā tādi mākslinieki kā Šērmane vai Trekartins dažus pievelk, citus spēcīgi atgrūž, bet pilnīgi atšķirīgu iemeslu dēļ. Viņu darbi nav paredzēti, lai tos lēni un baudpilni iemalkotu kā tādu labu vīnu, bet gan lai sakratītu skatītāja ego un atgādinātu par viņa paša iekšējiem nemieriem. Trekartins īpaši labi iemieso mūsdienu brīžiem šizofrēnisko vidi, LOL un OMG pasauli, kur tiešā un pārnestā veidā apkārt skraida meitenes rozā treniņtērpos, un zem šīs uzburtās vides pārcukurotās čaulas slēpjas kaut kas neticami baiss. Trekartina video darbu varoņi, cik nu mums ir laiks ar katru no viņiem iepazīties, lielākoties ir uzbāzīgi un skaļi narcisi, kas vairāk par laikmetīgā dzīves veida spožumu iemieso tā postu.


Ešlija Bensona, Džeimss Franko un Vanesa Hadžensa filmā “Neprātīgās brīvdienas”

Refleksija par popkultūras pārbagātības radīto inteliģences vakuumu un tīrā egoisma monopolu, kāds valda ne viena vien jauna cilvēka apziņā, bija galvenā tēma arī kontroversālā amerikāņu neatkarīgā kino režisora Hārmonija Korīna (Harmony Korine) pēdējā veikumā – filmā „Neprātīgās brīvdienas”. Tā stāsta par četrām jaunām meitenēm, kas aplaupa veikalu, lai dotos pavasara brīvdienās. Tur viņas sapazīstas ar zeltzobainu gangsteri Eilienu, ko spēlē populārais aktieris Džeims Franko (James Franco). Kritiķi filmu vērtēja pretrunīgi, bet, līdzīgi kā Trekartins, arī Korīns „Neprātīgajās brīvdienās” lietoja popkultūras valodu teju absurdā veidā, lai plašai publikai norādītu uz tās iekšējo tukšumu, kas gan izaudzējusi dumju, sevis un savu ‘problēmu’ apmāktu paaudzi. Interesanti, ka aktieris Franko arī īstajā dzīvē ikdienā balansē uz šaurās robežas starp drazu un nopietnību. Ikdienā Franko sociālajos tīklos publicē ārkārtīgi daudz pašiņu, par kuriem nevar saprast, vai vienmēr tie domāti patiesi ironiski. Turklāt pirms vairāk nekā gada viņš uzrakstīja The New York Times sleju par pašiņu svarīgumu.


Džeimsa Franko Instagram foto. Ekrānšāviņš no instagram.com/jamesfrancotv

Bet ne visi, kam interesē laikmetīgā cilvēka neirozes, pievēršas populārās estētikas vulgaritātei, lai to ‘atmaskotu’. Ir neskaitāmi autori, kas daudz pieklusinātākā tonī aicina cilvēkus paskatīties uz pašapmānu, kurā dzīvojam, vai cenšas ar to cīnīties tieši. Tiem, kam bija iespēja apmeklēt iepriekšējo Venēcijas biennāli, iespējams, atceras meditatīvo Korejas paviljonu, kurā māksliniece Kimsooja bija visu telpu noklājusi ar atstarojošām virsmām un spoguļiem. Ekspozīcijas nospraustais mērķis bija radīt apmeklētājā transcendentālu pārdzīvojumu, kuru pastiprināja arī telpā dzirdamās nomierinošās skaņas. Daudzi, ar ko pārrunāju redzēto biennālē, atzīmēja, ka Korejas paviljons no visa redzētā viņiem ierindojies starp favorītiem. Taču prātā visdziļāk tomēr iespiedusies kādas draudzenes izteiktā kritika – viņa uzsvēra neērtības sajūtu, apmeklējot Kimsoojas telpu; viņai ļoti nebija paticis, ka spoguļvirsmās, kas bija saliktas uz grīdas, bija redzams arī tas, kas viņai zem svārkiem. Varbūt citiem tas šķitīs margināli (var taču uzvilkt arī bikses!), bet man draudzenes neapmierinātība tiešām iespiedās prātā. Aizdomājos par to, vai tiešām mākslinieces mērķis bija skatītājiem likt justies neērti? Un kāds tam sakars ar garīgumu?


Korejas paviljons, Venēcijas biennāle 2013

Spoguļi lielā mērā arī reprezentē Narcisa lielāko problēmu – nespēdams novērsties no sava attēla, viņš tajā noslīka. Ikviens, kas jebkad kaut nedaudz interesējies par terapiju vai kādu reliģiju, piekritīs, ka neviens nopietns garīgais padomdevējs nemācīs skatīties spogulī, lai atrastu ‘sevi’ – psihoterapeiti spriedīs par ego, budisti noliegs stabilas patības eksistenci, vēl kāds cits piedāvās savus argumentus. Spogulis nav tas instruments, ar ko tuvoties kam transcendentālam, vienīgi, iespējams, caur tā noliegumu. Atklājot to, kas meitenei ir zem svārkiem, patiesībā, mēs atgriežamies konvencionālajā pasaulē, kur mūs satrauc sociālas normas un piedienīga uzvedība, nevis pārņem bezgalīgas esības pārdzīvojums.

Lai nu kā, spoguļi ir populārs instruments laikmetīgajā mākslā, tā lietojumu nevar vērtēt viennozīmīgi – neskaitāmi autori, tostarp arī tādi pazīstami vārdi kā Džefs Kūnss (Jeff Koons) un Jajoija Kusama (Yayoi Kusama), spoguļus izmanto kā savas daiļrades atspulgus. Kūnsa darbs Flower Drawing („Puķes zīmējums”) ir spogulis uzzīmētas puķes formā, arī no slaveno ‘balonu skulptūru’ virsmām atspīd pats skatītājs, lai gan nedaudz deformēts. Savukārt nesen izstādītais Kusamas darbs Mirrored Room („Spoguļistaba”) kļuva par sociālo mediju sensāciju. Ne viens vien apmeklētājs priecīgi nobildējās un pēc tam padalījās ar attēliem, kas tapuši Kusamas telpā – tā bija skaista, pilna spoguļu un nelielu krāsainu lampiņu, radot ilūziju par gaismas plankumiem bezgalībā.


Jajoija Kusama. Mirrored Room

Kusamas Mirrored Room sensācija izcili ilustrē narcisma ietekmi uz mākslu no skatītāja perspektīvas. Neņemot vērā autoru nolūkus, sociālais impulss nobildēties, ievietot sevi darbā, pastāstīt par to citiem, vienalga, vai tā būtu Kūnsa puķe vai Kusamas istaba, kļūst par daļu no mākslas pieredzes. Pasaule virzās uz to, ka, ja kaut kas netiek fiksēts kādā medijā, tas nemaz neskaitās noticis – lai gan cilvēkiem patīk kļūt par daļu mākslas, bet vēl vairāk daudziem patīk par to pastāstīt – es šeit, es tur, es ar Rembrantu un tā tālāk un tā joprojām. Mēģinot sevi fiksēt nepārtraukti mainīgā vidē, diemžēl skatītāji bieži aizmirst, ka mērķis ir pavisam cits – nevis atrast un apstādināt ‘sevi’, bet pazust tajā pieredzes piesātinājumā, nelielo gaismas avotu bezgalībā, ko kāds cits ir radījis tieši šim brīdim.