RAKSTI  

Flo Kasearu muzejmāja 0

Juriāns Benšops
13/02/2015 

Kas notiek, kad cilvēks pārvērš pats savu māju par muzeju? Tieši tā 2013. gadā izdarījusi igauņu māksliniece Flo Kasearu. Nams Tallinas rajonā Pelgulinā ir viņas ģimenes īpašums jau daudzās paaudzēs, bet tagad kļuvis par muzeju, kurā aplūkojami pašas mākslinieces darbi. Vai varbūt pareizāk būtu sacīt – viņas pašas dzīve? Flo savā mākslā pievēršas visdaudzveidīgākajiem žanriem: tā var būt filma vai objekts, performance, zīmējums, glezna vai kaut kas pavisam cits. Un nu arī pati māja savā veidā kļuvusi par mākslas darbu un vairāku Flo darbu galveno varoni.

Es sarunājos ar Flo (1985) viņas darbnīcā, mājas pirmajā stāvā – pēc viņas vadītās ekskursijas pa visu ēku. „Man kā muzeja direktorei ir daudz pienākumu,” viņa saka pusnopietni, pusironiski. „Es esmu atbildīga par ēkas tehnisko stāvokli, par īrniekiem, kuri te nomā telpas.” Muzejs ir liels koka nams ar septiņiem dzīvokļiem, pagrabu un dārzu. Ierodoties es pamanīju pie ārdurvīm piestiprinātas zīmītes, uz kurām cilvēki, kas meklē dzīvokli, sarakstījuši savus telefona numurus. Māksliniece nolēmusi krāt šos privātsludinājumus un izvietojusi šo kolekciju uz durvīm. Tā māja sākusi rakstīt pati savu vēsturi.

Māju privātīpašums daudziem cilvēkiem Igaunijā ir pavisam nesena parādība. Padomju okupācijas laikā namus nacionalizēja, bet ietekmīgākos cilvēkus, kurus uzskatīja par draudu jaunajai valdībai, izsūtīja uz Sibīriju. Arī Flo vecmāmiņai nācās pamest savu māju, kaut arī no deportācijas izdevās izvairīties. Tikai pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas cilvēki, pateicoties jauniem likumiem, varēja pieprasīt atpakaļ savus īpašumus. 2010. gadā pēc lielas birokrātiskas ņemšanās Flo atguva savas ģimenes māju; tiesa gan, pa to laiku, kamēr ēka stāvēja tukša, no tās bija izzagtas ūdens caurules, elektrības vadi un citi materiāli. Šīs mājas un tās iemītnieku stāsts savā ziņā ir stāsts par ļoti daudziem cilvēkiem visā Igaunijā, un tas tagad iemūžināts Flo muzejā. Daļa no bažām, kas Flo mēdz uzmākties kopš mājas atgūšanas, atspoguļotas zīmējumu ciklā „Namīpašnieka murgi” (Nightmares of the House Owner, 2013), kas izstādīts kāpņu telpā. Vienā zīmējumā redzama māja, ko aprij liesmas, citā – ēkā ietriecas lidmašīna, bet trešajā kādam namam uzbrukusi viesuļvētra.

 

Māksliniece uzgleznoja „Ainavu” (Landscape Painting, 2013), kurā attēlots cunami vilnis; glezna pēc tam tika pārcelta uz milzīga audekla un novietota mājas pagalmā – ar tādu aprēķinu, lai aizsegtu kaimiņu māju, kura, pēc mākslinieces domām, neiekļaujas tuvākās apkārtnes estētikā. Tā nu glezna tagad piedāvā alternatīvu dabasskatu, ko Flo redz, kad paveras pa savas darbnīcas logu. Dārzā ir arī nogāzts koks, kas simbolizē gigantisku gleznotāja otu. Māksliniece stāsta, ka koku reiz nogāzusi stipra vētra, un tā noteikti esot bijusi zīme, ka šai vietai jākļūst par muzeju. Pagalmā ir arī skulptūra – pašas Flo seja ar nolauztu degunu, gluži kā senajām romiešu statujām; šādā veidā dzīvs mākslinieks tiek pasniegts kā dārga antīka relikvija.


„Namīpašnieka murgi”. Sērija ar 16 grafikām. 21 × 29,7 cm. 2013

Ja uz Flo muzejmāju paraugās no Igaunijas mākslas infrastruktūras viedokļa, tas šķiet kaut kas vairāk nekā vienkārša muzeja parodija. Patiesībā tas ir ļoti gudrs paņēmiens, kā atvērt savu izstāžu telpu. Māksliniece nav atkarīga no kaut kādām mākslas institūcijām vai galerijām; viņa var uzņemt apmeklētājus un viesus, kad vien pati vēlas. „Tallinā vēl joprojām ir galerijas, kas prasa īres naudu, ja mākslinieks vēlas izstādīt savus darbus. Tad jau labāk radīt pašai savu izstāžu telpu; vismaz nav jāmaksā īre,” saka Flo. Tāpat uz viņu vairs neattiecas Igaunijā parastie izstāžu laika ierobežojumi, parasti tikai divas vai trīs nedēļas.


Artefaktu kolekcija

Viena no muzejā skatāmajām filmām ir „Igauņu sapnis” (Estonian Dream, 2011), kurā rādīta uz Teksasu pārcēlušās igauņu meitenes ikdienas dzīve. Viņa filmē pati savu dzīvi un rāda to YouTube video blogā. Meitene braukā apkārt mašīnā, klausās radio, tad pārrodas mājās un paziņo, ka grib redzēt savus ‘mazulīšus’, kas izrādās suns un kaķis. Vēl viņa saviem amerikāņu skatītājiem skaidro, kāda ir dzīve un paradumi Igaunijā. Filmēšanas laikā Libānā tika nolaupīti septiņi igauņi; viņa seko notikumu attīstībai, un tas kļūst par pavedienu, kas vieno viņu ar dzimteni. Skatoties uz šo meiteni, mēs jūtam viņas vientulību un ilgas pēc savas zemes, taču vienlaikus kļūst skaidrs, ka amerikāņu dzīvesveids viņai lieliski piemērots. Igaunija ik pa laikam parādās klišejiskos simbolos, tādos kā tradicionālais cukurgailītis vai pastmarkas nacionālā karoga krāsā. Būtībā jautājums, kas ir mājas un kā tas saistīts ar mūsu fizisko dzīvesvietu, ir motīvs, kas caurvij Flo darbus jau daudzus gadus. Ciklam „Izaudzis par lielu” (Grown Out, 2013), kas arī apskatāms muzejā, vairāki bezpajumtnieki pozē individuāliem foto portretiem sniegotā ainavā; katram no viņiem galvā liela, mājas formā veidota parūka – vienīgais jumts, kas viņiem ir virs galvas.


Īres sludinājumu kolekcija. Instalācija, papīrs. 2013

Pašai savs muzejs 29 gadu vecumā – tas ir diezgan agri. Vai tas neierobežo mākslinieces mobilitāti? Jā, tā ir gan, viņa atzīst. „Būtībā es šeit esmu vairāk vai mazāk piesieta, vismaz pagaidām. Bet Tallinā ir ļoti daudz, ko darīt; ir lietas, ar ko jātiek galā.” Igaunijas kontekstā Flo kā māksliniece jūt iekšēju prasību neatliekami rīkoties; tā ir sajūta, kas pagaisa, kad viņa 2007. gadā studēja Berlīnē un bija nonākusi tik daudzu citu mākslinieku vidū. Tallinā mākslas pasaule ir maza, un katram viņas solim ir skaidri sajūtams rezultāts.


Bibliotēka

Vai atverot savu muzeju un uzņemoties visus ar to saistītos pienākumus, Flo pārvērtusies no mākslinieces par muzeja direktori? Patiesībā viņa ir gan viens, gan otrs. Un vēl vairāk: viņa pati kļuvusi par mākslas darbu.


„Ainava”. Druka uz audekla. 730 × 868 cm. 2013


Atklāsme. Koks, vētra. 2013 


Dzīva mākslinieka piemineklis. Ģipsis, sēklas. Augstums 36 cm. 2013

***

Flo Kasearu muzejmāju var apskatīt, iepriekš vienojoties par apmeklējuma laiku (skat. flokasearu.eu). Jauni mākslinieces darbi redzami izstādē „Sacelšanās” (Uprising), kas līdz 2015. gada 21. februārim būs skatāma Temņikovas un Kaselas galerijā (Temnikova & Kasela Galerii) Tallinā.

flokasearu.eu/muuseum