Pāris dienu kopā ar Bartoku
Atskats uz LNSO koncertiem „Bartoks – sava laika pankroks” un „LNSO, Vestards Šimkus un Ungārija” Lielajā ģildē 29. un 30. janvārī
Dāvis Eņģelis
02/02/2015
29. janvāra vakarā, nokāpjot Lielās ģildes foajē, lai uzzinātu, kas kopīgs Bartokam un pankrokam, patīkami pārsteidza koncerta rīkotāju rūpes radīt vakara noskaņu vēl pirms ieiešanas koncertzālē. Violeta gaisma apspīd visiem interesentiem pielaikojamo Bartoka galvu, un, iespējams, pirmo reizi vēsturē Lielās ģildes nama pagrabus piepilda pankroka skaņas. Tie varētu būt The Ramones. Jāpagriež nedaudz skaļāk, un te jebkurā brīdī varētu sākties dejas – visapkārt ir nevis ‘parasto’ koncertu otrās mūža puses auditorijas nospiedošais pārākums, bet gan jaunieši. Ir noķerta īstā sajūta, un gribas uzzināt, kas notiks tālāk. Teiksim tā – devos uz koncertu, nedaudz izliekoties par jaunu cilvēku, kas klasiskajai mūzikai nekad nav pievērsis sevišķu uzmanību, bet te, lūk, ir Bēla Bartoks panciskās drēbēs, un uz koncerta afišas ir rakstīts 18+. Mēģināju iejusties koncerta mērķauditorijas ādā, cik vien objektīvi iespējams, un saprast, vai tas, kas notiek, mani saista vai garlaiko.
Ja vēl par to Bartoka galvu – manuprāt, īsta veiksme no mārketinga aspekta (un šādas veiksmes klasiskās mūzikas laukā gribētos redzēt biežāk), jo, skatoties no (sociālo tīklu) malas, tas piesaistīja uzmanību un Lielās ģildes zāle bija pilna. Un neaizmirsīsim, koncerts „Bartoks – sava laika pankroks” bija tikai otrais šāda veida izglītojošais klasiskās mūzikas koncerts jauniešu (ne bērnu) auditorijai vismaz no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra puses (cerams, ka koncertcikls kļūs par tradīciju). Un tādēļ es nevaru sagaidīt, ko orķestra menedžeri un ideju kalēji būs izdarījuši ar Bēthovenu un Dvoržāku, kuri būs nākamie šajā koncertciklā apskatāmie varoņi.
29. janvāra koncerts Lielajā ģildē. Foto: Agnese Tauriņa
Koncerts jeb koncertsaruna iesākās ar Goran Goras vadīto iepazīšanos ar komponistu. Sākumā pārlieku daudz steigas teikumu virknēšanā dažbrīd traucēja uztvert vēstījumu, bet tas bija tikai pašā sākumā iesildoties, iejūtoties. Stāstījums bija interesants un saistošs, un arī brīvā bilingvālā pārslēgšanās, uz vietas vadot un tulkojot sarunu ar diriģentu Žoltu Naģu, parādīja, ka, uzrunājot jauniešu publiku par klasisko mūziku un mēģinot rosināt interesi par gaidāmo skaņdarbu, Goran Gora ir īstajā vietā. Grūti iedomāties kādu, kurš to šobrīd varētu izdarīt vēl labāk (Mūzikas akadēmijā to nevar iemācīties).
Arī katru skaņdarba daļu ievadīja neliels tās apraksts un mūzikas piemēri. Par „Koncerta orķestrim” vārdisko aprakstu lielā mērā jāpateicas Žolta Naģa tēlainajiem salīdzinājumiem, kas izskaidroja, kāpēc koncerta II daļā „Pāru dejas” piepeši atskan korālis vai kā interpretēt V daļas kontrastus, kam klausoties pievērst uzmanību. Simpātiska bija Naģa jaušamā skatuviskā brīvība, izejot no negaidītām situācijām: demonstrējot vienu no mūzikas tematismiem, kāds no mūziķiem, šķiet, neiestājās īstajā laikā; diriģents nolaida rokas, atvainojās koncerta vadītājam, sakot, ka tā atgadās visu laiku, un iesāka to pašu vietu vēlreiz.
29. janvāra koncerts Lielajā ģildē. Foto: Agnese Tauriņa
Sarunā radio „Klasika” Naģs aprakstīja Viduseiropas māksliniekiem piemītošo pasaules skatījumu radīt kaut ko jaunu, sākot ar vismazāko materiāla vienību un pamazām uzbūvējot lielu ēku. Kaut arī Naģs sevi pieskaita pie tiem, kas, interpretējot skaņdarbu, divreiz vienā upē neiekāpj, divus vakarus pēc kārtas atskaņotais „Koncerts orķestrim” ar diviem izteikti dažādiem lasījumiem neizcēlās, bet varbūt šis arī nav tas gadījums, kad uz to būtu sevišķi jāgaida. Orķestris abos vakaros bija izcilā formā, ik pa brīdim varēja manīt, ka skaņdarbs ir mēģinājumos rūpīgi noslīpēts. Īpaši instrumentu solo epizodēs varēja sadzirdēt to, ko Naģs tika teicis vārdos, proti, pāri visam ir artikulācija (un, ja ir artikulācija, ir arī mūzika). Beigās gribas pielikt šim atskaņojumam galēji subjektīvu mērauklu – klausoties Bartoka „Koncertu orķestrim”, visu pārējo attaisno brīdis, kad I daļas obojas divu skaņu solo laikā ķermenis atsaucas mūzikai ar tirpām pa visu muguru. Bartoka-pankroka koncertā to izjutu tik spēcīgi un negaidīti, it kā klausītos šo skaņdarbu pirmoreiz. „Koncerts orķestrim” bija arī nākamās dienas koncerta centrālais notikums.
Koncerta „LNSO, Vestards Šimkus un Ungārija” sākumā skanēja Ernsta fon Dohnāņi „Simfoniskie mirkļi” – mazu, burvīgu miniatūru cikls, kura kaleidoskopisko detaļu daudzveidību orķestris arī spilgti atklāja klausītājiem. Atkal priecēja līdz niansēm noslīpēts, tembrāli krāsains, daudzveidīgs skanējums, arī Ditas Krenbergas, Mārtiņa Circeņa un Janas Kļevickas soloepizodes, kas padarīja „Simfoniskos mirkļus” par vienu no jaukākajiem vakara pārsteigumiem.
Atbildot uz jautājumu par Franča Lista „Nāves deju”, Žolts Naģs radio intervijā izteicās aptuveni tā, ka no šī skaņdarba viņš netaisīs drūmas nolemtības apokalipsi, un tas arī bija saklausāms jau pirmajās taktīs, kad klasteriem līdzīgie pavadījuma akordi Vestarda Šimkus spēlē skanēja īsi, aprauti, ne kā daudzās citās interpretācijās, kur pianists izmanto pedāli iespaidīgam akustiskajam efektam un šķiet, ka tiešām tūlīt pat zeme vērsies vaļā. Arī diriģenta izvēlētais temps bija krietni lēnāks, salīdzinot ar citiem atskaņojumiem. Savukārt „Nāves dejas” beigās šķita, ka Naģs apzināti ir pietaupījis orķestra dinamisko potenciālu tieši finālam. Varētu pat teikt, ka tas bija salīdzinoši rezignēts lasījums, drīzāk lēnām pārdomājot nāves tēmu, nekā to pārdzīvojot. Var piekrist, var nepiekrist tādam lasījumam, bet orķestris teicami atbildēja Žolta Naģa žestiem, arī Vestards Šimkus ar savu spēli neiebilda diriģentam, un no izpildījuma viedokļa Lista „Nāves deja” izskanēja pārliecinoši.
Lai neatkārtotos par koncerta otrajā daļā atskaņoto Bartoka „Koncertu orķestrim”, atzīmēšu, ka koka pūtēju grupa koncerta beigās ļoti pelnīti saņēma visintensīvāko aplausu vētru. Jāteic, ka viss orķestris kopumā bija koncerta spožākais dalībnieks un godam sevi apliecināja Bartoka virtuozajā paritūrā. Saprotams, ne jau ik divas dienas pēc kārtas sanāk klausīties vienu un to pašu skaņdarbu, bet šajā gadījumā tiem, kas noklausījās „Koncertu orķestrim” koncertsarunu ciklā, bija lieliska iespēja nākamajā dienā dzirdēt to vēlreiz, tikai nu jau tā veselajā formā bez pārtraukumiem starp daļām. Ideāla, bet reti sastopama kombinācija.
