RAKSTI  
Publicitātes attēls

Rīga 2014. Atskats uz Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumiem 0

Anda Rožukalne
02/02/2015

OKEĀNA FRAGMENTI.
RĪGA 2014. ES KULTŪRAS GALVASPILSĒTAS PIEREDZE 

Būs fragmentāri. Būs subjektīvi. Bet tagad tā viss notiek. Tā ir pirmā doma, uzklausot aicinājumu kritiski reflektēt par Rīgas kā ES Kultūras galvaspilsētas notikumiem.

Viss, kas notika Rīgā kultūras gada laikā, atgādina izjūtas okeāna malā – tu vari tikai iedomāties plašumu, jūsmot, un, kamēr izjūti bezspēcību šī lieluma priekšā, neredzi piesārņojumu vai bojā ejošās okeāna radības.

Domu un ideju plūsmas. Ieskatoties citu valstu kultūras galvaspilsētu norisē, redzu ļoti daudz kopīga. Lipīga. Savstarpēji sajaucama. Visiem vienāda, izņemot pilsētu vārdus. Rīkotāji kā sarunājuši piemin un kā mantru skaita pierādījumus par mākslas un kultūras spēku. Pētījumi runā par pilsētas uzplaukumu, par kopienas ieguvumiem, par tēla veidošanos un uzlabošanos. Diskusijas par kultūras ekonomisko pienesumu ir neatvairāmas un neizskaidrojamas kā jauns datorvīruss. Tās pārņēmušas avīžu un akadēmisko žurnālu rakstus. Pētījumi un refleksijas gandrīz nerunā par to, ka kultūras gada laikā patiesībā neatvairāmi top šodienas kultūra. Tik maz sarunu par to, ko tā īsti nozīmē. Tipiski.

Nepieciešamā un neciešamā ekonomika! Kultūras galvaspilsētas ieguvums citu pilsētu pētījumos tiek skaitīts kā tūristu galvas un infrastruktūras vienības. Radošā doma, cilvēku iedvesma, pārdzīvojums un cilvēku neatkārtojama pieredze tiek pārvērsta naudā un izmisīgi pārskaitīta. Lasu un nesaprotu, kāpēc, jo lielu tirgus dienu būtu daudz vieglāk pārvērst tik vēlamajos ekonomiskajos panākumos. Bet par tiem laikam šaubās, tāpēc nepieciešams uzsvērt un izmantot līdz apnikumam nolietotos vārdus, piemēram, ilgtspējība, infrastruktūras attīstība. Un kultūras vērtība, vēl un vēlreiz atkārtojot maģisko vārdu value, tiek ielikta naudas ciparu tabulās.

Es meklēju pētījumus par iedzīvotāju un kultūras pilsētu apmeklētāju noskaņojuma maiņu, par attieksmi pret kultūru laikā, kad kāda pilsēta kļūst par centru mākslām un šajos mutuļos notiek mūsdienu kultūras pieredze. Atrodu aptaujas par apmeklētāju skaitu, diskusiju un strīdu: par ko ir galvaspilsēta – par kultūru vai subkultūru? Latvijas jaunākā aptauja atsēdina – gandrīz puse iedzīvotāju nav pamanījuši Kultūras galvaspilsētu Rīgā. Kur skatījušies?


Ilustrācija no www.riga2014.org interneta vietnes

Salīdzinājums. Ieskatoties citu valstu kultūras galvaspilsētu norisē, redzu vispirms notikumu sarakstu. Plaša un daudzveidīga programma, piemēram, Tallinā 2011. gadā. Labi sakārtota, pārskatāma. Vilinoša, skaidra. Katram mēnesim sava. Ar labu dizainu, bet ne vairāk. Labs buklets. Balstīts virsrakstos vairāk nekā izjūtās, bet piedāvā labu navigāciju.

Fragmentārisms notikumu sarakstā un smaga kritika, ka kultūras baudītāji nevarēja ierasties Viļņā, pavada Lietuvas kultūras 2009. gada publikācijas. Latvijas programma ir līdzīga abām minētajām un arī citām. Pilsētas ir tik līdzīgas, tajās visās – daudz notikumu, katrā no tām – kaut kas tikai šai pilsētai raksturīgs. Karnevāli, festivāli, koncerti. Meklēju unikālo, bet atpazīstu jau zināmo – esošie teātra festivāli, mūzikas notikumi, jau pazīstamās izstādes. Tas, protams, labi, ja vecie kultūras zīmoli lepni salikti zem Kultūras galvaspilsētas platās cepures. Kas atšķīrās Rīgā?

Poētisms. Vairākkārt lasu tematisko līniju aprakstus. Maldos projektu sarakstā, jo tas „Rīga 2014” mājas lapā, kas skaidri strukturēta, nez kāpēc atgādina kādu dzejas attīstības stadiju. Viss sajucis kopā – kā nepabeigts dokuments, kurā punkti salikti, bet komati piemirsti. Tam pāri tematiskās līnijas poētisks apraksts. Mazliet kā domas lidojums, mazliet kā taisnošanās par visu, kas sagaida.

Kad iemācos lasīt projektus un piemirstu poētiskās enerģijas plūsmas, ieraugu, ka katrā „Rīga 2014” tematiskajā līnijā ir neaizmirstami notikumi. Katrā kaut kas sakrīt. Katrā atrodu kādu projektu, kurš varētu būt arī citā tematiskajā līnijā vai bez līnijas, jo lielais virsraksts sakrīt ar līnijas vadītāja emocijām, bet slikti sakrīt ar saturu. Es redzu tematiskās līnijas, bet ne visās no tām ir konsekventas.

„Okeāna alkas” ir enerģijas piesātinātas un vislielākajā mērā atspoguļo mākslās ieinteresēta cilvēka negausību. Tik daudz te visa kā. „Dzintara āderes” līnija ir skaidra. Bet tai pa vidu opera „Mihails un Mihails spēlē šahu”. Rīga Jazz Stage. „Brīvības ielas” līnija gan taisna un konsekventa. Līnijā „Ceļu karte” stāsta par notikumiem Rīgas apkaimēs, bet kartē ielikts jau zināmais zīmols – teātra festivāls ar Markesa grāmatas nosaukumu „Patriarha rudens”. Tematiskā līnija „Izdzīvošanas komplekts” stāsta par laikmetīgās mākslas projektiem. Tajā ļoti iederas „Noderīgu un ne-noderīgu zināšanu melnais tirgus”, bet laukā laikam ripo „Kartupeļu opera”. Man patīk iepazīt tematisko līniju vadītāju domas, bet es īsti nesaprotu to funkciju. Skaidrs, ka cilvēkiem jāvienojas, ko kurš darīs, skaidrs, ka kultūras notikumi kaut kā jāsakārto, bet poētiskā pieeja tos krietni sajauc kopā. Vai nebija vieglāk pateikt, re, kur cilvēki, kas to visu var vislabāk izdomāt, izdarīt!


Ieeja LNMM izstāžu zālē Arsenāls. Foto: Kaspars Garda, www.riga2014.org

Decentralizācija. Vēl viens daudzu kultūras galvaspilsētu atslēgas vārds. Kultūra, kas pametusi savas konvencionālās norises vietas. Teātrus, koncertzāles, muzejus. Kultūra, kas iespiedusies pagalmos, rūpnīcās. Tas nav nekas jauns. Jauns ir Rīgas apkaimju projektu apraksts. Tas parāda, ka kultūras nauda tikusi prasīta starptautiskam prestižam un tūristiem adresētam vērienam, bet daļa no tās sasniegusi ļaudis Rīgas mikrorajonos. Mūs. Notikumu ir daudz. Cilvēki tiek iesaistīti, iepriecināti. Šī kultūras galvaspilsētas daļa ir centrēta uz sevi. Tā sevi portretē, tā sevī ieskatās. Tā sevi kopj. Pamatoti, pārsteidzoši labi, jo atdzīvina un pārvērš zināmās un nezināmās vietas, parāda cilvēkus. Būsim godīgi, ne visi notikumi bija saturiski piepildīti un kvalitatīvi. Daži bija kā putekļos iekritis dārgums. Grūti novērtējams. Bet rīkotāji teiks – viss atkarīgs no iedzīvotājiem, no cilvēkiem, kas bija pretī kultūras vilnim.

Vietas. Aizejot no zināmajiem kultūras centriem, bija iespēja atklāt vietas. Tas bija atklājumu prieks. Tekstilmākslas fabrika „Boļševička”. Psihoneiroloģiskā slimnīca. Stūri ar grafiti, kur pat pustumsā un bariņā negribētos iet, bet kultūras dēļ jāiet vai vismaz jāapskata fotogrāfijās. Kultūras galvaspilsēta uzrunāja vietas, kuras pēc gada pasākumu slēgšanas droši vien aizmirsīsies. Bet vismaz paliks padarītais un atmiņas, kas rada iedrošinošo sajūtu, ka īstenībā neviena kultūras lokā neesoša vai mākslai it kā nepiemērota vieta nav bezcerīga. Apkaimju projekts tāpēc bija ļoti atdzīvinošs.

Rosība. Iesakņošanās. Ļaudis tika aicināti iesaistīties, kopt, pierādīt, ka ir kultūras pilni un kultūras vērti. To palīdzēja divās tematiskajās līnijās ieliktās talkas. Kāpēc tās neveidoja vienu līniju ar skaidru nosaukumu – talka un dārzs? Viss sākas ar Lielo pavasara talku, kas citkārt bijusi vien lielu atkritumu maisu draudzīga piepildīšana.

Attīri savu sētas priekšu un tā būs tava individuālā kultūra! Vai kārtības ieviešana, biedrošanās, kopā darbošanās iesakņosies, par spīti romantiskajam nosaukumam „Pagalmu renesanse”? Nezinu.

Bet talkas un rosība apkaimēs lika domāt par vēl vienu tipisku kultūras galvaspilsētu pretstatu – augstā un populārā kultūra. Var jau saprast, ka kultūras galvaspilsēta notiek tad, kad visi ir iesaistīti. Patiesībā augstās kultūras saturiski bija daudz vairāk, bet caur vietām, caur iesaistīšanu daļa no tās kļuva par populāro. Vai tāpēc labāku? Šaubos.


Stūra māja. Publicitātes attēls

Notikumi kā zīmoli. Kultūras galvaspilsētu analīze atgādina arī lielu konfliktu starp zināmiem un nezināmiem notikumiem. Tas ir stāsts par vecajiem un jaunajiem kultūras zīmoliem. Konflikts rāda pārmaiņas – kultūras galvaspilsētas laikā vienmēr kāds zināmais festivāls izdzīvo, uzplaukst, sevi vēlreiz pierāda un uzvar citu notikumu konkurencē. Vienmēr kāds no jaunajiem, tik īpašajiem kļūst par zīmolu, lai gan tam nebija nekādu cerību. Piemēram, teātra festivāls Edinburgā. Piemēram, koncerts „Dzimuši Rīgā”.

Kas kļuva par jauniem zīmoliem „Rīga 2014” laikā? Ar to domāju jaunos notikumus, kas iekrāsoja Kultūras galvaspilsētas gadu. Tos ir grūti aizmirst, jo reiz pēc tiem droši vien ilgosimies. Gribu dalīties iespaidos, notikumos, kultūras gada pieredzē, bez kuras tālākie gadi būtu parasti. Bet nebūs. Izstāde „Grāmata 1514”. Kā ceļojums, kas pārvērš ceļotāju. Apmeklēju to vairākas reizes. Gāju uz lekcijām Nacionālajā bibliotēkā. Rotko vilciens. Gustava Kluča izstāde. Stūra mājas projekts. Orlan izstāde un vēl vairāk – sarunas, diskusijas par viņu un par to, kāpēc tieši viņa. Starptautiskais kinofestivāls, kas noslēdza gadu tik labi, kā nekas cits to nespētu.


Eiropas Kinoakadēmijas balva. Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Aizkulises. Drīzāk komentāri. Emocijas. Zināmu un nezināmu ar mākslas un kultūras projektiem saistītu cilvēku sarunas. Šo sarunu atbalsis. Kultūras galvaspilsētas iekšējā dzīve, ko dzīvo katrs, kas iesaistīts. Sarunas, ka „Rīga 2014” gadā nenormāli daudz darba. Nav laika, jo projekti. Nekam citam nav laika, un arī projekti deg. Sarunas, ka vajadzīgs projekts, jo nauda ir. Tāpēc tik uz priekšu! Bez idejas, bet ar rosības enerģiju, ar projektu un naudu. Trekns gads kultūrai un mākslām. Vienlaikus prieks, nemaz nav žēl, ka par projektiem savā starpā konkurējošie var atsperties, izpausties. Šāds gads pierādīja, ka kultūra rodas, kad ir nauda, ka par to ir vērts maksāt. Ejam tam cauri pēdējiem spēkiem, ražojam projektus, bet bail, kas būs, kad gads beigsies – tādas bija man pretim nākošās sarunas. Tās uzklausot, pašai cenšoties ienirt notikumos un vienlaikus atgūt elpu, jau gada vidū radās jautājumi. Jautājumi, vai projektu nav par daudz? Vai tie savstarpēji nepārklājas, vai vajag tā sasteigt, tā izdedzināt idejas vienā gadā? Bet citas izdevības nebūs. Tāpēc – viss notiek. Nevar teikt, ka nebija sasniegumu. Šajā murskulī bija vērojami lieliski, kvalitatīvi izrāvieni. Ne tikai kā tīra māksla. Daļa no „Rīga 2014” bija organizatorisks brīnums, kad cilvēki izdara neiespējamo, neticamo. Šajā norišu apjomā bija daudz izcilības – idejās, performancē. Bet bija notikumi, par kuru saturu tagad negribas atcerēties, jo notikums vai aktivitātes laikam nekļuva par satura pārdzīvojumu.

Refleksija un tīklošanās. Meklēju notikumus, kas kļūst par neizbēgamu pieredzi. Paliekoši. Kas piedāvā refleksiju. Tāpēc programmā ar prieku redzu pētījumus, lekcijas, grāmatas, konferences. Tie palīdzēja pārvarēt aktivitāšu ņirboņu un virspusīgo pakaļskriešanu mākslas aktualitātei. Tie palīdzēja saprast, kāpēc kultūras gads ir tam veltītā laika vērts. Lekcijas, diskusijas, grāmatu atvēršanas – tās sapulcināja kopā cilvēkus, kas mākslās bija vairāk iesaistīti, kas radīja mākslu un kultūru. Šajos notikumos bija redzama šo cilvēku sasvstarpējā bagātināšanās un tīklošanās. Daudz dziļāks līmenis domāšanā par mākslu, nekā skrējiens pēc daudzveidīgajām „Rīga 2014” baudām. Refleksijas formāti palīdzēja izdarīt atklājumus, pārvērtēt zināmo. Pārdomāt. Tie ielika kontekstā gan atsevišķos notikumus, ļāva salīdzināt ar konferenču, lekciju, refleksiju pieredzi citās valstīs. Par spīti šaubām un kritiskajam noskaņojumam, kas konkurēja ar lielām gaidām, mans secinājums ir kā priecīga un atvieglota nopūta – „Rīga 2014” iederējās kontekstā.

Rakstā pieminētie iedvesmas avoti, pētījumi, publikācijas (alfabētiskā kārtībā):
Greg Richards and Julie Wilson. (2004) The Impact of Cultural Events on City Image: Rotterdam, Cultural Capital of Europe 2001. Urban Studies, Vol. 41, No. 10, 1931–1951.
Luis César Herrero, José Ángel Sanz, María Devesa, Ana Bedate and María José del Barrio. (2006) ‘THE ECONOMIC IMPACT OF CULTURAL EVENTS. A CASE-STUDY OF SALAMANCA 2002, EUROPEAN CAPITAL OF CULTURE’. European Urban and Regional Studies,  13: 41-57.
Tallinas kā kultūras galvaspilsētas programma 2011. gadā: www.tallinn2011.ee
Tuuli Lähdesmäki. (2013) Cultural activism as acounter-discourse tothe European Capital of Culture programme: The case of Turku 2011. European Journal of Cultural Studies, 16(5) 598–619.
Ziņa par aptauju, kura konstatē – 45% Latvijas iedzīvotāju nepamanīja Kultūras galvaspilsētas gadu: www.lsm.lv/lv/raksts/kulturpolitika/kultura/45-latvijas-iedziivotaju-nezina-ka-riiga-shogad-ir-eiropas-kultu
Viļņas kā Kultūras galvaspilsētas mājas lapa: culturelive.vilnius.lt
Viļņa 2009. Veiksme vai izgāšanās?: balticreports.com/2009/12/30/capital-of-culture-success-or-failure

________________________

Arterritory.com atskata plašumam uzklausīja arī trīs citu sfēru profesionāļu viedokļus, noskaidrojot, kādi ir viņu spilgtākie iespaidi un kopējais Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas vērtējums?

GĻEBS PANTEĻEJEVS
- tēlnieks -

Neesmu īpaši sekojis „Rīga 2014” pasākumu dienas kārtībai, un, atzīšos, tie nebija uzmācīgi. Vienīgi dīvainā konstrukcija Esplanādē neļāva par to aizmirst. Centrālais notikums – nepārprotami un bez ironijas – Pasaules koru olimpiāde. Fantastiski kosmopolītisma, brīvības un radošās pašaizliedzības svētki, kad Rīgas centra ēdnīcā vienkopus varēja satikt dalībniekus no Āfrikas, Dienvidāzijas un Norvēģijas. Iespējams, pēc 50 gadiem tāda būs Rīgas ikdiena. Pilsētvides mākslas (Public Art) bilance Eiropas Kultūras galvaspilsētas kontekstā nav dāsna. Skumji, ka vienīgā iniciatīva paliekošu pilsētvides objektu jomā nāk tikai no vieniem privātiem mecenātiem ar privātu kuratori un viņas privātajiem māksliniekiem (Teterevu ģimenes programma „Rīga smaida”). Profesionāli korekti un izteikti reprezentatīvi darbi. Labi, kā tā. Nebūtu gaumīgi salīdzināt tik atšķirīgus žanrus, bet Aigara Bikšes īstermiņa veidojumam „Pieminekļu kari” Ļeņina vietā gan nevar pārmest salonismu, katrā ziņā miegainību tas neizraisīja.

No izstādēm – Gustavs Klucis „Arsenālā”. Īsts kapeņu stāsts, ģēnija ceļš uz elli. No 20. gadsimta brīvības sajūtas kvintesences pirmajos pēcrevolūcijas gados, tad klaustrofobiskiem, debiliem proliem vatņikos Staļina laika plakātos–fotomontāžās, līdz pirmsnāves bezpersoniskajiem akvareļiem un lodei pakausī Butovas poligonā. Pēc izstādes apmeklējuma izjutu emocionālo nestabilitāti.

Kā ārkārtīgi svarīgu notikumu gribu atzīmēt to, ka visa perioda garumā Rīgā netika uzstādīta neviena dāvana skulptūras formā no brālīgajām tautām, valstīm un pilsētām. Neviena uzbeku astronoma, krievu dzejnieka, amerikāņu fotogrāfa utt. Vecā muļķe Orlāna (tiem, kas nepiekrīt apzīmējumam, iesaku izlasīt interviju „Rīgas Laikā”) pielika treknu punktu gadam, uz kuru tika liktas lielas cerības un kurš pagāja, kā parasti, uz kādu citu, ar cerībām nesaistītu, negaidītu un šķietami neloģisku notikumu fona.

EVITA SNIEDZE
- Valmieras drāmas teātra direktore -

Patiesībā šīs vasaras kultūras piedāvājums bija tik intensīvs, ka grūti bija gan apmeklēt visus kārotos pasākumus, gan saprast, kas kādu organizāciju pārstāv. Bet noteikti ir palikuši prātā trīs projekti. Kā pirmo gribu minēt „Dzimuši Rīgā” koncertu, kas bija pārdomāts, profesionāls un emocionāls. Tikai ar iebildēm – būtu vēlējusies redzēt klātienē video sveicienos redzētos māksliniekus (bet nojaušu, ka katram bija iemesls netikt līdz Rīgai šajā datumā; aptuveni zinot tāmes „Rīga 2014” pasākumiem, pāris mākslinieku atgādāšana jau vairs neko īpašu neizšķirtu iztērētās naudas lietderībā). Otrais – Stūra mājas projekts – lieliska ideja, realizācija ar daudzām iespējām nākotnē. Trešais – Pasaules koru olimpiāde – spilgti, emocionāli un publiski ļoti labi pasniegts pasākums, kurā piedalījās visa pilsēta un tās iedzīvotāji.

Pie šiem trim arī apstāšos, jo, atšķirībā no pārējiem, šie attaisnoja savu mērķi būt „Rīga 2014” programmā – gan finansiāli, gan starptautiski – pulcinot tūristus un lepojoties ar varēšanu, – gan profesionāli – konteksta ieraudzīšanā. Jo jāatzīst, ka daudzi „Rīga 2014” notikumi tomēr bija pašmērķīgi, vietējo mākslinieku izpausmēs iestrēguši. Un vēl – es noteikti gribētu zināt, cik daudz pievienotās vērtības – viesu, naudas un izziņas – šī vasara deva, respektīvi, vai ieguldītais bija adekvāts vismaz Rīgas popularizēšanas ziņā.

INESE LŪSIŅA
- laikraksta Diena žurnāliste -

Mūzikas notikumu programma bija tik blīva, ka nebūtu iespējams to visu aptvert. Mūzikā jau gadiem esam pieraduši pie kvalitātes, tāpēc mazāk nekā citās nozarēs bija marginālu pasākumu, kuru nozīme tika pārspīlēta. Protams, bez „Rīga 2014” nebūtu iespēja uzaicināt tādus viesmāksliniekus, kurus citkārt neviena Latvijas mūzikas producenta maciņš nevarētu atļauties. Piemēram, Marisa Jansona koncerts ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri, čellistes Solas Gabetas viesošanās ar viņai komponētā Pētera Vaska čella koncerta „Klātbūtne” pirmatskaņojumu Latvijā. Šajā sakarā jāpiemin ar „Rīga 2014” finansiālo atbalstu īstenotais kora „Kamēr…” projekts Amber Songs ar 17 dažādu zemju komponistu radītiem darbiem par un ap dzintaru, kā arī pārsteidzošā autorprogramma Mare Balticum, kurai austrāliešu multiinstrumentālists un komponists Džeimss Morisons aranžēja desmit latviešu tautas dziesmas un arī pats muzicēja atskaņojumā ar Latvijas  Radio bigbendu.

Koncerta Born in Riga nozīmīgumu nenoliedzami vairoja tas, ka šo latviešu pasaules mūzikas zvaigžņu Galā koncertu raidīja arī ārvalstu televīzijās. Ņemot vērā, ka šo notikumu producēja LTV, piedāvājot sadarbības partneriem ārzemēs, tas bija viens no lielākajiem publicitātes notikumiem „Rīga 2014” programmā, tā savā veidā kompensējot novēloto īsto Rīgas – Eiropas Kultūras galvaspilsētas starptautisko reklāmas kampaņu. Žēl, ka līdzvērtīgu starptautisku publicitāti neguva latviešu sakrālās mūzikas koncerts, kurš notika Vecajā Ģertrūdes baznīcā Pasaules koru olimpiādes laikā un bija spilgts mūsu koru kultūras un latviešu mūzikas apliecinājums.

Man ir žēl par daudz izreklamētiem, lieliem projektiem, kuri sevi neattaisnoja. Piemēram, ar uzstājīgu ažiotāžu pieteiktie „Rīga 2014” atklāšanas pasākumi Centrāltirgus paviljonos, kuros valdīja haotiska, nepārskatāma jezga. Tā nerosināja mākslas uztveršanai. Vērojot radās jautājums par naudas izlietojumu: no 27,2 tūkstošiem eiro līdz 53,5 tūkstošiem eiro vienam paviljonam – kopā 150,3 tūkstoši (nemaz nerunājot par šo summu savietojamību ar to, ka mūsu labākie amatierkori tirgū dziedāja par pliku velti!). Iespējams, ka tieši šīs, vējā izmestās, naudas pietrūka dažiem īsti kvalitatīviem artefaktiem, kurus nepiedzīvojām. Visadekvātākais šķita vienīgi krēslainais Sakņu paviljons, uz kura griestiem tika raidīta īsfilma par Centrāltirgus vēsturi Platona Buravicka un citas elektroniskās mūzikas pavadījumā. Paviljonu piepildīja elektroakustisks fons, veidojot interesantu noskaņu un netraucējot tirgus pamatnorisēm. Ja reiz nolūks bija spilgts mākslas un mūzikas notikums tirgū, tad uz to arī vajadzēja koncentrēties, novietojot pašā uzmanības centrā, nevis kaut kur sāņus, burzmas vidū, starp citu. Ļoti samocīts, lai gan solīts kā kaut kas īpašs un superjauns, bija arī komponista Kristapa Pētersona un režisores Zanes Kreicbergas veidotais multimediālais iestudējums „Dzidrums. Seriāls”, ko nespēja glābt pat Latvijas Radio kora kvalitāte.   

Visu cauru gadu biedēja tendence ar skaļiem saukļiem un uzbāzīga PR palīdzību radīt notikumu arī tur, kur spilgta notikuma nemaz nav. Biju nogurusi lasīt par ‘unikāliem’ un ‘aizraujošiem’ notikumiem, kad, tos apmeklējot, arvien radās deja vu sajūta.

Kopumā tomēr vērtēju Rīgas kā Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmu kā labu. Mums paveicās, ka šajā laikā nepiedzīvojam krīzi, kā tas bija Viļņas gadījumā, kad rezultātā cieta daudzi sākotnēji ar vērienu plānoti kultūras pasākumi. Man patika brīvdabas kultūras vasarnīcas ideja, kas katrā ziņā piesaistīja vairāk uzmanības nekā „Pieminekļu kari” uz Brīvības ielas. Tur tieši garām ved veloceliņš, tāpēc mēdzu piestāt atceļā no darba, lai noskatītos kādu filmu. Domāju, ka šī ideja būtu tālāk attīstāma un realizējama arī nākotnē. Tomēr varam tikai apskaust šī gada Eiropas Kultūras galvaspilsētu Pilzeni, kura šo statusu izmantojusi, lai parūpētos par kultūras dzīvi ilgtermiņā – uzbūvējusi jaunu, īstu teātri.