Foto

Divi pāri kāju un divas kolonnas jeb kādas karikatūras arheoloģija

Kirils Kobrins
30/01/2014

Šo bildīti, proti, vienu no tās novilkumiem, var aplūkot Britu muzejā. Tur tā uzskaitīta ar inventāra numuru 1868,0808.6150; papīros norādīts arī artefakta augstums un platums: attiecīgi 255 un 355 milimetri. Ja pameklē, var konstatēt, ka bilde atrodama Britu muzeja 18. gadsimta nodaļā, Mounted Roy, un par to atbild muzeja gravīru un zīmējumu departaments. Artefakts 1868. gadā iegādāts no Edvarda Hokinsa (Edward Hawkins, 1780–1867) mantiniekiem. Šis slavenais britu numismāts un antikvārs ir pamatīgā „Britu muzeja antīko marmoru apraksta” un „Britu muzeja angļu-gallu monētu apraksta” redaktors, speciālistu aprindās savulaik plaši pazīstamā darba „Angļu sudraba monētas” (1841; otrreiz izdots jau pēc Hoskinsa nāves 1876. gadā, trešoreiz – 1887. gadā) autors. Šoreiz gan viņš mūs interesē kā angļu politisko karikatūru kolekcionārs, un šo viņa krājumu radinieki pārdeva muzejam nākamajā gadā pēc Hokinsa nāves. Tādā veidā bildīte (kas aprakstā minēta kā „ar roku izkrāsota gravīra”) nonāca Britu muzejā. Aprakstā atzīmēts, ka tas ir patapināts no „Britu muzeja politiskās un personālās karikatūras kataloga”, ko 1938. gadā sastādīja vēsturniece Mērija Dorotija Džordža (Mary Dorothy George, 1878–1971). Norādīts, ka vienīgo reizi tā ir eksponēta 2009. gada janvārī Britu muzeja 90. istabā izstādē „Mīlestība un laulība”. Diemžēl šo pamācošo izstādi esmu palaidis garām; sev par attaisnojumu, protams, varu sacīt, ka toreiz dzīvoju Prāgā, nevis Londonā, taču, parakņājies piezīmju grāmatiņās, konstatēju, ka togad tieši janvārī un martā esmu viesojies britu galvaspilsētā. Mea culpa. Mierina tas, ka šogad no 26. marta līdz 21. jūnijam Oksfordas Universitātes Eliasa Ešmola muzejā gaidāma Džeimsa Gilreja (James Gillray, 1757–1815) darbu izstāde no Oksfordas Jaunās koledžas krājumiem, un tanī mūsu aplūkojamā bildīte noteikti neiztrūks.

Kā jau ar gravīrām mēdz notikt, Gilreja (nu kārtis ir atklātas, un autors nosaukts vārdā!) darba novilkumi tiek glabāti vēl citās vietās, jo, raugi, runa ir par mākslas darbu, kas tapis agrīnajā tehniskās reproducēšanas laikmetā. Gravīras nospiedumi atrodami ne tikai Britu muzejā un Oksfordas Universitātē, bet arī Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Šis darbs iekļauts Viktorijas laika cenzūras aizliegto karikatūru albumā, ko 2009. gadā uzgāja Lielbritānijas Tieslietu ministrijas ēkā. Ministrijas vecākais politiskais konsultants Dēvids Pīrsons pamanīja atkritumu maisā rūpīgi iesaiņotu priekšmetu, kas bija iekritis starp rakstāmgaldu un britu tiesvedības stiķu šedevru piebāztiem skapjiem. Atritinājis to, misters Pīrsons ieraudzīja aizpagājušā gadsimta četrdesmitajos gados izdotu dažādu nepiedienīguma pakāpju karikatūru albumu. Tostarp arī slaveno Gilreja darbu Fashionable contrasts; -or-the duchess's little shoe yielding to the magnitude of the duke's foot; aptuvens tulkojums, ņemot vērā šodienas un Apgaismības laikmeta beigu posma valodu atšķirību, varētu būt šāds: „Modīgie kontrasti jeb hercogienes zābaciņš krīt hercoga varenās pēdas priekšā”. 2009. gadā tika nolemts atradumu nodot Viktorijas un Alberta muzejam, jo Gilrejam taču ļoti patika attēlot karalienes-vecmāmiņas tuvākos radiniekus, piemēram, viņas vectēvu Džordžu III. Tā muzejs ieguva iespēju rotāties ar lieliskiem, kaut bez pienācīgas cieņas zīmētiem karaliskās ģimenes portretiem. Laiks dziedē visu. Pirms nodošanas muzejam albumu lūdza novērtēt Bonhams izsoļu namā. Nieka pusotra tūkstoša mārciņu. Bet ne jau nauda šodien ir no svara.

bija no svara 1792. gadā, kad Džeimss Gilrejs uzzīmēja šo gravīru, un to tūlīt pat (24. janvārī) nodrukāja pēc mis Hannas Hamfrijas pasūtījuma un izlika pārdošanai Hamfrijas tirgotavā Oldbondstrītas 16. numurā. Smieklīgākais, ka Gilrejs dzīvoja tanī pašā mājā, un Hanna Hamfrijas bija ne vien viņa mākslas pārdevēja un pasūtītāja, bet arī mākslinieka mīļotā, šodienas terminoloģijā – partnere. Karikatūrista un karikatūru tirgotājas dīvainā savienība turpinājās vairākus gadu desmitus, līdz pat mākslinieka nāvei. Kopā ar Hamfriju un viņas bodīti Gilrejs sākumā no Strenda pārcēlās uz Ņūbondstrītu, tad no Ņūbondstrītas uz Oldbondstrītu, un no Oldbondstrītas uz Sentdžeimsstrītu. Tur arī mira galīgā bezjēgā, jo nesamērīgi lietoja grādīgo dziru. Mākslinieks apglabāts Svētā Džeikoba kapsētā Pikadilli. Šī gada pirmajā jūnijā apritēs divsimt gadi, kopš viņa nav šai saulē. Pareizāk sakot, viņš ir savās karikatūrās, dažas no kurām tika aizliegtas divdesmit piecus gadus pēc viņa nāves. Piemēram, albums, ko atrada Tieslietu ministrijā, bija nodrukāts, titullapā nenorādot izdevēju, tomēr policija to konfiscēja un pēc piederības nodeva iestādei, kur šodien kalpo (ja vien nav demisionējis) vecākais padomnieks Dēvids Pīrsons. Tostarp agrākos laikos, 1792. gadā, neviens „Modīgos kontrastus” neizliedza; gluži otrādi – gravīra līdz ar citām mis Hamfrijas tirgotām bildītēm bija izlikta viņas bodes vitrīnā, lai dīkiem garāmgājējiem būtu par ko patīksmināties. Tirgotava izskatījās apmēram tā (ar korekciju par sešpadsmit gadiem, kas pagājuši kopš 1792. gada, un, ņemot vērā, ka nu jau veikals atradās Sentdžeimsstrītā):


 James Gillrey. Very Slippy-Weather. 1808

Un tīksmināšanās objektu netrūka. „Modīgie kontrasti jeb hercogienes zābaciņš krīt hercoga varenās pēdas priekšā” ir viens no nepiedienīgākajiem un vienlaikus izmeklētākajiem žanra paraugiem. Gilreja darbs ir tik smalks, ka pat ir grūti noteikt izsmiekla objektu. Nē, tā nav politika, kaut tiek attēloti tā laika Britānijas valdošās šķiras pārstāvji, proti, viņu apakšējo ekstremitāšu daļas. Šķiet, tas, ko redzam, ir sociālā karikatūra, kurai ir konkrēts adresāts – sabiedrības apziņa. Taču pat tad, ja zinām, par ko ir runa, Gilreja gravīra atstāj iespaidu ar savu smalko piedauzību, nepiedienīgumu; uz skatītāju tā iedarbojas gandrīz kā pornogrāfija, kaut šajos 255x355 milimetros nav neviena kvadrātmilimetra kailas miesas. Efekts ir īsti māksliniecisks, estētisks, ar augstas klases mājienu, tik rupju un tiešu, ka rupjība jau šķiet cildena, bet vienkāršība – sarežģīta, ļoti sarežģīta. Kaut kādā ziņā līdzīgi ir veidotas dažas Džoisa „Ulisa” un Beketa prozas daļas.

Tomēr atturēsimies no vilinājuma izdarīt pārsteidzīgus estētiskus secinājumus un mēģināsim rast skaidrību, kas tad īsti ir attēlots Džeimsa Gilreja gravīrā.


James Gillrey. Fashionable contrasts; or the duchess's little shoe yielding to the magnitude of the duke's foot. 1792

Tajā redzam divus pārus kāju, precīzāk, potīšu/pēdu. Pirmais, spriežot pērc apaviem, pieder vīrietim un šķērso attēlu pa diagonāli, no augšējā kreisā stūra uz apakšējo labo, nedaudz garām punktam, kur 355 milimetri krustojas ar 255. Otrs potīšu/pēdu pāris, par ko tāpat var spriest pēc apaviem, pieder sievietei, un tas izvietots pilnīgi horizontāli. Labā kāja tik tikko sniedzas līdz gravīras vidum, kreisās pēdas pirkstgali mazliet tālāk, un no tā var secināt, ka attēlā domājamā persona ir atlaidusies uz gultas nedaudz ieslīpi, atbilstoši vīriešu kāju pāra kustības virzienam. Miniatūrās sieviešu kājiņas mazītiņās kurpītēs ir paplestas, un starp tām novietotas milzīgas vīriešu kājas gigantiska izmēra civilkurpēs. Pareizāk sakot, tās ir nevis vienkārši ‘novietotas’, bet gan līdz ar milzīgo kāju īpašnieku tiecas uz punktu, kas atrodas ārpus gravīras augšējā kreisā stūra robežām un starp miniatūrajām kājiņām. Cik nevarīgi un bezpalīdzīgi šīs kājiņas guļ uz dažos vilcienos iezīmētas gultas, tik mērķtiecīgi ir giganti zilpelēkās džentlmeņu zeķēs. Sievietes zeķu sārtais miesas krāsas tonis, zābaciņu trīsstūrīši siltās ķieģeļkrāsas niansēs krasi kontrastē ar vīrieša nedzīvi peļu pelēko un zilo. Vienīgi monstrozo kurpju zoles viegli rīmējas ar kājiņām: it kā vīrieša kājas ir tikko nomīdījušas sievietes ķermeni, aiznesdamas tā krāsu uz savām pēdām. Kompozīciju noslēdz pat ne alkova portjera dibenplānā, bet vien tās nojausma. Jā, mūsu priekšā ir drēbes nomest nepaguvušu dažāda dzimuma cilvēcisku būtņu spontānas, naigas kopošanās akts. Mirklīga kopulācija. Tā sacīt, neplānota drātēšanās astoņpadsmitā gadsimta stilā. Un tai paša laikā ne jau par to ir sižets, un pat ne par kājām – tas ir par kurpēm. „Modīgie kontrasti” taču.

Tāpēc der atgādināt, kam tad šajās kurpēs ieautās kājas pieder. Mazās kājiņas ienāca pasaulē 1767. gadā no Elizabetes Kristīnes Ulrikas Braunšveigas-Volfenbiteles (Elisabeth Christine Ulrike von Braunschweig-Wolfenbüttel, 1746–1840), toreizējā Prūsijas kroņprinča (un viņas brālēna) Fridriha Vilhelma, nākamā ķēniņa Fridriha Vilhelma II (Friedrich Wilhelm II, 1744–1797) sievas klēpja. Elizabetes vīrs bija ne tikai slavenā Fridriha Lielā tuvs radinieks, bet diemžēl arī žūpa un izvirtulis. Par pazemojošo nevērību pret saviem sievišķīgajiem daiļumiem Elizabete Kristīne Ulrika atriebās, krāpjot savu laulāto, un divus gadus pēc meitas Friderikas Šarlotes Ulrikas Katarīnas (Friederike Charlotte Ulrike Katharina von Preußen, 1767–1820) piedzimšanas mēģinot bēgt ar mīļāko – muzikantu Pjetro, no kura viņa gaidīja bērnu. Sazvērestību atklāja, un Elizabeti piespieda ar toreizējās barbariskās medicīnas palīdzību atbrīvoties no neatļautās mīlas augļa, Pjetro tika notverts, aizsūtīts uz Magdeburgu, un, kā liecina nostāsti, tur sodīts ar nāvi. Pat pēc tā laika ne pārāk striktajām ētikas mērauklām (Viktorijas laika divkosība vēl bija tālu priekšā) skandāls bija briesmīgs. Elizabeti uz karstām pēdām izšķīra no Fridriha Vilhelma un aizsūtīja uz Ščecinu. Tur viņa dzīvoja līdz pat savai nāvei deviņdesmit trīs gadu vecumā. Meitu Elizabete vairs nekad nesatika.

Frideriku Šarloti Ulriku Katarīnu (vēlāk viņu sāka saukt par Prūsijas Frideriku, un mēs lakonisma labad sekosim šim piemēram) audzināja vecmāmiņa Luīze Amālija (Luise Amalie von Braunschweig-Wolfenbüttel, 1722–1780) un audžumāte, Fridriha Vilhelma otrā sieva Friderika Luīze Hesene-Darmštate (Friederike Luise von Hessen-Darmstadt, 1751–1805). 1791. gadā meiteni izprecināja Anglijas karaļa Džordža III dēlam Jorkas un Olbanijas hercogam, princim Frederikam (Frederick Augustus, 1763–1827). Patiesībā šis angļu princis bija tāds pat vācietis kā Prūsijas Friderika, tikai nāca no citas, Hanoveru, dinastijas. Jorkas hercogs (sauksim to tā, citādi no Fridrihu un Frederiku pārbagātības mūsu stāstā var raibs samesties gar acīm), kaut dzimis londonietis, jaunības gadus viņš pavadīja Hannoverē, un vēlāk pabeidza Getingenes Universitāti; pēc universitātes absolvēšanas tēvs aizsūtīja viņu dienēt armijā. Hercogs strauji izveidoja savu militāro karjeru: ģenerālmajors, tad ģenerālleitnants un, beidzot, vienkārši ģenerālis. Divus gadus pēc precībām viņš piedalījās savā pirmajā militārajā kampaņā Flandrijā pret revolucionāro Franciju, un tā bija galīgi neveiksmīga. Tomēr pēc atgriešanas dzimtenē karalis viņam piešķīra feldmaršala pakāpi un 1799. gadā atkal aizsūtīja dēlu cīnīties ar francūžiem. Rezultāts bija vēl bēdīgāks nekā iepriekš: angļu-krievu desants Holandē sakauts, Rimska-Korsakova krievu brigāde padevusies gūstā, angļi spiesti atgriezties mājās. Pēc fiasko kaujas laukā hercogs mainīja nodarbošanos militārajā jomā, no neveiksmīga karavadoņa pārtapdams par armijas reformatoru. Laikabiedri un vēsturnieki dažādi vērtē Frederika veikumu. Vieni hercoga jaunievedumus ceļ vai debesīs, citi norāda uz neiedomājamo korupcijas skandālu 1809. gadā, kas bija saistīts ar viņa mīļāko Mēriju Ennu Klārku (Mary Anne Clarke, 1776–1852). Žēl gan, ka miniatūrās kājiņas Gilreja karikatūrā nepieder misis Klārkai¹, jo par viņu būtu interesanti patērzēt. Tiesa gan, pieminētā skandāla kulminācijas punktā viņu attēloja cits karikatūrists, Aizeks Krūkšenks (Isaac Cruikshank, 1764–1811). Nāca gaismā, ka Mērija Enna Klārka, izmantojot savu sirdsdāmas stāvokli, par nesamērīgām cenām piegādāja angļu armijai dažāda veida resursus.


Isaac Kruikshank.The modern Circe or a sequel to the petticoat. 1809 

Skandālu izdevās notušēt, kaut Apakšpalātā tomēr tika balsots par to, vai Jorkas hercogs ir kukuļotājs. Hercogu atvaļināja no armijas pavēlnieka amata, taču pēc kāda laika atkal atjaunoja viņa pilnvaras. Vēlāk Prūsijas Friderikas vīram pat izdevās nokļūt otrajam rindā uz Anglijas troni. Viņš mira ar tūsku 1827. gadā. Milzīgās kājas Gilreja gravīrā pieder viņam, un tās izskatās labāk nekā trīsdesmit gadus vēlāk.


Jorkas hercoga kolonna, Londona

Visai amizanti, ka Gilreja 1792. gadā attēlotā jaunlaulāto Friderikas un Frederika naigā kopošanās bija viena no pēdējām (ja vien tā vispār ir notikusi) šī pāra pastāvēšanas vēsturē.  Pāris diezgan ātri pašķīrās (taču neizšķīrās!), un Friderika pārcēlās uz savu pili netālu pie Veibridžas pilsētas Sarejas grāfistē, kur īsināja savas dienas garus gadu desmitus, līdz mira 1820. gadā – ērmīga būtne, kas mīlēja vientulību un savus sunīšus, kaķīšus un pērtiķīšus (ļaunas mēles melsa, ka dzīvnieki Friderikai bijuši mīļāki nekā cilvēki. Ja tā ir, tad šo rindu autors ir ar viņu vienisprātis). Abus laulātos vienoja tikai azarta spēles. Hercogs spēlēs nodedzināja milzīgas summas, Friderika krietni mazāk, jo spēlēja mājās, taču ar tikpat lielu entuziasmu. Divus gadus pēc viņas nāves Veibridžas iedzīvotāji sameta naudu un hercogienei par godu uzcēla memoriālo kolonnu. Uzceltā kolonna bija jauna, taču izmantotie materiāli – veci. Dažiem no hercogienes kolonnas fragmentiem tika izmantoti citas kolonnas elementi, un tā atradās Londonā, Sentdžailzas rajonā, kas 18. gadsimtā bija bandītisma un prostitūcijas perēklis (daudzu Hogarta satīrisko karikatūru sižeti nāk tieši no šīs vietas). Vēlāk kolonnu noārdīja, jo klīda valodas, ka zem tās ir apslēpta manta, un tās gabalus aizveda uz Edlstounu. Dažus gadu desmitus vēlāk tos nosūtīja uz Veibridžu, lai uzceltu Jorkas hercogienes memoriālu. Uzjautrinoši, ka Sentdžailzā, kas tagad ir pa kabatai vienīgi finanšu baroniem un hercogiem un kur saspietojuši bezjēdzīgi dārgi restorāni, veikali un organisko un amatniecības sīkpreču bodītes, pirms trīsdesmit gadiem tika uzstādīta XVIII gadsimtā nogāztās kolonnas replika. Šī vieta saucas Seven Dials jeb „Septiņas ciparnīcas”, kas ir septiņu ielu krustojums; kad būsit Londonā, aizejiet. Tur ir jocīgi.

Proti, nevis piedauzīga karikatūra, bet gan īsta dzīves duļķu alegorija. Šķērmi tumīgs ģimenes katastrofu un lētu mīlas prieku virums. Paturēsim prātā arī to, ka visi šie bulvārromānu sižeti raisās Eiropā uz pa īstam grandiozu notikumu – Lielās franču revolūcijas un Napoleona karu – fona. Prūsijas Friderikas tēvs neveiksmīgi karoja ar Konventu, brālis – ar Bonapartu, vīrs – ar Konventu un Direktoriju, vēlāk gatavoja angļu armiju Salamankas un Vaterlo kaujai. Džeimss Gilrejs iztērēja simtiem papīra lapu, karojot ar Napoleonu; viens no viņa šī cikla darbiem tiek uzskatīts par gandrīz vai pašu pazīstamāko visu laiku un tautu karikatūru.

Taču „Modīgie kontrasti” nav par politiku. Tā ir satīra par toreiz aizmetnī esošo, popkultūrai piederīgo slavenību kultu, tas īpaši attiecas uz aristokrātijas un monarhisko ģimeņu pārstāvjiem. Kad nelaimīgā Prūsijas Friderika tikko bija ieradusies Anglijā, lai kļūtu par Jorkas hercoga sievu, ap viņu tika radīts kults, kas bija priekšvēstnesis samērā nesenajai apsēstībai ar princesi Diānu un pašreizējo nedaudz lokālāko apmātību ar Kembridžas hercogieni. Par angļu pielūgsmes objektu kļuva pat ne pati Friderika, bet gan viņas miniatūrais veidols, rociņas un kājiņas. Tā gan – tieši mazītiņās pēdiņas iejūsmināja aptaukušo sarkanģīmi Džonu Bullu un viņa Bullieni. Sociāli jūtīgais Gilrejs sadomāja nomest no pjedestāla eņģelim līdzīgo hercogieni, un starp viņas mazītiņajām, spicpurnu zābaciņos ieautajām kājiņām nolika brašā ģenerāļa milzīgās pēdas. Labi vēl, ka civilkurpēs, nevis botfortos. Šī sitiena precizitāti spēj novērtēt tikai tie, kas orientējas popkultūras sižetā, kas uzvirmojas vairāk nekā simt gadus pirms popkultūras rašanās. Visiem citiem „Modīgie kontrasti” ir vien ne visai piedienīgs, nesaprotams joks, kuram tomēr piemīt dīvains smalkums. Tā domāja arī tie, kas 1840. gados izņēma no apgrozības piedauzīgo karikatūru albumu, lai to apraktu Viktorijas laika kabinetu putekļos.

Patiesībā visa šī stāsta (visu šo stāstu) morāle ir šāda: neraugoties uz tīšu cinismu un raupjumu, karikatūra ir smalks žanrs un der tikai tiem, kas izprot gan pašu žanru, gan pārzina izsmiekla objektu. Vēsturisku sakarību spēks, proti, drukātās preses attīstība laikā no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta vidum padarīja karikatūru par populāru žanru, daudz populārāku, nekā tā pēc savas estētiskās, sociāli kulturālās dabas var būt. Klasiskais modernisms ir šī žanra dīvainā uzplaukuma laiks. Vēderus kratīdami, smējās pat tie, kas ne visai saprata, kas ir attēlots Hannas Hamfrijas bodes skatlogā izliktajos vai (vēlākos laikos) avīzē nodrukātajos zīmējumos. Viņiem vienkārši nebija citu viegli pieejamu vizuālu, tai skaitā komisku, tēlu, ja neskaita apzīmētus žogus un katoļu baznīcu rotājumus. Kino, tad televīzija, tad dators un internets nogāza šo varonīgā buržuāzijas laikmeta karikatūru monumentu, tāpat kā Sentdžailzas salašņas lika kolonnai nokrist Seven Dials krustojumā. Reiz varenā žanra šķembas ir radušas lielisku pielietojumu – Gilreja, Krūkšenka, Onorē Domjē (Honoré Daumier, 1808 – 1879), Tomasa Nasta (Thomas Nast, 1840–1902) un citu brāļu smalko amata prasmju elementus sastopam animācijā, komiksos, contemporary artʹe, it visur. Tomēr tas vēl nav viss. Eksistē arī visai precīza klasiskās karikatūras replika, un, kā mēs zinām, bīstami dažādu sugu idioti šodien nez kāpēc uzskata, ka šai modernajai Pekinas operai, tās tējas ceremonijai, palehai, hohlomai – šim tīrākajam Rietumu kultūras stīmpanka paraugam ir kaut kāda cita jēga, izņemot to nelielo, apslēpto, estētisko, ko tajā ieliek pāris simti zīmētāju un apmēram tikpat daudz lietpratēju.

Vainagosim tekstu ar vēl kādu morāli, šoreiz īstu, proti, tādu, kas attiecas uz morāli. Patiesībā ar „Modīgajiem kontrastiem” saistītie nelaimīgie augstdzimušie laulības dzīves un mīlas sižetu varoņi cieš no brīvības trūkuma. Formālas brīvības – lai nu tā būtu. Viņi nevar saistīt savu dzīvi ar mīļoto, nevar laist pasaulē viņa bērnu, nevar apprecēt kādu pievilcīgāku būtni, nekā atbilstoši dinastijas cenrādim saņemtā līgava. Mierinājumam viņi nododas azarta spēlēm, žūpo, drātējas pa labi un pa kreisi vai, gluži otrādi, izdaiļo savu dzīvi ar kaķīšiem un pērtiķīšiem. Brīvs bija tikai viņus izsmējušais žūpa Gilrejs. Hannu Hamfriju viņš tā arī neapprecēja, kaut nodzīvoja ar viņu visu savu pieauguša cilvēka mūžu. Reiz Džeimss un Hanna tomēr bija nolēmuši salaulāties, taču pa ceļam uz baznīcu Gilrejs, pagriezies pret Hamfriju, sacīja: „Mēs darām muļķību, tā, lūk. Mums ir labi kopā, tāpēc atstāsim visu, kā ir”. Un atstāja. 


 St.James church

ˡ Mērijas Ennas Klārkas mazmazmeita, angļu rakstniece Dafne di Morjē (Daphne du Maurier, 1907–1989) sarakstīja par viņu romānu „Mērija Enna” (1954).