RAKSTI  
Indiešu mākslinieka Gigi Scaria darbs Chronicle of the Shores Foretold (2014). Foto: Una Meistere

Mākslas tīrradnis Indijā 0

Una Meistere
21/01/2014

Foto: Una Meistere

400 000 apmeklētāju trīs mēnešos, vien par 60 000 mazāk nekā Venēcijas biennālei pusgadā. Tāda ir pirms diviem gadiem notikušās Indijas pirmās laikmetīgās mākslas biennāles (Kochi-Muziris biennale) statistika. Jāteic, gana iespaidīga, ņemot vērā, ka lielākajai daļai Indija joprojām asociējas ar izmocītu un sevī vīlušos rietumnieku garīguma meklējumiem, Goa pludmalēm, „Graustu miljonāra” šausmu ainām un Tadžmahalu, katrā ziņā – ne ar laikmetīgās mākslas tūrisma galamērķi.

Velti! Par spīti aizspriedumiem un stereotipiem visas zīmes liecina, ka Koči-Muziris biennālei sprintera ātrumā ir izdevies iemantot must-visit mākslas notikuma statusu. Ja pirmajā biennālē piedalījās 80 mākslinieki no 24 pasaules valstīm, tad šogad – savā otrajā izlaidumā – tā pulcē jau 94 māksliniekus no 30 valstīm. Ja pirmās ‘zvaigžņu listē’ bija indiešu laikmetīgās mākslas ainas superstārs Subodhs Gupta, brazīlietis Ernesto Neto un skandalozais ķīniešu disidents Ajs Veivejs, tad šogad dalībnieku vidū – līdzās gana pazīstamiem indiešu vārdiem ir arī Martins Krīds, Vims Delvojs, Mona Hatuma, Joko Ono un arīdzan slavenākais mākslas pasaules indietis, Londonā dzīvojošais Anišs Kapurs, kurš ir arī viens no biennāles aktīvākajiem atbalstītājiem. Gan šajā, gan iepriekšējā biennālē varēja sastapt arī Tate Modern direktoru Krisu Dērkonu, kurš kādā intervijā jau paguvis Koči-Muziris biennāli raksturot kā notikumu, kas varētu „no jauna definēt...atgriezt formu biennālēm kopumā”. Ap Ziemassvētkiem te spietoja (vai iedvesmas nolūkos?) arī šī gada Venēcijas biennāles kurators, Minhenes Haus der Kunst direktors Okvui Enveizors, kurš uzstājās arī ar lekciju.


Indiešu mākslinieka Bharti Kher darbs Three Decimal Points/Of a Minute/Of a Second/Of a Degree (2014)

Un neba eksotika un iespēja pabaudīt sauli laikā, kad Eiropa slīgst sniegā un slapjdraņķī, vien ir tas, kas Eiropas mākslas elitei pietuvinātos šobrīd vilina uz Indiju. Koči-Muziris biennāle savā ziņā ir neordinārs precedents. No līdzīgiem notikumiem pasaulē to atšķir apstāklis, ka tās radītāji un veidotāji ir mākslinieki. Biennāle ir divu Keralā dzimušu un šobrīd Mumbajā dzīvojošu mākslinieku – Boses Krišnamahari un Rijasa Komu – ideja. Ambiciozs, pirms četriem gadiem aizsācies projekts, kas vārda vistiešākajā nozīmē dēvējams par kaismīgu un savā ziņā fanātisku iniciatīvu. Īpaši ņemot vērā, ka tas notiek tik neprognozējamā teritorijā kā Indija. Koči-Muziris biennāle radās kā alternatīva izteikti komercializētajai Indijas mākslas videi, kam bezpeļņas mākslas pasākumi līdz šim nav bijuši raksturīgi. Lieki piebilst, jau no paša sākuma biennāle cīnījusies arī ar hronisku finansējuma trūkumu, tam teju līdz pašai atklāšanas dienai apdraudot iecerēto ideju realizāciju. Neraugoties uz pamatīgo starptautiskās publicitātes lavīnu, kas apvija iepriekšējo biennāli, tās pašas problēmas bija arī šogad. Mecenātisms Indijā joprojām ir bērnu autiņos, un atbalstīt mākslu te, vismaz pagaidām, nav modē. Turklāt tiem, kas to varētu darīt, jau pats fakts vien, ka biennālē nekas netiek pārdots un viss ir publiski pieejams, šķiet visai sirreāls. Biennāli daļēji atbalsta valsts, taču abās reizēs solījumi ir krietni atšķīrušies no reālā devuma. Tā teikt, valstij, kuras lielākā iedzīvotāju daļa joprojām dzīvo zem nabadzības sliekšņa, ir citas prioritātes. Kā ideālais nākotnes risinājums tiek apspriesta valsts un publiskā partnerība, taču kamēr tā vēl nav īstenojusies pietiekamā kapacitātē – biennāli daļēji atbalsta paši mākslinieki. Daudzi no viņiem savu darbu radīšanu ir apmaksājuši paši, rēķinoties, ka ieguldījumu varētu arī neatgūt. Un, lai cik absurdi un uztūkušajai Rietumu mākslas pasaulei utopiski tas neizklausītos, iespējams, tieši finansējuma trūkums un ar to saistītās neskaidrības vienlaikus ir arī Indijas biennāles galvenais spēks. Būtībā Koči-Muziris biennāle ir savveida mākslinieku svētki sev un no šī viedokļa absolūts tīrradnis visa veida radošajās izpausmēs.


Grafiti Koči ielās

Viens no biennāles trumpjiem nenoliedzami ir arī tās norises vieta. Savulaik leģendārā garšvielu ceļa pieturpunkts – Keralas štata ostas pilsēta Koči. Kerala atrodas valsts dienvidos un ir īpašs Indijas štats, kas pārējo vidū izceļas ar visaugstāko lasītprasmi – vairāk nekā 90 procenti tās iedzīvotāju ir izglītoti. Te aug arī 90 procenti visu pasaules garšvielu, un tas vienmēr bijis šīs Indijas daļas zelts. Pirmie to atklāja arābi, viņiem sekoja romieši, ēģiptieši, ķīnieši, portugāļi, francūži, dāņi, briti. Visiem pa kārtai maisoties ap Keralas krastiem garšvielu sirojumos. Taču senais garšvielu ceļš nebija tikai stāsts par veiksmīgu rūpalu un ‘zelta’ nogādāšanu aizjūras karaļnamos, tas bija arī stāsts par kustību, atradumiem, piedzīvojumiem, migrāciju, saplūšanu. Garšvielu ceļš mainīja kartes, atklāja jaunus kontinentus un jaunus jūras ceļus, uz visiem laikiem mainoties dzīves ritmam un paradumiem tā pieturpunktos. Savā ziņā var teikt, ka tas piederēja nākotnes globalizācijas aizmetņiem. Kamēr vieni no Indijas aizveda piparus, arābi uz šejieni atveda kafiju, kas tagad tiek audzēta plantācijās blakus Keralai esošajā Karnātakas rajonā, portugāļi – etiķi, holandieši – kartupeļus utt. Garšvielu ceļa ziedu laikos preces (tostarp arī ziloņi un degunradži) no Koči ostas tika transportētas uz Aleksandriju un tālāk uz Romu. Līdz Indijas krastiem nonāca visas iespējamās reliģijas – kristietība, islāms, jūdaisms, tām te līdzās pastāvot arī šodien.

Būdama jūras un garšvielu ceļa krustpunkts, 15. gadsimtā Koči bija arī daudzu atklājumu epicentrs, tostarp pilsētā atradās labi zināma matemātikas un astronomijas skola. Un ja pirmā biennāle bija savveida ‘iesildīšanās’ – veltījums pilsētas pagātnei, tad otras uzstādījums ir jau krietni konceptuālāks un arī vēriens – ambiciozāks. Tās nosaukums Whorled Explorations ir fonētiska līdzību spēle starp vārdiem ‘world’ (pasaule) un ‘whorled’ (līkumojošs), savukārt pati biennāle simboliski pielīdzināma neiztrūkstošajam zvaigžņu pētnieku arsenāla instrumentam – teleskopam. Tā ir stāsts par atklāšanas procesu, biennāles kuratoram Džitišam Kallatam pretendējot uzburt sajūtu, kas piemita senajiem jūrniekiem un zvaigžņu vērotājiem. Un pārcelt to šodienā, piedāvājot mākslas zinātniskās fantāzijas ceļojumu Zemes, Visuma un mūsu katra eksistences dzīlēs. No kartogrāfijas līdz ekoloģijai, migrācijai un starptautiskajiem konfliktiem, cilvēka uztveres un spēju robežām. Un, jāteic, ideālāku un organiskāku skatuvi par Koči šī koncepta iedzīvināšanai ir grūti vēlēties. Koči vecpilsētas Fortkoči arhitektūra joprojām ir unikāls portugāļu, arābu, holandiešu un britu stilu sajaukums, pārpilna vēstures zīmju – indiska un eiropeiska vienlaikus, tai kalpojot ne kā fonam, bet vienlīdz būtiskam biennāles līdzspēlētājam.

Biennāles centrālā norises vieta ir vēsturiskā Aspinvola (Aspinwall). Kādreizējais 1879. gadā celtais garšvielu noliktavu komplekss, kuru – kā savas plaukstošās tirdzniecības impērijas daļu – savulaik še uzcēlis brits Džons Aspinvols. Aspinvola atrodas pašā Arābu jūras krastā, aiz noliktavu lielajiem logiem joprojām slīdot kuģiem, baržām un zvejnieku laivām. Turpat vīd arī slavenie ķīniešu zvejas tīkli, kas sava fotogēniskuma dēļ rodami teju katrā Keralas pastkartē. Ilgi stāvējušas pamestas, noliktavas publiski tika atvērtas tikai līdz ar biennāli. Restaurācija bijusi minimāla, tā teikt – tik vien, lai gluži griesti nekristu uz galvas un būtu nepieciešamās komunikācijas mākslas darbu eksponēšanai. Katrā ziņā – balto kubu te nemeklējiet un rietumniecisku industriālās vides nostalģiju arī nē. Aspinvola ir Indija, kuras šķietami vairs nav, bet kura vienlaikus joprojām pastāv. Augsti griesti ar atsegtām koka sijām, tīkkoka grīdas ar prominentām šķirbām, nodeldēti pakāpieni, kurus gadsimtiem minušas kailas pēdas, un kokgriezumiem rotātas durvis. Vējš pūš pa visām šķirbām, maisot pagātnes un tagadnes putekļus.


Amerikāņu dzejnieka Aram Saroyan dzejolis lighght (1968)

Galvenā ekspozīcija sākas ar hrestomātisku Čārlza un Rejas Īmzu video Powers of Ten (1977), kur Čikāgas parkā piknikojot manāms kāds pusmūža pārītis. Katras desmit sekundes kamera no viņiem attālinās – metru, desmit, tad simts, tūkstoš un vēl vairāk, līdz tālu aizmugurē ir gan Zeme, gan saules sistēma un mūsu pašu uztveres robežas. Un tad tā tikpat strauji atgriežas, atduroties dziļi pāra rokās ieslēptā protonā, tādējādi poētiski atgādinot, ka pasaule mūsos ir tikpat bezgalīga un neizpētīta kā Visuma tukšums. Turpat netālu – uz saplaisājušās sienas izgaismots amerikāņu dzejnieka Arama Sarojana autordarbs – pasaulē mazākais dzejolis, kas iekļauts arī Ginesa rekordu grāmatā, bet tālāk uz grīdas pustumsā vīd Monas Hatumas instalācija Undercurrent (2004). Mirgojošu elektrisko spuldzīšu aplis, kas brīdina nedoties tālāk un vienlaikus – līdzīgi sirēnām, nepārprotami vilina to darīt. Melnais laukums instalācijas vidū pievelk kā magnēts, pēc mirkļa pārsteigumā atskārstot, ka elektrisko spuldzīšu ritms tam apkārt mainās atbilstoši vērotāja elpas ritmam.


Anish Kapoor darbs Descension (2014) 

Savukārt Anišs Kapurs kārtējo reizi nojauc visus iespējamos uztveres priekšstatus, sākot ar to, ka pamats, uz kura stāvam, ir stabils. Viņa instalācija Descension (2014) atrodas vienā no Aspinvolas tālākajām noliktavām – pašā jūras malā, un to veido grīdā iebūvēts gigantisks cilindrs, kura iekšienē, līdzīgi virpuļviesulim, ar neiedomājamu spēku griežas milzīga, melna ūdens masa, vidū veidojot ‘melno caurumu’, kas kā hipnotisks sūklis ievelk skatu un nelaiž vaļā. Visapkārt viss dārd, turklāt skaņa ir absolūti dabiska – tās vienīgais avots ir ūdens spēks. Un tas, ņemot vērā jūras tuvumu, visticamāk, ir arī kaut kur zem kājām. Jāteic, šī ir autentiskākā vieta, kur man līdz šim gadījies skatīt Kapuru, kuram, ņemot vērā superzvaigznes statusu, pēdējos gados tiek atvēlētas prominentākās izstāžu telpas. Kur viņa darbi, kaut ideāli izgaismoti, ar spoži mirdzošām virsmām bez neviena puteklīša un norādēm, kādā attālumā tiem ieteicams tuvoties, lai, pasarg dies, netiktu sašūpots jūsu apziņas vestibulārais aparāts, reizēm šķiet mazliet zaudējuši ‘miesu un asinis’.


Vjetnamiešu mākslinieka Dinh Q Le darbs Erasure (2011)

Tikmēr vjetnamiešu mākslinieks Diņs Ku Le, kurš desmit gadu vecumā, Vjetnamas un Kambodžas militāro sadursmju laikā, kopā ar ģimeni laivā aizmuka uz Taizemi un pēcāk Ameriku, darbā Erasure (2011) pats caur savu pagātni ilustrē tūkstošiem līdzīgu bēgļu likteni. Grīdu, uz kuras stāv viļņu svaidīta un salauzta laiva, klāj tūkstošiem fotogrāfiju – no ģimenēm, kurām kara un militāru konfliktu dēļ reiz nācies (un joprojām nākas) pamest savu zemi.

Pie vairākiem biennāles ekspozīcijas darbiem var sastapt studentus-brīvprātīgos, kas, ja tā var teikt, nodarbojas ar mākslas izskaidrošanu. Un savā ziņā dara svētīgu darbu, ņemot vērā, ka daļai apmeklētāju šī, iespējams, ir viņu dzīvē pirmā sastapšanās ar laikmetīgo mākslu un biennāles mērķis neapšaubāmi ir, lai tā nekļūtu par pēdējo.

Jāteic, apmeklētāju kolorīts ir vēl viens Koči-Muziris biennāles fenomens. Kaut daļa, protams, ir mākslas profesionāļi un interesenti (gan vietējie, gan ārzemnieki), lielāko vairumu veido tieši ‘vienkārši zinātkārie’ – ar mākslu un dažādām radošām izpausmēm tieši nesaistīti cilvēki. Indiešu daudzbērnu ģimenes visās iespējamās paaudzēs, skolotāji un viņu skolnieki, rikšu šoferi, taksisti, Koči iezemieši un vietējie tūristi. Viņi visi tādā raibā jūklī, kur krāsaini sari mijas ar eiropeisku atribūtiku, spieto gar mākslas darbiem un rūpīgi iedziļinās to aprakstos. Biennāles devīze ir: „Tā ir mana biennāle” un, klīstot no viena tās pieturpunkta uz otru, mazliet arī ir sajūta kā tādos visas tautas svētkos, ne mazākās snobisma vai elitārisma piešprices (un to pavadošās galantērijas), kas tradicionāli tiek piedēvēta laikmetīgās mākslas ainai. Un šeit tas tiešām būtu absurdi, jo kāds gan elitārisms iespējams Koči ikdienas haosā – starp nemitīgi pīpinošiem tuktukiem, govīm, vistām, blusainiem suņiem, zivju tirgu jūras malā, cukurniedru sulas pārdevējiem, kristiešu jaungada un hindu svētku dekorācijām. Turklāt arī ieejas maksa biennālē ir vairāk nekā demokrātiska – 100 rūpijas jeb aptuveni 1,5 eiro. Un, lai ko arī šais dienās nesatiktu – rikšu stūrmani vai glauna hoteļa īpašnieku –, pat mēnesi pēc biennāles atklāšanas jebkura saruna agri vai vēlu nonāk līdz tai. Turklāt, kopš biennāle pilntiesīgi ierakstīta pasaules mākslas kartē, tā likumsakarīgi kļuvusi arī par tūrisma magnētu – esošo viesnīcu īpašnieki domā par paplašināšanos, un kopš pagājušās biennāles pilsētā atvērusies arī virkne jaunu naktsmītņu.


Deividhola / David Hall

Kopumā biennālei pilsētā ir astoņas norises vietas. To vidū arī mazliet vairāk Koči iekšienē esošā Deividhola (David Hall). 1695. gadā celts koloniālā stila bungalo, kas savulaik piederējis Dutch East India Company un ticis izmantots militārā personāla izmitināšanai. Ārpus biennāles Deividhola slavena arī ar savu iekšpagalma kafejnīcu, kur tiek servēta labākā pica pilsētā un, jāteic, tā tiešām ir izcila – turklāt tiek cepta turpat acu priekšā. Pievakarēs še ar lasījumiem un performancēm mēdz sarasties dažādi Indijas apmāti dīvaiņi – no franču aktieriem līdz kolumbiešu sociālās līdztiesības sludinātājiem. Savus ‘upurus’ viņi parasti ķer turpat uz ielas. Viens no Deividholā izvietotajiem mākslas darbiem gana trāpīgi saspēlējas arī ar ēkas vēsturi. Tā autors ir meksikāņu-kanādiešu mākslinieks Rafaels Lozano-Hemmers. Darba nosaukums ir Pan-anthem (2014) un to veido interaktīva skaņas instalācija, kas shematiski un pieaugošā secībā ilustrē dažādu pasaules valstu militāros tēriņus uz vienu iedzīvotāju. Visā garumā pie sienas piestiprinātajiem skaļruņiem atskaņojot to militāros maršus – skaļruņi aktivizējas līdzko tiem pietuvojaties un, pieaugot tēriņiem, marši top skaļāki. Kulminējot pie ASV, Krievijas un Izraēlas. Savukārt Lietuva, piemēram, atrodama vienā blokā ar Seišelu salām un Itāliju.


Pepernams / Pepper House

Vēl viena kolorīta biennāles lokācija ir Pepernams (Pepper House) – arī izbijis noliktavu komplekss ar holandiešu māla dakstiņu jumtu. Vienā pusē ēkas robežojas ar jūru, otrā – ar ielu. Savukārt centrā ir liels iekšpagalms. Vienubrīd baumoja, ka Pepernams, iespējams, pārtaps luksushotelī, taču tas par laimi nav noticis un šobrīd ēka atrodas biennāles fonda paspārnē, tiekot izmantota mākslas pasākumiem arī ārpus tās. Te pastāvīgi darbojas kafejnīca, bibliotēka-lasītava, ik pa mirklim telpas atvēlot arī mākslinieku rezidencēm. Iespaidīgākais Pepernamā eksponētais objekts ir pašā jūras malā esošā indiešu mākslinieka Džidži Skarija skulptūra Chronicle of the Shores Foretold (2014). Milzīgs bambusa sastatnēs iekārts metāla zvans, kas pārtapis strūklakā. Skulptūras iedvesmas avots ir senās vietējās leģendas par kristiešu sludinātājiem, kas savulaik ieradās Keralas krastos ne mazākā skaitā kā tirgoņi. Bieži kuģi kā kravu līdzi veduši arī lielu zvanu, ko iekārt jauniegūtās koloniālās teritorijas svētnamā. Tiesa, ne visiem izdevies sasniegt krastu un daļa, zvana smaguma dēļ, noslīkuši. Mitoloģija vēsta, ka reizi gadā zvans iznirst no jūras ūdeņiem un zvana pats no sevis, tādējādi atmodinot vietējo iesnaudušos kultūrvēstures atmiņu.


Indiešu mākslinieka Gigi Scaria darbs Chronicle of the Shores Foretold (2014)

Savā ziņā šis darbs lieliski atbilst Koči-Muziris biennāles asinsritei, kas pašmērķīgi neprovocē, bet mākslas valodā runā par visiem zināmām, saprotamām lietām un problēmām. Mudinot vērot, aizdomāties un, ja vien iespējams, – arī iesaistīties.

Katrā ziņā, ja līdz 29. martam jums gadās būt Indijā, biennāli noteikti ir vērts redzēt. Ja nē, ieplānojiet ceļojumu pēc diviem gadiem. Visas zīmes liecina, ka Koči-Muziris biennāles vēriens tikai turpinās pieņemties spēkā.


Ķīniešu mākslinieka Xu Bing darbs Background Story: Endless Xishan Mountain Serenity (2014)


 Indiešu mākslinieka Navoj Altaf darbs Mary Wants to Read a Book (2014)


Britu mākslinieka Hew Locke darbs Sea Power (2014)


Itāļu mākslinieka Francesco Clemente darbs Pepper Tent (2014)

Līdz 29. martam
www.kochimuzirisbiennale.org