RAKSTI  
Viena no pirmajām šerlokiānas ilustrācijām

Holmss, Londona, dzīves un mākslas tehniskā reproducēšana 0

Kirils Kobrins
09/01/2015

Šis stāsts sākās Temzas dienvidu krastā, Keningtonroudā – Morza Hadsona veikaliņā, kur viņš tirgojās ar dažādiem populārās mākslas darbiem, tika sadauzīts Napoleona krūšutēls. Pēc dažām dienām tajā pašā ielā, kas ved no Lambetas rajona uz Brikstonu, doktora Bārnikota privātmājā tika nolaupīts un sadauzīts otrs tāds pats krūšutēls. Skumjš liktenis piemeklēja arī trešo bisti – tā tika iznīcināta tajā pašā Londonas daļā, bet lejāk uz dienvidiem, Lauerbrikstonroudā, Bārnikota ķirurģijas kabinetā. Pēc tam darbība pārcēlās uz ziemeļiem, Kensingtonas rajonu. Tur, Pitstrītā, no žurnālista Horeisa Hārkera mājas tika nolaupīts ceturtais Napoleona krūšutēls (un turpat arī sasists), tikai šoreiz vandalisma aktam sekoja arī kāda itālieša slepkavība. Pēc šī asiņainā notikuma sižets pavirzījās vēl vairāk uz rietumiem, toreizējo Londonas priekšpilsētu Čizviku. Tur tika nozagts un sadauzīts vēl viens ģipša atveidojums, bet šoreiz detektīviem izdevās notvert noziedznieku nozieguma vietā. Tas bija Bepo, arī itālietis, tagad izmisis algots slepkava, savulaik – izveicīgs akmeņkalis. Visbeidzot pēdējais no šīs Napoleona krūšutēlu (oriģināls bija franču tēlnieka Devina veidotā imperatora slavenā galva) partijas savu eksistenci beidza dzīvoklī Beikerstrītā 221b. Pirms tam šo bisti (mazumtirdzniecības cena 15 šiliņu) par desmit mārciņām no Redingas (maza pilsētiņa uz rietumiem no Londonas) iedzīvotāja mistera Sendforda bija nopircis Šerloks Holmss, kas kopā ar doktoru Vatsonu īrēja dzīvokli Beikerstrītā (iela Londonas centrālajā daļā, no Rīdžentparka uz dienvidiem). Holmss Vatsona un policijas inspektora Lestreida klātbūtnē sasita Napoleona galvu ar savas medību pātagas kātu un izlobīja no lauskām slaveno melno Bordžu pērli, kas bija nolaupīta pirms gada no grāfa Kolonnas guļamistabas viesnīcā Dakrā. Kā noskaidrojās, arestētais Bepo, viņa upuris itālietis Pjetro un tā māsa Lukrēcija Venuči (grāfienes Kolonnas istabene) bija noziedzīgi vienojušies nozagt pērli. Bepo, kura rokās bija šis dārgakmens, policijas vajāts, bija ieskrējis vācieša Geldera darbnīcā (Londonas austrumu rajonā Stepnijā) un paslēpis pērli kādā no žūstošajām Napoleona galvām. Pēc tam itālietis tika arestēts par ielu kautiņu, un viņam bija jāgaida gads cietumā, pirms varēja sākt medīt īsto no sešiem Napoleona krūšutēliem, kas bija izklīduši pa Londonu.

Londonas muzejā atvērta izstāde Sherlock Holmes. The Man Who Never Lived And Will Never Die (Šerloks Holmss. Vīrs, kurš nekad nav dzīvojis un nekad nemirs). Holmss patiešām nekad nav eksistējis, bet attiecībā uz viņa nāvi – par to painteresēsimies apmēram pēc vairākiem tūkstošiem gadu, ne agrāk. Savukārt pilsēta, kurā dzīvoja un strādāja dižais detektīvs/ vijolnieks/ kokaīniķis, ir dzīvāka par dzīvu. Patiesībā izstāde ir veltīta nevis pašam Holmsam (ar dažiem izņēmumiem – piemēram, sākuma sadaļām par Konanu Doilu un detektīvžanra rašanos), bet pilsētai saistībā ar Šerloku Holmsu. Pilsētas rajoniem, tās infrastruktūrai un funkcionēšanas mehānismiem, klimatam, iedzīvotājiem un lietām, kuras viņi izmantojuši. Plus – milzums mākslā un kino atveidotu holmsu, bet arī viņi tā vai citādi iekļaujas Londonas kontekstā. Un arī pats fakts, ka izstādi organizējis neviens cits kā Londonas muzejs. Par pilsētu, tās ļaudīm un viņu lietām – kādi tie atveidoti šerlokiānas tekstos un šajā (neticami populārajā) izstādē – tad arī parunāsim.

Stāsts „Seši Napoleoni”, ar kura īsu izklāstu es sāku šo tekstu, rada priekšstatu par Konana Doila stāstu apbrīnojamo topogrāfisko daudzveidību. Turklāt tā nav ‘tīrā topogrāfija’, autors precīzi iezīmē sociālo (un reizēm arī etnisko) fonu, kurā notiek darbība Lambetā un Brikstonā, Stepnijā un Čizvikā. Teiksim, pēdējais ir privātnamu rajons, kur mīt par sevi un savu nākotni pārliecinātais vidusslānis („labsirdīgs drukns vīrietis kreklā un biksēs” Džozaija Brauns, lielisks Vecās Derības vārds angļu buržuā pārstāvim). Keningtonroudu apdzīvo dažādi ļaudis: te mīt gan apkārtnē slavens ārsts (viņa kabinets atrodas pavisam netālu, mazliet uz dienvidiem, Brikstonā), gan amatnieki, gan sīki mākslas priekšmetu tirgotāji. Pēc sarunas ar gleznu tirgotāju Morzu Hadsonu Holmss un Vatsons no Keningtonroudas dodas uz vācieša Geldera darbnīcu Stepnijā. Šajā vietā Konans Doils doktora Vatsona vārdiem pauž lielisku sociālās urbānistikas paraugu: „Mēs lielā steigā izjoņojām cauri augstāko aprindu Londonai, viesnīcu Londonai, teatrālajai Londonai, literārajai Londonai, komersantu Londonai, jūrnieku Londonai un beidzot nokļuvām ar īres namiem pieblīvētajā piekrastes rajonā. Te mudžēt mudžēja no visām Eiropas malām saplūdušie bezdarbnieki.” (Te un turpmāk citāti Annas Baugas tulkojumā no angļu valodas, 1972 – tulk.). Sanāk, ka pa Keningtonroudu Holmss un Vatsons izbrauca līdz Vestminsteras tiltam, šķērsoja pa to Temzu, pēc tam virzījās pa oficiozo Vaitholu (kas nav norādīts maršruta aprakstā), nogriežot stūri un saīsinot ceļu pa augstāko aprindu Vestminsteru (kā rakstīts oriģinālā – „nobraucot pa malu”, bet tam uzmanību nav pievērsuši krievu tulkotāji Marija un Nikolajs Čukovski), tad nāca „viesnīcu Londona” Strendā un Čeringkrosas stacijas rajonā, pēc tam Koventgārdena „teatrālā Londona”, tad mazliet intriģējošā „literārā Londona” (domāju, tas ir Blūmsberijas rajons ap Britu muzeju), pēc tam „komersantu Londona”, neapšaubāmi – Sitija, beidzot viss ir ļoti vienkārši, sākas Īstenda – doki, ostas noliktavas, Vaitčepela, kas tolaik bija slavena ar asinsstindzinošajiem stāstiem par Džeku Uzšķērdēju, un visbeidzot emigrantu pārplūdinātā, nabadzīgā, raibā, nožēlojamā, bīstamā un izlaidīgā Betnalgrīna, Stepnija un citi rajoni. Te patiešām mitinājās tie, kas uz Londonu bija atbraukuši labākas dzīves meklējumos – ebreji, itālieši, vācieši, īri, ķīnieši, indieši un daudzi citi. Atgādināšu – tēlniecības darbnīcas īpašnieks ir vācietis Gelders un itālietis Bepo strādā pie viņa. No turienes savu ceļojumu pa Londonu sāka visas Napoleona galvas – trīs uz veikaliņu rietumos, uz Kensingtonu, trīs – uz dienvidiem, uz veikaliņu Keningtonroudā. Pēc tam krūšutēli izklīda vēl tālāk, un viens pat vispār pameta Londonu, nonākot Redingā. Bordžu pērle bija noslēpusies tieši šajā galvā – ceļotājā.

Patiesībā Arturs Konans Doils Londonu īsti nepazina. Cēlies no Edinburgas, viņš britu galvaspilsētā nodzīvoja vien mazliet vairāk par gadu. Edinburgā un Vīnē izmācījies par ārstu, viņš atvēra oftalmologa kabinetu līdzās Britu muzejam un pats apmetās netālu – Montegjūpleisā (tur arī iemitināja jauno Šerloku Holmsu, kad viņš tikko ieradās Londonā; skatiet stāstu „Mesgreivu dzimtas rituāls”). Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem Konans Doils saslima, kā viņš domāja, drūmās pilsētas dzīves gaisotnes un sliktās higiēnas dēļ, un ar visu ģimeni pārcēlās uz Dienvidnorvudu, kas tobrīd atradās Sarejas grāfistē, bet tagad ir viena no galvaspilsētas priekšpilsētām, – uz dienvidrietumiem no Lūišēmas un uz ziemeļiem no Kroidonas. Bet arī tur Konans Doils ilgi nepalika – tiklīdz līdzekļi ļāva (tie uzradās līdz ar šerlokiānas komerciālajiem panākumiem), viņš pārcēlās uz Anderšovas muižu Hindhedā Sarejas grāfistē. Pēc pirmās sievas Luīzes nāves rakstnieks kopā ar otro sievu Džīnu aizbrauca dzīvot vēl tālāk no Londonas – uz Saseksu, Vindlšemas muižu, kur arī nomira ar sirdslēkmi 1930. gada 7. jūlijā. Kā redzams, teju vai vislondonīgākās prozas autors visas literatūras vēsturē paša daudzkārt aprakstītajā pilsētā gandrīz nav dzīvojis. Viņš pazina šo pilsētu pamatā no retajām literāta, politiķa un augstākās sabiedrības pārstāvja lietišķajām vizītēm, bet galvenokārt – no preses un policijas gada pārskatiem, kurus, rakstot kārtējo tekstu par Šerloku Holmsu, pētīja ļoti pamatīgi. Tā ka, ja sakām „Šerloka Holmsa Londona” vai „Artura Konana Doila Londona”, tad patiesībā mums jāapzinās, ka runa ir par „avīžu un kriminālās hronikas Londonu” un „mākslas un politikas Londonu”. Ja detaļas par žurnālista Horeisa Hārkera no Pitstrītas dzīvi Konans Doils varēja pasmelties no personīgās pieredzes saziņā ar presi un vizītēm pie kolēģiem žurnālistiem un rakstniekiem, tad Īstendas dzīves sīkumus – nepārprotami no tabloīdiem un policijas pārskatiem. Uzmanīgs lasītājs atradīs daudz topogrāfisku un faktoloģisku aplamību šerlokiānas Londonas topogrāfijā; pat minētajā fragmentā par ceļojumu no dienvidiem uz austrumiem Holmss un Vatsons met nevajadzīgu līkumu Blūmsberijā – acīmredzot, lai palūkotos uz māju Apervimpolstrītā divi, kur kādreiz atradās doktora Artura Konana Doila oftalmoloģijas kabinets.

Londonas muzeja izstādes organizētājiem ir bijusi lieliska iespēja: izmantojot ārkārtīgi populāro literatūras un kino varoni, pastāstīt par to, kam šis muzejs ir veltīts, – par pilsētu. Tas arī ir izdarīts ārkārtīgi gudri, pat – filigrāni. Tajā laikā, kad lielāko daļu apmeklētāju piesaista Holmsa personisko lietu daudzveidība – pīpes, cepures, revolveri, parūkas, apmetņi un pat mētelis, kas bija mugurā detektīvam nesenajā BBC ekranizācijā –, var gandrīz netraucēti apskatīt tādas īpašas sadaļas kā „Londonas migla”, izpētīt pilsētas transporta līdzekļus, palasīt tā laika Londonas avīžu virsrakstus, aplūkot gūzmu lielisku fotogrāfiju no dažādiem rajoniem. Gan ne visiem. Ir bilde ar Strendu – tas pilns ar kebiem un cilvēkiem, redzamas izkārtnes, traktieri un veikali, redakciju norādes, starp kurām ir tāda paša nosaukuma žurnāls, kur tika publicēts vairākums stāstu par Šerloku Holmsu. Ir Trafalgāra laukuma un tā apkaimju foto,

ir Holborna, Blūmsberija, bet nav, piemēram, Īstendas. Un tas – neņemot vērā, ka bijušais strādnieku emigrantu rajons tagad ir traki moderns. Ne tikai tāpēc, ka te tagad dzīvo hipsteri un dizaineri, bet arī tāpēc, ka vairāku kreisi orientētu literātu, žurnālistu un vēsturnieku paaudžu apjomīga novadpētniecības darba rezultātā rajons ir izpētīts – ielu pēc ielas tiek izzināta Haknija, Betnalgrīna, Brikleina, Stepnija un pārējie rajoni, dzīve, paradumi, iemītnieku nodarbošanās; vietējās neatkarīgajās grāmatu bodītēs vienmēr ir bagātīgs Local Interest klāsts. Tas viss ir divdesmit pirmais gadsimts un divdesmitā gadsimta beigas, bet Konana Doila laikos Īstendai līdzīgie rajoni bija vieta vien šausminošiem notikumiem un tikpat šausminošai nabadzībai. Tā ka zināmā mērā izstādes veidotājiem ir pilnīga taisnība – viņi reprezentē „Šerloka Holmsa Londonu”, nevis „patiesu stāstu par Šerloka Holmsa laika Londonu, kādu mēs to pazīstam tagad”.

Bet kāda tad ir šī pilsēta? Mūsu priekšā ir tā laika pasaules galvaspilsēta, vislielākā pilsēta uz Zemes, jaunā laika pirmā multikulturālā un polietniskā megapole – pat vēl lielākā mērā nekā Ņujorka un Sanfrancisko. Tās transporta sistēma ir ļoti progresīva – ar pazemes vilcieniem un virszemes piepilsētas vilcieniem, un, protams, omnibusiem un kebiem.

Tas viss rūpīgi ir iemūžināts fotogrāfijās un gleznās; atliek tikai iztēloties, piemēram, kāds smārds vēdīja ielās un laukumos, kur bija pilns ar zirgiem. Holmss bija meistars smaržu noteikšanā, bet viņa jau vairs nav starp mums, tā ka nav, kam padomu prasīt. Tā laika cilvēki šīs smaržas neievēroja, jo dzīvoja tajās – tieši tāpat kā mēs šodien nepamanām mašīnu izplūdes gāzes vai – runājot par Londonu – smirdoņu, kas nāk no ielu ēstūžiem un kulinārijām. Atsevišķs stāsts, protams, ir par miglu.


Alvin Langdon Coburn. St-Pauls from Ludgate Circus. 1909 © Museum of London 

Miglu ievēroja visi – pat pilsētas iedzīvotāji, lai gan mazākā mērā. Gleznot slaveno Londonas miglu brauca franču impresionisti (izstādē ir pat Kloda Monē glezna) un Vistlers (te ir ne mazums viņa lielisko zīmējumu), nemaz nerunājot par vēl agrāku periodu, kad par atmosfēras parādībām šajā pilsētā dzīvi interesējās Tērners. Vairākos stāstos Holmss, dodoties kopā ar Vatsonu pētīt kādu atgadījumu lauku apvidū, runā par nepieciešamību „izvēdināt kaklu no Londonas miglas”. Par miglu ir runājuši gandrīz visi tie, kas veltījuši tekstus šai pilsētai. Zināmā mērā galvaspilsētas migla tēlaini ietina visu valsti – tā radās izteiciens „miglainā Albiona”. Tagad migla Londonā ir retums – jo gandrīz vienmēr pūš vējš, laiks mainās ātri, gaiss ir diezgan tīrs un, neapšaubāmi, svaigs. Slavenā migla ir tā paša vēstures perioda produkts kā džentlmeņu cilindri, lēdiju turnīras, pamatīgie, lielie revolveri kolti, karaliene Viktorija, premjerministrs Gledstons, Fašodas incidents, pirmo bruņumašīnu un masu fāstfuda parādīšanās. Pilsēta bija pārbāzta dažādām ražotnēm (lai arī mazākā mērā nekā Mančestra vai Liverpūle), pirmās Londonas metro līnijas apkalpoja vilcieni, kādi brauca arī pa virszemi uz priekšpilsētām, ierodoties daudzajās pilsētas stacijās; mājas tika apkurinātas ar oglēm un malku: nebeidzamie skursteņi kūpēja, radot pilnīgu Armagedona sajūtu. Tā nebija migla, tas, runājot mūsdienu valodā, bija smogs. Ārsts Arturs Konans Doils saprata, ka elpot šādu gaisu ir kaitīgi veselībai. Lai uz visiem laikiem izvēdinātu kaklu no Londonas miglas, viņš pārcēlās uz dzīvi ārpus pilsētas. Diemžēl par vēlu – viņa pirmā sieva Luīze nomira ar tuberkulozi 49 gadu vecumā.


John Anderson. Westminster Bridge Houses of Parliament seen from the River. 1872 © Museum of London 

Bet bija arī cita Londona. Reti kurš ir pievērsis uzmanību apbrīnojamajai frāzei no stāsta „Zilais karbunkuls”. Holmss un Vatsons cenšas atrast zagli, kurš nozadzis briljantu grāfienei Morkarai viesnīcas numurā un iegrūdis rīklē Ziemassvētku cepetim nolemtajai zosij. Pēc izmeklēšanas pirmās daļas, kas notika Beikerstrītā 221b, detektīvi dodas ārā. Auksti – ir Trešie Ziemassvētki kā nekā: „Tovakar sīvi sala, mēs apvilkām biezus mēteļus un aptinām kaklus ar šallēm. Zvaigznes salti laistījās pie skaidrajām debesīm, un gājēju elpa izplūda gaisā kā neskaitāmu pistoļu šāvienu dūmi.”

Šīs apbrīnojamais apraksts var piederēt vienīgi tāda cilvēka spalvai, kurš savā mūžā ir redzējis ne mazums pistoļu šāvienu. Arturs Konans Doils bija no tiem – viņš bija pieredzējis Angļu– būru karu un pēc pusotra desmita gadu, 55 gadu vecumā, pat centās pieteikties par brīvprātīgo Pirmajā pasaules karā. Paldies dievam, uz fronti viņu nepaņēma, citādi mēs nevarētu lasīt, piemēram, vienu no savdabīgākajiem šerlokiānas stāstiem „Mazarīni akmens”, kur stāstījums norit no trešās personas; kur, tāpat kā klasiskajā „Tukšajā namā”, Holmss kā ēsmu izmanto sevis paša manekenu un kur runa – jā, jā, atkal! – ir par nozagtu briljantu, un kur detektīvs izrādās daudz veiklāks noziedznieks nekā blēži. Viņš ne tikai apmāna tos, izmantojot laikmetīgas tehnoloģijas (gramofonu), bet arī slepus iebāž „Mazarīni akmeni” kabatā lordam Kantlmiram, kam briljants tika nolaupīts. Te ir pilns komplekts: tāpat kā „Tukšajā namā”, arī šeit klātesoša ir pārbūvētā klusā gaisa bise, kas bija speciāli pasūtīta, lai nogalinātu Holmsu. Visu šo jautro jezgu rakstnieks sacerēja 1921. gadā 62 gadu vecumā pēc nežēlīgā kara, kurā bija zaudējis dēlu. Par „Mazarīni akmeni” Londonas muzeja izstādē nav ne vārda, un vēl tajā nav ne vārda par briljantiem. Konans Doils no tiem saprata visai maz – toties, būdams apveltīts ar izcili praktisku prātu, ļoti labi izprata Londonas dienišķo ekonomiku. To viņš pārzināja daudz labāk nekā šīs pilsētas topogrāfiju. Kičīgo Napoleona atveidojumu izplatīšanas tīkls, kuru Konans Doils uzmeta pilsētai, ir tikai viens piemērs. Rakstnieks lieliski izprata, kā darbojas sīkais lombards aiz lielās bankas stūra Flītstrītā (lai arī topogrāfiski to novietojis pilnīgi neiespējamā vietā), un viņam bija pamatots iemesls sūtīt Aizu Vitniju pīpēt opiju uz Vaitčepelu, Holmsu un Vatsonu – pusdienot uz itāliešu restorānu Soho, bet no Britu muzeja netālu esošā traktiera „Alfa” saimnieku Vindigeitu – zosis pirkt uz Koventgārdenas tirgu. Šīs necilais ārsts, jaunībā – Šaļapinam līdzīgais provinciālis ar izteiktu skotu akcentu (viens no lielākajiem izstādes dārgumiem, kas sniedz patiesu baudu, ir divdesmito gadu dokumentālie kadri, kuros rakstnieks runā par detektīvžanru) lieliski pazina mietpilsonisko, buržuāzisko kapitālisma laikmeta dzīvi. Un – nevis par spīti, bet gan pateicoties tai – zināja visu par mākslu. Būdams Oskara Vailda līdzgaitnieks – viņu darbi tika drukāti vienos un tajos pašos izdevumos – , Konans Doils cienīja „mākslu mākslai” (art for art’s sake). Vēl vairāk – viņš to reproducēja – zināmā mērā nav nekā loģiski pamatotāka un filozofiski dziļāka par šerlokiānu vai komiskajiem vēsturiskajiem romāniem par brigadieri Žerāru. Konans Doils rakstīja tīri mākslas dēļ – nu un, protams, naudas dēļ. Tas viens otram netraucē. Bet tajā pašā laikā viņš izprata, ka māksla sastāv no dzīves – nevis atspoguļo dzīvi (kā domā muļķi un neizglītotie), bet sastāv no tās, jo vārdi, skaņas, tēli, no kā māksla tiek veidota, ir dzīves auglis, tie paši arī ir tā dzīve; tie tajā ir juku jukām sajaukti ar lietām, mājām, idejām, ainavām un ļaudīm. Izstāde Londonas muzejā galu galā ir par pilsētu, kas tagad sastāv no mākslas (arī no nelondonieša Konana Doila mākslas), un par mākslu, ka pa daļai tagad sastāv no pilsētas Londonas (arī tās, ko aprakstījis nelondonietis Konans Doils).

P. S. Lūk, piemērs, kā tas izpaužas. „Sešos Napoleonos” visa būtība slēpjas grašus vērto imperatora ģipša krūšutēlu izplatīšanas tīklā. Autors apraksta uzreiz vairākus sociālos līmeņus – bistes nopērk ārsts, žurnālists, vienkārši buržuā un kāds cilvēks no Redingas, kurš apgalvo, ka nav īpaši turīgs. Krūšutēlus gatavo vācietis un itālieši, pārdod angļi. Bordžu pērli zog istabene ar dižciltīgu vārdu Lukrēcija. Zināmā mērā mūsu priekšā ir Valtera Benjamina slavenās esejas „Mākslas darbs tā tehniskās reproducēšanas laikmetā” ilustrācija. No vienas puses, Benjamins neuzskata populāru varoņu skulptūru sērijveida ražošanu par buržuāzijas laikmeta zīmi, sak, to ir darījuši jau senie grieķi. No otras puses, viņš raksta: „Vispilnīgākajā reprodukcijā iztrūkst kāds moments: mākslas darba šeit un tagad – tā unikālā esamība vietā, kur tas atrodas.” Un tālāk: „Reproducēšanas tehnika – kā to vispārināti varētu apzīmēt – reproducētajam priekšmetam atņem tradicionālo jomu. Tiražējot reprodukciju, tā aizstāj mākslas darba unikalitāti ar masveidību.” Un te senie grieķi nav vainīgi – Napoleona krūšutēli Geldera darbnīcā tiek izgatavoti masveidā, lai arī ar rokām. Lai cik savādi – tehnika šajā gadījumā nav svarīga, tā ka lai Benjamins stāv pie ratiem, palasa Prustu un uzkož marcipānus. Tomēr mūsu priekšā ir tipisks masu produkts, kas paredzēts buržuāziskajai masu sabiedrībai. Svarīga ir nevis tehnika, bet sociums. Napoleona ģipša galvu esamībai ne tikai nepiemīt unikalitāte, tām vispār nav citas jēgas kā beigu beigās tikt iznīcinātām. Sanāk, ka Gelders, pats to nezinādams, taisa napoleonus, lai tie tiktu sadauzīti. Paši krūšutēli īpaši neinteresē pat tos, kuri bistes nopirkuši par 15 šiliņiem gabalā. Krūšutēli ir svarīgi tikai kā pamats loģistikai – biznesa loģistikai un (kā atklājas stāsta gaitā) noziedzīgai loģistikai. Mākslas darbs tā tehniskās reproducēšanas laikmetā vajadzīgs, lai sevī glabātu pērli – cita, iepriekšējā laikmeta simbolu, laikmeta, kad bagātība bija kaut kas dižciltības kārtai piederīgs, mantojams; kad to varēja nozagt, iegūt, noslēpt; un tam nebija nekādas ekonomiskas nozīmes. Būtībā Bordžu pērle ir simbols vecajai ‘nelietderīgajai’ mākslai jaunajā reproducējamajā masveida mākslā.

Vēl smieklīgāk viss notiek „Zilajā karbunkulā” (stāsts „Seši Napoleoni” uzrakstīts pašā 20. gadsimta sākumā, publicēts 1904., „Zilais karbunkuls” – 1892. gadā). Arī šeit noziedznieks dārgakmeni paslēpj galvā – tikai nevis miruša Napoleona, bet (pagaidām vēl) dzīvas zoss rīklē. Turklāt darbība notiek Londonā, un pat zosis tiek audzētas pilsētā, tajā pašā Brikstonā, un pārdotas Koventgārdenā. Vai zosi, ko misis Okšota savā mājā Brikstonroudā 113 nobarojusi pārdošanai, uzskatīt par mākslas darbu tā tehniskās reproducēšanas laikmetā? Konans Doils tam kategoriski nepiekristu. Vēl vairāk – it kā lai iespītētu sev nepazīstamajam nelaimīgajam Rīgas ebrejam, teorētiķim un marksistam (kas ir dzimis „Zilā karbunkula” uzrakstīšanas un publicēšanas gadā), šis skotu ārsts sižetā iepin komisku ainu ar derībām. Izdzēris kausu alus pabā „Alfa”, Holmss sader uz soverēnu, ka viņu interesējusī zoss ir audzēta laukos (lasi – apstākļos pirms tehniskās reproducēšanas), bet viņa pretinieks derībās – zosu tirgotājs no Koventgārdenas tirgus Brekinridžs („vīrs ar kaulainu zirga ģīmi un koptu vaigu bārdu”) pierāda, ka nē – zosis ir pilsētnieces! No Brikstonas (lasi – tehniskās reproducēšanas laikmeta produkts)! Rezultātā vīrs ar zirga ģīmi vinnē soverēnu, Holmss atrod zagli, grāfiene Morkara saņem atpakaļ savu karbunkulu, un lodētājs Džons Horners (26 gadi, tiesāts) atgūst brīvību. Visi laimīgi – pat blēdis Raiders, kuru augstsirdīgais Holmss pasūta uz visām četrām debespusēm. Bet vislaimīgākais ir kurjers Pītersons, kam pienākas izsludinātā tūkstoš mārciņu atlīdzība par atrasto akmeni. Droši vien Pītersons pametīs dienestu, nopirks mājiņu laukos un dzīvos tur laimīgs – tālāk no megapoles šausmām. Pēc kautiņa uz ielas atrasto zosi viņš jau sen ir apēdis.

Sanāk, ka „Sešos Napoleonos” Konans Doils vērīgajiem lasītājiem ir devis ārkārtīgi smalku estētiskas dabas vēstījumu – tehniskās reproducēšanas laikmetā pusducis franču imperatora ģipša galvu ne ar ko neatšķiras no Brikstonā nobarotām Ziemassvētku zosīm. Būtība slēpjas vecmodīgās dārglietās un operešu cienīgās grāfienēs, kurām šos akmentiņus zog. Tātad vecajā labajā viena oriģināla mākslā.

Tāds ir arī galvenais secinājums pēc izstādes Sherlock Holmes. The Man Who Never Lived And Will Never Die.

P. P. S. Un kas vēl ir interesanti. Visas šīs senās rūpnieciski radītās lietas, ko var apskatīt Londonas muzeja vitrīnās, šodien izskatās kā unikālās Bordžu pērles un zilie karbunkuli. Pēdējie vētrainie vairāk nekā simt tehniskās reproducēšanas gadi vecās tehniskās reproducēšanas priekšmetus pārvērtuši par augsta līmeņa amatniecības pieminekļiem. Un tas vienlaikus gan dod cerību, gan biedē.