RAKSTI  
Ilustrācija: Anastasija Keiša

Aptauja: 2014. gada pārsteigums un vilšanās aktuālajā mākslas un kultūras telpā 1

Arterritory.com
30/12/2014

Tradicionāli gadumijai esam sagatavojuši aptauju, vairākiem Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas un kultūras cilvēkiem uzdodot četrus jautājumus - par aizvadītā gada svarīgākajiem notikumiem, lielākajiem pārsteigumiem un vilšanos, izcilākajām grāmatām, kinofilmām un par to, kas būtu jāmaina aktuālajā mākslas telpā. Atbildes uz šiem jautājumiem publicēsim arī 5. un 6. janvārī.

ARHĪVS: Aptauja: 2014. gada svarīgākais kultūras un mākslas notikums

Inga Šteimane, kuratore

Šis gads kopš pirmajām janvāra dienām man sākās ar izstādes „Spekulācijas par anonīmiem materiāliem” (Speculations on Anonymous Materials) un simpozija apmeklējumu Fridericianum muzejā Kaselē. Kuratores Suzannas Feferes (Susanne Pfeffer) koncepcija, kas runāja par jauniem mākslas orientieriem tēlveides ziņā, un filozofu simpozijā apspriestais spekulatīvais reālisms mani pārsteidza un iedvesmoja faktiski visu gadu. Tam sekoja iepazīšanās ar Jūlijas Stošekas kolekciju, kas pārsteidza ar kvalitatīvas 21. gadsimta mākslas koncentrāciju. 

Vilšanās – neizmantotā „Rīga 2014” iespēja, lai uzlabotu laikmetīgās mākslas institucionālo pamatu, bet tieši pretēji – iztērējot finansējumu vairāk vai mazāk izskatīgiem nefunkcionējošu objektu pārklājiem. 

Radošajā jomā Latvijā pārsteigums mani gaidīja gada nogalē un tā bija Riga Fashion Week 2014 atklāšanas skate ar Recycled.lv (Anna Aizsilniece) tautastērpu kolekciju no otrreiz pārstrādātiem apģērbiem. Izcils piemērs, lai paskaidrotu, ko nozīmē "nemateriālais mantojums" un kā tas radoši attīstās. Riskantais ready-made - tautastērpi no lietotiem apģērbiem, piemērojot bikses brunčiem, galdautus izšuvumiem, jostas un elektroierīces vainagiem utt., bija paveikts tik talantīgi, ka nebija ne mazāko šaubu - pastāv, kas pārvēršas. Konģeniāls veikums "Dzelzs vilka" mūzikai, kas tāpat veidota no neetnogrāfiskiem materiāliem, taču, izmantojot tradīcijas gramatiku, tādejādi kļūstot par laikmetīgu neo un subjektīvu mīlestības apliecinājumu kultūras mantojumam.  

Zane Onckule, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore

Pārsteigums – daudz interesantu ideju, projektu, kuros meklēti un risināti mākslas, literatūras, mūzikas, vēstures, filozofijas u.c. saskares punkti; kolektīvā tieksme grupēties un sadarboties konkrētu projektu ietvaros. 

Vilšanās – šo aizraujoši pieteikto ideju nereti neveiksmīgā izpilde, pārpratumi un pompozitāte, neadekvāti risinājumi, formāla un šabloniska pieeja izstāžu iekārtojumā, pasākumu dramaturģijā.

Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists, “Mūzikas saule” redaktors

Es drīzāk runātu par vairākiem priekiem, nevis pārsteigumu. Šajos priekos ietilpst jaunatvērtās Vidzemes koncertzāles „Cēsis” pakāpeniskā pielāgošanās, lai tur lieliski skanētu simfoniskās mūzikas koncerti, izstāde „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” un Kriša Salmaņa maigā ironija izstādē „100 grāmatu, ko nevajag paspēt izlasīt”, Kristapa Pētersona operas „Mihails un Mihails spēlē šahu” iestudējums, Alēna Platela izrāde Tauberbach, Antona Ļahovska spēlētais Šopēna klavierkoncerts un piedevu mazurka, Reiņa Zariņa un Andra Pogas fenomenālā saspēle kopīgos koncertos. Un tas, protams, nav viss.

Vilšanās? Laikam jau nodibinājuma „Rīga 2014” veikums.

Kaspars Teodors Brambergs, mākslinieks, Purvīša balvas 2014 kandidāts

Patīkama, bet negaidīta bija ziņa, ka tiek parakstīts līgums par Laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā. Tas bija labs pārsteigums! Latvijas mākslas kosmoss ir sakustējies!

Mana vilšanās ir par to muļķīgo sirsniņu garumzīmes vietā, ar kuru Domes darboņi sacūkoja Valda Celma rūpīgi izstrādāto garadarbu „Rīga”, un par visu to kņadu apkārt. Ir neomulīgi laiku pa laikam sajust, ka pie ‘teikšanas’ ir pavisam citas izpratnes (jeb pilnīgas neizpratnes) paudēji, īpaši jautājumā par to, kādai jābūt Eiropas kultūras galvaspilsētai Rīgai.

Aleksejs Naumovs, mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors

Es pēc dabas neesmu pesimists. Negatīvo es vispār neredzu! Domāju, ka māksla ir konkurētspējīga gan Latvijā, gan citur pasaulē – vai tās ir meses, vai tie ir mākslinieki, kas absolvējuši LMA un veiksmīgi strādā savā jomā ne tikai Eiropā, bet arī citviet.

Kā viena no spilgtākajām izstādēm, kas palikusi prātā, ir Latvijas bērnu grāmatu ilustrāciju izstāde „5x5” Vestminsteras bibliotēkā Londonā, kas guva labas atsauksmes. Otrs panākums ir projekts „Lielākais koris pasaulē”, kas bija veltīts Dziesmu svētkiem. Starp citu, šī 12 darbu izstāde tiks eksponēta arī Baltkrievijā. Man pašam svarīga bija mana un Kristapa Zariņa izstāde Vašingtonā un Maiami (Another Horizon. Live Paintings – red.), kā arī uzaicinājums uz Honkongu, lai šo projektu turpinātu.

Taču, ja vēlamies uzsvērt ko negatīvu – būtu labi, ja no valsts puses tas finansējums, kas tika atņemts, tiku atgriezts. Prasības ir lielas, bet, lai arī mēs tās izpildām, finansējums  joprojām ir nepietiekams. Galu galā mēs piedalāmies starptautiska mēroga konkursos un gūstam panākumus, taču finansējuma trūkums bremzē jebkuru tālāku attīstību.

Kristīne Želve, rakstniece, kinorežisore, LTV 1 raidījuma „100 grami kultūras” vadītāja

Vilšanās saistās ar ambicioziem projektiem, no kuriem laikam tika gaidīts sakāpināti daudz – piemēram, „Rienci” iestudējums kā Kultūras galvaspilsētas gada ieskaņa vai Nacionālās bibliotēkas neveiklais starts. Bet ir arī gana daudz patīkamu pārsteigumu „Rīga 2014” kontekstā, īpaši dažādās, it kā nepretenciozās apkaimju aktivitātes, kā arī sarunu par vēsturi un teorētiskās domas aktivizēšanās – Stūra mājas izstādes un konferences, 1. Pasaules kara konference, Lipkes muzeja kūrētie projekti par holokausta tēmu un intensīvais kino mēnesis ar Riga Meetings un Vendersa, Vardā un Hollandas lekcijām.

Nemainīga vilšanās ir KKF pastāvošais finansēšanas modelis, radošas personas nemainīgi nekādais statuss. Ar bažām gaidu notikumu attīstību Stūra mājas jautājumā.

Signe Birkova, režisore

Es negaidu no mākslas pārsteigumus. Mani kaitina seklums, haltūrēšana un konjunktūra, bet vilšanos spēj sagādāt tikko veikalā pirkti granātāboli, kuri, izrādās, ir iepuvuši.

Arnis Balčus, fotogrāfs, portāla Fotokvartals.lv galvenais redaktors

Pārsteigums un reizē arī vilšanās šogad ir fakts, ka Purvīša balvas finālā nav neviena fotogrāfa.

Jānis Taurens, filozofs

Pārsteigumu nav, atklājumi ir: Žana Pola „Estētikas sagatavošanas skola” (1804), Kafkas priekšteča, mākslinieka un rakstnieka Alfrēda Kubina „Cita puse” (1909, ar autora ilustrācijām un plānu). Vilšanās... Ja reiz sāku ar Žanu Polu, tad turpinājumā citāts no viņa cienītāja (tulkojums nupat kā iznācis izdevniecībā „Mansards”): „.. un tad nu tiek ražotas dažādas bilžu sērijas, kas attēlo visādas ainas no tautas dzīves. Skolas, karadienesta, ģimenes ekskursiju, kautiņu ainas, un visi cilvēki šajās bildēs ir attēloti rāceņu veidā. Šeit skatāmi rāceņu mīlas pāri, rāceņu dueļi un rāceņu kongresi.” Tas ved pie nākamās atbildes. (Turpinājums būs lasāms 5.janvāra Arterritory publikācijā)

Jana Kukaine, mākslas kritiķe

Pārsteidza Ivara Grāvleja darba „Informatīvi – muzikāls, vizuāls un interaktīvs ieskats dažu Latvijas fotogrāfu daiļradē” cenzūra izstādē „Viewfinders. Baltijas un Ziemeļvalstu laikmetīgā fotogrāfija”. Vilšanās – Purvīša balvas 2014 kandidātu saraksts un no tā izrietošās pašas balvas vērtības devalvācija.

Stefans Andersons (Stefan Andersson), Galleri Andersson/Sandström (Zviedrija)

Ūmeo operas (NorrlandsOperan) Štrausa „Elektras” brīvdabas versija bija fantastisks pārdzīvojums; kaut ko tādu es pilnīgi nebiju gaidījis.

Liela vilšanās bija fakts, ka jaunā valdība atdeva kultūras ministra portfeli zaļajai partijai Miljöpartiet, kura nekad nav bijusi kultūras aizstāve.

Alēns Servē (Alain Servais, Beļģija), mākslas kolekcionārs

Valsts iestāžu izstāšanās no būtiskās kultūras kā analīzes un intelekta apvāršņu paplašināšanas telpas finansēšanas.

Rauls Kellers (Raul Keller), igauņu skaņas, video, performanču un instalāciju mākslinieks

Man jāatzīstas, ka šogad esmu bijis diezgan aizņemts ar izstādēm un performancēm, tāpēc neesmu pamanījis īpaši daudz no šī gada aktivitātēm. Visādā ziņā neesmu piedzīvojis nekādus lielus emocionālus pacēlumus vai lielas vilšanās kultūras laukā. Ar to es nebūt negribu teikt, ka gads bijis trūcīgs dažādu notikumu ziņā – tieši otrādi, manuprāt.

Mindaugs Kavaļausks (Mindaugas Kavaliauskas, Lietuva), festivāla KAUNAS PHOTO direktors

Lietuviešu fotogrāfa un mākslinieka Donata Stankeviča (Donatas Stankevičius) panākumi pasaulē – labākās galerijas tituls Viļņas Mākslas mesē, izstādes Londonā, Ņujorkā, Viļņā, Tbilisi, Budapeštā un citur.

Vilšanās? Es labāk palikšu pie pozitīvā.

Jānika Pērna (Jaanika Peerna), igauņu māksliniece

Fantastisks pārsteigums bija pati pirmā Rimini Zīmējumu biennāle Ziemeļitālijā. Tā bija tīrā svētība – savām acīm redzēt to eleganci, ar kādu laikmetīgi zīmējumi tika apvienoti ar Tintoreto skicēm un Fellīni „Sapņu grāmatu”.

Deimants Narkevičs (Deimantas Narkevičius), lietuviešu mākslinieks

Patīkams pārsteigums bija redzēt, ka Manifesta 10 galvenā izstāde Ermitāžā šovasar izrādījās ļoti pārliecinošs pasākums. Pēterburga ir izglītota pilsēta, tomēr visai konservatīva savā attieksmē pret laikmetīgo mākslu. Kaspera Kēniga (Kasper König) kūrētā izstāde izvērsās par īstu laikmetīgās mākslas leksikonu, daudziem vietējiem apmeklētājiem kļūstot par labi sabalansētu ievadu Rietumu kultūras pasaulē. Paturot prātā šīgada ģeopolitisko attiecību sarežģījumus, Manifesta kā ceļojoša biennāle sasniedza savu mērķi – veidot dialogu starp konkrētu kultūras un mākslas situāciju un plašākiem starptautiskiem laikmetīgās mākslas laukiem un politiku aktīvām pārmaiņām pakļautā sabiedrībā.

Oļesja Turkina, mākslas zinātniece (Krievija)

Gan vienu, gan otru nācās piedzīvot saistībā ar Manifesta 10, kas šogad notika Ermitāžā. Pārsteigums bija Manifesta 10 organizēšana Krievijā ne tajā labākajā laikā – laikā, kad zudušas cerības, zaudētas ilūzijas un valda pilnīgs mulsums. Turklāt pirmo reizi Manifesta notika tādā institūcijā kā valsts Ermitāža. Pārsteigums bija Tomasa Hiršhorna (Thomas Hirschhorn) un Ērika Līshauta (Erik Lieshout) darbi, Kaspera Kēniga (Kasper König) īstenotā rokāde, nomainot Anrī Matisa modernistisko heroiku pret Marlēnu Dimā un Nikolu Aizermani Ziemas pilī. Pārsteigums bija arī Joannas Varšas (Joanna Warsza) kūrētā publiskā programma, kas saskaņā ar futūrisma idejām norisinājās pilsētas ielās un laukumos, dzelzceļa stacijā un komunālajā dzīvoklī. Tieši Joanna mums (kopā ar Romanu Osminkinu) rada iespēju veidot projektu „Dzīvokļu māksla kā sadzīviskā pretošanās” komunālajā dzīvoklī, pa daļai atdzīvinot padomju laika andergraunda izrāžu, izstāžu un performanču tradīciju. Šajās norisēs piedalījās vairāk nekā simt mākslinieku. Vai tas kompensēja Krievijas mākslinieku minimālo iesaisti galvenajā projektā? Nē. Varbūt nākotnē šis „pieklājīgais atteikums” laikmetīgajai Krievijas mākslai kompensēsies ar plašu izglītojošo programmu, ko īstenos Manifesta.

Dmitrijs Ozerkovs, Laikmetīgās mākslas sektora vadītājs Krievijas Valsts mākslas muzejā “Ermitāža”, Sanktpēterburga

Negribu izklausīties augstprātīgs, bet, manuprāt, šogad reģionā, izņemot mūsu rīkoto Manifesta 10, nekas ārkārtīgi nozīmīgs nav noticis. Manifesta bija augstākais punkts sarunās par politiku, likumiem un karu. Pēc savas būtības esot ne vien mākslas, bet arī sociālam projektam, Manifestai bija iespējas izvirzīt un atrisināt nopietnus jautājumus. Radīta nojauktā Berlīnes mūra vietā un iecerēta kā telpa, kur risināt asas sarunas par šķelšanos un apvienošanos, par mentalitātes atšķirībām, – Pēterburgā Manifesta pirmām kārtām kļuva par mākslas izstādi, tikai pa daļai izgaismojot politiskās problēmas valstī, kur tā notiek. Bet šis festivāls izrādījās ārkārtīgi nozīmīgs tieši Ermitāžai un bija labākā dāvana muzeja jubilejā. Kā sacīja Kaspers Kēnigs (Kasper König), Ermitāžā ir viss, un ir grūti tai kaut ko uzdāvināt. Tāpēc pati labākā dāvana ir dzīvā māksla. Iespējams, netikusi galā ar iekšējo uzdevumu un nenoformulējusi savu viennozīmīgo politisko uzstādījumu, Manifesta tomēr kļuva par lielisku pieredzi, kā organizēt laikmetīgās mākslas festivālu senatnīgā muzejā: nekas tāds nekur iepriekš nav noticis. Nedomāju, ka tas būtu licis pamatus kādai vispārējai tendencei – pagaidām tas nav manāms. Bet ir pati sajūta, ka laikmetīgā māksla – ir tikai daļa, tikai jaunākā lappuse mākslas vēsturē, kas pieder universālajam muzejam. Otrs notikums, kas sekoja uzreiz pēc Manifestas, bija visas Galvenā štāba ēkas – tagad 19., 20. un 21. gadsimta mākslas lielākā muzeja reģionā – atklāšana.

Iepriekšteiktais ir arī tas, kas mani pārsteidza. Vilšanās mākslā man nav bijis.

Jevgeņijs Graņiļščikovs, mākslinieks (Krievija)

Es uzreiz izlaidīšu jautājuma pirmo daļu un atbildēšu uz otro – par vilšanos. Jo zināmā mērā tie ir bijuši pārsteigumi, bet ar mīnusa zīmi.

Šajā gadījumā nevaru nepieskarties savas valsts politiskajai dzīvei, tāpēc ka māksla šeit nevar stāvēt malā un māksliniekiem tomēr būs jākomentē situācija, kurā esam nonākuši. Un tas ir arī tāpēc, ka žurnālista profesija šogad ir pilnīgi un galīgi diskreditēta. Mēs redzam vēstures devalvāciju, kas sakritusi ar rubļa devalvāciju (iespējams, šie fenomeni šoreiz ir saistīti diezgan tiešā veidā). Mums ir darīšana ar slēptu, nepieteiktu karu, kurā, esmu pārliecināts, tieši par 50% ir vainojami žurnālisti.

Gada sākumā, februārī, tika pasludināts spriedums vairākiem Bolotnoje laukuma mītiņa dalībniekiem. Nevainīgi cilvēki (tiesnesis gan domāja citādi) tika notiesāti uz trim līdz četriem gadiem cietumā. Manuprāt, tieši ar to dienu sākās šī gada traģēdiju virkne. Krievijas sabiedrība, lai cik sašķelta tā arī būtu, bija pilnībā apjukusi. Neviens nedomāja, ka būs Krima, ka būs karš, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka no veikalu plauktiem varētu pazust produkti. Burtiski – vēl vakar mēs dzīvojām citā valstī.

Kopumā situāciju ir ļoti grūti komentēt. Rakstot šo tekstu, saprotu, ir ļoti daudz citu vilšanos, kuras pat nepieminu.

Visa šī gada traumatiskā pieredze ir viela, kas būtu jāizvērtē māksliniekiem un jaunajiem režisoriem. Es biju pārliecināts, ka šie notikumi radīs jaunu, piemēram, neatkarīgā dokumentālā kino, vilni, bet tā nenotika. Krievijā šobrīd acīmredzami trūkst politiskās mākslas. Tieši tāpat kā izsvērtu analītisku tekstu par politiku.

Dmitrijs Bulatovs, kurators (Krievija)

Ja runājam par pārsteigumiem, šogad tie nav bijuši saistīti ar mākslu. Man 2014. gads bija laiks 19. gadsimta krievu filozofijai, kas pārlauzta caur Ukrainas notikumiem. Tas vieglums, ar kādu Krievija pārkāpa starptautiskās tiesības un savas saistības, bija kas pilnīgi negaidīts daudziem maniem kolēģiem. Neapšaubāmi, visas šīs aktivitātes var uzskatīt par likumsakarīgu valsts attīstības galarezultātu – ar 90. gados iedibinātās liberālisma kārtības sagraušanu, cilvēka tiesību un brīvības ierobežošanu. Tā ir. Tomēr tas, kādā ātrumā Krievija nostādīja sevi pretī visai pasaulei un ar kādu atvieglojumu pieņēma izraidītās valsts lomu, nevar neizbrīnīt. Kā šajā sakarā ir teikusi Ludmila Uļicka – „Mana valsts ir slima”. It kā jau viss ir pareizi, ja loģiku uzskatām par neatņemamu Krievijas dzīves sastāvdaļu. Tomēr atgādināšu, ka jau 19. gadsimtā vairāki krievu filozofi (Kirejevskis, Homjakovs, Čaadajevs) norādīja uz to, ka Krievija ar savu eksistenci drīzāk tikai iezīmē loģikas un racionālās domāšanas robežas nekā apliecina tās. Savos darbos šie autori lielu uzmanību pievērsa Krievijas dzīves autiskajam un bezapzinīgajam raksturam, tieši šīs iezīmes uzskatot par valsts holiskuma ķīlu. Lai šobrīd notiekošais mums nebūtu pārsteigums, domāju, ir vērts vēlreiz sev atklāt 19. gadsimta krievu filozofiju.

Milena Orlova, „The Art Newspaper Russia” galvenā redaktore (Krievija)

Šis gads man drīzāk ir saistīts ar vilšanos. Ir slēgts senākais un veiksmīgākais laikmetīgās mākslas gadatirgus „Art-Moskva”. Vairākas plānotās, iepriekš skaļi izskanējušās apmaiņas izstādes, piemēram, Krievijas un Lielbritānijas kultūras gada izstādes, ir atceltas vai atliktas uz labākiem laikiem. Visbeidzot, mani ļoti sarūgtina Krievijas Kultūras ministrijas izteikumi par laikmetīgo mākslu, liekot atcerēties padomju laiku retoriku un ideoloģiskos uzstādījumus par „pareizo” un „nepareizo” mākslu. Uz šī fona man patīkams pārsteigums bija Olimpiādes atklāšana Sočos, kur krievu avangards tika pasniegts kā viens no galvenajiem mūsu kultūras sasniegumiem. Pie patīkamajiem pārsteigumiem es nosauktu arī grandiozo Pītera Grīneveja un Saskijas Bodekes multimediālo projektu „Krievu avangarda laikmets” Maskavas „Manēžā” (projektu finansēja Krievijas valsts), izstādi „Postpops. Starp Austrumiem un Rietumiem”, kura atvērta Saatchi galerijā Londonā. Šajā ekspozīcijā krievu mākslinieki pirmo reizi tik vērienīgi integrēti pasaules mākslas procesā un parādīti kopā ar Amerikas, Eiropas un Ķīnas kolēģiem.

Учитель Mафиози - 06.01.2015 23:15
Олеся Туркина, куратор, арт-критик
1. Самые заметные тенденции в 2014 году? 
Начну с того, что я не доверяю рейтингам, и традиция провожать старый год, вспомнив и обо всём хорошем, и о плохом, мне чужда. В тоже время, как утверждал Велимир Хлебников, между гражданином неба и гражданином тела заключён договор. В этом смысле, наверное, можно говорить о планетарном воздействии земных событий, в том числе и тех, что произошли в области искусства и наооборот. Что проявилось и стало более или менее очевидным за прошедшие 365 дней? На наших глазах тихо скончался один из мифов, которые возникли двадцать пять лет назад после падения Берлинской стены, миф о глобализации. Стало ясно, что глобализация невозможна. Это разочарование, наверное, можно сравнить с горечью утраты идеи перманентной революции когда-то. И дело не только в том, что идея глобального в искусстве претерпела трансформацию. Как всякий универсальный миф, глобализация разбилась о то, что можно назвать «производственными отношениями» в нематериальном мире искусства. Что же осталось на руинах этого мифа? Образование и надежда на то, что, как говорил когда-то Николай Фёдоров, в будущем люди будут делиться не на бедных и богатых, а на знающих и незнающих. 

Из экспозиции Петра Белого «Эстетика спортивления» в рамках проекта «Квартирное искусство как домашнее сопротивление». Фото: Иван Карпов, art1.ru
2. Сюрпризы и разочарования года 
Я не буду говорить о политике, потому что в аду нет ни сюрпризов, ни разочарований. 
Если вернуться к искусству, то и другое было свойственно Манифесте 10, которая прошла в этому году в Эрмитаже. Сюрпризом стало само проведение Манифесты в России, казалось бы, не в самое подходящее время, во время нисходящих надежд, утраченных иллюзий и полной растерянности. К тому же Манифеста впервые прошла в такой институции, как Государственный Эрмитаж. Сюрпризом стали работы Томаса Хиршхорна, Эрика Лисхаута, рокировка, осуществлённая Каспером Кёнигом, заменившего модернистскую героику Анри Матисса на Марлен Дюма и Николь Айзенман в Зимнем дворце. Сюрпризом стала публичная программа, которую развернула Иоанна Варша, следуя заветам футуристов, на улицах и площадях, на вокзале и в коммунальной квартире. Кстати, именно Иоанна предоставила нам (вместе с Романом Осминкиным) возможность сделать проект «Квартирное искусство как домашнее сопротивление» в коммунальной квартире, отчасти воскресив совесткую традицию андеграундых показов, выставок и перформансов, в котором приняло участие более ста художников. Компенсировало ли это минимальное включение в главный проект российских художников? Нет. Возможно, в будущем этот «вежливый отказ» современному российскому искусству компенсируется обширной образовательной программой, осуществлённой Манифестой.