RAKSTI  
Ilustrācija: Anastasija Keiša

Aptauja: 2014. gada svarīgākais kultūras un mākslas notikums 0

Arterritory.com
29/12/2014

Tradicionāli gadumijai esam sagatavojuši aptauju, vairākiem Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas un kultūras cilvēkiem uzdodot četrus jautājumus - par aizvadītā gada svarīgākajiem notikumiem, lielākajiem pārsteigumiem un vilšanos,  izcilākajām grāmatām, kinofilmām un par to, kas būtu jāmaina aktuālajā mākslas telpā. Atbildes uz šiem jautājumiem publicēsim arī rīt un 5. un 6. janvārī.

Arnis Balčus, fotogrāfs, portāla Fotokvartals.lv galvenais redaktors

Tas ir Rīgas Fotomēnesis 2014, kas bija svarīgs notikums gan no mākslas, gan politiskā skatu punkta. Pirmkārt, tas uzlika Latviju uz foto pasaules kartes, kur mums jau sen vajadzēja būt, otrkārt – tas vietējai publikai skaidri iezīmēja, kas ir fotomāksla – to, ka tā nav gluži banāli saulrieti vai salkani akti.

Kristīne Želve, rakstniece, kinorežisore, LTV 1 raidījuma „100 grami kultūras” vadītāja

Ir patīkama sajūta, ka notiek lēna, bet tomēr iekļaušanās Eiropas kultūras procesos un ceru, ka tā arvien vairāk tiks uztverta kā dabisks process, ne ārkārtējs izņēmums. Igauņu filmas Eiropas Kinoakadēmijas finālā un „Zelta Globusa” nominācija, Signes Baumanes pamanīšana Oskaru konkurencē liecina  ne tikai par autoru, bet arī par zināmu kultūras menedžmenta briedumu, jo labu  filmu ir daudz, jāprot tās ‘nokūrēt’. Nozīmīga šķita arī Eiropas Savienības Literatūras balva Jānim Joņevam – ja realizēsies kaut daļa no potenciālajiem tulkojumiem svešvalodās.

Aleksejs  Naumovs, mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors

Viens no spilgtākajiem notikumiem, manuprāt, bija franču mākslinieces ORLAN vizīte Rīgā. Man bija arī tas gods viņu sagaidīt lidostā un pārspriest atsevišķus tematus. Pozitīvs aspekts ir arī lekcija, kas notika LMA, un kura tagad ar tulkojumu ir pieejama plašākai auditorijai.

Kaspars Teodors Brambergs, mākslinieks, Purvīša balvas 2014 kandidāts

Mana Baltija šogad ir tepat Rīgā, Eiropas kultūras galvaspilsētā, kas ir notikums visa gada garuma. Būtu jauki tādu kreatīvo ritmu turēt gadu no gada. Ļoti vēlētos, lai pilsēta saglabā un saaug ar šo godpilno titulu. Bet par tendencēm Baltijā neņemos spriest. Būs jāuztaisa ekskursija!

Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists, “Mūzikas saule” galvenais redaktors

Neesmu manījis neko tādu, ko varētu saukt par līdzīgām tendencēm Baltijā. Mūzikas jomā, piemēram, koncertu apmeklējuma ziņā ir diezgan lielas atšķirības (te acupriekšā nostājas Igaunijas patukšās koncertzāles).

Zane Onckule, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore

Reģionam nav īpaši daudz kopīgā. Ja Tallinā izteiksmīgāka ir galeriju vide, precīzāk, viena galerija (Teminkova & Kasela Gallery) kā nozares celmlauzis rosās un piedalās arvien saistošākos pasākumos, un paralēli spēkus audzē mākslas organizācijas ārpus galvaspilsētas – Pērnavā un Tartu, tad Viļņā kā jauns un svaigs pieteikums ir organizācija Rupert, kas par savas darbības pamatu noteikusi mākslas un kultūrizglītības procesu dažādošanu, atšķirīgu formātu meklējumus un to pielietošanu mākslinieku, kuratoru un teorētiķu apvāršņu paplašināšanā. Savukārt kultūras tendences Latvijā 2014. gada ietvaros novērtēt būtu samērā neiespējami, ja par tendenci nenosauc vispārējo nozares mobilizāciju nolūkā sev un citiem pēc iespējas labākā gaismā prezentēt dažādo ar izcilībām (notikumi, to dalībnieki, organizatori) saistīto asorti.

Inga Šteimane, kuratore

Par tendencēm runāt varētu, salīdzinot, piemēram, Baltijas valstu paviljonus iepriekšējā Venēcijas biennālē. Lietuva un Igaunija ir atvērtas laikmetīgām identitātes tendencēm, Latvija ir konservatīvāka. Lietuvas paviljons bija kopīgi ar Kipru veidota starptautiska 11 mākslinieku izstāde. Igaunijas paviljons bija uzticēts intelektuālim (ne-igaunim) Adamam Budakam un izstādē piedalījās Tallinā dzīvojošs ungāru mākslinieks. Abas kaimiņu ekspozīcijas no dažādiem aspektiem aplūkoja komunikāciju, tās iespējamību, sapratni, tās iespējamību vispārcilvēciski, nevis nacionāli. Darinājuma pašvērtība atvirzījās otrajā plānā. Latvijas paviljons, kuru veidoja kim? sadarbība ar mākslas producentiem no Ņujorkas organizācijas Art in General un kur bija eksponēti divi latviešu mākslinieki, bija definēts kā  Latvijas un latviešu ģeogrāfiskās, sociālās un kultūras identitātes vēstnesis. Tātad, pretēji kaimiņiem, centrā bija stāsts par nacionālo vai vismaz lokālo kā identitātes kodolu, šis stāsts bija atvasināts no mākslas darbiem. Latvijas paviljons bija ētiski konservatīvs, bet izsmalcināts mākslas darinājumu ziņā. 

Jana Kukaine, māksliniece

Man bija interesanta „IV Artišoka biennāle A+B=AB14” kā mēģinājums meklēt jaunas mākslas kritikas definīcijas. Īpaši svarīgi tas liekas šī brīža Latvijas kritikas krīzes kontekstā.

Jānis Taurens, filozofs

Baltijas vienotība mākslā šobrīd ir neesoša utopija. Tātad – tikai par Latviju. Diskusija sociālajos tīklos par Purvīša balvu, mākslinieku galerijas „427” nemanāmā vai nepamanītā darbība, kim? pamanāmā, bet nepamanītā darbība.

Lietuviešu mākslinieks Deimants Narkevičs (Deimantas Narkevičius)

Nav šaubu, ka Eiropas Laikmetīgās mākslas biennāle Manifesta 10 Pēterburgā un daži no Rīgas 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumiem pieder pie pašiem redzamākajiem notikumiem šajā reģionā. Divas personālizstādes – Gustava Kluča „Kāda eksperimenta anatomija” un Vijas Celmiņas „Dubultā realitāte” – bija vienkārši izcilas.

Igauņu māksliniece Jānika Pērna (Jaanika Peerna)

Nargenas festivāls Igaunijā ir ļoti stilīgs pasākums, kura mākslinieciskais vadītājs ir Tenu Kaljuste (Tõnu Kaljuste). Negaidītie klasiskās mūzikas, horeogrāfijas un izvēlētās vides saskarsmes veidi ir svaigi un skaidri nedefinējami. 2015. gads būs festivāla 10. sezona, un es silti iesaku to apmeklēt!
Vairāk informācijas festivāla mājaslapā.

Rauls Kellers (Raul Keller), igauņu skaņas, video, performanču un instalāciju mākslinieks

Esmu ievērojis, ka pie mums instalācijas un tēlniecība atgriežas uz skatuves ar jaunākās mākslinieku paaudzes starpniecību. Redzu, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta materiālam un ķermeniskumam, attālinoties no tīri intelektuāliem un konceptuāliem darbiem. Skaņa arvien pārliecinošāk kļūst par tēlotājmākslas sastāvdaļu; tiesa gan, šāda tendence vērojama jau vairākus gadus.

Esmu pamanījis, ka šogad gan medijos, gan mākslā bijis daudz debašu par seksuālajām minoritātēm un to lomu sabiedrībā, un es redzu, ka uz šī viļņa tagad vizinās daudzi.

Ceru, ka Rīga kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta izbaudījusi savu aktīvās kultūras dzīves tiesu un dažas no šim projektam izveidotajām un izstrādātajām struktūrām turpinās darbu arī nākotnē.

Tūla Alajoki (Tuula Alajoki), fotofestivāla Backlight projektu vadītāja un kuratore (Somija)

Starptautiskais laikmetīgā teātra festivāls un Laikmetīgās mākslas festivāls IHME Somijā.

Lietuviešu mākslinieks Roberts Narkuss (Robertas Narkus)

Kosmiskās zondes Rosetta nosēšanās.

Festivāla KAUNAS PHOTO direktors Mindaugs Kavaļausks (Mindaugas Kavaliauskas, Lietuva)

Atjaunotā Fotogrāfijas muzeja atklāšana Šauļos. Jauns pasaules klases fotomākslas galamērķis!

Protams, es apmeklēju pirmo Rīgas Fotomēnesi – izstādes Nacionālajā bibliotēkā (proti, gandrīz apmeklēju – izstādes nebija vēl līdz galam iekārtotas, bet tās varēja redzēt pa logiem), Latvijas Fotogrāfijas muzeju, Rīgas Mākslas telpu. Es neaizmirstu arī, teiksim, par izstādes Sense of Place (Arnis Balčus, Reinis Hofmanis, Alnis Stakle) ceļojumu uz Minsku, arī par Reiņa Hofmaņa izstādi festivālā Les Boréales (Francija), Birgitas Puves (Birgit Puve, Igaunija) triumfu nopietnajā konkursā Londonas Nacionālajā portretu galerijā un Deneša Farkaša (Dénes Farkas, Igaunija) pēc-Venēcijas izstādi Tallinas Kumu. Protams, jāpiemin arī mūsu pašu Kauņas Foto festivāls ar trim lielām izstādēm Nacionālajā Čurļoņa muzejā, kā arī Kauņas Fotomākslas galerijas sarīkotā izstāde Celebrating Europe, kas notika vienlaikus divās pilsētas mākslas galerijās un satrieca apmeklētājus ar savu māksliniecisko noformējumu.

Šo sarunu par ievērojamiem notikumiem un izstādēm varētu turpināt, piesaucot, teiksim, brīnišķīgo Esko Menniko (Esko Männikkö) laika konceptam veltīto izstādi Time Flies – Retrospective Helsinku Mākslas izstāžu zālē (Helsingin Taidehalli). Tā manā sarakstā ieņemtu otro vietu. Brīnišķīga izstāde, bet nevar teikt, ka tas būtu liels pārsteigums – es šo mākslinieku pazīstu jau vismaz 10 gadus.

Stefans Andersons (Stefan Andersson), Galleri Andersson/Sandström (Zviedrija)

Ūmeo – Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā; Entonija Gormlija izstāde mūsu galerijā – pirmā Skandināvijā pēdējo 23 gadu laikā, kā arī jaunā kultūras centra Väven atklāšana Ūmeo; tas apbalvots ar Kaspera Salina balvu kā 2014. gada labākā ēka Zviedrijā.

Dmitrijs Bulatovs, kurators (Krievija)

Pašlaik visizteiktākā tendence ir tiekšanās reproducēt kaut ko jau piedzīvotu un bijušu. Izrādās, dzīvojam rekonstuktoru un restauratoru laikmetā. Un tas ir sliktākais, kas ar mums varēja notikt. Par šīs mākslas tendences pamatiezīmi es sauktu piesātinājumu un iekšējo būtību zaudējušu prakšu tiražētību. Šādu projektu retorika un domu gaita parasti tiek būvēta uz atteikšanās konceptu – tas neparedz nekādas jaunas būtības rašanos. Citiem vārdiem sakot – aktīvā „dzīvā” laika vietā, kas ir mākslinieciskās sistēmas un paša mākslinieka pārmaiņu mērs, mums ir darīšana ar „mirušo” laiku, kas izskaitļojams atkārtojošos darbību virknē: laiku, kuram nav un nevar būt nekā jauna. Neapšaubāmi, šādam „meinstrīmam” – ja ar „meinstrīmu” saprotam nosacītu māksliniecisko paņēmienu un stratēģiju kopumu – ir nozīmīga kulturāli kanalizējoša loma. Tas atbrīvo mākslu no labi apgūtajām pagātnes praksēm, tādējādi debanalizējot mūsu uztveri. Un te es notiekošajā procesa saskatu pozitīvu dinamiku.

Milena Orlova, „The Art Newspaper Russia” galvenā redaktore (Krievija)

Ja runājam par Krieviju, tad svarīgākais notikums, manuprāt, bija biennāle Manifesta Pēterburgā, Ermitāžā. Ap to savijušies vairāki nozīmīgi notikumi. Pirmkārt, tās bija diskusijas, kas saistījās ar Manifestas organizēšanu Pēterburgā, – vai mākslas sabiedrībai jāpievienojas politiskajām sankcijām pret Krieviju vai – tieši otrādi – māksliniekiem ir jāsolidarizējas? Es priecājos, ka īstenojās otrais variants un lielākā daļa ielūgto dalībnieku neatteica. Otrkārt, laikmetīgās mākslas ienākšana klasiskā muzejā Ermitāžas gadījumā ir īpaši uzskatāma. Jāatgādina, ka šogad arī Puškina muzejs savas klasiskās mākslas zāles vēra Vima Delvo (Wim Delvoye) darbu intervencei. Un visbeidzot, svarīgi bija arī tas, ka Manifestas paralēlā programma parādīja, ka, par spīti visam, abās Krievijas galvaspilsētās darbojas daudz aktīvu un interesantu mākslinieku. Runājot par Maskavu – man ļoti nozīmīga šķiet Maskavas kultūras departamenta īstenotā pilsētas izstāžu zāļu reforma. Tādai megapolei kā Maskava ļoti nozīmīgi ir ne tikai grāvēji, bet arī lokālu centru tīkls, kur var apskatīt visinteresantāko laikmetīgo autoru darbus.

Rīt, 30. decembrī, publicēsim aptauju par 2014. gada pārsteigumiem, kā arī to, kas licis vilties.