RAKSTI  
Arhitekts Le Korbizjē. Preses foto

Taču pat tik vispusīgi akceptēta personība drīz vien tika apšaubīta. Sākot ar 20. gadsimta 70. gadiem, kad pasaulē iestājās modernisma noriets un aizrautīgi tika noraidīts viss šī virziena radītais, Le Korbizjē kā viens no spilgtākajiem tā pārstāvjiem saņēma leknu devu pārmetumu. Arhitekts tiek apvainots pārāk aizrautīgā koķetērijā ar 20. gadsimta pirmās puses autoritārajiem režīmiem. Viņam bija divdomīgas attiecības ar Višī valdību Otrā pasaules kara Francijā. Le Korbizjē pievēra acis uz daudzu diktatorisko režīmu patieso dabu, ja vien redzēja iespēju to pārvaldītajās zemēs realizēt dzīvē savas utopiskās vīzijas, piemirstot, kā vārdā tas tiek darīts un kas būs patiesais ieguvējs – plašās tautas masas, kurām jaunā arhitektūra it kā būtu domāta, vai diktatoru vara, kuras spēku uzceltais apliecinātu. Le Korbizjē strādāja patiesi globāli, un viņš savas idejas bija ar mieru realizēt jebkurā vietā uz planētas no Brazīlijas līdz Padomju Savienības plašumiem. Ironiskā kārtā vislielākajā koncentrācijā arhitekta idejas tika realizētas Indijā dzīves nogalē, pašam arhitektam jau diezgan maz iesaistoties. Mūsdienās Le Korbizjē radītais ir vērtīgākā Indijā 20. gadsimta arhitektūra, kuras mantojums ir nolaists un kuras daļas pa kluso tiek izpārdotas Rietumu turīgajiem Le Korbizjē faniem. 

Arhitektam pārmet pārāk lielu iztapību pelnīt kārajiem nekustamo īpašumu attīstītājiem. Le Korbizjē idejas par augstajiem debesskrāpjiem, kuros varētu izvietot neredzēti lielu iedzīvotāju skaitu, veicināja apbūves intensitāti un ielika dūžus attīstītāju rokās, kuri nu, aizslēpjoties aiz modernās arhitektūras progresīvajām idejām, varēja legāli gūt lielāku peļņu no katra kvadrātmetra zemes.

Lai gan tiek apgalvots, ka liela daļa Le Korbizjē ideju viņam varēja rasties tikai tāpēc, ka 20. gadsimta sākumā tehnoloģiju un industrijas progress pavēra iespējas tās realizēt, arhitektam tiek pārmestas vājās zināšanas savu ēku konstruktīvajā uzbūvē un to sliktais tehniskais izpildījums. Taču der gan atcerēties, ka visas tehnoloģijas, materiāli un konstrukcijas, kas mūsdienās šķiet pašsaprotamas un pat novecojušas, 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs un pat vidū lielākoties bija praksē nepārbaudīts jaunums. Vārdu sakot, pēc kaujas visi ģenerāļi ir gudri. 

Vispamatīgāk Le Korbizjē idejas izgāzās saskarsmē ar dzīvu cilvēku. Viņa vīzijas par nākotnes pilsētām un jauno 20. gadsimta cilvēku dzīvi tajās bija balstītas priekšstatā, ka galvenais pārvietošanās līdzeklis  būs automašīnas. Izvēlētie attālumi starp dzīvojamajiem rajoniem un to iedzīvotāju potenciālajām darba vietām, pārvietošanās veidi un infrastruktūra tika plānota, pieņemot, ka katram būs sava automašīna.

Taču šī gan Le Korbizjē, gan autorūpniecības uzburtā vīzija nepiepildījās. Pat Rietumu straujas attīstības zemēs iedzīvotāju vispārējais turības līmenis nepieauga tik vērienīgi un vienmērīgi. Līdz galam nerealizētās idejas (rajonos ēkas tika uzceltas, bet savienojošā infrastruktūra ar pārējo pilsētu ne), Le Korbizjē pēcteču vienkāršotā viņa ideju izpratne, pretrunas, kas atklājās, idejām tikai realizācijas gaitā vai pēc tam saskaroties ar dzīves patiesību un iepriekš neprognozējamo cilvēka dabu, noveda pie modernisma izgāšanās – iedzīvotājiem, īpaši kājāmgājējiem neērtā vidē, kurā sabiedrības dažādie sociālie slāņi nodalīti gluži vai geto zonās, kas nevis atrisināja, bet izraisīja vēl lielākas sociālās problēmas. >>